Pazīstama (pārāk pazīstama) situācija. Oficiālajā relīzē, Facebook pasākuma informācijā vai koncerta plakātā norādītais sākums ir 21:00, taču šajā laikā, ierodoties norises vietā, grupa vēl skaņojas vai trakāk - vēl nav uz vietas. Rezultātā viss koncerts aizkavējas par stundu vai pat vēl vairāk. Visvairāk no tā cieš tie koncerta apmeklētāji, kas nedzīvo centrā un mājās dodas ar sabiedrisko transportu. Jā, brīvdienās ir arī nakts transports, taču darbadienu vakaros, lai nokļūtu mājās, ir jāņem taksis vai jākāto līdz Juglai ar kājām. Neaizmirsīsim arī tos nelaimes putnus, kam nākamajā rītā ir jāceļas četros no rīta, taču savu mīļāko grupu tomēr redzēt gribas.
Veidojas apburtais loks. Mūziķi koncertu nevēlas sākt, jo nav cilvēku, taču neviens nenāk uz koncerta sākumu, jo domā, ka tāpat viss sāksies vēlāk. Kādam ir jāsper pirmais solis, un risinājums ir pavisam vienkāršs un acīm redzams - gan grupām, gan rīkotājiem pieradināt sevi un klausītājus sākt (un arī beigt) koncertu strikti tam paradzētajos laikos, prakse, kas ārvalstīs, it īpaši ASV, piekopta bez kompromisiem. Jā, sākumā reizēm grupām nāksies nospēlēt koncertu tikai skaņotājam un bārmeņiem, reizēm netiks sasniegta attiecīgā reibuma pakāpe, lai būtu drosme kāpt uz skatuves (sāciet dzert ātrāk!), un šad tad apmeklētāji nokavēs savu favorītgrupu, pirms pieradīs pie izmaiņām, taču ilgtermiņa ieguvumi ir tā vērti.
Saprotami, ka ģitārista mašīnai ceļā uz klubu var pārsprāgt riepa, dziedātājs pārdzeras un pazūd bez vēsts vai rodas citi neparedzēti, nepārvarami apstākļi, bet dzīvojam taču sociālo mediju laikmetā, paziņojums Twitterī, Facebook vai draugiem.lv (haha) par to aizņems sekundes, bet apmeklētāji vairs nedzīvos neziņā.
Protams, ir gan grupas, kas skatās uz pulksteni un uzstāšanos sāk paredzētajā laikā, gan rīkotāji, kas ar pātagu dresē mūziķus kāpt uz skatuves laicīgi. Cepuri nost, tā turpiniet! Pārējie (jūs zināt, kas jūs esat), aicinājums jums - laiks pārmaiņām, vairs nav divtūkstošo gadu sākums.
