Upe iet un upe klusē - Elkupe

Ar Elkupi ir interesanti. Lai pastāstītu par šo skaņu projektu nav nepieciešama intervija. Ir nepieciešama gandrīz četru stundu pastaiga pa Siguldas meža takām, ielienot pāris alās, apskatot Gaujas mestos līkumus un visbeidzot aizejot līdz Paradīzes kalnam. Tas ir tas brīdis, kad paveras elpu aizraujošs skats uz kalniem un lejām, kur pats esi pēdējo stundu laikā bijis. Viss ir kā ar zaļu paklāju noklāts, kas sniedzas nesaredzami tālu. Patiesi gleznaina ainava. Dīvaini, ka tikai garās pastaigas un sarunas par Elkupi noslēgumā pamazām sāc saprast, kas ir šis projekts un kādi ir tā mērķi, bet apskaidrība ir radusies nevis no atbildēm, bet gan tieši no pastaigā piedzīvotā.

Sarunātā tikšanās ir Siguldas stacijas laukumā. Izkāpjot no vilciena, saprotu, ka jāvirzās kopā ar pūli. Sen laikam neesmu bijis Siguldā, jo viss šķiet nepazīstams. Tā ar pūļa palīdzību esmu nonācis līdz plašam laukumam, kurā mani būs viegli atrast, jo pārējie, trīs bērni, kuri spēlējas ar strūklakai līdzīgu priekšmetu, un pāris dāmas ar riteņiem noteikti nebūs tie, kuri ir braukuši no Rīgas, lai uzzinātu vairāk par Elkupi. Tā, nedaudz uzgaidot, ierodas viens no Elkupes radošajiem dalībniekiem Andris Habermanis. Jau pastaigas sākumā ievēroju, ka šīsdienas varonim kājās ir sandales. Protams, man pret tām nav nekādu iebildumu, bet attiecīgajam laikam tās varētu būt nepiemērotas.

Iegriežamies vietējā Elvi, kurā katrs nopērkam pa uzkožamajam un aliņam. Gaidot rindā, kāds vietējais siguldietis pasveicina Andri. Seko īsa saruna, kurā tiek arī paskaidrots, ka viņam šodien intervija. Nodomāju, ka gluži intervija tā nebūs. Drīzāk saruna, pastaiga, Siguldas apskate, dalīšanās ar informāciju. Tikai vēlāk pastaigā noskaidrosies, ka Andris, neskatoties uz to, ka ir siguldietis, nepazīst daudz cilvēku Siguldā, un šis bija viens no tiem retajiem.

Pirmais pieturas punkts ir pie bobsleja trases, un, sasodīts, es tik tiešām sen neesmu bijis Siguldā, jo skats, kas paveras no trases, ir brīnišķīgs – Gaujas aleja, viss zaļš un pasakains, lai gan ir nedaudz apmācies. Andris parāda uz mazo tiltiņu, kurš šķiet ir mežonīgi tālu, bet tas ir viens no galamērķiem.

Sākumā Andris par Elkupi runā izvairīgi. Izvairīgi laikam nebūtu īstais vārds, jo Andris pats atzīst, ka nav runīgs, vajagot no sākuma atvērties. Svarīgi ir saprast, ka tā nav grupa, tiek uzsvērts, ka tas ir skaņu projekts.  Ar grupām parasti ir tā – satiekas čaļi ar mērķi veidot apvienību,  viņiem noteikti būs albums, pēc kura sekos vēl viens un kurai svarīgākais ir ne tikai apmierināt klausītāju vēlmes, bet arī gūt peļņu. Arī Elkupe, protams, radās ar kaut kādu vēlmi, bet tā noteikti nebija kādu finansiālu apstākļu virzīta.

Esam jau nonākuši pie kalniņa, no kura atkal paveras izcils skats. Pēc īsas tējas un bulciņas pauzes dodamies pa slideno un diezgan stāvo taku, nevis pa krietni patīkamāko un lēzeno. Starp citu, Andris turpina ceļu jau basām kājām, bet es vēl ilgi pie sevis prātoju, vai rīkoties tāpat, tomēr secinu, ka man piemērota apavu maisa un ka būs nepatīkami netīrās kājās vilkt zeķes un apavus.

Ejot lejā pa kalnu, Andris atstāsta gadījumu, kad dzejnieks Edvīns Raups, kurš arī līdzdarbojas Elkupē, uzdāvināja Siguldas kultūras pārvaldniecei Jolantai Borītei spoguli, uz kura ir viena no viņa haikām:

Svētdienas rītā
Laimīga ģimene
Domā par nāvi

Ar šo aizsākas sarunas daļa/mūžīgais strīds par to, ja mākslinieks kaut ko dara pa naudu, vai viņš to dara no sirds. Pilnībā atvērties var tikai tad, kad esi neatkarīgs no ārējiem apstākļiem. Protams, cik ilgi varēsi izdzīvot bez naudas. Vai tajā brīdī mākslinieks vēl joprojām radīs mākslu ar visu iespējamo atdevi? Protams, pastāv iespēja, ka vari pelnīt ar citu darbu, bet tas tāpat ietekmēs radošo procesu. Elkupei ir svarīgi, lai kādam pavilktos stīga, tomēr viņus neuztrauc, ja sociālajos tīklos būs konkrēts like skaits, ja neviens nepirks diskus vai neklausīsies viņu mūziku internetā. Projekta radošās padarīšanas tādā gadījumā nepaliks ne par matu sliktākas.

Šobrīd esam jau nonākuši lejā pie Gaujas. Mazajā skatu laukumā, no kura var redzēt, otrā krastā esošo, Velnalu. Andris noteic, ka mēs pie tās arī nolīdīsim, lai gan liekas, ka krasts tur ir tik stāvs, ka pie tās nekādi nevarēs nokļūt.

Esot krastā, apvaicājos Andrim kā viņš uztvēra interesanto recenziju par Elkupes albumu vietējā laikrakstā, kurā ir teikts, ka viņš ir, iespējams, kādas konkrētas jomas eksperts, piemēram, IT speciālists vai gaļas izcirtējs, bet dziedāt viņam nevajadzētu. Elkupes pārstāvis uz šo komentāru raugās pozitīvi, uztverdams to kā ieteikumu, uzlabot savas vokālās dotības. Iespējams, tajā laikā tiešām ir bijušas problēmas ar balsi. Savukārt par  pašu albumu runājot, Andris skaidro, ka izdevuši albumu ar mērķi, lai paliek kaut kas taustāms, jo digitālajam formātam neuzticas. Tas it kā ir, bet tajā pašā brīdi tas neeksistē.

Atgriežoties pie skaņu projekta filosofijas, projekta solists salīdzina to ar kādu stāstu. Teiksim, tajā pašā vietā, kurā mēs bijām nonākuši, kāds vectēvs kopā ar mazdēlu ierodas pārnakšņot. Tiek iekurts ugunskurs, uzslieta telts, vakars kā paredzēts nakšņošanai zem klajas debess, un vectēvs sāk dziedāt kādu dziesmu. Nav svarīgi, kas tā ir  par dziesmu un vienalga, ka viņš dzied šķībi un nepareizi, svarīga ir tā atmosfēra kādā tas tiek darīts.

Ejot tālāk, nonākam beidzot līdz tam baltajam tiltam, kuru redzējām no bobsleja trases, un kā izrādās neesam vēl pastaigas pusceļā.

Apvaicājos par viņu mīklaino izgājienu Zelta Mikrofona ceremonijā, kurā Elkupe ieguva balvu par gada labāko alternatīvo albumu. Iznākot uz skatuves, Andris neteica ne vārda, tikai iededza svecīti. Tas laikam bija viens no tiem retajiem momentiem, kad Laurim Reinikam nebija ko teikt. Diemžēl Andris nekomentē svecītes nolikšanu, tik nosaka, ka tas ir interesanti no iekšienes redzēt tā saucamo sabiedrības krējumu, kā arī mūziķus, kurus tik bieži ikdienā neizdodas satikt.

Tālāk turpinām ceļu pa stāvo kalnu augšup Velnalas virzienā. Nonākot pie takas, kas iet virs alas, Andris parāda otru taku (neoficiālo), kas ved tieši pie tās. Kādreiz tur esot bijis tilts, kas gājis līdz alai, bet labi vien, ka pie tās tagad ir grūtāk tikt. Pietiek jau mums alas Latvijā ar visiem iespējamiem iniciāļiem uz to sienām.

Iespējams, pastaiga gar Gauju, kura virzās tikai uz priekšu (un vispār pastaiga pati par sevi ir virzība uz priekšu), ļoti sasaucas arī ar Andra mūzikas izvēli. Grūti būtu spriest par apvienībām, kuras ir ietekmējušas Elkupes skanējumu, jo skaņu projekta dalībnieks bieži vien atkārto, ka daudzos jautājumos runā tikai no sava skatu punkta nevis visa projekta vārdā. No grupām, kuras visvairāk ir ietekmējušas Andri un kuras arī veic jau minēto virzību uz priekšu un nesēdēšanu uz jau esošiem lauriem, tiek minētas Neurosis, Swans, OM un Godspeed You! Black Emperor, kurās šur un tur arī ir dzirdamas elkupīgas iezīmes.

Lēnām sekoju Andrim. Dīvaini jau tā runāties, ejot otram cilvēkam aiz muguras, bet nav piemērotas vietas, kur apstāt. Runājamies par rokfestivālu KLANG!. Tiek atzīts, ka vēl nav skaidrības par to, kā izvērtīsies uzstāšanās, bet zināms ir, ka būs trīs jaunas dziesmas un ļoti iespējams videomateriāls katrai dziesmai. Elkupei pagaidām nav domas par jaunu albumu, ja pienāks īstais mirklis, tad tas arī tiks veidots. Lai gan projekta pārstāvji tiekas bieži, apvienība līdz šim ir uzstājusies vien divas reizes, kas padara katru reizi īpašu. Pusotru, ja vēlamies būt precīzi, jo uzstāšanos Melnajā Piektdienā Andris neuzskata par pienācīgu un vispār nevēlas pieminēt to reizi, jo tur esot bijušas dažādās tehniskas ķibeles. Savukārt otrā uzstāšanās bija Siguldā albuma prezentācijā. Tāpēc koncerts rokfestivālā Klang! būs viena no ekskluzīvajām reizēm, kad būs iespējams redzēt dzīvajā.

Beidzot esam iznākuši klajā laukā, kurā ieturam vēl vienu tējas pauzi. Andris atceras, ka Siguldā ir noticis gaisa balonu festivāls, un šis lauks ir bijis tā starta punkts. Bērnībā viņš ar saviem draugiem ir lavījušies iekšā teritorijā, līduši caur brikšņiem, lai tikai redzētu balonus. Tagad tas liekas smieklīgi, jo biļete bija, iespējams, viena saldējuma cenā, bet toreiz tas bija kā dzīvības un nāves jautājums.

Andris atminas, ka lauks ir bijis nofilmēts arī videoklipā Uzaust, kurā ir redzama Siguldas apkārtne. Diemžēl ierīce, ar kuru tika filmēts, nevarēja lidot zemāk un lēnāk, tāpēc viss ir no salīdzinoši liela augstuma. Interesanti, ka viņu Bandcamp profilā, kurā starp citu Elkupes albums ir iegūstams digitālā formātā, pie skaņu autoriem tiek minēts gan ugunskrupis, gan pērkons, gan klusums. Andris skaidro, ka pērkons ir tehniski apstrādāts un izlaists caur ģitāras efektu pedāļiem, un ugunskrupis ir ļoti palēnināts un arī ievietots dziesmu pārējās. Turpretim klusums ir katras dziesmas sākumā un beigās, lai viss būtu kā viens kopums. Viens liels skaņu projekts.

Beidzot esam iznākuši man zināmā vietā. Tas ir tilts, kas ved uz Turaidu, bet mēs virzīsimies atpakaļ uz Siguldas pusi. Tomēr vēl ir jānoiet lejā, kur Andris iebrien Gaujā un kādu brīdi pavēro upi. Kā izrādās, tā varētu būt kāda no videoprojekcijām festivālam. Andris piedāvā divus maršrutus, pa kuriem doties tālāk. Viens vestu atpakaļ uz pilsētu, turpretim otrs - ar nelielu līkumu, bet būtu iespēja aiziet līdz vienam vizuāli un enerģētiski jaudīgam skatu punktam. Tā kā laika vēl pietiek, lai paspētu uz pēdējo vilcienu, izvēlamies otro variantu.

Tomēr pirms došanās tālāk izlemjam par nelielu alus pauzīti. Ja jau pirms tam runājām par to, kas ir strādājis pie albuma skaņām, tad nākamais solis ir noskaidrot, kā ir radies pats nosaukums Elkupe. Andris uz šo atbild ar ļoti retorisku jautājumu par to, kāpēc vispār tiek darināti vārdi. Tie tiek veidoti, lai apzīmētu kaut ko iepriekš vārdos neietvertu. Tāpat arī ar skaņu projektu Elkupe. Nosaukums radies, lai vai cik tas nebūtu smieklīgi, meditācijas procesā. Vispār cilvēki ļoti baidās no vārda “meditācija”. Tāpat arī jebkurš var meditēt, atnākot mājās pēc darba un iekrītot gultā. Līdzīgi kā daži sabiedrībā zināmi cilvēki, kuri meditējot nonāca pie saviem, gandrīz neizrunājamiem vārdiem, tā arī Elkupe nonāca pie sava nosaukuma. Mūsdienās pietiek ar ļoti daudziem angliskiem un bezpersoniskiem grupu nosaukumiem.

Visbeidzot esam nonākuši arī līdz Paradīzes Kalnam. Liekas, ka viss ir sarunāts, jo arī lietus mākoņi aizgājuši prom, un uzspīd vakara saulīte. Andris norādā tālumā uz trīs eglēm un atceras, ka uz šejieni bieži nācis bērnībā un sacerējis pat teiku par trīs virsaišiem, kuri ir sargājuši kalnu. Virsaiši pazuduši, bet viņu vietā palikušas trīs egles. Šī ir arī vieta, kurā radusies skice albuma vākam, ko pēc tam uzgleznoja Rūta Misāne – meitene no Lielvārdes, kura Upe iet un upe klusē video redzama brienam sniegā pa Gaujas senlejas mežiem, bet tā noslēgumā no ugunskura izvelk un ap vidukli apsien savas dzimtās puses jostu. Garā pastaiga, kura noslēdzās pie šīs ļoti neaprakstāmās vietas, pamazām radījusis nepieciešamo gaisotni, lai Elkupes projektu saprastu labāk.

Šeit varēja būt klasiska intervija ar jautājumiem un atbildēm, bet Elkupe ir kas vairāk. Elkupe ir konkrētā brīža sajūtas, kuras ir ietvertas šajā skaņu projektā, kas nav domāts kā kaut kāds komerciāls, reproducējams materiāls, kurš būtu veidots peļņas nolūkos. Tas ir skaņu projekts, kuram ir svarīga, lai viņu mūzika būtu tīra un neaptraipīta, un priekšstats neveidotos no sociālo tīklu sekotāju skaita, disku pārdošanas rādītājiem vai kritikai medijos. Šī noteikti ir apvienība, kuru būtu jāiekļauj savā rokfestivāla KLANG! obligāti jāredz grupu sarakstā.

Foto: Roberts Vidzidskis