Ir lietas, kas Latvijā dzīvojošu, alternatīvās skatuves fanu var darīt lepnu. Lepoties ar to, ka apmeklējis Tabūnu un Zabadaku tā zieda laikos. Sveicināt un atņemt sveicienu no Dambja. Un uzskaitīt strēķīti sen iznīkušu apvienību, kuras tas dzirdējis dzīvajā. Starp tām noteikti jābūt Citai Attieksmei, Kriegopfer un Valmieras pozitīvā hardcore izpildītājiem Non Skid.
Diemžēl izlietu alu nesasmelt un uz nokavētu koncertu nepaspēt. Par Non Skid objektīvi varu spriest tikai daļēji. Viņi nav ierakstu grupa. Protams, prieks, ka pēc grupas pastāvēšanas ir palicis klausāms materiāls, bet tā enerģija, kuru Valmieras puikas ielikuši, šajās dziesmās palikusi kaut kur studijas porolonā. Te nu varu novilkt vienu no kopīgajām paralēlēm, kas vieno Non Skid ar Saldus prieka punk veterāniem 62 i.p. Abas šīs apvienības nav ierakstu, bet gan koncertgrupas, kuru esenci var just atrodoties pie viņu kājām, ar zobiem vienā līmenī pie skatuves dēļiem, ļaujoties šujmašīnas ritma izvirdumam, kurš pat drūmam gotam liek bārdā pasmaidīt un izvilkt dzelošo rozes asmeni no sēžas. Kāpēc es pieminu gotus? Tāpēc, ka koncertā, pirms vairāk kā desmit gadiem uz vienas skatuves spēlēja ska, numetal, sxe hc un skinhedu grupas, radot vienotību.
Tieši vienotība ir cements, kurš tolaik turēja kopā ievērojamu skaitu grupu. Un saistviela, kas mūsdienās trūkst. Atceramies Rīgas ska puikas Loco Locals ar dziesmu Unite Dont Fight vai PND, kuri teju katru trešdienu spēlēja Depo, salutējot vienotības ideālam. Tie bija laiki, kad Pilzenes alus garšoja citādāk un paciņa smēķu maksāja trīs reizes lētāk. Bet, lai atgrieztos bezrūpīgajās jaunības dienās, lejuplādējiet zemāk pievienoto saiti, nospiediet play un dodieties naksnīgajās pilsētas ielās, sekojot Non Skid aicinājumam Nāc ar mums, kurš vēl reizi apliecina manis rakstīto – vienotībā ir spēks.
Mani sevišķi aizkustina Non Skid latviski ieskaņotie gabali. Apslāpētie uzrāvieni dziesmā Cik, kuri liek palēkties un gaisā sastingt visam grupas sastāvam un ska daļas, kas apmeklētājus mudina festivāla skatuves dubļos iemīt zilās tenisa kedas, kuras savulaik mētājās uz katra stūra pa diviem latiem gabalā. Vēlāk šo atribūtu aizmirsa un nomainīja autentiskais Converse ražojums ar astoņkārtīgu uzcenojumu.
Interesanti ir tas, ka noklausoties visu ierakstu netop līdz galam skaidrs, kāda subžanra robežās grupa ir vēlējusies izteikties. Te pankroks, te ska, te pasmags vecās skolas hardcore. Latviešiem šāda lavierēšana parasti nav raksturīga. Izņemot Inokentiju Mārplu, kuri šīs astoņas notis uzskata par zviedru galdu un labprāt cienājās ar visām iespējamajām variācijām ēdot konfektes ar rupjmaizi un jaucot šampanieti ar pašdzīto.
Šoreiz man nav nekā daudz sakāma. Šis ir viens no retajiem pašmāju albumiem, kurš apstulbina ar savu vienkāršību, tiešumu un oriģinalitāti. Vokālo īpatnību gardēžiem šis būs tikpat gards kumoss kā Citas Attieksmes Andris Liepiņš. Tā ir meistarība, nospēlēt taisnu, nepiesātinātu hc, kurš savu svaigumu nezaudēs arī pēc piecdesmit gadiem.
LEJUPIELĀDĒ UN KLAUSIES ALBUMU ŠEIT
Klausieties šo ierakstu, traucoties no estakādes ar iksiņu. Izeja ir vienmēr! Vajag tik meklēt! Cilvēki ir dažādi! Tad var atrrrast!
