Sveiks! Kur šobrīd atrodies?
Esmu pie saviem vecākiem Cellē, mazā pilsētiņā netālu no Hamburgas. Šeit būšu divas dienas un tad, piektdien, sāksies nākamā tūre. Es droši vien došos ceļā jau ātrāk, jo vēlos redzēt dažas no sava leibla grupām. (Intervija veikta 18.05.)
Šajā tūrē galvenokārt ceļosiet pa Skandināviju un Baltijas valstīm.
Pārsvarā, jā. Sāksim ar Dunk festivālu Beļģijā, tad uzstāsimies Groningā, Nīderlandē. Un tad dosimies augšup uz Skandināvijas valstīm un lielākajām pilsētām.
Un pēc tam arī Latvijā. Šeit nebūsiet pirmo reizi?
Latvijā viesojāmies 2010. gadā. Pat īsti neatceros, kas tā bija par koncertvietu. Un spēlējām arī nelielā, jaukā festivālā, kuram neatceros nosaukumu.
Zvērā?
Jā! Zvērāfest! Tur uzstājāmies 2011. vai 2010. gadā. (2010. - R.G.)
Šoreiz uzstāsieties Liepājā - mazākā pilsētā, kur lielākās grupas tik bieži nepiestāj.
Jā, gaidu šo koncertu. Mums patīk uzstāties mazāk zināmās vietās, jo cilvēki tur bieži ir aktīvāki nekā galvaspilsētās.
Runājot par mazāk zināmām vietām. Nesen devāties arī uz Krieviju, Sibīriju. Dzirdēt par tādām tūrēm nenākas bieži. Kā bija?
Doties tūrē pa tādām vietām ir diezgan grūti. Kā jau teicu, mums patīk apgūt jaunas teritorijas un pilsētas, kurām nav tik viegli piekļūt. Sibīrija esam bijuši jau divreiz. Abas viesošanās bija lieliskas. Pēdējā reizē pabijām Tomskā, Krasnojarskā un Novisibirskā. Šie trīs koncerti bija vieni no labākajiem visā tūrē. Biju pārsteigts redzot tur tik spēcīgu skatuvi. Šķiet, ka visattālakajos nostūros cilvēki ir viskaislīgākie. Pateicoties internetam, viņi ir arī ļoti labi izglītoti jautājumos par mūziku un kultūru. Tikām uzņemti satriecoši labi un satikām daudz lielisku cilvēku. Ceru, ka kādreiz vēl tur atgriezīsimies, iespējams, ka nākamā albuma tūres ietvaros.
Kā ar dabas apskatīšanu un tūres loģistikas pusi?
Mēs pabijām pie Baikāla, kas bija lieliski un skaisti, taču, no otras puses, daudz laika pavadījām vilcienā, un vairākas stundas aiz logo pilnīgi nekas nemainījās, tas nogurdināja. Visas pilsētas, kurās uzstājāmies, ir Sibīrijas dienvidos. Gluži vienkārši tāpēc, ka ziemeļos īsti nav pilsētu, kurās varētu koncertēt. Tur nav nekā, un tieši tur var atrast nepieradināto dabu. Kādreiz vēlētos tur aizbraukt, varbūt ne tūres ietvaros.
Ja jums būtu iespēja uzstāties kādā eksotiskā, neparastā vietā, kas tā būtu? Piemēram, Metallica uzstājās Antarktikā...
Saraksta augšgalā ir Dienvidamerika, kur vēl neesam bijuši. Un tas ir diezgan reāli, visticamāk, drīzumā tur dosimies. Arī uz Āfriku vēlētos aizbraukt, bet tas ir diezgan sarežģīti, taču, teiksim, Dienvidāfrikā ir izveidojusies diezgan aktīva metāla skatuve. Es pat īsti nezinu, mani vienmēr patīk spēlēt vietās, kur vēl neesam bijuši. Tas vēl nav apstiprināts, bet, iespējams, ka septembrī dosimies uz Armēniju un Gruziju. Ceru, ka tas piepildīsies.
Nesen nosvinējāt albuma “Pelegial” divu gadu jubileju. Atceros, ka 2013. gadā redzēju to gandrīz katras lielākas metāla mūzikas mājaslapas Gada albumu topā. Arī es pateicoties šim albumam iepazinos ar The Ocean. Kā mainījas pašas grupas dzīve pēc “Pelegial” izdošanas?
Mainījās pavisam noteikti. Ieguvām ārkārtīgi lielu publicitāti un arī jaunu auditoriju. Domāju, ka ar šo ierakstu trāpījām naglai uz galvas, un tas pavisam noteikti pacēla grupu jaunos augstumos. Tagad, tūres cikla beigās, varu teikt, ka esam jūtami citā pozicijā, jo mums tiek piedāvāti arvien lielāki koncerti un festivālu plakātos esam rakstīti ar treknākiem burtiem nekā agrāk. Par to esam ļoti priecīgi.
Man ir jājautā, no kurienes esi ieguvis šo aizrautību ar ūdeni un okeāniem? Vispirms jau pats grupas nosaukums un tagad arī pilna garuma albums par šo tēmu.
Jau no bērna kājas ar jūru man ir bijušas īpašas attiecības. Es gandrīz noslīku, kad biju maziņš. Es neuzaugu pie jūras, taču ar vecākiem ļoti bieži devos uz piekrasti. Tas vienmēr ir bijis liels iedvesmas avots mūzikas rakstīšanā. Pēdējos 4 albumus esmu sarakstījis mājā, kas atradās okeāna krastā. Ūdeņi manī rada mieru un sniedz iedvesmu, taču tajā pat laikā arī bijību, jeb bailes pret to postošo spēku.
Esmu dzirdējis, ka nodarbojies arī ar niršanu.
Jā, to daru no 15 gadu vecuma. Esmu niris vairāk nekā 200 reižu. Patiesībā, pirms aizvadītās Austrālijas tūres pabiju Borneo, kur ir lieliskas niršanas iespējas, tas bija neticami.
Kāds ir lielākais dziļums, kādā esi ieniris?
Apmēram 40 metri, dziļāk ar parasto niršanas ekipējumu nevar. Parasti dziļums nav svarīgākais, interesantākie skati ir seklumā.
Atpakaļ pie albuma. Visu “Pelegial” papildināja arī filma, ko veidoja Kregs Murejs (strādājis arī ar Converge videoklipiem). Viņam noteikti bija sava vīzija par to, kā šim ierakstam vizuāli būtu jāizskatās. Kā jums izdevās sastrādāties?
Daudz e-pastu, daudz telefona zvanu pirms mēs vispār nokļuvām pie pamatidejas. Sākotnēji gribēju pieturēties pie skatiem no okeāna, daudz no tā nofilmēju es pats. Pirms albuma izdošanas devos nirt ar ūdensdrošu kameru, daudz kas no tajā reizē nofilmētā ir redzams arī DVD. Projekta gaitā gan es, gan Kregs sapratām, ka būs pārāk garlaicīgi, ja filmā būs redzams tikai ūdens un zivis, tāpēc ieviesām varoni – sievieti, kas pārdzīvo dažādas noslīkšanas fāzes, gan reāli, gan metaforiski. Tas ir ceļojums, jeb kritiens arvien tuvāk un tuvāk bezdibenim, un arī psihes dziļumiem. Arī liriski pats albums runā par šīm tēmām. Filma lielā mērā vizualizē albumā dzirdamos vārdus ļoti abstraktā veidā.
Tai pat laikā nevēlējāmies, lai tajā visā būtu izteikts stāsts, vēl joprojām esam rokgrupa, kas arī spēlē dzīvajā. Cilvēkiem ir jāklausās mūs, nevis tikai jāskatās ekrānā. Jebkurā gadījumā, šī filma ir kļuvusi par neatņemamu mūsu šova sastāvdaļu. Ja mums nav video projekcijas, ir sajūta, ka tiek sniegta tikai puse koncerta.
Loiks Rosetti ir lielisks vokālists, taču albums labi darbojas arī kā instrumentāls gabals. Vai ir kādi koncerti, ko spēlējat bez vokālista?
Tieši pagājušajā nedēļas nogalē spēlējām instrumentālo koncertu festivālā Polijā. Kopā mums ir bijušas kādas 3-4 uzstāšanās bez Loika.
Tā ir pavisam cita pieredze. Sākotnēji albums bija tikai instrumentāls. Tam bija divi iemesli. Pirmkārt, nezinājām, vai Loiks turpmāk būs grupā slimības dēļ, taču viņš atlaba, tāpēc tā nebija problēma. Otrkārt, īsti nezināju, kādi šajā albumā varēja būt dziesmu vārdi. Zināju, kāds būs albuma koncepts, taču nebija ne jausmas, kā to aprakstīt. Nevēlējos rakstīt par ūdens augiem un dzīvniekiem, tad tas būtu albums par bioloģiju. Ilgu laiku uzskatīju, ka albums ir pabeigts, taču tad sākām rakstīt vokāla partijas ar Loiku un sapratām, ka patīk virziens, kurā ejam.
Galu galā izdevām albumu divās versijās, bet dzīvajā pārsvarā spēlējam tikai to, kurā ir vokālists. Pārējie ir tikai izņēmums. Šie instrumentālie koncerti ir ļoti intīmi, mierīgāki, ar postroka piesitienu. Loiks ir vokālists, kuram patīk uzkurināt publiku, doties pie cilvēkiem, kas sniedz papildu enerģiju. Es pat īsti nevaru izvēlēties, kurš no abiem koncerta veidiem man patīk labāk.
Līdz šim muzikāli esat pētījuši ūdeni, kosmosu, zemes rašanos. Kādu konceptu vēlētos apgūt nākamo? Jau minēji, ka esat sākuši darbu pie jauna albuma.
Jā, darbs ir sākts, taču tam vēl nav sava koncepta. Es pat īsti nezinu, vai vēlos vēl vienu konceptalbumu. Varbūt tas būs tikai roka albums ar dažādām, nesaistītām dziesmām. Tā kā lielas tēmas šobrīd nav padomā, tikai atsevišķi gabali, ko esmu sarakstījis es un Deimiens, otrs grupas ģitārists. Vasarā sāksim mēģināt, un, kas zina, varbūt jau nākamgad būs jauns albums.
Tātad šoreiz neesi vienīgais, kurš raksta dziesmas, vai tas grupā ir kas jauns?
Savā ziņā, jā. “Pelegial” sarakstīju es viens pats. “Anthropocentric” albumā rakstīja arī tā laika grupas ģitārists. Nākamajā albumā dziesmu rakstīšanas procesā vēlos iesaistīt visus grupas biedrus. Es uzticos viņiem muzikāli, un arī spēlējot dzīvajā sajūta ir pavisam cita, ja mūziku esi rakstījis tu pats, nevis kāds cits.
Katru koncertu spēlējat “Pelegial” no sākumā līdz beigām, un tā jau kopš albuma izdošanas. Vai tas nav nogurdinoši?
Ir, noteikti ir. Šobrīd esam situācijā, kad vēlamies darīt kaut ko citu, rakstīt jaunas dziesmas, jaunu materiālu, ko spēlēt. Tam ir jānotiek tieši tagad, jo “Pelegial” esam nospēlējuši jau vairāk nekā 300 reižu. Tas ir viens no mīnusiem, kad ierakstam ir tik stingrs koncepts, mēs esam tam piesieti. Tas dod mazāku izpausmes brīvību, mazāk iespēju spēlēt vecākas dziesmas vai vienkārši paākstīties un paimprovizēt. Jā, ir laiks kaut kam jaunam.
Gaidīsim ar nepacietību! Paldies, ka atradi laiku šai sarunai. Tiksimies Liepājā!
Paldies jums! Tiekamies!
Vairāk par gaidāmo koncertu un biļešu iegādi: http://www.alternative.lv/zinas/liepaja-uzstasies-vacu-progresiva-metala-grupa-the-ocean-1067/
