Židrūna radošā izpausme izceļas ar to, ka grupa nekādā veidā necenšas kopēt sevi. Protams, tā ir, iespējams, viena no klišejiskākajām piebildēm, bet šeit rodas sajūta, ka grupai atmiņa un pieredze, kas iegūta, rakstot iepriekšējo albumu, tiek izdzēstas, un katrs nākamais ieraksts izklausās svaigs, un grupa atkārtoti atklāj sevi no jauna. Tā it kā Židrūns albuma rakstīšanu sāktu no viena un tā paša izejas punkta – ir jūtami līdzīgi virzieni, kas iepriekš, bet apstrāde viennozīmīgi ir savādāka.
Varbūt šoreiz varētu teikt, ka vairāk dominē spoken words virziens apvienojumā ar post/alternative/viņu paša stila roku, ko grupa jau pamatīgi noslīpēja iepriekšējā ierakstā Židrūns un tas, ko nevar nest. Tāpat neizpalikt bez tik ļoti izteiktā stila vārdu sadalīt zilbēs un sačakarēt prātu, liekot dažādus uzsvarus, piemēram, kā iepriekš ar Eu un arī pirmajā albuma singlā Rindās Kails.
Albumu būtu grūti novietot kaut kādā hierarhijā ar iepriekšējiem, vai arī ielikt kaut kādos Ž grožos. Kā jau minēju, rodas sajūta, ka grupa sāk katru albumu no punkta A, bet katrs no tiem ir variācija.
No sākuma likās, ka ierakstā prasītos spēcīgāks starts, jo pēc pirmās klausīšanās reizes Vai? paslīd garām nemanot, un tā mani paķēra tikai pie kādas piektās reizes. Jā, dziesma varbūt muzikāli neizceļas ar neko īpašu, bet patiesībā ar liriku iezīmē šī albuma galveno tēmu un sajūtu kopumu: "Vai šis nav tas laiks, kādu paredzējām/piesaucām/gribējām?" Vai? teksta ziņā viennozīmīgi ir spēcīgākais gabals no visiem, turklāt arī skaidri parāda tās "iekapsulētās" sajūtas, ko minēja basģitārists. Beigu beigās šī dziesma man radīja vislielāko apmierinājumu, jo atklājās tikai pēc vairākām klausīšanās reizēm, un albumam ielikās pēdējais, trūkstošais puzles gabals.
Jau kādu laiku Židrūns atrādīja saviem klausītājiem koncertos albuma priekšvēstnesi Zaķīti. Tas bija kā neliels trauksmes signāls, jo īsā teksta daļa dziesmas sākumā dzīvajā izklausījās nedaudz neveikli, savukārt ierakstā tā viennozīmīgi izceļas ne tikai ar garumu, bet ar mainīgajām ritma sadaļām, kas uzreiz padara šo gabalu par vienu no interesantākajiem ceļojumiem albumā.
Kopumā albumā Kovārņu mazbērniem valda drūms noskaņojums. Nav Toma Briča un viņa laika prognozes, bet gan centrālais tēls ir Kovārņi. Albuma tituldziesma pēc lēnā sākuma 30 sekunžu laikā eksplodē. Dziesma īsajā sprīdī rada visa albuma noskaņu, kas sasaucas arī ar albuma nomācošo vāku.
Uzreiz pēc Kovārņiem nāk Ai, Jezu, kas gandrīz apgāž iepriekš nostādīto motīvu un manu apgalvojumu – pozitīvs gabals ar atkārtojošu rifiņu, ko varētu varbūt savilkt kopā ar Tomiņu, bet tāpat galu galā aiziet albuma vāka radītajā pelēkajā noskaņā.
Albuma izskaņā Kikònes dziesma iekrāso visus tumšos nostūrus vēl melnākos toņos ne tikai ar smago (smagāko Ž kādu esmu dzirdējis) instrumentālo izskaņu, bet arī ar tekstiem "sapistie mēs". Albums viennozīmīgi nav paredzēts zelta rudenim, bet gan drīzāk tam mitrajam un aukstajam laikam, kad lapas ir jau nobirušas, un visapkārt valda drūma sajūta.
Kā jau vienreiz rakstīju par citu latviešu grupu, ka katrs albums ir kā atskaites punkts mūzikas attīstības vēsturē, tad nu jau gribētu un varētu teikt, ka Židrūna albumi ir svarīgas pieturvietas, lai cilvēki varētu orientēties Latvijas alternatīvās mūzikas telpā, proti, “Kad notika tas koncerts?”, atb. “Tieši gadu pēc kovārņiem” u.tml. Katra ieraksta iznākšana Latvijā ir svarīgs brīdis, it sevišķi pašreizējā situācijā, un šis noteikti ir spēcīgs pierādījums, ka nekas neapturēs Latvijas alternatīvo skatuvi. Albums iznāks 30.oktobrī, un tajā pat dienā ir paredzēts albuma atklāšanas koncerts uz NOASS āra skatuves. Vairāk informācijas šeit - Židrūns - Kovārņu mazbērniem
