DAGAMBAI šis ir ceturtais studijas albums, un šobrīd grupa aktīvi koncertē Latvijā un ārpus tās. Grūti pateikt, vai crossover mūzika jau pati par sevi ir mūzikas žanrs, drīzāk mūzikas veids, bet šajā gadījumā tas nav tik svarīgi – DAGAMBA iederas alternatīvās mūzikas pasaulē, un šis albums ir jādzird ikvienam, kuram mūzika nozīmē kaut ko vairāk par vienkārši fonu ikdienas gaitās.
Albums sākas ar kompozīciju "Lullaby", kurā "DAGAMBA" izspēlē Rammstein dziesmas “Mein Herz Brennt” – “Mana Sirds Deg” motīvus, nobeigumā iekļaujot, jā, "Circenīša Ziemassvētkus". Skaņdarba sākums lieliski nosaka visa albuma noskaņu – "creepy" instrumentālā mūzika vislabākajā nozīmē un augstākajā kvalitātē. Ļoti patīkamā uzbūve, un neliels Circenīša Ziemassvētku fragments uz klavierēm velkošu čella skaņu pavadījumā, šo jauko Ziemassvētku dziesmu padara baisu un par izcilu šausmu filmu soundtracku. Pēc mazā fragmenta dziesma atgriežas sākuma motīvā un tā arī noslēdzas.
Tai seko dziesma “Du Riechst So Gut”, kas, visticamāk, liks mūziku pagriezt maksimāli skaļi, lekt kājās un nopirkt biļeti uz Ludvig Van Rammstein tūres koncertu (ja vēl kāda biļete ir pieejama, pēdējā laikā tās aizlido maksimāli ātri). Kompozīcijas pamatā ir Rammstein dziesma “Du Riechst So Gut” – “Tu Smaržo Tik Labi”, kurā ievīti Bēthovena 5. Simfonijas motīvi. Zemie klavieru akordi piedziedājumā lieliski aizstāj kontrabasa vai basģitāras klātbūtnes vēlmi, un bungas viscaur kompozīcijai piešķir šim skaņdarbam (un visam albumam) to enerģiju, kāda raksturīga rokmūzikai. "DAGAMBA" skan kā simfoniskā rokgrupa. Un, iespējams, sīkums, bet skaņdarba beigas – griezīgās čellu skaņas – lieliski noslēdz dziesmu.
Tālāk albumā seko Rammstein’a “Mutter”, “Ich Tu Dir Weh”, “Ich Will”, “Sonne” un “Amerika” skaņdarbi, savīti ar Bēthovena simfonijām, un absolūti katrā skaņdarbā ir kādas detaļas vai skaņas, kuras īpaši varētu izcelt. Interesants un spēcīgs skanējums ir skaņdarbam “Polytical Fairytale”, kurā apvienota Rammstein’a “Amerika” ar latviešu karavīru tautasdziesmu “Div’ Dūjiņas Gaisā Skrēja”.
Albuma pirmā kompozīcija ir lielisks albuma ievad-skaņdarbs, un arī albuma noslēdzošā kompozīcija ir tieši tāda, kādai tai vajadzētu būt. Iespējams, interesantākais un labākais šajā albumā ir tas, kā bez vokāla, elektriskajām ģitārām un spēcīgiem ģitāru riffiem var radīt tik milzīgu muzikālu enerģiju. Protams, pamatā ir Rammstein un Bēthovena komponētais materiāls, un mēs visi zinām, ka "DAGAMBĀ" spēlē profesionāli mūziķi, bet tas neliedz sajūsmināties par to, cik ģeniāla mūzika ir radīta.
Rodas tikai jautājums, diez kā un kāpēc mūziķi izvēlējās konkrētās Rammstein dziesmas un konkrētās Bēthovena simfonijas? Tas taču ir ilgs laiks un darbs, lai saliktu un aranžētu pilnībā atšķirīgus skaņdarbus tā, lai tie “ietu” kopā… Bet varbūt tas viss vienkārši "DAGAMBAI" sanāk, nu tā, ātri un dabiski? Nez vai dalībnieki paši klausās rokmūziku ikdienā? Te laikam "riecht" pēc intervijas.
