Jau tālajā 1999. gadā, kad pašmāju hc knapi prata staigāt, puiši no Smiltenes pamana, ka scēnu ļaunprātīgi izmanto visādi stilot gribētāji ar pielīmētām bārdām, kuri uz dažu apģērbu gabalu un aksesuāru rēķina siro pa ielām un koncertiem, makšķerēdami lētticīgās padsmitgadnieces. Un tikai retais ir gatavs ievērot hc baušļus, lai dzīvotu pēc tā likumiem.
Kas tik gadu gaitā hc nav piekarināts – kamuflāžas bikses vai šorti un ķēdes pie tiem, šūzi, melnās armijas cepures, tuneļi, veģetārisms un vegānisms, jaunās skolas tetovējumi ar krāsainām zivīm un dažādu kalibru zvaigznēm, brillēs ar raga rāmja imitāciju, šalles un vēl vesela pentere nejēdzību, kas paskaidroja Citas attieksmes – To nenozīmē hc dziesmas radīšanas vajadzību un fatālo nemirstību.
Atceros, kad manā play listē parādījās dziesma Katram no mums. Sliktā kvalitātē to atnesām no interneta salona, ierakstītu disketē. Toreiz ilgi netiku gudrs, kāpēc piedziedājums skan šādi – katram no mums vajag pievienoties pank-ro-kam! Lai gan jēgu tajā nesaskatīju, man ar šo uzsaukumu bija paceļam. Tikai vēlāk, kad pankroks atšifrējās kā boikots, viss tapa skaidrs. Viņi grib, lai es iestājos pret kaut ko! Bet ko? Ne velna nevar saprast, ko tas Andris Liepiņš tur kliedz! Es jau tā cenšos neapmeklēt skolu. Kam vēl piecpadsmit gadu vecumā lai pretojas?
Cita Attieksme ir citāda. Viņi tic morālajām normām, kuras regulē divkājaino ēdienkarti. Tāpat daļa grupas dalībnieku ir straight edge piekritēji. Šoreiz es to respektēšu, kaut gan straight edge ir arī mūķene vai apzinīgs sportists.
2001. gadā grupa izdod otro albumu, kurš ieskaņots Viļņas ierakstu studijā Porno Sound. Manuprāt, tas ir veiksmīgākais Citas Attieksmes kopdarbs. Pirmā plate We Are Responsible skaidri iezīmē ceļu, kuru grupa veiks turpmāk, taču līdz tam vēl jāaug. Nav jūtams tehniskais briedums, kurš nekādā gadījumā netraucē, jo tas visu priekšnesumu padara vēl uzsvērtāku. Tieksme izteikties pastiprinās katrā bočkas un drobenes belzienā, kuri dažkārt izbirst par daudz, gluži kā uz svara pirkti zemesrieksti Vidzemes tirgū, jo pārdevēja iebērusi nolūku vadīta 300. gramu ar jumtiņu, cerībā, ka nopirks tāpat. Tā arī notiek. Pirmais kopdarbs zem jaunā karoga Cita Attieksme aiziet kā smērēts. Trešais self titled albums ir tehnisks progress ar grupai neraksturīgiem soliņiem. Viss ir taisns, pareizs un izkopts, gluži kā centrālais galvaspilsētas parks pirms augstu ārvalstu viesu apmeklējuma. Nav slikti, tomēr tā ir novirzīšanās no kursa. Te nu prātā nāk ironiskais NEKACiešu sauklis More music less hardcore, ar piebildi – secībai jābūt ačgārnai.
Otrais albums aptver visu, kas man simbolizē Latvijas old school hardcore tradīcijas. Tas ir ātrs, taisns, dusmīgs vidzemniecisks bāriens, kurš nosoda neapdomīgos patērētājus un dažkārt, pārlieku moralizējot, aicina pievērst uzmanību savai rīcībai un sekām, kas apdomības gadījumā nebūtu jāpiedzīvo. Šāda forma klausītāju var sagruzīt. Gluži vienkārši rodas sajūta – ka dzīvoju nepareizi, jo kāda prāt ir tikai viens, pareizais ceļš. Cita Attieksme nav tikai grupa. Tā ir filosofija vai reliģija, kura ir jāpieņem un jādzīvo pēc tās noteikumiem. Te nu es nonāktu pie slēdziena -man Cita Attieksme ir koncertgrupa, kuras uzstāšanās laikā daudz svarīgāk ir lēkājot aizlikt kāju aiz galvas un zibenīgi pasniegt roku kādam, kurš nožāvies gar zemi moša laikā. Man nav svarīgs šāds vēstījums, es to nemeklēju. Man simpatizē stāstījuma (piemēram – To nenozīmē hc), ne pavēles forma. Es meklēju lādiņu, kurš paātrina pulsu no katra spalgā drobenes spaiņa kauciena, taisnajiem rifiem un savdabīgā vokāla, kurš ir absolūti neatkārtojams. Ko viņš dara ar vārdiem? Apēd tos? Tā nav ne kliegšana, ne dziedāšana. Tā ir nedzirdēta īpatnība. Vokālā izpausme ar paceltu balsi.
Cita Attieksme bija, un paliks augstākās raudzes grupa, līdzās tādiem kulta ansambļiem kā Kriegopfer, When my authorities fall un Instora. Tās ir apvienības, kuras paaudzes atcerēsies gluži kā gādīgas bērnudārza auklītes, kas iemācījušas pēc maltītes neslaucīt muti piedurknē kā krievu traktoristam.
Klausieties šo ierakstu diska formātā, izmantojot veco labo Walkman atskaņotāju ar trīsdesmit sekunžu antišoku. Tā ir laika mašīna.
