Ir sajūta, ka esat pamanīti Baltijas metāla scēnā pēc albuma izdošanas un četriem končiem?
Vismaz pēc albuma izdošanas bija sajūta, ka cilvēki tiešām ir klausījušies. Gana daudz cilvēku atnāca uz albuma noklausīšanās pasākumu, kas praktiski tikai caur Facebook tika reklamēts, tā kā tie, kas jau zināja par grupu, arī atnāca. Forši bija tas, ka arī uz radio NABA biju aizgājis parunāt, tas arī noteikti kaut ko deva. Uz koncertu Rīgā bijām pārdevuši 85 biļetes, tā kā, ieskaitot grupas, kādi 100 cilvēki bija.
Ziņas par jums pēc albuma iznākšanas manīju arī Latvijas lielajos medijos, kas ikdienā ar metālmūzikas popularizēšanu parasti nenodarbojas. Izskatījās, ka galvenais āķis ir Dirks (Dirk Verbeuren – Megadeth/ ex-Soilwork; ex-Aborted; ex-vēl piectūkstoš grupu un projektu).
Dirks ļoti daudz deva tam visam, protams.
Bet tagad, noprotu, sastāvā būs izmaiņas.
Sastāvā ir izmaiņas, jā. Es spēlēšu giču; Hišams pie vokāla – kā parasti. Tad, kā bija redzams tūrē, Edgars Gultnieks no Eschatos un Protean spēlēs otru giču, bet basu spēlēs Alekss Makarovs. Interesantā kārtā viņš arī novembrī pārvācas dzīvot uz Vāciju, tā kā mums divi jau dzīvos tajā galā (Hišams studē Vācijā – red.).
Nebūs gadījumā auzas?
Būs, būs.
Bet bundzinieks ir tas jautājums, kas visus interesē.
Es tagad nezinu, vai varu tā uzreiz teikt, jo vēl nevienu dziesmu nav iemācījies un neviens mēģis ar bungām nav sanācis, taču mutiskā līmenī mums ir vienošanās ar Edvardu Percevu no Eschatos. Uztaisījām tādu treidu principā – kad Jānis Bušs aizgāja no Eschatos, Edgars ar Edvardu nāk pie manis uz Pulse of Nebulae, bet es eju pie viņiem uz Eschatos.
Kā bija Edgaram un Aleksam iekļauties Pulse of Nebulae sastāvā? Baigā tempā tas viss bija jādara.
Smieklīgākais bija Alekss, kurš atnāca uz pirmo mēģi un zināja vienu dziesmu. Un noimprovizēja tik labi, ka es nepateiktu, ka viņš nezināja. Tas čalis ir monstrs. Un biju pārsteigts, cik viegli man bija saspēlēties ar Edgaru. Tas tiešām ir liels retums, kad džeks atnāk uz pirmo mēģi vienkārši pamācījies dziesmas mājās, un jau iet viss no rokas. Var redzēt, ka viņš ir profesionālis.
Kā tu teiktu – vai Dirks vispār bija grupas dalībnieks, vai tomēr viņš bija uz albumu?
To ir baigi grūti pateikt, jo principā visa grupa tajā brīdī bija albums.
Projekts?
Principā jā. Nebiju ar mūziku nodarbojies jau n-tos gadus, vienkārši spēlēju mājās prieka pēc, līdz izdomāju – jābeidz šitais čakars un jāsāk kaut ko darīt. Tas nav nopietni. Kā var padsmit gadus spēlēt un nav vispār nekā, ko parādīt? Izdomāju vienu dienu, kā jāatsāk rakstīt, jo vecā grupa bija sen izbeigusies. Nomainīju filozofiju uz dziesmu rakstīšanas pasākumu. Doma tāda, ka taisīšu maksimāli vienkāršas dziesmas ar daudz slāņiem un progresīvu fīlu tam visam.
Tā teikt - izgāji uz atmosfēriskumu, nevis tehniskiem vijeboniem.
Tieši tā.
Ieminējies par veco grupu. Zinu, ka jūs ar Hišamu esat pazīstami jau sen pirms Pulse of Nebulae. Pārceļamies uz kādu 2005.-2006.gadu un Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Kāda elle tur notika?
Apvienotajos Arābu Emirātos es nonācu, jo mans tēvs strādāja Afganistānā, līdz ar to sanāca dzīvot Dubaijā trīsarpus gadus, kur arī pabeidzu vidusskolu. Mēs gan ar Hišamu negājām vienā skolā. Bija tā, ka klasesbiedrs spēlēja vienā grupā, tas bija vairāk tāds hārdroks, alternatīvais roks. Tā bija pirmā tāda īstā grupa. Nosaukums bija Blackened - par godu Metallica dziesmai. Sākotnēji rakstījām dziesmas, spēlējām draugiem skolā un tamlīdzīgi. Tad beigās sanāca tā, ka grupa mani uzmeta un izmeta no sastāva, mani par to neinformējot. Viņi principā savāca pilnībā jaunu sastāvu no jauniem džekiem. Atrada bundzinieku, un viņam bija nosacījums, ka viņš nāk ar savu sastāvu. Bija tā, ka nenormāli apvainojos par šito pasākumu, sēdēju un domāju – vajag kaut kā atriebties. Tad skolas biedrs Sems pateica – davai, tagad būs vasaras brīvdienas, sanākam kopā, paspēlējam. Es viņu, protams, brīvdienās uzmetu. Tad sākās 10.klase, viņš pienāca klāt – kāpēc tu vasarā nepadevi ziņu? Domāju – ai, man nav ko zaudēt. Biju ļoti pārsteigts, ka džeks ir nenormālākais šrederis, vienkārši ultra skills. Viņam vājā vieta bija ritms, bet uz vijeboniem viņš bija speciālists. Jutu, ka ritmā esmu spēcīgāks, bet ne pa jokam atpalieku soliņos, tad izdomāju, ka tas jālabo – 10.klasē ieviesu sev 4-6 stundu režīmu dienā.
Cik ilgi turēji to režīmu?
Kaut kādus dažus mēnešus, bet progress bija ļoti jūtams. Tad, kā sākām ar Semu kopā spēlēt, izdomājām – ir jāatrod sastāvs un jāsāk kaut ko nopietnu darīt. Sameklējām bundzinieku, bet viņš pateica, ka nav īsti viņa stils, un ieteica citu čomu. Uzaicinājām to, lai atbrauc uz mēģi. Bundzinieks uzreiz prasīja – jums vokālistu nevajag? Paņemšu līdzi savu klasesbiedru. Mums tajā laikā bija divas prasības – lai bundzinieks var nospēlēt... ārprāts, kas tā bija par Slayer dziesmu, kur ir episkais kliedziens sākumā?
Angel of Death.
Tieši tā! Bundzinekam jāvar nospēlēt, un vokālistam jāspēj izpildīt to bļāvienu sākumā. Kā abi džeki atnāca – bundzinieks sāka spēlēt, un mēs bijām patīkami pārsteigti, ka džeks tiešām var nospēlēt kvalitatīvi, pa drobeni arī māk uzsist, nav pussy hiti vai kas tamlīdzīgs. Viss bija pa smuko. Iedevām miķi vokālistam Hišamam, un kā viņš sāka, man uzreiz bija – jā! Īstais! Viņš tad jau bija labs.
Ja atminos pareizi, Latvijā atgriezies 2007.gadā.
Jā, bet pēc tam uzreiz aizbraucu uz Beļģiju studēt. Tajā periodā mazāk pats spēlēju un sāku mācīties miksēšanu un tādas lietas, sāku audio inženiera izglītošanās procesu. Man tur nebija neviena cilvēka, kurš klausās metālu, nemaz nerunājot par kādu, ar kuru spēlēt kopā. Ko tu vari darīt? Ieraksties un spēlē pats ar sevi! To es arī darīju. Visu laiku ierakstīju un miksēju, ierakstīju un miksēju.
Tad saprati, ka kādreiz pats gribēsi ne tikai spēlēt, bet arī konrolēt savu mūziku no pults puses?
Es jau vienmēr esmu diezgan bijis kontrolfrīks. Mūzikas lietās Pulse of Nebulae ir pilnīga diktatūra – kā es gribu, tā notiek. Bez variantiem.
Hišamam vispār nebija teikšanas?
Viņš raksta tekstus, izdomā vokāla partijas, bet es tāpat apmēram pusi no tām pārrakstu un saku – šitā būs labāk, tici man. Labi ir tas, ka viņš man uzticas. Līdz šim es neesmu viņam devis sliktas idejas. Viņš vienmēr ir atbalstījis, ka pēc tam ir labāk. Hišams uztaisa savu pirmo versiju, tad mēs ierakstām vēl vienu versiju, un jā – ir labāk.
Varbūt tev vienkārši ir labas pārliecināšanas spējas. Nav labāk, bet proti iestāstīt, ka ir?
To teica man Alekss, ka man ir talants pierunāt visus uz jebko. Ja es varēju Dirku pierunāt, varu jebko pierunāt.
Ar Dirku nebija konfliktu par radīšanas procesu? Viņam devi vairāk brīvības?
Es viņam devu ļoti daudz brīvības. Viss projekts bija albuma rakstīšana - mans solo projekts ar krutu bundzinieku un vokālistu, kuram es pilnībā uzticos un kurš pakļaujas manai spīdzināšanai. Tā, kā es viņu spīdiznāju, domāju – reti kurš paciestu. Ar ģībšanu studijā ierakstu laikā un visu ko tamlīdzīgu.
Ar Dirka piesaistīšanu projektam bija tā. Ar Hišamu ierakstījām trīs demo dziesmas – Elusive Elation, Cold un Immortal Earth. Domājām, ka materiāls ir diezgan kruts, parādījām draugiem, visi draugi arī atbalstīja. Jāatrod bundzinieks. Kas tad tur? Sesijas bundzinieku visa pasaule pilna, noteikti kādu var atrast! Sāku forumos rakstīt. Man joprojām ir kādi seši dažād Elusive Elation varianti atsūtīti.
Vēl kādi skaļi vārdi, ja neskaita Dirku?
Vēl bez Dirka bija divi citi ļoti skaļi vārdi – ironiskā kārtā viens no viņiem bija Kriss Adlers (Chris Adler, Lamb of God), kas ierakstīja Megadeth albumu.
Otrs?
Otrs bija Ričards Kristijs (Richard Christie), ex-Death. Kristijs man atbildēja, ka viņam diemžēl nav laika, viņš ir pārāk aizņemts ar Hovarda Sterna šovu. Adlers nosauca tādu ciparu, ka es skaļi pasmējos un pateicu – paldies, čau!
Kāds dīls bija ar Dirku?
Ar Dirku bija tā. Man albumam bija ko-producents Mets Viklunds (Matt Wicklund), kurš tagad spēlē grupā Ghost Ship Octavius, bet pirms tam ir bijis tādās grupās kā Himsa, God Forbid un Warrel Dane soloprojektā. Starp citu Džefs Lūmiss bija viņa ģitāras skolotājs. Viņš ir tiešām izcils ģitārists. Mets palīdzēja sākumā savākt kopā idejas. Nebiju nevienu dziesmu rakstījis n-tos gadus, un man bija pārliecības trūkums. Viņš palīdzēja noformulēt un izveidot struktūru no maniem rifiem. Ļoti daudz palīdzēja tieši ar Elusive Elation, varētu teikt, ka viņš ir līdzautors šai dziesmai. Ā, vēl sazinājos ar Venu Viljamsu (ex-Nevermore), kas pašlaik ir Ghost Ship Octavius bundzinieks, bet viņš bija pārāk aizņemts, jo tūrēja ar Ashes of Aries, kas ir viņa otrais projekts. Tad Mets pateica, lai sazinos ar Dirku.
Pagāja mēnesis, nebija nekādas atbildes. Pa to laiku no forumiem biju dabūjis jau sešus demo no dažādiem cilvēkiem, principā pieņēmu lēmumu par labu vienam šveicietim, kurš spēlēja ļoti kvalitatīvi. Bija arī citi interesanti demo, piemēram, džeks no Vācijas – varēja just, ka viņš spēlē hārdkora grupā, jo viņa versijā Elusive Elation vietu, kur Dirks ir iespēlējis ļoti ātru un enerģisku partiju, vācietis bija iespēlējis kā breikdaunu. Nebija slikti īstenībā, bet bija pilnīgi cits fīls dziesmai. Biju jau pieņēmis lēmumu par labu šveicietim, kad man atrakstīja Dirka sieva un saka - viņš šobrīd ir tūrē ar Soilwork, bet tūlīt būs atpakaļ un atbildēs. Pagāja dažas dienas, Dirks atrakstīja, ka viņam ļoti patīk materiāls un viņš labprāt sadarbosies.
Viņam ir savs konkrētais reits, cik viņš prasa par sesijas darbu, uz ko es atbildēju – diemžēl es tik daudz nevaru atļauties samaksāt, paldies par piedāvājumu. Tad Dirks atrakstīja: "Cik tu vari samaksāt?" Nosaucu pusi no sākotnēji prasītās summas, un viņš piekrita. Dirkam ir tā, ka jāmaksā par katru dziesmas minūti, bet man sanāca fiksēts izcenojums, neskatoties uz dziesmu garumu, kas ir diezgan kruta, jo albumā ir četras garas dziesmas.
Vienojāmies ar Dirku, aizsūtīju viņam stemus no dziesmām, uzrakstīju aptuvenas piezīmes, kā es gribu, lai viņš spēlē. Sēdējām vēl skaipā un izrunājām to visu. Teicu, ka gribu bez editiem – lai bungas ir 100% dabīgas un īstas, tāpēc brīžiem var dzirdēt, ka ritms albumā nedaudz peld. Tas ir forši, bungas vispār nav gridētas. Tas padarīja manu dzīvi nedaudz grūtu, jo, piemēram, Cold bungas ir nedaudz priekšā taktij, līdz ar to nevarēju slēgt iekšā metronomu. Bija jāspēlē oldskūlā vairantā - bez metronoma. Bija grūtāk, bet beigās forši.
Viena no lietām, ko Dirkam teicu - demo dziesmas bija taisnā tempā ierakstītas, bet, tā kā viņš ir bundzinieks ar lielu pieredzi, viņš drīkst pārveidot tās tempa izmaiņas, lai dziesma plūst un skan dabīgāk. Līdz ar to vidēji dziesmā ir aptuveni 30 tempa izmaiņu - uz katru fillu vai piedziedājumu tempi mainās turp un atpakaļ. Atveru studiju projektus vaļā, un tur pilnīgs ārprāts notiek!
Bet klausītājs to vispār jūt?
To jūt, bet to tā nevar dzirdēt. Es pateikšu, ka var nenormāli labi just starpību, kad klausies vienu bez un otru ar [tempu izmaiņām]. Viens uzreiz liekas tāds statisks, mazliet nedabīgāks, bet tas ar tempa izmaiņām – bezmaz vai dzīvais ieraksts salīdzinājumā.
Bet Pulse of Nebulae mūzika ir gana tehniska, un tas reizēm tieši saistās ar tādu, nezinu, taisnāku, robotiskāku izpildījumu?
Mans mērķis ar šo projektu ir uztaisīt hibrīdu starp 90.gadu un moderno metālu. Paņemt elementus no modernā, bet stilistiski un production virzīt uz 90.gadu periodu, kur ir peldošas bungas, bass ir bišķiņ netīrāks, nav sterils. Arī albumā viss ir īsts, visi taustiņi ir iespēlēti, nav programmēti.
Tagad viss virzās prom no dzīvā, elpojošā?
Mūsdienās tiešām daudz albumu nāk ārā, kuri liekas pilnīgi neīsti. Visvairāk tas ir dzirdams tādos žanros kā modernais djent vai deathcore. Tā vairs nav performance, tā principā ir saeditēta mūzika. Paklausies, kā skan breikdauni kādā deathcore dziesmā. Visi gičas mediatora, visi kardāna un basa sitieni ir perfekti gridoti. Tas dzīvē fiziski nav iespējams ar tik augstu precizitāti. Mūsdienās savā ziņā ir liels bonuss, ka pats mājās vari ierakstīt albumu, tev ir visa tehnoloģija, viss, kas vajadzīgs. No vienas puses tas ir kruta, jo vairs nav vajadzīgs milzīgs budžets, lai ierakstītu albumu. Sen pagājuši tie laiki, kad albumu uztaisīt maksāja 50 štukas vai vairāk. No otras puses tagad cilvēki nenormāli abjūzo to tehnoloģiju. Tiek veidota mūzika, kas ir pilnīgi sintētiska, nedabīga. Nu, tas arī ir viedoklis. Elektroniskā mūzika vienmēr tāda ir bijusi.
Pulse of Nebulae albumu arī ierakstīji paša spēkiem.
Dirks ierakstīja bungas štatos, Hišams lidoja uz Rīgu, kur man ir studija Andrejsalā. Tur visu vokālu ierakstījām. Basu, giču un taustiņus rakstīju pie sevis mājās.
Ar visu DIY piegājienu, cik izmaksāja Pulse of Nebulae albums?
Ir ļoti sarežģīti atbildēt, jo jautājums ir – ko tu ieskaiti izmaksās? Vai tu skaiti Hišama biļeti uz Rīgu, vai skaiti mikrofonu, kas tev bija jānopērk? To var skaitīt gan kā ieguldījumu studijas attīstībā, gan kā albuma izmaksas. Vajadzēja diezgan daudz apgreidu un investīciju, bet varētu teikt, ka albuma izmaksas kopā bija robežās no trim līdz pieciem tūkstošiem eiro.
Kas nākamais Pulse of Nebulae plānos?
Pašlaik grūti teikt, ir grafika saskaņošanas problēmas. Manis pēc varētu taisīt kaut vienu konci mēnesī, bet daudz kas ir atkarīgs no Hišama studiju grafika. Viņš mācās pēdējo semestri, bet pēc tam uzreiz sāks maģistra studijas. Tajā ziņā viņš mazliet traucē grupas attīstībai, bet ir doma pa visām viņa brīvdienām kādu konci uztaisīt. Šobrīd apsveram domu kaut kad atgriezties pie saknēm un spēlēt konci Dubaijā. Tas vēl ir idejas līmenī, līdz tam tāls ceļš ejams, lai kas tāds notiktu. Visiem pārējiem tā būs milzīga eksotika – braukt un spēlēt Dubaijā. Centīšos to visu noorganizēt, lai tas notiktu. Tas nav vienkārši. Mums par laimi nav nekādu aizvianojošu dziesmu tekstu, uz ko viņi tur tomēr ļoti nopietni skatās. Piemēram, Vader atcēla konci koncerta dienā, jo uzzināja par dziesmu Helleluyah!!! (God Is Dead).
Labi, vārdi jums nav aizskaroši, bet metāls paliek metāls, un tie tomēr ir Tuvie Austrumi.
Jā, bet Dubaija nav viena no tām vietām, kur būtu bail spēlēt. Tā ir rietumnieciski draudzīga, jo viņiem visa dzīve balstās uz rietumniekiem. Teiksim tā, viņi nedirsīs tur, no kurienes viņi ēd. Mums tur ir savi draugi, ir vietējā, laikam teiktu, vislabāk zināmā Dubaijas metāla grupa Nervecell, kas ir spēlējusi gan Wacken, gan Brutal Assault. Paskatīsimies, vai mēs viņus varam dabūt uz konci, jo viņi bieži nespēlē mājās. Tad, kad viņi spēlē mājās, viņiem ir sold-out konči. Vēl esam saņēmuši piedāvājumus spēlēt Čehijā un taisīt mazu tūri Nīderlandē, un, protams, arī Vācijā, pilsētā, kurā Hišams sāka studēt.
Jums ne tikai projekts ir internacionāls, bet arī fanu loks. Koncertā Rīgā bija arī čehi un pat izraēlieši.
Bija arī no Vācijas atbraukuši. Vispār ir baigi forši redzēt savējos, kad tu spēlē un no skatuves skaties tautā, kur praktiski visas sejas atpazīsti. Pārsvarā tos ārzemniekus, kas bija Rīgas koncertā, mēs zinām, jo katru gadu braucām uz Brutal Assault, bet šogad Brutal Assault vietā aizbraucām uz štatiem. Tāpēc, ka neaizbraucām uz Brutal Assault, viņi teica: “You don’t go to Brutal Assault, Brutal Assault comes to you!”
Ir doma arī uz kādu festu Eiropā?
Noteikti. Par laimi pazīstu vienu no Brutal Assault organizatoriem, tāpēc pamēģināsim kaut kādā veidā iefīrēties tur uz mazās skatuves. Praktiski pieteiksimies uz visiem festivāliem, kas eksistē Eiropā. Tie, kuri paņems – tad arī mēģināsim izdomāt, kā mēs varam tos izbraukāt. Jaunai grupai spēlēt lielā festā ir milzīga privilēģija, neskatoties uz to, ka tev sanāks lielākas izmaksas nekā peļņa.
Arī liela atbildība. Vari sev uztaisīt vārdu, vari arī norakt.
Tieši tā. Viens no festivāliem, uz kuru mēs ļoti konkrēti mērķējam, ir Euroblast festivāls, jo tas 100% atbilst mūsu mērķauditorijai. Tas ir Ķelnē, Vācijā. Tas ir principā progresīvā metāla un djent festivāls.
Bet no Eiropas festiem – kurā visvairāk gribētos uzspēlēt?
Pats esmu liels Brutal Assault fans, tāpēc labprāt tur uzspēlētu, bet, ja tā skatās uz iespēju konkrēti sevi pacelt augstākā līmenī, tad ir jāskatās uz kādu no lielajiem festivāliem Vācijā vai Skandināvijā. Ja aizbrauc uz Wacken, Sweden Rock vai Tusku Somijā, tur ir pavisam cita lieta. Tur ir arī tā saucamie pirktspējīgie fani.
Kā bija spēlēt Rīgā savējo priekšā? Vai bija strjoms – visi dzirdējuši albumu, nu tagad jāatrāda, kā tad pa īstam skanat dzīvajā?
Nabaklab bija pēdējais koncis. Sakrita, ka abi pēdējie konči bija manā dzimenē. Balerijā sākām spēlēt pusnaktī. Nāk visi, krāmē šampjus un ko tur vēl uz skatuves. Man bija tāds – pagaidi, vēlāk! Un pēc tam bija afterpārtijs. Biju šausmīgi maz gulējis pirms konča Nabaklab, staigāju kā zombijs visu dienu. Iesākām mazliet nervozi, bet uzreiz pēc pirmās dziesmas vismaz man personīgi, skatoties uz tautu, bija vismaz 90% no sejām atpazīstamas. Redzēju tevi priekšā, redzēju Intara milzīgo bārdu kaut kur pūlim pa vidu, skatos – visi pazīstami. Perfekti.
Bija lielāka atbildības sajūta vai tomēr juties brīvāk?
Jutos tieši brīvāk – bija sajūta, ka tas ir tusiņš, nevis koncis, kur tev perfekti jāatrāda savu grupu pasaulei. Koncis nebija ideāls, bet enerģijas un atmosfēras ziņā bija baigi forši.
Cik tev lielas prasības vispār ir pret izpildījumu dzīvajā? Zobi neiesāpas, kad nolažo?
Protams, ka iesāpas. Man tas perfekcionisms sēž kaut kādā līmenī asinīs iekšā. Varbūt tik ļoti nekritizēju citus, ja vien nav pilnīgs dizāsters, bet tad jau viņi paši saprot. Ko man vēl tur bakstīt? Ja pats nolažoju, mani tas grauž ilgi un dikti. Pēc Kauņas konča visu nedēļu miru kaunā par to, cik drausmīgi tur nospēlēju. Skaņotājs man pienāca klāt un teica, ka grib mani nosist.
Ko tu meklē mūzikā, kurus žanrus liec visaugstākajā plauktiņā?
Tie, kas ir klausījušies albumu, ir pamanījuši, ka tas ir "all over the place". Man bija ļoti grūti izdomāt, kādā žanrā mēs vispār spēlējam. Tur ir gan death metāls, gan melodiskais metāls, un Triumph of the Sun vispār ir mana interpretācija Manowar dziesmai. Tur ir viskautkas. Tajā pašā laikā Drones sākas ar tādu Black Sabbath rifu un atmosfēru, vēlāk vispār aiziet uz kaut kādu ņūmetāla džamdafakap rifu, kurš vienā brīdī pāriet atkal uz bleķi, tad ir episkais brīdis, bet beigas faktiski ir ļoti garš breikdauns.
Bija apzināts mērķis uztaisīt ļoti eklektisku albumu vai tā vienkārši sanāca?
Šo albumu rakstot, neko neforsēju. Rakstīju visu, kā man likās dabīgi varētu progresēt rifi un veidoties struktūras. Visas dziesmas tāpat tika pēc tam vājprātā revidētas. Ļoti daudz sākotnējās versijas, kā viņas galā skan, vispār ir divas dažādas lietas. Piemēram, ir dziesmas, kuras pārklājās, tika sadalītas un kļuva par divām dažādām dziesmām. Tādi brīži ir vairāki albumā. Sāku pielietot metodi – uzrakstu dziesmu, izdzēšu ārā rifu. Ja Hišams nepamana, tad tam rifam tur nav jābūt. Ja ir sajūta, ka trūkst, tad tam rifam tur ir jābūt.
Tekstos redzams, ka jums intereses ir vairāk uz augšu, ne pie zemes. Sci-fi, kosmoss.
Sākotnēji jau izdomājām, ka gribam ar mazlietiņ kosmisku tēmu tam visam pieskarties. Sēdējām kādas trīs stundas skaipā un domājām, kā nosaukt grupu. Beigās Hišams bija grupas nosaukuma autors. Ilgi diskutējām, vai gribam vienskaitlī vai daudzskaitlī. Man liekas, ka daudzskaitlī skan foršāk. Arī tematiski tas ir loģiskāk, jo nav runa par vienu nebulu, bet runa par to, kā Visums pulsē kopumā.
No nosaukuma atvasinājāt vārdu arī saviem faniem.
Jā, nebulonians!
Tāds gīkīgs Devina piesitiens.
Tas varētu būt, jo mēs ar Hišamu abi esam lieli Devina fani. Klausāmies Devinu kopš Strapping Young Lad – Alien laikiem.
Tev ir 10 gičas. Pamatīga kolekcija.
Tagad ir 10, bija 12. Vienu basu pārdevu, un tagad vienu no septiņstīdzenēm Edgaram pārdevu.
Kāpēc tik daudz? Katru izmanto citam mērķim, citam ierakstam?
Tas aspekts ļoti daudz ko nosaka, jā. Un arī tas, ka šobrīd spēlēju trīs grupās. Ja brauc tūrē, man ir divas gičas, kuras es tā nemaz negribētu ņemt līdzi - tās ir mans Daemoness un mans ViK.
Deamoness Nabaklab koncī bija.
Jā, bet Rīgā viņu paņemt uz konci ir viena lieta. Kauņā un Daugavpilī spēlēju ar .strandberg*.
Tas jau arī ir custom stroķis.
Jā, bet viņi ir ļoti viegli un mazi, viegli paņemt līdzi. Īpaši kruta, ja vajag kaut kur lidot. Domāju, viņi atbilst rokas bagāžas izmēram. Tā ir forša lieta. Bet jā, tagad man ir trīs projekti. Divi no viņiem balstās uz sešstīgu materiālu, bet ir pielietojums arī septiņstīdzenēm.
Trīs projekti – nav par daudz? Vari pavilkt?
Jau tagad ir par daudz. Es jau jūdzos nost.
Bet ja būs vēl ceturtais, riktīgi kruts piedāvājums, tāpat paņemsi vēl klāt?
Visdrīzāk jā. Man tā mūzikas dažādība patīk, dažādi žanri. Ir lietas, kuras es varu darīt ar vienu projektu, bet nevaru darīt ar citu projektu. Piemēram, Ursus Armatus, kurš tagad ir tikai uz manas sirdsapziņas, ka jāpabeidz, bet es pašlaik mācos Eschatos partijas, jo mums būs koncis 3.novembrī. Šobrīd esmu iemācījies 2,5 dziesmas no viņu materiāla, kopā man jāiemācās 8 gabali.
Tagad tev vēl jānopērk telekāsters, varēsi arī kādā zaļumballē kantrī uzkapāt.
Man ar Andželo, ar ko Ursus Armatus kopā strādājam, bija ideja - kad pabeigsim EP, pastrādāsim pie akustiskajām balādēm meitenēm. Projekta doma - uztaisīt normālas dziesmas ar absolūtāko komerciālāko virzienu, ar kādu mēs varam iziet.
Kas ir blice, ko tu baigi gribētu redzēt dzīvajā, bet vēl neesi?
Kādu laiku atpakaļ ea būtu teicis, ka tas ir Anthrax, kuru esmu mēģinājis vairākas reizes noskatīties, bet dažādu apstākļu dēļ nav sanācis. Vai nu tāpēc, ka viņi atcēla uzstāšanos, kā tas bija Rīgā un Wackenā, vai tāpēc, ka es Brutal Assault nedaudz aizballējos, kamēr viņi spēlēja.
Vēl ļoti gribētu Deathspell Omega redzēt, bet viņi dzīvajā vispār nespēlē. Ā, vēl viena lieta, ko es gribētu redzēt dzīvajā, bet tas droši vien nekad nenotiks. Ja notiks, es būšu ļoti nelaimīgs. Pulse of Nebulae redzēt dzīvajā.
