Sveiki kungi! Sāksim ar pašu grūtāko...
Edgars: kā Jūs sauc?
Tieši tā!
Edgars: bungas.
Māris: saksofons.
Sīgals: trompete un vokāls.
Kas ir All Day Long?
E: All Day Long ir kolektīvs, kas spēlējot un sniedzot mūziku, darot to, ko mēs darām, grib saliedēt lielu pulku ar cilvēkiem, lai visi ir mīļi viens pret otru. Lai visiem ir labi.
M: Pirmkārt, lai mums ir labi.
E: Nu jā, jā.
M: Ja pārējiem ir labi, tas ir vel labāk.
S: Labdari!
Kā nolēmāt dibināt grupu?
E: Ir divi stāsti. Ir manējais stāsts, ka All Day Long radās, kad divi grupas dalībnieki, kas ar mums vairs nav, Ģirts un Gints, nē nu vispār viņi dzīvē ir, bet viņi ir aizgājuši no grupas. Viņus pārpirka, nav tā ka viņi ir nolikuši karoti. Mēs ar viņiem aizgājām spēlēt.. Bija tāds bērnu jaunrades centrs Daugmale.
M: Ir!
E: Jā. Tur bija tāda kā mēģinājumu telpa, bet tur mācīja spēlēt un kā taisīt grupu.
M: Tur bija arī tā Māra no „astronautiem”, mācījās ģitāru spēlēt un dziedāt...
E: Jā, bet tas bija vēlāk, pēc mums.
S: Nu viņai tik labi, protams, neaizgāja kā mums tur.
E: Nu, lūk, un mēs ar tiem diviem brāļiem aizgājām mācīties tur spēlēt. Mēs neviens neko nemākam. Mēs atnākam spēlēt, un tur bija tāds Oskars Zariņš. Viņš baigi labi spēlēja ģitāru, tāds maziņš puika ar bļodiņas frizūru.
S: Un kreklu uz kreiso pusi.
M: Tas bija pēc tam.
E: Kad mūs salika spēlēt kopā ar Oskaru, viņam sāka krist ārā mati. Jo tagad te ir tādi trīs idioti: „Mēs spēlēsim Pankroku”, un sāk spēlēt vienu noti un vispār neko nesaprot. Tā mēs sākām ar viņu spēlēt kopā un izveidojās tā grupa. All Day Long viņa saucās daudz vēlāk. Sākumā tur bija daudz nesakarīgi nosaukumi, bet nu tas bija tāds pats sākums grupai. Tas bija kaut kāds 97 - 98 gads. Tad es aizgāju no grupas, sāku spēlēt citās.
M: Viņš grupu pameta, atrada zaļāku dzīvi. Tad mēs ar Oskaru sākām spēlēt kopā, gājām vienā skolā, vienā pūtēju orķestrī un Sīgals bija viņa klasesbiedrs. Tā mēs tur visi kopā izklaidējāmies un saformējāmies un, ja ne šādā sastāvā, tad, vismaz tādā virzienā jau bīdāmies 15 gadus.
Kas ir mainījies pa visiem šiem gadiem?
S: Bārda aug!
M: Kas vel?
E: No vienas puses varētu, it kā teikt, ka mēs esam palikuši nopietnāki. Tā nav. Kaut kādā ziņā jā, mēs tikko runājām, ka jābrauc spēlēt jūnijā spēlēt festivālā uz Krieviju. Mēs braucām uz Krieviju 2006. gadā pēdējo reizi ar grupu. Un tur bija tāda figņa, jāpilda visādas anketas un vīzas jātaisa.. toreiz likās pofig. Paņēmām vienkārši, uztaisījām, aizbraucām un po**j! Kaut kādā mērā vienkārši toreiz bija lielāks pofig par visu. Tagad kaut kā sāk visi sarežģīt visas tās lietas.
M: Sarežģīt visas tās lietas, ko kādreiz uztvērām daudz vienkāršāk.
E: Tagad arī, piemēram, nebūtu nekāda problēma palikt pie kāda tur dzīvoklī.. Ai, moška braucam atpakaļ? Negribas nevienu tur kaut kā apgrūtināt. Negribas gulēt dušā vafelē. Agrāk tas bija pofig. Ieslēdzās tāds sēnisms lielāks.
M: par laimi, nevienam nav mainījies ģimenes statuss, bet esam palikuši tādi ģimeniskāki. Katram gribas tā kā savā gultā gulēt un tā.
S: Gribas komfortu...
E: Agrāk brauca uz festu bez telts. Festā tak tāpat neviens neguļ. A tagad: kur Es gulēšu? Teltī no rīta baigi karsts...
S: Moš braucam ar busu. Kurš brauks pie stūres?
E: Jā. Cikos būs pusdienas?
S: Tā kaut kā..
Gadu gaitā esat iesildījuši tādas grupas kā Reel Big Fish, P.O. BOX, un Spitfire. Ar kurām grupām jums pašiem ir paticis vislabāk spēlēt?
S: Man vislabāk ar PND vienmēr ir paticis spēlēt.
E: Īstenībā nemaz nevar tā baigi pateikt. Ar tādām lielākām grupām nevar īsti patikt spēlēt. Tur nav nekāds tusiņš. Atbrauc, tur jāsāk šeptēt, jābeidz tad, visa tā ņemšanās.. Protams ir patīkami, ka tur ir daudz cilvēki un Tu vari biogrāfijā to ierakstīt.
M: Sīgals tur gan kādas 3 stundas norunāja par alus šķirnēm un nelaida projām, šito te, basistu no Reel Big Fish.
S: Nebija tā, ka es viņu nekur nelaidu, Mēs vienkārši komunicējām...
E: Būtībā, jo augstākas raudzes tā grupa, jo mazāka tā ballīte, tas varbūt ne vienmēr, bet mazāks tas prieka koeficients.
M: Viņi te ir atbraukuši, un tūre ir četrsimt dienas gadā, un viņiem menedžeris saka: „Viss, Mums jāiet gulēt, jo rītdien četros mums ir jālido uz Maskavu”.
E: No visām šitām grupām, man vislabāk patika Spitfire un pirmais Reel Big Fish pasākums.
S: Tad viņi bija arī brīvāki un komunicēja vairāk, tagad bija stress, jāsēž autobusā un tā tālāk..
M: Tas, ko pašā sākumā teica, ka ar PND pēdējā laikā ir ļoti labi spēlēt kopā.
Vasaras festivālu sezona jau klauvē pie loga. Latvijā ir ļoti maz tādu festivālu, kuros kaut kādā laika periodā All Day Long nebūtu spēlējuši. Kurš no festivāliem jums ir paticis vislabāk?
S: Ļoti vienkāršs jautājums.
E: Ja?
S: Man tā liekās. Man, piemēram, ļoti patika Fonofest.
E: Man nē.
M: Man arī nē. Nē nu nav tā, ka nepatika, ļoti patika, bet man, piemēram, vislabāk patika pagājušā gada Labā Dabā vislabāk. Tur bija koncerts tajā šķūnī. Varbūt tāpēc, ka festivāls it kā ir tur ārā, bet tagad visi savilkās tajā šķūnī iekšā, un viss ir tik silti un ir tā kopība, gribas labi darīt, un tāpēc tas ir pēdējais, kas man tik labi ir palicis atmiņā.
E: Jā, tas bija viens no tiem koncertiem, par ko man pašam bija reāls prieks. Tas bija labs pasākums. Man vienmēr ir ļoti paticis Zvērā. Bet Zvērā atrasties, jo nospēlējuši tur mēs pāris reizes esam ļoti, ļoti slikti.
S: Bet arī labi esam nospēlējuši.
E: Ok, jā. Ja katram no mums, tad Fonofest, Laba daba un Zvērā, no kuriem divi vairs nav.
M: Festivālu rīkotāji - akmens jūsu dārziņā. Ir palikušas tikai divas trešdaļas no prieka.
E: Bet ir jauns!
Jā! Ko Jūs sagaidāt šovasar no KLANG!?
E: Es nezinu! Es esmu tāds priecīgs. Man baigi interesē, kā būs. Jo pagaišgad mēs nespēlējām un nemaz nebijām Latvijā tajā laikā. Bet par pagaišo gadu ir dzirdētas ļoti labas atsauksmes. Un festivālu rīko forši cilvēki, un tāpēc es viņu nu tā, baigi gaidu!
M: Es arī. Pagaišgad klausījos kaut kādu raidījumu radio NABA, kur Edgars bija aizgājis pie Dambja runāt par Laba Daba, un tur runāja arī par KLANG!. Raidījumā tik labi aprakstīja to vietu, kur notiek festivāls, ka man galvā jau ir viss gatavs, kā tur izskatās.
S: Man ir aizdomas, ka Tur ir kalns! Es principā sagaidu kaut ko, kas principā ir tuvu „Zvēram”. Zvērā principā bija lopā, bet kurš tad festivāls nav lopā, un es sagaidu telšu pilsētiņu, ka ir arī visādi indivīdi, ka ir vietējie, kas atbrauc ar savu Opeli vai Audi un ieslēdz mūziku, lai visiem ir prieks.
Mēs visi zinām, ka Latvijas „klausītājs” ir vislabākais, bet kurās valstīs jums vislabāk ir paticis spēlēt?
E: Es teiktu Pleskava.
M: Krievijā: Mums vel ir tikai saundčeks, visi sanāk un jau sāk dejot. Es tā: Paga, paga, paga..
E: Tas bija tikai vienu reizi. Lietuvā parasti ir forši.
S: Grūti izšķirties.
M: Tallinā ir bijis arī ļoti sūdīgi. Mēs toreiz spēlējām tādā kā kioskā. Mēs tā kā beidzam spēlēt, visiem it kā baigi patika, sākam krāmēt visu kopā, viņi tur tā kā: ok. Edgars jau ir novācis šķīvjus, salicis kastē, un tad viņi sāk: „Atkārtot! Atkārtot!”
E: Viena vieta, ko es Igaunijā atceros kā labu, bija Tartu, bet Lietuvā gandrīz vienmēr ir ļoti labi. Tas ir baigi atkarīgs no apstākļiem. Arī Polija. Mēs vienreiz aizbraucām uz Poliju...
S: Un atbraucām uzreiz atpakaļ.
M: Nē, nē, nē! Mēs tur spēlējām.
E: Respektīvi, tā. Mūs uzaicināja uz pilsētas svētkiem. Mēs nobraucam tur tos 600 kilometrus. Aizbraucam uz jaunrades centru, tur tā kā ir sarunāts satikt organizatorus un braukt pēc tam spēlēt pilsētas centrā. Viņi tur: „Nu ziniet džeki: nebūs koncerts. Bija vētra, un vējš ir nopūtis kokus un skatuvi un koncerts karoče Nav!” Viņš mums tur samaksā, viss tā kā pa godīgo. Koncerts būs pēc nedēļas, un ja jūs tā kā gribat: varat braukt atkal. Mēs tā kā atbraukuši esam, instrumenti ir, beklains ir. Viņiem tur stāv kaut kādas priekšas. Mēs: davaj, sazvaniet draugus, nospēlēsim koncertu vakarā.. Kāda starpība, atbraukuši esam. Tas, piemēram, bija baigi kruta.
S: Mēs spēlējām?!
Ko Mēs varam gaidīt no All Day Long nākotnē? Varbūt kaut kādu ierakstu?
Visi: Ha: Ha: Hā!
E: Nāk jau cik?! Trīs gadus?
M: Vairāk jau gan..
E: Beidzot ir tapis tik tālu, ka materiālu jau var sākt masterēt un sākt kaut ko lēnām solīt.
M: Ja mums agrāk likās, Aj, kas tad tur, ātri pabeigs rakstīt, samikēs, samāsterēs un būs gatavs, tad Mēs nesen tikai pabeidzām ierakstīt.
S: Bet mēs varam solīt viņu šogad?
E: Es jau baigi gribētu.
S: Es esmu baigais pesimists.
M: OK, solam nākamgad! Nākamgad točna būs!
E: Pilnā krāšņumā ar plastmasas vākiem un lielu grāmatu iekšā. Ko mēs vel varam solīt? Davaj trīs lietas.
S: Videoklips.
M: Tu dulls Esi?
S: Kāpēc, mēs to varam izdarīt.
E: OK. Videoklips 15. gadā arī būs.
S: Un kādam no mums "piedzims bērns"!
M: kāds no mums paliks par nedzērāju!
E: Diezvai...
M: Jaunas uzlīmes par brīvu: uz KLANG!’u!
S: Jau? Labi.
E: Mēs vispār nekad nepārdodam uzlīmes. [Notiek svinīga uzlīmes nodošana Jānim Andersonam]
Ko Jūs vel gribētu pateikt Alternative.lv lasītājiem?
E: Kas ir vidējais „Lasītājs”?
S: Smukas meitenes?
Vidējais lasītājs? Diez vai. Viena puse tādu „Dinozauru” kā Jūs un otra puse jaunpienācēju.
E: Tad mēs varam vēlēt tās smukās meitenes.
S: Ja viņa tur vismaz viena ir, tad lai viņa paaicina arī savas draudzenes. Par to būs priecīgi gan jaunpienācēji, gan „vecie dinozauri”.
M: Nenāc viena! Ņem līdzi savas smukās draudzenes! Gan lasīt, gan uz KLANG!’u!
E: Ko Mēs novēlēsim KLANG!’am?
S: Klang!
E: Tieši tā!
