Vitālijs Lopatinskis: Kopš 2009. gada Soulfly Latvijā viesojas jau trešo reizi. Tā kā mūsu mazajā valstī bieži neiegriežas šāda mēroga grupas, kāds ir iemesls Jūsu regulārajām vizītēm?
Makss Kavalera: Mēs mīlam šo pasaules pusi – Austrumeiropā ir īpaša attieksme pret metālu. Koncerti ir lieliski, vienmēr ir patīkami uzstāties. Šoreiz mums ir iespēja atgriezties ar Maximum Cavalera, kas ietver manu un manu bērnu grupas - “Incite” un “Lody Kong”. Es nespēju sagaidīt koncerta sākumu. Vakar aizvadījām labu uzstāšanos Igaunijā. Principā visi koncerti ir bijuši lieliski - daudz cilvēku, laba organizācija un cilvēki izbauda materiālu. Mēs spēlējam dziesmas no visiem ierakstiem, “Soulfly” programma ir uz pusotru stundu, kurā ietilpst viss, ko publika vēlās dzirdēt. Esmu gandarīts būt šeit un tagad.
V: 2009. gadā jūs ciemojāties Rīgā, “Sapņu Fabrika”, nākamajā 2010. gadā - Liepājā, “Fontaine Palace”. Tagad atgriežaties Rīgā, bet jaunā vieta - “Melnā Piektdiena”. Kuru no iepriekšējiem koncertiem tu varētu izcelt?
M: Es domāju, ka abi bija vienlīdz labi, taču šodien būs labāk, jo šābrīža “Soulfly” kolektīvs, Deivs, Marks un Tonijs, ļoti spēcīgs un enerģisks - mēs lieliski koncertējam, cilvēki var izjust enerģiju no mūsu četrotnes dzīvās uzstāšanās. Vērtējot pēc šīs tūres, jāsaka, ka līmenis ir augstākajā punktā pēdējo “Soulfly” gadu pastāvēšanās laikā, tāpēc es varu galvot, ka šodienas koncerts būs ļoti labs.
V: Spriežot pēc iepriekšējām reizēm, kāds ir tavs viedoklis par Latvijas faniem un auditoriju kopumā?
M: Man ļoti patīk. Kā jau minēju, ļoti aizraujoši šeit uzstāties. Es nezinu kāpēc, bet cilvēki mīl metālu šajā pasaules malā. Var redzēt, ka publika fanātiski ir tajā visā.
V: Iespējams, ka tas saistīts ar to, ka mēs esam tuvāk Skandināvijai?
M: Varbūt. Es nezinu. Lai arī kas tas būtu, tas ir lielisku un tas ir labi mums. Iemesls, lai vēl un vēl te atgrieztos, priecējot savu fanu pulku.
V: Ļoti interesanti būtu uzzināt kā gatavojaties koncertiem?
M: Es personīgi neko daudz negatavojos. Pat neizmantoju ģērbtuves – es tur nekad neeju. Pēdējo 10 gadu laikā esmu tajās iegājis varbūt kādas 2 reizes. Ļauju grupai izmantot priekšrocības, pats paliekot autobusā, kas ir mana ģērbtuve. Vienkārši klausos mūziku uz iPod’a, atpūšos, noskatos kādu filmu. Piecpadsmit minūtes pirms uzstāšanās man pasaka, ka jāsāk gatavoties. Es saģērbjos un eju pa taisno uz skatuves. Pa ceļam no autobusa es totāli pārmainos no “mierīgā Maksa” uz “trako Maksu”.
V: Vai ir kāda paraža vai tradīcija, ko tu ievēro?
M: Īsti nē. Tas viss notiek pats no sevis - pāreja no viena uz otru stāvokli. Nav nekādas iepriekšējās sagatavošanās. Viss ir kā klikšķis - tu esi tur un viss nomainās, esi cita personība. Šovs beidzas, esmu te atpakaļ (autobusā) un esmu atpakaļ pie “mierīgā Maksa”. Man patīk viss šis rituāls.
V: Katra vieta tiek izjusta citādāk?
M: Var sajust skanējuma atšķirības. Parasti mans skaņu operators pienāk un pasaka: “Tev šodien būs jācīnās ar monitoriem, sargi balsi.” Tas ļauj man sagatavoties un izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem. Bet līdz ko esi tur, uz skatuves – sajūti un sadzirdi pūli – tas momentā aizrauj. Lieliski.
V: Kuru dziesmu vai dziesmas tev patīk izpildīt visvairāk?
M: Man ļoti patīk “Eye for an eye” dēļ šova. Tai ir savs cilts gars, kas liek visiem kopā izdziedāt dziesmas tekstu. “Ole ole ole” dziesmas vidū ir tas, kas ļoti patīk grupas faniem. Tas man ļoti patīk. Man arīdzan ļoti patīk dziesma “World Scum” no jaunā albuma - tā ir ļoti smaga, ļoti brutāla, iespējams, visbrutālākā dziesma, ko esmu jebkad sarakstījis. Tai ir sava “Morbid Angel” piegarša un tā lieliski skan dzīvajā.
V: Tu esi uz skatuves jau gandrīz 30 gadus. Kāda ir tava recepte motivācijas un kreativitātes uzturēšanai augstā līmenī?
M: Motivācija ir ilgs mūžs, jo es vēlos vēl ilgi muzicēt. Tas bija mans mērķis no paša sākuma - karjera ar daudziem ierakstiem. To tagad arī daru un man ir neskaitāmi ieraksti ar ko varu lepoties - “Nailbomb”, “Sepultura - Roots; Chaos A.D.”, “Soulfly - Prophecy”. Visi šie ir lieliski ieraksti manā vēsturē. Aizrautība nāk no faniem. Kad es dzirdu pūli, tas ir lieliski, tā ir kā narkotika, no kuras esi atkarīgs. Tu to vēlies vairāk, tev to vajag katru dienu. Tieši tādēļ kļūsti atkarīgs no tūrēm. Dažreiz atgriežos mājās uz divām nedēļām un nevaru sagaidīt, kad atkal dosimies ceļā un dzirdēsim pūli.
V: Tātad domu par pensiju nav?
M: “Hell, no!”
V: Jautājums par dēliem - kāds ir tavs viedoklis par mūziku, ko viņi spēlē, par viņu redzējumu uz šo visu pasākumu kopumā?
M: Man patīk abas viņu grupas, tās ir ļoti atšķirīgas. “Incite” ir vairāk metālisks, vairāk uz “Lamb of God” pusi. Man pašam ļoti patīk “Lamb of God” un tas stils. “Lody Kong” ir vairāk pancisks, neapstrādāts un “fūzēts”. Kaut kas uz “Melvins” pusi, taču ļoti patiesi. Abu grupu izjūta ir patiesa. Man patīk tas, ka izvēle nebija manis ietekmēta - viņi paši atklāj savus mūzikas plašumus. Es esmu palīdzējis viņiem ar tūri, bet visu darbu viņiem ir jāveic pašiem - jāstiepj ģitāru čeholi, jāuzstāda aparatūra, jāstrādā ar publiku un jādara viss pārējais, lai uzstāšanās izdotos. Es tajā viņiem nepalīdzu, vien noskatos no malas. Protams, atbalstām viņus. Mums ļoti patīk, ka viņi ir šeit - autobusā kopumā ir 3 grupas jeb 18 cilvēki. Kā liela ģimene, kas ceļo caur Eiropu kā liels cirks.
V: Vai sniedz viņiem padomus, kas ir labi un kas ir slikti?
M: Jā, dažreiz koncerta laikā pamanu kaut kādas lietas un izsaku savas domas, lai varētu to uzlabot. Piemēram, mana jaunākā dēla Igora gadījumā esmu aizrādījis par pareizu elpošanu - man likās, ka viņam trūkst elpas dziedāšanas laikā, tāpēc norādīju uz gaisa kontroli plaušās. Tā ir viena no dažām lietām. Viss pārējais ir viņu pašu ziņā. Grupas attīstības ceļš ir izzināšanā. Tāpat kā es izzināju visu, esot “Sepultura”, “Nailbomb” un “Soulfly” sastāvos.
V: Vai vari sevi raksturot kā striktu tēvu?
M: Nē, es esmu diezgan mierīgs, man nepatīk autoritārais režīms. Tajā pašā laikā esmu atbildīgs par to, lai viņi neiet neceļos. Teicu, ka esmu savas dzīves laikā sadarījis daudzus sūdus, teicu, lai nelieto smagās narkotikas – kokaīnu, kreku un metamfetamīnu. Pats tās neesmu lietojis, bet ir svarīgi, lai viņi zinātu, cik tas ir slikti. Arī par alkoholu. Es vairs nedzeru. Alkohols ir slikts cilvēkiem - lielākā daļa tā lietotāju nespēj sevi kontrolēt un rezultātā sabojā dzīvi. Tāpēc bērniem norādīju, ka, ja spēj muzicēt bez visa tā, viņi būs laimīgāki cilvēki un būs ilgāks mūžs. Tas ir tas, ko es teicu. Ceru, viņi tajā visā ieklausās.
V: Vai tu kaut kā viņus ierobežo?
M: Jā, es neļauju lietot narkotikas. Viņi vel ir jauni, un tāpēc atļauju dzert alkoholu. Dažreiz gan mums tas ir jāpaslēpj, kas mēdz būt tīri jautri, jo reizēm viņi cenšas kādu pudeli nozagt, kad pa visu autobusu atskan: “F**k *ff, mother *uckers! Neaiztiec!” Kopumā ir jautri, ka viņi ir šeit. Būtu lieliski uzņemt dokumentālo filmu par to visu. Tiesa, pagaidām mums šādas iespējas nav, jo neko nefilmējam. Bet būtu lieliski.
V: Tu varētu uzrakstīt grāmatu!
M: Jā, man īstenībā iznāk grāmata nākošgad. Biogrāfija. Autors ir anglis Džoels Makaivors (Joel McIvor), par ievadu ir parūpējies Deivs Grols (Dave Grohl). Deivs grāmatā raksta par to kā “Roots” izblieza “Foo Fighters” skaļruņus. 15 000 dolāru vērtie skaļruņi izbliezti “Roots” dēļ. Un tas ir f**kin’ lieliski. Tā būs lieliska grāmata ar daudz interesantiem stāstiem no manas dzīves. Tā iznāks tieši nākošgad, tad apritēs 30 gadi kopš “Sepultura” pirmsākumiem. Solās būt īpašs gads. Man ir padomā lieliskas idejas. Viena no tām būs kopprojekts ar Gregu no “Dillinger Escape Plan” un Troju no “Mastodon”. Visi trīs mēs būsim vokāli. Kaut kas līdzīgs “Nailbomb”. Ieraksts ir plānots janvārī.
V: Tātad tas būs projekts atsevišķi no “Soulfly”?
M: Tieši tā. Daži koncerti, albums, bet tas arī viss. Domāju, tas būs interesanti, jo man ļoti patīk ideja par dziedāšanu kopā ar Gregu un Troju. Mana balss kopā ar Grega augsto un trako balsi, plus, Trojs, kurš ienesīs savu garšu – ticu, mēs varētu dziedāt trio katrā albuma dziesmā.
V: Ja nav noslēpums, kas būs pie instrumentiem?
M: Mums ir bundzinieks Deivs no “Mars Volta”. Viņš ir lielisks. Trojs spēlēs basu, jo to viņš dara “Mastodon”. Es un Gregs spēlēsim ģitāras. Šobrīd mēs meklējam “trokšņu ģitāru”, kas varētu mums palīdzēt ar dažiem efektiem. Pagaidām tas nav skaidrs.
V: Un visbeidzot - tavs dzīves likums.
M: Es nezinu, man tāda īsti nav. Labs darbs - es mīlu mūziku. Mūzika man ir dzīves stils. Pat ne darbs – tā ir kaisle. Kaut kas, kas man ir vajadzīgs. Man ļoti patīk būt daļai no “Soulfly” cilts, būt kopā ar faniem visā pasaulē. Daži ir ļoti fanātiski ar vairākiem “Soulfly” tetovējumiem. Tā ir lieliska sajūta!
Galvenais – censties izbaudīt dzīvi, jo tā ātri paskrien. Domāju, visi momenti ir svarīgi, pat visnenozīmīgākie, tāpēc tiem arī jāpievērš uzmanība. Izbaudi laiku šeit un tagad!
Alternative.lv saka paldies Soulfly un kluba Melnā Piektdiena pārstāvjiem par interviju!
