Autentiskums, simbolisms, patstāvība - Eschatos

Ieklausoties Eschatos debijas veikumā Hierophanies, jāsecina, ka komandas radošie spēki šeit ir bijuši aizņemti ar pārsteidzoši izsmalcinātu un solīdu materiālu, un pamanījušies bez lieka trokšņa visu paveikt pašu spēkiem: sacerēt, ierakstīt, izplatīt. Kur ievērības cienīgs materiāls, tur jautājumi. Noskaidrojam, kas noticis ar Eschatos agrāko inkarnāciju, kāpēc bijusi nepieciešama reinkarnācija, un ar ko šī inkarnācija atšķiras no iepriekšējās.

Eschatos - Xbox videospēle, gaisma vai tumsa tuneļa galā, vai vienkārši kaut kā beigas? Kas noteica nosaukuma izvēli?

Jānis: Grupas nosaukuma izvēlē lielu lomu spēlēja gan simbolisms, gan fonētiskais faktors. Eschatos nozīmē vecā beigas un dzīvi pēc nāves, ekstrēmas pārmaiņas un augstāko punktu.

Kādu iemeslu dēļ nolēmāt nepalikt pie Ocularis Infernum nosaukuma? Sastāva maiņas notiek teju vai katrā grupā, un arī mūzika palaikam tiek dažādota, tādēļ būtu tikai loģiski, ka arī OI to piedzīvo.

Kristiāna: Esam sacījuši iepriekš – aplis ir noslēdzies. Šis ir cits projekts. Tieši tāpat kā grupas maina skanējumu un dalībniekus, tās izzūd un rodas jaunas. Eschatos nav pieņēmis OI raksturu. Drīzāk jāsaka, ka tas, kas šobrīd ir Eschatos meklējams konkrēto grupas dalībnieku sadarbībā. Būtu muļķīgi kalpot tik abstraktam faktoram kā grupas nosaukums neskatoties ne uz ko.

J: Ocularis Infernum vārds nesa sev līdzi pārāk lielu nastu. Tā bija cita grupa ar savu pagātni. Mēs gribējām darīt lietas savādāk, un darīt to zem šī nosaukuma šķita absurdi. Tā būtu tikai dzīvošana uz veciem lauriem. Galu galā, Nīčes vārdiem runājot, radīšanas procesā vecie galdiņi ir jāsadauza.

Šodien aizvien parastāka kļūst formula: jauna grupa + EP + Bandcamp (vai Soundcloud). Atskatoties 10 gadus atpakaļ – vai Ocularis Infernum būtu sekojuši šādai formulai, ja būtu bijušas pieejamas mūzikas augšuplādes/lejuplādes vietnes? Kādas ir tās atšķirības, ko esat ievērojuši, starp šo gadu un laiku, kad sākāt spēlēt?

J: Laika gars dara savu un viss iet savu ritumu. Interneta mediji ir tikai resursi, un tos neizmantot ir muļķīgi. Mēs nesekojam kādai formulai, tikai rīkojamies pēc saviem ieskatiem, lai Eschatos vārsmas sasniegtu tos, kas ir gatavi klausīties. Nav svarīgi — tas ir digitālā vai fiziskā ceļā. Protams, fizisku pieredzi nekas neaizstāj, bet viss ir atkarīgs no klausītāja.

Jaunais EP nosaukts par Hierophanies. Vai šim nosaukumam ir kāds sakars ar noteiktu briedumu, kurš iestājas indivīda dzīvē? Citiem vārdiem, vai tam ir sakars ar okultismu, ņemot vērā, ka tas ir bijis viens no Ocularis Infernum iespaidojošajiem faktoriem?

J: Iesākumā es gribētu piebilst, ka Hierophanies, neskatoties uz savu salīdzinoši īso ritumu, ir pilns albums. Nosaukuma izvēlē atkal tika ņemts vērā simbolisma faktors. Tam tiešām ir sakars gan ar zināmu brieduma stāvokli, gan ar sajūtām un pieredzēm, pasaulīgām un garīgām.

Racionāla pasaule nav iedomājama bez laika. Kāpēc būtu jādala laiks, un pieņemot, ka cilvēks ir racionāla būtne, kāds no tā ir ieguvums?

K: Nevis vai laiks būtu jādala, bet tas jau ir iedalīts. Visam, tāpat kā visiem. Būtu muļķīgi apgalvot jebkā nezūdamību.

Kas attiecas uz kompozīciju „One that divides the time”, mēs to redzam kā sava veida laika alegoriju.

Mūziķis ir viss, tikai ne racionāls. Racionalitāte drīzāk ir problēmu risināšanas veids. Mūzika nekad nevar būt  problēma. Eschatos gadījumā tā ir autonomi eksistējoša būtne.

Edvards: Kurā vietā cilvēks ir racionāla būtne? Protams, ikvienam patīk par sevi tā domāt, taču tas ir absurds apgalvojums, vismaz šī vārda klasiskajā izpratnē.

Par laiku – arī mūzikā, un it sevišķi šajā dziesmā, mēs diez gan aktīvi nodarbojamies ar laika dalīšanu.

Kas ir Sodomas krustneši, un vai Sodomas nosaukumam šeit ir sakars ar kādu noteiktu morāles kodeksu?

K: Brīdī, kad mākslinieks sniedz interpretāciju kādam no saviem darbiem, tas kļūst kā akmenī iecirsts. Mūsu mērķis nav paust absolūtas idejas, taču vispārinot varu sacīt, ka „Crusaders of Sodom” ietver zināmas pārdomas par pastāvošām morāles normām un par to cik tālu mēs esam gatavi doties, lai justos patiesi brīvi.

Jaunā ieraksta tapšanas gaitā diezgan izteikti pierādīts tas, ka Eschatos visu var paši – ierakstīt, aranžēt, filmēt, tirgot, darboties atpazīstamības labā. Kādi ir iemesli, kāpēc viss notiek šādā stilā? Vai Latvijā neviens šīs lietas nevar izdarīt Eschatos prasībām atbilstoši, vai tā ir vēlme parādīt, ka visu varam paši; vai tā ir vienkārši naudas ietaupīšana, vai varbūt racionāls aprēķins – kāpēc uzticēt kaut ko citiem, ja varam paši?

J: Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izlēmām tā rīkoties bija vēlme pasniegt savu vīziju tīrākā veidā, proti, bez ārējas iejaukšanās. Mēs skaidri zinājām kādu rezultātu mēs gribam panākt. Sadarbībā ar citiem tu vari kaut ko iegūt, bet, pavisam noteikti, tu daudz arī pazaudēsi un tā bija lieta, ko, šajā gadījumā, negribējām pieļaut. Arī finansiālo stāvokli tas, protams, saudzēja daudz vairāk, kā arī deva ārkārtīgi daudz vērtīgu pieredzi, kas būtu pagājusi secen, ja mēs būtu noalgojuši cilvēkus, kas mums visu izdara.

Edgars: Atbilde jau ir iekļauta jautājumā. Vienīgi mums nav vēlmes kaut ko speciāli pierādīt/parādīt. Pašiem to visu darīt ir interesantāk, kā arī patiesāk pašiem pret sevi. Ej, nu atrodi tos cilvēkus, kas tavu vīziju pilnībā sapratīs.

Edvards: Nevaru nepiekrist. Ja to darītu kāds cits, tad tas būtu cita cilvēka darbs, ne mūsu. Svarīgi bija visu izdarīt pašiem no sākuma līdz beigām tieši tā, kā MĒS to vēlamies. Albums nav tikai disks, kurā ievietots/ierakstīts mūsu muzikālais darbs; albums sevī iekļauj visu procesu no paša sākuma līdz beigām – tas viss ir viens veselums, viens darbs. Šādā gaismā outsourcing-s nav pieņemama opcija.

Ocularis Infernum dziesmai Northern Maid bija atbilstošs video, salikts no multiplikācijas filmas, balstītas latviešu literatūras klasikā. Vai kaut kas līdzīgs ir gaidāms no Eschatos?

J: Eschatos savu mākslu cenšas pasniegt autentiskā veidā un piesiet to pie kaut kā tāda, kas radīts ar cita roku nav mūsu nodoms.

Edgars: Esam atvērti visdažādākajām idejām. Kas zin’, var gadīties, ka nākotnē izveidojas sadarbība ar kādu talantīgu animatoru/-iem.

Edvards: Animācija ir lielisks izteiksmes līdzeklis, ar kuru bieži var pateikt daudz vairāk nekā ar klasisko video, taču šobrīd neesam apsvēruši tādu ideju.

Izmantojot iespēju, kura nav tik bieži sastopama, nevaru nepajautāt Kristiānai – kāda ir līdzšinējā pieredze darbojoties visādā ziņā maskulīnā mūzikas jomā, kur visapkārt ir gandrīz tikai vīrieši? Kādas ir pozitīvās un negatīvās puses tam, ka esi vienīgā sieviete grupā, pie tam – droši vien tā dalībniece, kurai koncertos tiek visvairāk uzmanības?

K: Es neesmu ievērojusi īpašu attieksmi. Iespējams, tas meklējams faktā, ka pati nevērtēju radošās spējas dzimumos un tik primitīvas kategorijas, man šķiet, ārkārtīgi nebūtiskas.

Koncertos grūti runāt par mazāku vai lielāku uzmanību, jo, pirmkārt, mūsu mūzika ir jāuzņem (īpaši uzsveru šo vārdu, jo to nevar klausīties, vērtēt, baudīt vai kā tamlīdzīgi apgūt) kā veselums, un otrkārt, tajā brīdī, kad esam uz skatuves, kontakts ar realitāti ir visai vājš.

Neapšaubot to, ka Hierophanies ir daudz labi slīpēta mūzikāla materiāla, vai ir iecere kaut kad izdot arī pilna garuma albūmu?

J: Kā jau iepriekš minēju, “Hierophanies” ir pilna garuma albums, neskatoties uz tā garumu. Principā, EP un pilna albuma robeža nošķiras pie 25 minūšu sliekšņa. Piemēram, Slayer albums “Reign in Blood” nepārsniedz 29 minūšu atzīmi. Ar “Hierophanies” mēs izdarījām visu, ko gribējām pēc labākās sirdsapziņas. Tas ir pilnībā pabeigts darbs.

Edgars: ... taču materiāls nākamajiem ierakstiem jau tiek nesteidzīgi gatavots.

Edvards: Piekrītu, ka „Hierophanies” ir pilna garuma, jeb pabeigts albums. Es vispār nesaskatu jēgu izdalīt tādas kategorijas, kā EP, pilns albums, gandrīz albums utt., jo robežas starp šīm kategorijām ir ļoti nekonkrētas. „Hierophanies” drīzumā iznāks arī kasetes formātā. Vai tad tas skaitīsies Demo?

Foto: Aivars Ivbulis (Melnā Piektdiena)