Teiksim tā, post-roks nav viens no interesantākajiem mūzikas žanriem, un no visas to grupu plejādes, kas mūsdienās nodarbojās ar instrumentālās rokmūzikas radīšanu, reti kurš ansamblis spēj noturēt klausītāja uzmanību uz visu koncerta vai pat ieraksta laiku. MONO un vēl daži šī žanra giganti vienmēr mēģina noturēt klausītāja uzmanību pa laikam it kā pamainot savu skanējumu, bet kopumā ir vērojamas tendences, kam agrāk vai vēlāk visi seko līdzi. Sākotnējos uz ģitārām un bungām balstītos gabalus vēlāk papildināja citi stīgu un pūšamie instrumenti, un nu jau kādu laiku atpakaļ populāri kļuva makbuki. Ko tālāk? Viss jau reiz bijis. Pat Jēzum jānāk otrreiz…
To arī veterāni MONO izdarījuši ar sava dubultalbuma otro, tumšāko daļu "Rays Of Darkness". Pēc vairāk kā piecpadsmit gadu pārtraukuma, šajā ieraksta daļā nav iekļauti nekādi citi stīgu instrumenti, kā tikai ģitāras. Albuma pirmais gabals “Recoil, Ignite” kalpo kā ļoti labs paraugs tam, ka solītais ir izpildīts. Sajūtas tiešām kā “vecajos, labajos” laikos. Skaņdarba struktūra ir veidota pēc žanra kanoniem ar visām no tām izrietošajām sekām – pieklusinātu ievadu un lēnu, garu augošu saspringumu, līdz beidzot viss vienojas vienā lielā sprādzienā. Skaisti. Arī koncertā kā pirmais gabals šis spēja mani uzlikt uz īstā noskaņojuma..
Tam seko pieklusināts un mierīgāks gabals “Surrender”. Tajā tomēr iezogas jau trompetes partija. MONO paši bija solījuši, ka iztikšot bez jebkādiem orķestra instrumentiem. Vai tad trompete nav orķestra instruments? Nu labi. Piedosim, jo tam, kas seko, ir daudz lielāka nozīme šajā ierakstā.
“The Hand That Holds the Truth” iesākās ar vienkāršu meldiņu un tradicionālo emociju lēno sakāpinājumu. Bet tas notiek skaisti un neuzkrītoši līdz brīdim, kamēr noklust pa visam. Zemapziņā tu zini, kas notiks tālāk, bet tomēr nekas nespēj sagatavot tam sitienam pa zobiem, ko pēkšņi piegādā Tetsu Fukagawa (Envy) ar savu netīro skrīmu. Šī sadarbība paceļ MONO skaņdarbu līdz jaunam līmenim. Kā “Oceanic” ēras ISIS, “The Hand That Holds the Truth” ir tikpat skaists un elpu aizraujošs kā apokalipse.
“The Last Rays” ir vienkārša noskaņu radīšana, izmantojot trokšņus, čerkstoņu un nosacītu instrumentu “spēlēšanu”. Priekš kam? Nu laikam jau lai azipildītu vietu un iegūtu to nosacīto dubultalbumu.
Lai gan ieraksta kvalitāte ir augsta un to, protams, no MONO gaida visi, jāsaka, ka Rays Of Darkness piedāvā tikai divus patiešām labus gabalus. Vai to dēļ bija jātaisa atsevišķs ieraksts? Iespējams. Jo sava mierīgākā un droši vien grupas cienītājiem sirdij tuvākajam ierakstam “The Last Dawn” šie gabali būtu krietni par tumšu. Un labi, ka tā. Sen jau vajadzēja sevi sakratīt un izspiest no sevis kaut ko ar “zobiņiem”.
Dziesmu saraksts:
1. Recoil, Ignite
2. Surrender
3. The Hand That Holds The Truth
4. The Last Rays
Ieraksts pieejams CD, Vinila un protams digitālajos formātos.
