Starp citu, paši mākslinieki intervijā stāsta, ka albuma noformējumā redzamā ainiņa ar Atēnas visai vardarbīgo dzimšanu iz Zeva galvas Wagara versijā jāuztver kā ciršana pa pauri ar dziesmām – sak’, varbūt kāda vērtīga doma vai atziņa procesā rodas. Laikam jau mans pauris ir gana ciets, jo domas un viedokļi par Wagara veikumu galvā maļas vairāk nekā mēnesi, bet ārā lien tikai tagad.
Jāsaka, ka Wagars mani ieinteresēja acumirklī, līdz ar pirmo 3 gabalu publicēšanu iekš Bandcamp pērnā gada decembrī. Un ieinteresēja ne pa jokam. No vietējiem pēdējos gados tik ātri mani savā fanu leģionā spējuši savervēt vienīgi „Malduguns”.
Pirmkārt jau tā ir mana nebeidzamā patika pret vienkāršību mūzikā. Atnāca, noslānīja, aizgāja! Kvalitatīvi iznesta, tumīga kačka bez liekiem vijeboniem gandrīz vienmēr nostrādā. Masīva d-beat bungošana pamatos, ko ar vietām pat izteikti melodiskajiem gičas rifiem kopā lieliski salīmē dusmīgi rukšķošs bass, + teksti latviski ir viss, kas nepieciešams, lai mans vieplis pašam nemanot savilktos atzinīgā grimasē un kāja ritmā klapētu grīdu. Iečekojiet, piemēram, „Atriebes dzīres”, un viss taps skaidrs.
Otrkārt – visai nelielā apjoma albumā ir ne tikai ok un labas, bet arī pāris lieliskas dziesmas. Un tā ir diezgan nopietna uzslava no manas puses – „Mūsu saknes mīt pazemē” un „Velnezers” ir tie gabali, kas katru reizi rada vēlmi atrasties Wagara koncertā mošpita epicentrā.
Te uzreiz jāsaka, ka nebūšu oriģināls savā spriedumā par albuma pēdējo gabalu „Civilizācijas noriets” - arī es līdz galam neizprotu, ko tas dara šajā albumā šādā veidolā. Un ne jau tekstos ir vaina – tie pat ļoti organiski iekļaujas kopējā Wagara vēstījumā. Traucē tieši vokālais izpildījums, kas kaut kā nelīmējas albuma kopējā muzikālajā noskaņā. Pat nedaudz brīnos, ka šādus vārdus man nav jāsaka par nevienu no instrumentālajiem fragmentiem, kas, nevietā lietoti, reizēm mēdz sačakarēt visādi citādi labu albumu. Taču sīkumus pie malas – koncertos arī „Civilizācijas noriets” skan ok, bet par “Mūsu saknes mīt pazemē” es Wagaram esmu gatavs piedot arī Andra Kiviča vai Selīnas Dionas kaverus, vai jebkuru citu muzikālu eksperimentu, ko viņi varētu ieplānot nākotnē.
Treškārt - man ļoti patīk Wagara pieeja - novembrī dibinām grupu, decembrī un janvārī ierakstam EP, februārī laižam diska prezentācijas tūrē! Vispār tā jau ir – sitiens ir visefektīvākais, ja tas ir ātrs un negaidīts. Visbiežāk problēmas ir ar precizitāti, taču Wagars nav nekādi zaļknābji. Wagars trāpa.
Verdikts: Klausies mežā, cērtot kokus un gādājot malku ziemai, ko pavadīsi savā kotedžā nomaļa purva malā.
9/10
Wagars – Wagars (2013)
01. Saullēkts Nekropolē
02. Likteņdzirnas
03. Atgriezties tumšajos silos
04. Atriebes dzīres
05. Asiņu upe
06. Velnezers
07. Mūžīgā tumsā
08. Mūsu saknes mīt pazemē
09. Kas vajadzīgs, lai domātu (I.Ziedonis, „Labvakar”, 1991)
10. Civilizācijas noriets
