Kā tu vispār pievērsies smagajai mūzikai, kas bija tas noteicošais faktors, kāpēc tu izlēmi par labu tai?
Grūti tā uzreiz viennozīmīgi nopozicionēt. Protams, skolas laikā primārā bija popmūzika, tā kā mēs dzīvojām Padomju Savienības ietvaros, daudz ko par tādu smago žanru nemaz nedzirdēja. Pamazām apjausma par žanru sāka veidoties astoņdesmito gadu vidū, kad parādījās žurnāls Liesma, kur bija tāda rubrika Mini Maratons. Žurnālists Arvīds Mūrnieks rakstīja par dažnedažādākajām hārdroka komandām, nedaudz heavy metal arī tur tika. Tajā laikā bija arī tāds mūzikas žurnāls krievu valodā Rovesņik, kur bija neliela rubrika par smago metālu. Tā likumsakarīgi uzradās domubiedri, jo tomēr kaut kādas atšķirības zīmes iezīmējās. Tās nebija uzreiz ādas jakas vai krekli ar grupu logo...
To droši vien bija ļoti sarežģīti iegādāties.
Nu kā tad! Tā kā tajos laikos bija daudz talantīgu puišu un droši vien arī meitenes, kuri pārzīmēja daudz ko, tika veidoti dažādi trafareti, zīmēti krekli ar dažādām eļļas krāsām, lai tam visam būtu kaut kā piederīgs. Vizuālam akcentam bija nozīme.
Un cik bieži notika koncerti tajā laika posmā no 1985.gada līdz astoņdesmito beigām?
Ja runājam par metālmūziku, tad praktiski viņas nebija. Bija varbūt kādi smagā roka kolektīvi astoņdesmito beigās, piemēram, Nulles Cikls parādījās, ap to pašu laiku radās Huskvarn, lai gan viņi arī veidojās no citiem pagrīdes kolektīviem. Tāpat arī jāpiemin Rūsa. Žanrs vērsās arvien plašāks un plašāks. Protams, pašam arī vēlme bija kaut ko darīt. Neko spēlēt baigi nemācēju, tajā laikā iepazinos ar Huskvarn ģitāristu Ivaru Talci ar iesauku Šerifs. Astoņdesmito gadu beigās parādījās arī death metal, kur vajadzēja to zemo rūkšanu, un man kaut kā tas tajā laikā sanāca. Pamazām radās vēlme radīt kaut kādu kolektīvu, kas varētu būt pirmais Latvijā, kas spēlē death metal manierē. Tā koncepcija nebija tolaik nostiprinājusies, bija vēlme kaut ko darīt, bet tieši ko un kā nebija ideju.
Bet dažreiz arī nekopējot var radīt kaut ko savu un unikālu.
Tas jau, protams, tā sajēga nāk tikai vēlāk. Sākumā jau analogu nav bijuši, tik cik kasetēs un lentēs esi dzirdējis, žurnālos redzējis kaut kādus nelielus aprakstus par tāda veida kolektīviem. Kad Huskvarn rakstīja On the Road, parādījās mazs logs ierakstīt manu projektu, kas saucās Morbus, un skaņdarbs, ko ierakstījām bija Crazy Death. Tekstu sarakstīja viena meitene vārdā Petra, jo paši mēs angliski neko nemācējām, bet tas bija ļoti svarīgi. Šķiet, ka Dambim vēl ir studijas lente. Es viņu arī Dambim uzticēju, jo tomēr viņš ir tāds kā alternatīvās mūzikas krātuve. Man kā jaunam čalim tas bija vispār baigais pacēlums, jo uzreiz tikt iekšā kolektīvā ne no kā, tas likās nenormāli. Tā arī tas projekts izdzisa, lai gan bija vēl vairākas sagataves, īsti tur nekas neizveidojās, jo nevarēja arī cilvēkus nokomplektēt. Man būtiskākais bija tomēr sapazīties ar tiem cilvēkiem, apgrozīties tajā vidē, kas man arī iedeva baigo pacēlumu.
Laikam pirmā video liecība par smago mūziku Latvijā ir no Baltijas Smagā Marša pasākuma, kur tu biji pasākuma vadītajā amatā. Kā tu vispār nonāci līdz tam?
Deviņdesmito gadu sākumā parādījās tas žanrs kā death metal, grindcore, bija arī tā vokalēšanas maniere, zemais growlings bija baigi svarīgs. Laikam Latvijā daudzi kautrējās, bet man kaut kā tas pašsaprotami sanāca. Biju sapazinies ar tiem Huskvarn vīriem un arī pasākumu organizatoru Jāni Levitu, kurš bija izbijušais Huskvarn dalībnieks. Toreiz Jānis Levits bija izveidojis Rīgas Vagonu Rūpnīcā (RVR) mēģinājumu telpu jaunajiem kolektīviem, kas nodarbojas ar smago mūziku. Bija telpas, kaut kāds aparāts, bungas, varēja reāli kaut ko sākt darīt. Tur mēģināja Huskvarn, paralēli Jānis Levits veidoja Remains. Tā nu es pa tiem mēģinājumiem staigāju, un tad radās doma par metāla maršu. Urbix, Huskvarn solists (tajā laikā sauca par Urbi), un Levits mani uzrunāja, ka varētu to pasākuma vadīšanu veidot. Protams, man nekādas pieredzes nebija, un es pats biju tajā laikā no tā visa pārbijies.
Cik Tu vispār biji tad vecs?
Jādomā, kādi 19 vai 18... Es domāju, ja es šito neizmantošu, tad man dzīvē tādas iespējas vairs nebūs. Tas man likās baigi svarīgi, ka tur lietuvieši un igauņi kolektīvi brauca, tāpat arī tā Metāla Korozija (Коррозия Металла). Visi iespaidīgi kolektīvi likās, turklāt būt vēl pasākuma centrā. Loģiski, ka es piekritu, un visi pārējie kolēģi iedrošināja. Būtībā nekāda gatavošanās tam nebija. Jānis Levits to taisīja kā projektu, un viņam daudzi palīdzēja, piemēram, dzīves biedrene Ludmila, kas bija RVR atbildīgā par kultūras jautājumiem. Viss, kas attiecās uz pašdarbību un šo prizmu, to visu metalizācijas lietu varēja bīdīt. Cepuri nost viņiem, kādam tas bija jāuzņemās. Tajās telpās arī pirmā metāla ierakstu studija Metal Attack tika izveidota. Jānis pats bija vadītājs. Protams, iekārtas, kādas bija iespējamas, tādas arī bija, bet nu vienalga šādi un tādi leģendāri ieraksti tur tāpat ir veikti. Ļoti leģendārs skaņu režisors Juris Beļinskis strādāja, kas ir miris jau, bet mums palaimējās ar viņu pastrādāt. Bet runājot par pašu Baltijas Smago Maršu, tas bija tepat Mežaparkā, pie Ķīšezera, kur kādreiz sporta komplekss bija, tagad Rīgas Vagonu Rūpnīcas Stadions. Tā kā visas atmodas lietas bija tuvu, tad tā doma arī bija pulcināt no Baltijas tos muzikantus, kādi kolektīvi bija uz to mirkli bija pieejami: Huskvarn, Remains, Katedra, Aggressor, tā pati Korozija un vēl daži bija.
Ņemot vērā to, ka nebija internets, droši vien sazināšanās un grupu atlase bija sarežģītāka nekā mūsdienās.
Es pats pie tās atlases nebiju, bet tāpat sazvanījāmies un rakstījām vēstules. Tā kā visi tie kolektīvi bija relatīvi jauni, viss balstījās uz pašu entuziasmu. Vispār es pats brīnos par tiem laikiem, ka bez interneta palīdzības visas tās lietas tika kārtotas, un visu to varēja mierīgi izdarīt. Visa pamatā milzīgākais entuziasms un vēlme to visu izsist cauri. Protams, pasākumam vajadzēja sponsorus, tāpat alu un visu pārējo. Tāpat nedrīkstēja piemirst par kārtības sargiem, kas uzpasēja to visu. Tā kā tas viss bija pirmo reizi, tas viss bija ļoti sakāpināti. No publikas puses tas bija saviļņojums, ka beidzot ir pirmais lielais pasākums tā, ka iekšās vārās viss. Daudzi sapriecājušies un jau štīmē labā.
Kurā mēnesī tas bija?
Tas bija vasaras vidus laikam, diemžēl nav saglabājusies afiša, tāpec arī neatceros. Tāpat vajadzēja arī ātro palīdzību noorganizēt, lai dežūrē.
Vai lielu lomu spēlēja arī neatkarības atjaunošana?
Uz to arī tika likts punkts, ka starp dziesmām vajadzēja iestarpināt frāzes Heijā Baltija, tāds kā vienošanās moments. Bija jābūt uzmanīgam, tieši uz to arī tika liels akcents uzlikts, lai nebūtu nekas ideoloģiski pretējs. Sanāca būt tā ļoti diplomātiski. Sākās tas festivāls, pirmā bija tāda grupa no Igaunijas Ascent. Tajā laikā mani tas pārsteidza, ka igauņi visu laiku bijuši vienu soli priekšā, teiksim, ekipējuma ziņā, atbrauca ar firmas instrumentiem. Maz jau to instrumentu tajā laikā bija, bija daudzi paštaisītie vai pie meistariem veidotie, tie bija lieli brīnumi! To koncerta secību es vairs smalki neatceros kas un kā, bet fani bija traki. Mūsdienās ja tā skatās, tad viņi ir daudz rāmāki, savukārt tad kreklus plēsa.
Vēl ņemot vērā arī to, ka tas bija tāds pirmais koncerts un ka tādi pirms tam tika aizliegti.
Kā tad! Tas bija kā pirmais sprādziens. Visi kolektīvi vēl nebija nospēlējuši, kad bija laiks pasākuma headlaineriem Korozija. Publikai laikam apnika tās beigas gaidīt, un visi tur sāka ārdīties un ņemšanās milzīga. Milicija netika galā, OMONS tika ataicināts, protams, tas viss to sakāpināja. Man jau arī tajā laikā sirds sitās, ka jāpiesaka šitādi mākslinieki, pret kuriem tāds respekts, likās tāds baigais pārdzīvojums. It kā baigais pamatojums, ka publika tiek sista un grūstīta, nebija, jo laikam varas pārstāvjiem bija tāds naids pret matainajiem. Tāpēc, ka nebija pierasts, ka vienkopus pulcējas tik daudz tāda tipa domājoši ļaudis, un to visu vajadzēja kaut kā pazemot ar spēku. Protams, Korozija to visu redzēja un sāka izpildīt savu hīta dziesmu Fucking Militia, un tad viss sākās! Varas pārstāvji kļuva nikni un sāka dauzīt visus brutāli, un fani kā saka nepalika parādā un sāka akmeņus un ķieģeļus mest.
Interneta komentāros tika minēts, ka pat operatoram tika trāpīts!
Jā, tur bija pamatīgi! Tā kā viņi bija skatuves priekšā, un tā publika tika atspiesta uz aizmuguri, tad tur notika diezgan pamatīga akmens krusa. Protams, gāja arī uz skatuves pusi, visu dabūja iespēju robežās savākt un ātri notīties no tās skatuves, jo lidoja tiešām tādi pamatīgi pusķieģeļi. Tā arī principā tas pasākums tika izdzenāts, daudzi kolektīvi nemaz nedabūja nospēlēt, bet tajā visā lielajā tracī un jezgā, tas varbūt pat nebija pamanāms, jo galvenais, ka notika pirmais tāda veida pasākums.
Vispār runājot par tā laika aktuālajām grupām, tu minēji Nulles Cikls, Rūsa, Huskvarn, par ko vēl cilvēki runāja?
Protams, Inokentijs Mārpls, lai gan tas nebija metāls, Opus Pro, Monro. Vēl jau bija daudzi, kas hārdroku spēlēja, Doktors Fausts, Krīze tādas grupas, kas sen aizmirstas. Žēl, jo žanriski būtu interesanti celt gaismā, jo tādā veidā mēs iezīmētu vairāk latviešu roka un smagās mūzikas vēsturi, bet pagaidām ir tā, ka daudzi zina par tādu grupu pastāvēšanu, bet reāli tie materiāli nav pieejami vai viņi ir kaut kur radio mājā. Baigi žēl, jo tas viss ir kaut kur atvilktnēs, un cilvēki nevar iepazīties.
Man vienmēr ir interesējis tieši 1992.gada Sepulturas koncerts Rīgā, jo viņi nāk no Brazīlijas, kur līdz 1988.gadam vārda brīvība politiskā režīma dēļ arī bija ierobežota. Kāda nozīme tam koncertam bija tolaik?
Es domāju, ka tas bija viens no svarīgākajiem koncertiem! Es atceros to laiku, kad tā ziņa paskrēja, nebija daudz vietu bija metālistiem, kur pulcēties. Vecrīgā ceturtdienās to, ko krievi sauca par Allegro, bet latviski Veldzīte, piecos vai septiņos katru ceturtdienu, stundu vai pāris domubiedri gan letiņi, gan krievi sanāca kopā, pulcējās, runājās, apmainījās ar ierakstiem. Tad jau tā ziņa pavīdēja, ka būs tāds koncerts, un ilgi cilvēki nespēja tam noticēt, jo tikko pa videokasetēm klejoja video no Beneath The Remains, kas jau likās kaut kas nereāls. Kad Arise iznāca, čaļiem reāli jumtus nesa nost tie albumi, tā bija nereāla sajūta. Protams, kad koncerts nāca tuvāk, tad jau saprata, ka tā ir realitāte. Es atceros, ka svētdienās bija tā saucamā Birža Mežciema mežā, pie Gaiļezera slimnīcas, 21.autobusa galapunktā, bija pulcēšanās un tirdziņš 12:00. Tur jau vairākas nedēļas pirms tam fani, kad bija kunga dūšā tika izbļauti Sepulturas dziesmu vārdi, cik to angļu valodu zināja, bet džeki ar iekšēju pārliecību tam gatavojās. Tā diena, kad pienāca bija svētdiena. Bija atkal tā pulcēšanās Mežciemā, koncerts laikam bija pēcpusdienā. Tur pat man liekās bija kādi četri krievu kolektīvi, kas iesildīja. Tajā biržā sabrauca pilns, tad vajadzēja uztankoties, fani bija sapriecājušies, daži palika mežā gulēt, citus nesa uz trolejbusu. Man bija skaidrs, ka īpaši aizrauties nevajag, jo tas ir tāds vienreizējs koncis, ko vajag redzēt no A līdz Z. Viss trolejbuss gavilēja, kad brauca uz koncertu. Žanriski tā bija kopības sajūta. Mūsdienās to vairs nevar dabūt, jo viss kaut kas ir pieredzēts un redzēts. Sajūta, ka tev tūlīt būs super šovs, tas bija baigi spēcīgi. Protams, visas tās komiskās izdarības pie Sporta Pils. Visu laiku cirkulēja milicijas bobiki riņķī, vāca džekus, kuri bija paguruši kaut kur puķu dobēs. Humors bija arī visa laišana iekšā Sporta pilī, bija arī OMON apsargātāji, stāvēja ar vairogiem un stekiem. Likās, ka metālmūzikas fani kaut kādi zvēri un necilvēki. To laiku sabiedrības izpratne par to. Koncerts vienkārši jumtu nonesa, visu konci stāvēju ar muti vaļā. Tāds gaismas šovs nekad nebija redzēts, instrumentu maiņas, visi lielākie hīti, viss tika divreiz ātrāk spēlēts.
Droši vien atstāja pamatīgu iespaidu!
Protams, tas viss lielais skaņas blāķis, kas nāca. Makss tās ģitāras tur mētāja, tas viss likās nereāli. Ar Sepulturu bija tā, ka dienu iepriekš viņi kaut kur Jūrmalā dzīvoja, viņi bija kaut kādas dienas ātrāk atbraukuši. Huskvarnas cilvēki bija jau iepriekšējā dienā pie viņiem braukuši un tur bija mēģinājuši tusēt. Plosts bijis, un viens no manām paziņām ar iesauku Noma bija nolūzis Kisera numurā, un mākslinieks nebija viņu izmetis un teicis, lai džeks guļ un atpūšas. Karstākie fani ar Urbi priekšgalā bija tur aiznesušies.
Tātad sākumā Baltijas Smagais Maršs, tad Sepulturas koncerts, vai tad jau lēnā garā sāka rasties domas par Grindmaster Dead?
Vēl bija nākamajā gadā Biķernieku estrādē Metal Revolution, kas bija arī liels pasākums. Tur bija baigais ļembasts, ka tur tā saucamā urla, treniņbikšu ļaudis nāca, un bija baigā klope. Man gan kaut kā palaimējās no tā visa izvairīties, es ar muzikantu autobusu nošuvos. Vispār jau diezgan briesmīgi, kā jau tas bija Mežciems, kas bija rajonā citādāk domājoši padzirdēja, ka te būs baigais ļembasts un bija klāt. Tie, kas pa vienam tajā pasākumā bija diezgan nepaveicies. To pasākumu jau vadīja kāds cits, bet tas jau bija tāds profesionāli veidots, lielāka skatuve bija.
Kas tur uzstājās?
Principā pa lielam Baltijas kolektīvi, Conquest, Huskvarn, Holy Lamb, Nulles Cikls un tā pati Korozija. Tur dabūja nospēlēt grupas, kas iepriekšējā reizē lielā ļembasta dēļ nenospēlēja. Toreiz šausmīgi visiem širmi norāva igauņu grupa Aggressor, spēlēja līdzīgi kā Bolt Thrower un Entombed. Likās baigi iespaidīgi, jo Latvijā bija tādi pāris aizmetņi. Bija tā grupa Giljotīna no Mālpils, viņi tajā manierē jau tajā laikā mēģināja kapāt. Tā kā vērā ņemamu ierakstu un aktīvas darbības nebija, tad tas viss bija tikai kuluāros. Pamazām tas death metal žanrs attīstījās, un muzikanti saprata, ka ģitārām stīgas var nolaist zemāk, uzlikt resnākas!
Un uzreiz treknāka skaņa!
Jā, jā, tā bija tā veiksmes formula, bet no sākuma jau nevienam neienāca prātā. Vispār jau baigi interesanti ar tiem Aggressor, iepazinos pēc tā pasākuma ar viņiem. Ar viņu bundzinieku šad un tad satiekamies, viņš tagad Metsatöll spēlē bungas. Viņš ir ļoti uzņēmīgs cilvēks, būtībā kā biznesmenis. Viņš ir restaurējis veco studijas lenti, pārciparojis diskā 1992. gada albumu. Tā ir baigi kolosālā lieta, ka tas nav aizlaists kaut kur vējā, ka ir reāli iespēja paklausīties.
Bet ar Grindmaster Dead bija tā, ka Metāla Marša laikā sapazinos ar bijušā Grindmaster basistu, Andri. Mēs kaut kādu laiku draudzējāmies, un tad vienu dienu viņš atklāja, ka spēlē grupā Grindmaster Dead, kuru pirms tam sauca Bez Greznības, tāds vairāk punk/hardcore žanrs. Viņiem bija mājas ieraksts, atminos, ka viņš vienreiz atbrauca mājās ar to kaseti, un man tajā laikā likās baigi svaigās idejas, death/doom/grindcore žanru savirknējums. Es teicu, ka interesants kolektīvs un vajag turpināt. Laikam ejot uz priekšu, viņš saka, vai es negribētu viņa kolektīvā paspēlēt otru basu un arī tā kā vokāls, lai būtu brutālāk, viena ģitāra, viens bass ar fūzi, un viens pliks bass, lai rautu pamatīgi jumtu nost. Tā nu es aizgāju, un man likās, ka es tur ilgstoši neuzkavēšos, jo šķita, ka tas nav nopietni, jo ko tad ar divām basģitārām darīs. Mēģināts tika mājās pie Imanta, kurš dzīvoja ar vecmammu un mammu Tērbatas un Stabu ielas stūrī. Tur mēs arī kapājām, tas bija vāks! Es nezinu, ko kaimiņi par to visu domāja, bet nu baigās sūdzības nebija, un zināmu laiku mēs tur varējām spēlēt. Pamazām es tur iespēlējos, un mans draugs Andris pārgāja no basa uz ģitāru. Pavērās iespēja spēlēt aktu zālē pa vakariem Natālijas Draudziņas Ģimnāzijā, kuru tolaik dēvēja par 7.vidusskolu.
Būtībā turpat aiz stūra.
Tur tad mēs arī komponējām, un kristalizējās nākamam albumam dziesmas. Pamazām nonācām līdz brīdim, kad bija jāiet uz studiju. Reāli naudas mums tajā laikā nebija, mēs visi bijām jauni tīņi. Loģiski, ka visi albumi tika rakstīti mājās uz lenšu magnetofoniem pa daļām. Pa priekšu tika ierakstītas bungas uz stereo celiņa, tad nākamais bija ģitāra, kamēr tu tā visu saklāji. Protams, tas, kas bija pašā sākumā, bija klusāks, un to visu vajadzēja pārtaisīt. Tā mēs to Stronger Than Love albumu ierakstījām mājās. Tad mēs sapratām, ka vajadzētu mēģināt kaut kā pie Jāņa Levita tajā Metal Attack studijā ierakstīt, tomēr nedaudz profesionālāk to materiālu, jo likās diezgan labas dziesmas, tāpat arī konceptuāli par viduslaiku bruņiniekiem, ko Pēteris bija sarakstījis. Albumu es vēl joprojām šad un tad paklausos, kauns par viņu man nav. Tad atkal notika tā žanru un mūzikas ietekmes nomaiņa no gaļas uz doom. Metāla Marša laikā bija tas thrash, pēc tam jau tas gaļinieks, tad tas 1993.gada doom periods.
Cik esmu dzirdējis, tad ļoti daudz cilvēku gājuši cauri Grindmaster Dead.
Jā, jā, nezinu, vai to visu sastāvu vajadzētu atstāstīt, bet interesanti tas sastāvs viss salasījās. Pamatā bija Imants, Pēteris, es, Linda Bēce spēlēja flautu un nedaudz piedziedāja, Konstantīns Švedovs bija krievu solists, bet ļoti jauks lāga cilvēks, un beigu fāzē jau Grindmasterā dziedāja latviski, bija īpatnējs akcents, bet bija interesanti, kā arī Mārtiņš Pētersons, kas mums arī uz Kurbadu bija atgriezies. Protams, mēs paralēli mēģinājām Brasā pagrabā, kur arī iepazināmies ar Heaven Grey, kurus vēl pirms tam dēvēja par Skyfall, kas spēlēja tādā death/doom manierē. Kamēr viņi pārgāja vairāk uz tādu liriskāku noskaņu, mēs tomēr centāmies nepazaudēt to drūmuma kanti. Tolaik baigi iespaidojāmies no Candlemass, Cathedral, Black Sabbath, agrīnajiem My Dying Bride.
Tad arī parādījās iespēja tos visus ierakstus iegādātāties?
Kā tad nu! Bija Čiekurkalna tirgū, tajā pašā Biržā. Tagad ir iespēja visu downloadēt, bet tad jau kasetes vai lentes dēļ sēdās vilcienā un brauca ārpus Rīgas kaut kur uz Jūrmalu, Saulkrastiem, kur citi fani dzīvoja un mainījās ar ierakstiem.
Mūsdienās ir daudz un dažādas platformas, kur jaunām grupām parādīt sevi, bet tolaik, cik esmu dzirdējis, bija Black Friday izlases, cik liela nozīmē tām bija? Droši vien gan jaunām, gan vecām grupām tā bija iespēja sevi parādīt.
Nozīmīgi tās izlases bija tāpēc, ka finansiāli grupas nevarēja visu albumu pacelt studijā, tomēr vienai vai divām dziesmām bija iespēja sagrabināt kāpostu, bet šausmīgi gribējās to visu realizēt. Jebkurā gadījumā tas bija svarīgi parādīties, un pareizi arī kā tu minēji, ka gan jaunākām, gan vecākām. Vecākās grupas varēja parādīt jaunākiem klausītājiem, ka viņas tādas ir bijušas. Protams, ne visi varēja uzreiz to nopirkt, atkal tika kopēts, vāciņiem taisīja kserokopijas. Bet tas viss jau bija tāpēc, ka nevis gribēja apiet to oficiālo leiblu, bet tieši tas finansiālais trūkums.
Pirms tam minēji tos pāris žurnālus, kas publicēja informāciju par tām hārdroka apvienībām, kā deviņdesmitajos mediji iesaistījās smagās mūzikas atspoguļošanā?
Baigi jau plaši tas nebija. Neatceros vairs kā sauca, bet bija melnbalta avīze, kur rakstīja daudz par smago žanru. Šad un tad pa TV raidījumiem, piemēram, Varavīksne kādreiz parādīja pa retam gabalam, es atceros pats pirmais milzīgs, iespaidīgs gabals bija no Megadeth Peace Sells. Indikācijas nelielas bija. Lielu paldies var pateikt Raitim Sametim, viņš rakstīja dažādas publikācijas, mēģināja, kur vien varēja publicēties. Tāpat arī kā radio dīdžejs sāka Radio Skonto strādāt, laikam deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Viņam bija Radio Skonto savs autorraidījums, kur viņš reāli tikai gaļu atskaņoja.
Salīdzinot ar mūsdienu Radio Skonto, to ir grūti iedomāties!
Jā, jā! Pati pirmā mājvieta viņiem bija Dailes teātrī. Es vairs neatminos, kā to raidījumu sauca, bet tas nosaukums bija īpatnējs, Lielā gaļas āķu nakts vai kaut kā tā. Viņš mūs arī kādas divas vai trīs reizes aicināja uz Skonto. Viņiem pat no sākuma bija tāds radio dīdžeju nedēļas tops, kur katrs dīdžejs savu iecienītāko skaņdarbu ielika, un Sametim visu laiku bija Cannibal Corpse vai kaut kas tamlīdzīgs, un tas tika atskaņots. Tas bija ļoti vispusīgi, un tas diemžēl ir pazaudēts. Trakam cilvēkam, labā nozīmē, ļāva darboties. Cepuri nost! Tu jau pieminēji, ka nebija interneta, tad Raitis raidījumos par visādiem lokālajiem koncertiem veica tādu kā retrospekciju, tāpat arī grupas par savu daiļradi gan stāstīja gan arī atskaņoja to. Daudz kas tika pārrunāts, kā kolektīvi izskatījušies, kā nospēlējuši koncertos utt. Bija vēl Radio 2, kur žurnālists Agnis Bude vairāk tādu alternatīvāku mūziku apskatīja.
Ko vēl par Grindmaster Dead ir ļoti svarīgi pieminēt. Kad es aizgāju uz turieni, tad principā pa lielam es atteicos no savas vecās draugu kopienas, kur ar Huskvarn tusējām. Sāku vairāk ar tiem Grindmaster džekiem, kas bija ļoti īpatnēji tam visam, jo tā vide un tie festiņi, kur mēs uzturējāmies bieži vien, bija nevis metālistu festi, bet gan vairāk panku, jo Grindmaster nāk no panku vides. Tajā laikā bija tāda organizācija Tornis, un pārsvarā mēs ar tiem neformālajiem ļaudīm tusējāmies kopā, un bijām tādi kā metāla autsaideri. Varbūt pat kāds mūs izsmēja par to. Cilvēki laikam nevarēja saprast, ka mūzikas žanri mainās, ka viss nestāv uz vietas. Daudzas grupas palika uz tā thrash viļņa, viņiem likās, ka tas thrash būs mūžīgs, bet tas žanrs pats sevi izsmeļ. Pēteris jau arī vienu laiku staigāja kļošenēs kā septiņdesmito gadu hipijs. Izdzīvo tas, kas mainās.
Kas bija tas noteicošais, kāpēc nomainījās Grindmaster Dead uz Skyforger, jo sastāvs jau palika tas pats, ne?
Jā, tas palikās, īsti pat nezinu kāpēc tas tā notika. Pēteris jau smējās, ka vienmēr savā dzīvē viņš ir izdomājis grupu nosaukums, kas nav gramatiski pareizi. Es pat īsti nezinu, ko Grindmaster Dead nozīmē. Tā tēma arī bija tāda, viss par sērām, pelēcīgs, doom vilnī par viduslaikiem. Pamazām tā doma radās, ka no tā visa vajadzētu kratīties nost, un sākt savu vēsturi apdziedāt. Savas vēstures apdziedāšanai Grindmaster Dead nosaukums šķiet diezgan neloģisks, tāpēc arī parādījās doma, ka vajag mainīt nosaukumu. Protams, tam visam iniciators bija Vecais (Pēteris), bija arī citi nosaukumi prātā. 7.vidusskolas mēģinājumu laikā arī nomainījām to nosaukumu. Tad ar to pašu sastāvu mēs Tornī ierakstījām EP On The Pagans Land ar četrām dziesmām par krustnešu iebrukumu baltu zemēs un par to, kā viņi tur sev galu sameklēja. Viņš bija konceptuāls, bet arī bija tādā doom manierē ierakstīts. Nelaime ir tā, ka tajos laikos svarīgi bija, ka ieraksta to ierakstu, pašam kasetē ir, bet pārējais ir mazsvarīgi. To studijas lenti mēs kaut kur skapī iemetām, aizcirtām durvis un aizgājām.
Un tā viņš vēl joprojām nav ticis atrasts?
Iespējams, kāds ir kaut ko pārrakstījis pāri, kas to lai zina! Viņš bija tā kā tāds pārejas posms starp abām grupām. Tad atvadījās Mārtiņš pēc tā ieraksta, tika izveidota grupa Hell Patrol, tehniski ļoti labi spēlēja ar pāris ierakstiem Melodijā. Tur bija arī viens dalībnieks no Dzelzs Vilka, Valērijs. Spēlēja kvalitatīvu heavy metal Judas Priest manierē. Mēs kaut kādu laiku spēlējām bez otrā ģitārista, bet tad pirms visa sākuma mums tā visa lieta galīgi panīka. Mēs laikam bijām idejiski izpumpējušies, kolektīvs draudēja praktiski izjukt. Īstenībā pat bija izjucis, jo Pēteris ar Imantu pie Dambja spēlēja vienu laiku, un es tā kā taisījos uz Sanctimony. Aizgāju pie viņiem uz vienu mēģinājumu, paklausīties, lai saprastu, ko tur spēlē. Man tā mūzika tajā laikā likās baigi sarežģītā. Likās, ka es to visu nepavilkšu, jo es mūziku nekur profesionāli mācījies neesmu, visu pašmācības ceļā. Notis vēl arī tā īsti nepazīstu, spēlēju pēc dzirdes tikai. Jutu, ka neiederēšos tajā visā, lai gan labi draugi, un es esmu vienmēr novērtējis, ka viņi izturējuši laika pārbaudījumu. Pirms mēģinājuma es sapazinos ar Rihardu, kurš tolaik darbojās Sanctimony un grupas skaņu režisoru Gintu Lundbergu. Kaut kā pēc mēģinājuma pasēdēju un parunājām, kāpēc es vairs neesmu savā grupā. Es teicu, ka bija kaut kāda apātija uznākusi un nav tālākas vīzijas. Rihards minēja, ka baigi žēl, jo viņš būtu ar mieru spēlēt tajā kolektīvā. Pēc tam piezvanīju Pēterim un Imantam un teicu, ka ir jaunas asinis, tāpat arī Gints pieteicās, un ar viņu mēs līdz šai baltai dienai strādājam kopā.
Rihards bija tāds atspēriena punkts, jo žanriski sākām veikt meklējumus, jo tad arī bleks parādījās, kurš mums īsti nepatika. Bet nu bija kaut kas apakšā, un viss ap to gruzdēja, un mēs sapratām, ka tajā žanrā varētu arī folku likt klāt. Tajā laikā spēlējām diezgan daudz tādā klubā Mad Mix, kura īpašnieks ļāva pa naktīm mēģināt. Desmitos gājām uz Mad Mixu, un sešos, septiņos gājām ārā. Tur bija magnetofons, lenšu aparāts, varējām labi mēģināt un visādus demo ierakstus veikt. Tā kā mums bija Gints, mums atlika domāt gabalus. Rifi bija arī no mūsu pirmā EP, un tā mēs pamazām gājām uz Semigalls’ Warchant. Ierakstījām pie Jāņa Levita studijā, kura bija pie Lingas bundzinieka Berģos šķūnī. Ieraksts gruzdēja visu laiku mūsos iekšā, nevarējām noturēt sevī un būtībā uztaisījām nedēļas laikā. Protams, tika rakstīts bez metronoma, tāpēc viņš ir baigi īpatnējs, manā skatījumā albums skan visdzīvāk. Var nepatikt tas vokāls vai skanējums, bet viņā ir baigā dzīvības enerģija. Tas deva jaunu pacēlumu, ka mēs varam tajā žanrā spēlēt.
Un vispār runājot par tām pašām vietām, kur jūs spēlējāt, tu minēji Mad Mix, kuras vietas vēl bija aktuālas?
Vienu brīdi arī tāds klubs Barona ielā 7up, kaut kādas rūpnīcas telpā. Tur mēs arī kā Grindmasteri bieži uzstājāmies. Nedaudz vēlāk, deviņdesmito otrajā pusē bija tāds Robinsons, kas atradās Ķīpsalā. Agrāk, kad Jānis Levits darbojās pa to Vagonu Rūpnīcu, tad arī tur vairāki festi notika. Tad es atceros, ka bija vēl tāds mazs studentu klubiņš, pretī operai un pāri kanālam, precīzi tagad neatceros kā sauca. Tāpat vienreiz arī uzspēlējām picērijā! Es nezinu, kas to organizēja, varbūt Dairis Leitāns, bet bija arī tādi kumēdiņi!
Runājot par sajūtām no tiem laikiem, vai ir kas tāds ko tu vēlētos no tā laika iekļaut mūsdienās? Piemēram, es tajā laikā esmu tikai dzimis un tas, ko es vēlētos būtu izmest mūsdienu koncertā visus telefonus, jo citādi daļa cilvēku koncertu uztver mediāli caur telefonu, turpretim, skatoties deviņdesmito gadu koncertus, var redzēt, ka cilvēki izbauda koncertu no A līdz Z. Tas šķiet vienreizēji!
Pilnīgi tev piekrītu! Cepuri nost par tādu vērtējumu. Ja salīdzinām starp tiem laikiem un šiem, tad arī tas, ko tu pieminēji, visa tā digitalizācija, protams, tehniskais progress ir vajadzīgs, bet tas kaitē mūzikas klausīšanai, jo kaut vai tajā laikā tu nopirki plati dārgi vai arī kaut vai pārrakstīji. To ceļu līdz tai platei nogāji garāku, līdz ar to tu biji ieinteresēts to materiālu klausīties, pētīt, domāt kas un kā. Tā kā mūsdienās tā mūzika ir failos, tad īpaši pat varbūt neieklausās tanī, kaut kādus trīs trekus noklausās un iet tālāk. Ir zudusi tā materiāla novērtēšana. Vēl ko gribētos pieminēt, ka tolaik, kad nebija datori, tu centies to mūziku analizēt, vairāk sacerēji kaut ko. Būtībā bija privātāks skatījums uz lietām. Mūsdienās tik daudz kas notiek, un visi visu redz, kā rezultātā oriģinalitāte zūd. Tā varbūt tu nezini kaut ko, uztaisi kaut kā pats pēc savas saprašanas, pirmā mirklī varbūt nedaudz muļķīgi, bet tāpat tas būs oriģināli. Jābūt baigi patiesam un jātic tam, ko tu dari. Tas var mēģināt kaut kā atšķirt tevi. Galvenais svarīgi, lai izvairītos no kāda trenda. Jā, bet tā digitalizācija dod arī visādas mācības, kā apgūt spēli, pavisam cits attīstības temps.
Mūsdienās jau arī tas informācijas apjoms ir krietni audzis, tāpēc jācenšas tas izmantot sev par labu.
Katrā laikā ir savi plusi un mīnusi, atkarīgs kā uz viņiem paskatās.
Protams, tad rodas jautājums, vai vispār ir vērts salīdzināt mūsdienas ar tiem laikiem.
Es domāju, ka nē. Katrā laikā piemīt savas labās lietas, katrs žanrs sevi izdzīvo.
Esam daudz ko izrunājuši, kā tev šķiet, ko tad varētu dēvēt par tādu kā atskaites punktu Latvijas smagās mūzikas vēsturē?
Baltijas Smagais Maršs varētu būt viens no pirmajiem atskaites punktiem. Protams, tā kustība ir gruzdējusi arī pirms tam. Par to nav runu, bet tas bija tāds laiks, kad to nevarēja atļauties. Es arī atceros, kā vasarā, laukos dzīvodams, aizgāju uz Vaidavas koncertu. Grupa spēlē, cilvēkiem ļoti patīk un grib celties kājās, bet solists saka, lai cilvēki neceļas. Tad ir jāiedomājas, kādam kalnam ir jāpārkāpj pāri, lai to atļautos. Ja salīdzina deviņdesmitos ar astoņdesmito gadu sākumu, tad īsā laikā baigais kalns ir pārkāpts. Gribējās vēl pieminēt, kad braucām ar Skyforger tūrē ar zviedru grupu Månegarm. Pēc viena koncerta vakarā es sēžu viesnīcas numurā ar daudz CD, ko nopirku koncertā. Kolēģis no zviedru grupas prasa: “Kāpēc tik daudz vecus diskus pērc?” Es viņam atbildēju, ka manā laikā tas materiāls bija sliktā kvalitātē kasetē pieejams, un es varēju tikai sapņot par tiem! Viņš iebilda: “Kā? Ieej veikalā un nopērc!” Viņš nevarēja saprast, kur mēs esam dzīvojuši un ka tas nav bijis tik vienkārši. Viņiem tas neliekas kaut kā saprotams, tāpēc varbūt viņiem mūsu pirmās izpausmes likās interesantas. Izejot starptautiskā vidē, mēs daudz ko nezinājām kā ir bijis Rietumeiropā, daudz darījām pa savam. Dzelzs priekškars ir to dzinuli devis, bet neesi mācējis moderni izpausties.
Kā tu vispār vērtē alternatīvo skatuvi Latvijā? Protams, to ir grūti novērtēt, tāpat arī skaidra lieta, ka tā visu laiku aug un attīstās, bet kā tu raugies uz to?
Es negribētu būt par soģi un teikt, kas ir labs vai slikts, bet kas man vienmēr ir licies svarīgi, lai kolektīvi darbojās ilgtermiņā. Izlekt ar kaut ko šokējošu var baigi viegli, bet ilgtermiņā daudzi kolektīvi iznīkst. Viņi nespēj ģenerēt ilgstoši daudz ko, tie cilvēki pazūd. Tāpēc ir ļoti nogaidoši jāskatās uz kolektīviem, cik ilgstoši viņi varēs savu vārdu nest. Cik ļoti viņi ir draugi un cik ļoti viņi mūzikas vārdā varēs norīt kaut kādu savu krupi. Man šķiet tas ir ļoti svarīgi. Latvijā tādi ilgstošie ir Sanctimony, Frailty, Rūsa un vēl. Mums nav liela muzikālā skatuve, bet tomēr cilvēki darbojas.
Svarīgi pieminēt, ka Skyforger tagad strādā pie jauna albuma ar nosaukumu Senprūsija, un darbi tuvojas nobeigumam. Pie albuma cītīgi strādāts pēdējos gadus, un pavisam drīz solās būt jaunumi! Sekojiet līdzi Skyforger jaunumiem www.skyforger.lv, Facebook: facebook.com/skyforgerofficial un Draugiem: draugiem.lv/skyforger
