Katrai kultūrai raksturīgi savi biežāk lietotie izplatīšanās veidi. Visbiežākais un ērtākais kultūras izplatīšanās veids ir ar masu mediju starpniecību, taču, runājot par andergraunda kultūru, būtu muļķīgi un neprecīzi lietot šo jēdzienu, jo tas sevī ietver vārdu, pret kuru opozīcijā atrodas andergraunda kultūra – masu.
90.to gadu sākumā informācijas aprite andergraunda kultūrā ir ļoti lēna un neregulāra. Nedrīkst aizmirst, ka atšķirībā no mūsdienām, tolaik nebija plaši pieejams internets un mobilie tālruņi. Informācijas aprite notika galvenokārt vēstuļu, kā arī cita veida pasta sūtījumu veidā – kasetes, zīni, utt.
Preses izdevumi
Ar andergraunda kultūru saistītie preses izdevumi iedalāmi vairākos slāņos. Meinstrīma kultūrā iesniedzas žurnālos Liesma un Draugs rodamā informācija, kas ir ļoti neregulāra, tomēr reizi pa reizei parādās arī kāds ar andergraunda kultūru saistīts raksts. Pie šī slāņa varētu pieskaitīt ari regulāru vai ne tik regulāru informāciju lielākajos laikrakstos. Tā, piemēram, avīzē Rīgas Balss trešdienās lasāma lappuse ar nosaukumu Ķieģelis, ko veido Raitis Sametis (90. gadu sākumā Raitis Sametis par mūziku neilgu laiku rakstīja arī laikrakstā Pilsēta). Laikrakstā Diena, īpaši tā pielikumos Izklaide un Sestdiena, par mūziku raksta Uldis Rudaks, 90.to gadu beigās par mūziku sāk rakstīt arī Sandris Vanzovičs Neatkarīgajā Rīta Avīzē.
Vēl pieminēšanas vērts ir žurnāls FF, kurš sāka iznākt 90.to gadu beigās, labā poligrāfiskā izpildījumā, vidēji 80 lpp. apjomā, kurā bija atrodama informācija par ārzemju neatkarīgajām grupām, ekstrēmajiem sporta veidiem, dzīves baudīšanu un reizēm parādījās arī pa kādam Latvijas mūziķiem veltītam rakstam. Tā, piemēram, 1999. gada jūnija numurā lasāms raksts Underground vs mainstream, kurā salīdzinātas grupas Inokentijs Mārpls un Prāta Vētra. 1999. gadā šis žurnāls bankrotē. Par FF netiešu turpinājumu var uzskatīt, tam stilistiski un saturiski līdzīgo, žurnālu Veto Magazine, kuru jau pāris gadus izdot Jānis Volkinšteins.
Vidējam slānim pieskaitāmi Pastnieku iela, Pastnieku Avēnija, Parks, Iela, 101 Avēnija, Una, kā arī citi līdzīgi izdevumi, kuri, lai nav ļoti populāri, bet tos aktīvi iegādājas un lasa jaunieši. Informācija šajos izdevumos ir neviendabīga un kaleidoskopiska. Pārsvarā tiek rakstīts par ārzemju mūziķiem, bez tam, vienā numurā blakus var būt atrodami raksti par labiem neatkarīgās mūzikas pārstāvjiem un mūziķiem no pašas meinstrīma virsotnes. Ja šajos izdevumos tiek rakstīts par latviešu grupām, tās tiek neizbēgami salīdzinātas ar ārzemju ansambļiem. Bieži šie salīdzinājumi ir nepamatoti. Tomēr šo izdevumu loma latviešu mūzikas attīstībā ir nenoliedzama, jo tas bija vismaz kaut kāds informācijas ieguves avots - ko katrs ar šo informāciju darīja bija jau paša rokās. Kā piemēru var minēt Kuldīgas andergraunda scēnas aktīvista Edgara Emberga teikto rakstā Kas tad ir tas nekac?: - „Mūs interesējošas lietas tolaik tika nedaudz skartas divos publiskajos preses izdevumos – Pastnieku Iela (vēlāk – Pastnieku Avēnija) un mūzikas avīzē Una.”
Apakšējais un ar andergraunda kultūru nesaraujami saistītais slānis ir zīni. Šo slāni ir grūti apzināt, jo šie izdevumi nav izdoti oficiāli, tiem bija ļoti nelielas tirāžas, tādēļ būtu velti tos meklēt bibliotēku arhīvos. Zīni ir ļoti interesanta andergraunda kultūras sastāvdaļa. Tā, kā tos veidojuši paši andergraunda kultūras pārstāvji, tos lasot var uzzināt par to, kas viņiem licies aprakstīšanas vērts. Zīnos pārsvarā lasāmi dažādi apskati – ierakstu, citu zīnu kritika, koncertreportāžas, intervijas un tulkoti teksti par ārzemju grupām vai raksti par sociālām un politiskām tēmām. Zīni uzskatāmi par DIY kultūras sastāvdaļu. Tie parasti veidoti ar rokām, bieži pat rokrakstā un pavairoti melnbalti A4 formātā. Kā nozīmīgākos var minēt Džīgu, Torņa Orgānu (Rīga, Tornis), Vilks, SOS in Big (Kuldīga, KAMPA, NeKAC), Bezumec (Salaspils, Koņs), Miera Tors (Smiltene), Debil Farmer (Rīga, Mikimauss), ļoti iespējams, ka bija arī daudzi citi.
Zīnu pētīšanu apgrūtina tas, ka to kopijas ir sliktā kvalitātē, tie var būt sarakstīti grūti saprotamā rokrakstā, bieži rakstu autori nav uzskatījuši par vajadzīgu parakstīties, lappuses nav numurētas. Informācija ir ļoti neviendabīga.
Jau iepriekšējā rakstā pieminēju interesantu, bet neapstiprinātu faktu par Koņa zīnu Bezumec. Bezumec tika izdots krievu valodā un esot kļuvis par paraugu un spēcīgu ietekmes avotu zīnu izdevējiem Krievijā, kā arī bijis pirmais punk/hc zīns krievu valodā vispār. Tas ir pieklājīgāka izskata nekā pārējie minētie zīni - sakniedēts kopā, lappuses numurētas, informācija izkārtota vieglāk uztveramā veidā.
Vēl, pateicoties Artūram Jakovļevam jeb Apēdājam, manās rokās nonāca interesants izdevums Tales of Beverin – The Only Zine Of Unlight Music In Latvia (volume #1 – the dawn of 1997), kas krietni atšķiras no klasiska DIY zīna, kā lepni rakstīts uz tā vāka tajā ir 40 A4 lapas un vairāk nekā 120 attēli. Šis zīns ir pilnībā angļu valodā, tajā atrodami Latvijas un ārzemju metālmūzikas grupu apraksti, ierakstu apskati un intervijas.
Kopsavilkumā par preses izdevumiem, vēlos piedāvāt zīnā Vilks lasāmo rakstu Mazas pārdomas par rokpublicistiku Latvijā, saīsinātā variantā – „1. Visregulārākais – dažas rokziņas Rīgas Balss iktrešdienas Ķieģelī. Ideja jau laba, ja vien to autors Sametis R. nebūtu absolūti nekompetents tajos jautājumos par ko viņš raksta. Viņš ar saviem fantastiski sarežģītajiem epitetiem cenšas mākslinieciski noraksturot mūziku, ka tas kļūst velnišķīgi smieklīgi. Turklāt pavisam nepiedodama ir faktu jaukšana. 2. Absolūti haotiskie raksti žurnālā Draugs, kur vienlīdz labi sadzīvo gan Grindmaster Dead, gan mazpulki, meiteņu pubertitiātes problēmas un Bet Bet, padomi makšķerniekiem un Joy Division. Turklāt materiāli uz publicēšanas laiku ir krietni novecojuši. 3. Iela – pilnīgi nebaudāms izdevums. Totāls pops, lai gan par to jau arī cilvēki interesējas, kas gribēts atsvaidzināt ar vecu punk vai tagadējo indie grupu biogrāfijām. To visu var izlasīt enciklopēdijās, tas nav tas, kas interesē lasītāju. 4. Gadsimta lielākā vilšanās – Pastnieku Avēnija ar odiozo Agni Budu spicē. Ilgi gaidītais pirmais numurs /kucēni?/, kas izskatās kā Drauga filiāle labā poligrāfiskā izpildījumā. Ne vēsts vairs no agrākā īpatnējā stila.
Nu kā redzams patiešām nekā nav. Ir ļoti skumji, kaut vai brāļu leišu priekšā. Tur gandrīz katra tusovka izdod labāku vai sliktāku izdevumu. Loģiski, ka šeit galvenais šķērslis ir poligrāfiskās iespējas, bet tas taču neliedz uztaisīt žurnāla maketu un pārkopēt uz kseroksa kaut vai pārdesmit eksemplāros.”
Asa un trāpīga izteikšanās, bieži vien stingri neturoties pie latviešu literārās valodas normām, ir ļoti raksturīga zīnos lasāmajiem rakstiem. Kā jau zīnos tas mēdz būt, arī zem šī raksta autors nav parakstījies, taču visticamāk to veidojis Edgars Embergs.
