Jau pirms Unholy Five albuma iznākšanas bija skaidrs, ka šis ir ļoti liels notikums gan Sanctimony, gan arī jebkura alternatīvās mūzikas piekritēja dzīve. Dzīvības signāls desmit dziesmu veidolā, kurš beidzot licis par sevi manīt. Tas arī ir galvenais bažu raisītājs, proti, albums, kurš gājis cauri gan intensīvām ierakstu sesijām, gan arī radošajām krīzēm un pat nelieliem pārtraukumiem.
Unholy Five sastāv no desmit dziesmām, no kurām mēs jau īstenībā četras esam dzirdējuši, trīs no iepriekšējā 2012. gada EP Perfection un viena no Devil and Men. Jāatzīst, ka pēc pirmās klausīšanas reizes albums nepalika prātā. Prātā nosēdās pats pirmais singls Freefall, pārējais nogulsnējās dziļāk zemapziņā. Albums neparāda savu patieso dabu uzreiz, un man tas atklājās pēc trešās degustēšanas reizes, un nav brīnums, jo tajā ir ļoti daudz nianses, kas pakāpeniski lobās no nešķīstā piecinieka.
Albums aizsāk savu metālisko reakciju ar ļoti sulīgu rifiņu iekš Tiny Gleams. Uzreiz ausīs iekrīt ieraksta kvalitāte, un kā gan savādāk, ja pie tā ir strādājis tas pats meistars Sergejs Laļetins, kas pielika savu tehnisko pirkstu gan pie Perfection, gan arī Hell in Stereo. Sanctimony vienmēr ir pratuši izmantot skatuvi, un spēlēšana dzīvajā ir viņu misija, ko arī apliecina sasaukšanās ar faniem albuma pirmās dziesmas izskaņā. Tālāk virzoties, noteikti jāpiemin While You’re Here sākuma fifīgais basiņš, ko pēc tam papildina atkal kārtējais manipulējošais rifiņš.
Iespējams, Sanctimony ir izgudrojuši pirmo pasaulē rifu ierīci, vai arī drīzāk jāsaka, ka viņi paši ir šī muzikālā mašīna, jo arī nākamajos gabalos King Whole, Loud vai Money Maker ir ļoti daudz sprandas kustinošu momentu, kurus šī death ‘n’ roll apvienība ir izkopusi gadu laikā.
Es būtu neizmērojami priecīgs, ja Unholy Five beigtos pie Human Grudge. Viennozīmīgi smagākā dziesma, kura ir kā kulminācija albumam, ļoti trekns punkts uz I. Liekas, ka visi skaņdarbi, lēnā garā pilnveidojoties, ir radījuši tieši Human Grudge. Bet albums beidzas ar akustisko versiju gabalam Sounds, kuram es veltīju ļoti daudz klausīšanās laika, bet tik un tā nenoķēru to vilni. Instrumentāli, šķiet, viss ir lieliski, bet angļu valodas pielietojums nodara neatgriezenisko kaitējumu. Piemēram, iepriekšējā EP gabals Cauri Tumsai manā pleijlistē atradās un vēl joprojām atrodas bieži. Sasodīti izcils gabals. Diemžēl Sounds ir kā tas pipars, kuru tu uzkod pēc ļoti garšīgas maltītes, un tev nav nekā, ko uzdzert, lai to noskalotu.
Galu galā jāatzīst, ka šis nav mans Sanctimony favorītalbums. Tas ir ļoti labi nostrādāts un jūtams, ka albums ir kalts līdz tam brīdim, kad beidzot ir īstajā svarā un izskatā. Tomēr tam pietrūkst tā spēka, kāds ir bijis iepriekšējiem diviem albumiem. Pietrūkst tā heart beating backwards, ar ko tiktu atvērts ieraksts un nopietni ietekmētas bungādiņas. Dziesmas nenostrādā uz mani kā vienots kopums, un nepazūd sajūta, ka albums ir radīts ilgākā laika posmā, lipinot pa dziesmai kopā. Tikai nepārprotiet mani, tas ir labs Sanctimony albums, tas ir death ‘n’ roll pilnā garumā, un es esmu ļoti pārliecināts, ka šis ir ļoti vitāls impulss pašai grupai, un mums noteikti nebūs jāgaida līdz 2025. gadam nākamais veikums.
Albuma prezentācija jau šonedēļ, 8. aprīlī klubā Melnā Piektdiena. Vairāk informācijas šeit!
Pirms “Sanctimony” publiku iesildīs grupas “Bloody Heels” un “The Factor”. Ieeja pasākumā no plkst. 19:00
Biļetes uz prezentācijas koncertu varēs iegādāties iepriekšpārdošanā vietnē ticketshop.lv
