Alternative.lv Spotlight: ILLa

ILLa ir:
Mārtiņš – Bungas
Mārcis – Ģitāra
Roberts – Bass
Valdis – Ģitāra, vētra

Kas ir grupa ILLa un kā tā radās?
Mārtiņš: Grupa ILLa ir četru cilvēku instrumentāls kolektīvs, kas spēlē instrumentālu rokmūziku, teiksim tā. Ne roka tiešajā, klasiskajā izpratnē. Žanriski to mēdz piesiet post-rokam, bet man personīgi negribas žanrēties, tāpēc, lai katrs saka, ko vēlās…
Mēs ar Mārci un Valdi pirms gadiem bijām tādā hardcore ansamblītī Well Set. Paspēlējām kādu laiku un dažu apstākļu sakritības pēc pajukām. Tad bija tāds kā miera periods. Vēlāk sapratām, ka tā nevar. Nevar visu laiku mierā dzīvot, nevar justies tikai ērti. Mēs atkal sanācām kopā, sākām kaut ko grabināt un aizgrabinājāmies tik tālu, ka sapratām, ka vajadzētu turpināt, bet jaunā formācijā. Kāds laiks jau bija pagājis kopš Well Set laikiem. Tad likās, ka arī iekšējais stāvoklis kaut kā ir mainījies, līdz ar to mūzika arī mainījās, kļuva lēnāka…

Mārcis: Daudz lēnāka.

Mārtiņš: Jā, un tad Mārcis un Valdis paaicināja Robertu, kurš basu pirms tam nebija vispār spēlējis.

Roberts: Stāsts ir tāds – Mārcis kādreiz bija basists, un es vispār pēc “profesijas” esmu ģitārists. Mārcis pie manis ienāca veikalā, kurā es strādāju, un teica, ka viņš no manis grib nopirkt ģitāras kombīti. Uz ko man bija tāds "Oooo!".
Vārds pa vārdam, aliņš pa aliņam, un viņš man prasīja: “A moška tu gribi basu uzspēlēt?”

Mārcis: Izrādījās beigās, ka mūzikas gaume mums ir pat ļoti kopīga ar Robertu, un pirmie mēģinājumi izvērtās ļoti interesanti, un varēja pat jau kopsaucējus atrast.

Roberts: Liepājā vispār ir ļoti maz cilvēku, kuriem domāšanā it kā būtu kā kopīga. Tas ir ļoti interesanti, kā par katru konkrētu cilvēku katram jau iepriekš ir izveidojies pašam savs stāsts. Arī šos čaļus es jau diezgan ilgi pazinu, mēs skolā esam kopā mācījušies. Valdi es arī pazinu jau no kaut kādiem padsmit gadiem, bet sajūta, par to, kas ir otrs – īsti nebija. Un tad nāk tas viens mirklis, kad mēs ar Mārci pasēžam un saprotam, ka viss nav tā kā pirms tam likās.

Mārtiņš: Par nosaukumu. Bija pārtraukums Well Setiem, bet iekšējā sajūta liecināja, ka kaut kam tur ir jābūt! Tu nezini kam, bet kaut kam ir jābūt. Tad tu apjaut, ka tev ir tie apkārtējie cilvēki, ar kuriem jau kaut kas ir bijis, un tad es vienā grāmatā uzdūros tādam tēlam kā ILLa, kura dzīvoja uz Marsa un viņai bija tāda pati nojauta. Līdz ar to mums tas stāsts arī sagāja kopā.

Kad jūs sākāt spēlēt kopā?

Mārtiņš: Nu jau otrais gads laikam.

Valdis: Varētu būt.

Mārcis: Kāds trešais varētu būt kopā ar to laiku, kad mēs vispār sākām kaut ko darīt.

Valdis: Jā, bet, ja mēs runājam tieši par ILLu, tad gads otrais tagad ir nogriezies.

Mārtiņš: Rupji rēķinot – divi gadi.

Roberts: Par cik mums tas viss ir tāds ēterisks ceļojums, nesteidzīgs, tad mēs tos datumus tā īsti nepiefiksējam.

Pirms kāda laba laika jums SoundCloud bija ielikti kaut kādi ieraksti, bet tagad jau kādu laiku no jums nekas jauns nav dzirdēts. Vai ir ieplānots tuvākajā laikā ierakstīties un izdot mūziku?

Mārtiņš: Ja godīgi, tad mēs tagad esam procesā. SoundCloud bijām iemetuši ierakstu sesijas skaņdarbus, kas pašiem likās tīri pieņemami, lai palaistu tautās. Pēcāk sākām vairāk spēlēt un slīpēt to materiālu, līdz izlēmām, ka ir jāizdara līdz galam un kārtīgi. Tad mēs pagājušajā vasarā sākām - ierakstījām studijā bungas. Tagad čaļi cīnās ar ģitārām.

Valdis: Ļoti lēni un nepiespiesti. Vārdu sakot, paši savā vidē un ar savu aparatūru arī rakstam, braucam uz mēģinājumu telpām, kad ir laiks un rakstam.

Roberts: Ļoti labi, ka mums tā koncepcija netīšām ir sanākusi tāda nepiespiesta. Arī tas albums līdz ar to top pilnīgi nepiespiestā gaisotnē.

Mārtiņš: Baigi gribās, bet ja nebūs, tad nebūs. Bet būs! Tagad nav, kur atkāpties. Bungas ir ierakstītas un atliek tik novest visu līdz gaidītam rezultātam.

Valdis: Arī programma ir izaugusi tik tālu, ka viņu ir vērts ierakstīt. Ja mēs to būtu izdarījuši pašā sākumā, tas ieraksts skanētu pavisam savādāk, kā tas varētu būt tagad. Ja kaut kur vēl mētāsies tie SoundCloud ieraksti, tad varēs salīdzināt un atšķirība būs ļoti ievērojama.

Tad jūs ierakstieties pašu spēkiem, savā mēģinājumu telpā, vai dalīti?

Mārtiņš: Tu saprati pareizi. Bungas mēs ierakstījām atsevišķā studijā.

Kur jūs ierakstījāties?

Mārtiņš: Bungas mēs ierakstījām Fontaine studijā Liepājā. Bija tāda studija. Vēl joprojām ir laikam, un ar iepriekšējo skaņu inženieri sarunājām nelielu cenas atkāpi. Cik saprotu, tagad tādus veselīgus dialogus par cenām neviens negrib vest. Tiek veikta stingrā uzskaite, kapitālisma roka būs šos sasniegusi. Paši nekur ārpus Liepājas nesaņēmāmies braukt.

Mārcis: Bet arī tas, ka mums nebija pašiem noteiktu mērķu, ko mēs vēlamies, tāpēc arī ieiet nopietnā studijā nebija jēgas. Mums vajag to nepiespiestību, to lēnumu.

Roberts: …Mēs aizejam brīvajos brīžos, nedēļas nogalēs, pakūpinām vīraku, padzeram aliņu, citreiz vispār neko neierakstām, bet citreiz kaut ko ierakstam. Tas ir forši.

Pastāstiet, kāda vispār šobrīd ir muzikālā situācija Liepājā, un kas vispār ir palicis no kādreizējās Liepājas – roka galvaspilsētas godības?

Roberts: Cik es pats atceros, spēlējot vienalga kādos projektos, Liepājas publika vienmēr ir bijusi… Es tagad izklausīšos pēc “Liepājas Rokera”, bet viņi ir tādi bišku savādāki. Viņi ir tādi ļoti rezervēti. Lai arī ko tu uztaisītu, ja cilvēkam patiks viņš pateiks, ka viņam patīk savā kompānijā, bet visticamāk nenāks, un nebārstīsies ar slavas dziesmām. Paklausījās un tagad jāiet mājās. Ar to arī viss beidzas.

Mārtiņš: Man liekas, ka jautājums bija tāds: Vai Liepājā vēl vispār ir Liepājas roks? Zini, ir kaut kādi tur pašvaldības stimulēti veidojumi, kas māca būt rokeriem un māca kļūt par pop-rokeriem, kas man jau pamatā liekas sačakarēts, bet jebkurā gadījumā, ir labi, ka notiek kaut kāda virzība uz instrumentālo mūziku. Vērā ņemami un interesanti muzikāli veidojumi man ir uz vienas rokas saskaitāmi. Par scēnu kā tādu – mirusi. Gan apmeklētāju ieinteresētības ziņā, gan spēlēšanas. Pirmām kārtām – neviens jau neko neorganizē. Ir Fonteins, kur alternatīvā skatuve tiek uzturēta, bet tur nāk publika, lai siltumā uzsmēķētu. Cilvēki, kuriem interesētu kāds no tur pieaicinātajiem ansambļiem, nāk retāk dēļ tās pārmērīgās smēķētāju aktivitātes, dažreiz ir tāda sajūta, ka ienākot Fonteinā, tev labāk ir smēķēt kā nesmēķēt. Lielākais vairums, kas apmeklē Fonteinu, noteikti nav tā auditorija, par kuru es priecātos sevis spēlētā koncertā.

Jūsu Facebook lapā piefiksēju, ka darboties ir sākusi tāda vieta kā 18.23, kur varētu notikt koncerti. Kā ir ar šo vietu?

Mārtiņš: Rīkojam, kad varam, rīkojam.

Jūs tur tā kā darbojaties?

Mārtiņš: Jā!

Valdis: Mēs tur arī mēģinām! Mums ir iespējas konču zālē mēģināt..

Mārtiņš: Mēs ar labu draugu un domu biedru Miku uztaisījām šo vietu. Respektīvi, plānā bija Tesa koncerts Liepājā un nebija viņu īsti kur taisīt. Bija plānā viena cita vieta, bet tur kaut kas ne līdz galam un nolēmām pakūrēt savu vietu. Tāpēc pagājušajā vasarā sākām un pāris koncerti un stand-up pasākumi ir aizvadīti. Šogad būs pirmais pasākums ar teātra izrādi. Tas būs tests un piedzīvojums, kā ziemā kaut ko uztaisīt, jo tur nav apkures. Jāmeklē alternatīvas, un tās ir lielas izmaksas. Publika nestāv garās rindās pirms pasākumiem, tādēļ ir jāuzmana depozīts kabatā. Tas arī kalpo par iemeslu pasākumu retumam, ir jānopelna, lai kaut ko uzorganizētu. Tā vēlme uztaisīt koncertus nu jau ir ne tikai mums pašiem, bet tautās jau aizgājis par 18.23 esamību un Latvijā nav daudz tā saukto Alternatīvo vietu vairs atlicis. Tiklīdz kāda parādās visi sarosās, kas ir labi.

Trīs no jums agrāk spēlējāt grupā Well Set. Ko darīja ceturtais?

Roberts: Viss kaut ko! Es pelnu naudu ar mūziku. Es piespēlēju dažādos projektos kā sesijas mūziķis, jau daudzus gadus spēlēju Ivo Fomina pavadošajā sastāvā, skoloju bērnus un mēģinu viņiem iemācīt ģitāru spēlēt. Tādā veidā. Tie ansamblīši kaut kādi jau ir bijuši pirms tam… Coming Soon bija tāda grupa, tas bija viens no maniem mīļākajiem projektiem. Bet pāris gadus atpakaļ tas viss pajuka. Sāka nesaskanēt tādas vispārējas ideoloģijas, par to, kas būtu tālāk jāveic ar skaņu un kā būtu jākustina gaiss. Vienā mirklī tas ir interesanti, ka cilvēki ir dažādi un katrs ieliek kaut ko savu, katram ir savas muzikālās un ne tik muzikālās ietekmes, un sanākot kopā, ir lielākas iespējas sintezēt kaut ko unikālu, bet ir viena robeža kad vairs nav iespējama nekāda saprašanās un tad arī sintēzei pienāk beigas.

Well Set bija vairāk tā kā Durbes grupa, nevis Liepājas. Kā tad ir ar ILLa?

Mārtiņš: Durbi vajadzēja turēt. Mēs tā pozicionējāmies, bet…

Mārcis: Ja tā vēl tālāk paņemam, tad es ar Mārtiņu, mēs sākām vienkārši kopā džemot Durbes kultūras namā uz lielās skatuves spēlējot kārtis un vienkārši atpūšoties. Nebija nekāda plāna pat kaut kādu grupu taisīt. Tīri tā, lai pašam būtu prieks un būtu, ko darīt.

Mārtiņš: Nevarēja saprast, vai vairāk patika vai nepatika tas, ka neskan. Bet bija interesanti.

Valdis: Durbi vajadzēja paturēt kaut vai tikai tā iemesla pēc, ka tu, cilvēks, aizbrauc uz sešu stundu mēģinājumu.

Mārtiņš: Jā, bija sešu stundu mēģinājumi un kāds vēl bija dusmīgs, ka tik maz! Bet jā, ar Durbi to visu sasiet var.

Mārtiņš: Manas sirds mājas vienmēr būs Durbē, bet grupa nodibinājās Liepājā. Tāpēc īsti nevar neko piesiet kaut kādai citai pilsētai.

Roberts: Nav jau jānosprauž nekādas robežas. Kāpēc to saistīt ar kaut kādu pilsētu? Ir jau tā, ka cilvēkam uzreiz cenšas iestāstīt, ka viņš ir no Liepājas, tāpēc viņš ir tāds vai šitāds. - Ā! Tu esi Kurzemnieks? Nu jā tie jau tur tādi un šitādi… Ā tu Esi Latvietis? Tie jau arī tur tādi un šitādi… Bet tomēr ir tās divas mazās šūniņas, no kurām tu esi nācis. Tas spermatozoīds un olšūna. Tas ir tas no kurienes tu esi nācis un otra robeža ir vispār – radība kā tāda, visums kā tāds, būtība kā tāda. Kāpēc mēs novelkam kaut kādas robežas?

Mārtiņš: Bet tā tas notiek...

Valdis: Tā Liepāja, tam ir apakšā un kāpēc man liekas, ka tas ir forši? Tāpēc, ka vienmēr ir tie jautājumi – vai Liepājā vēl kaut kas notiek? Tad redziet – notiek! Ir grupa ILLa, kas spēlē un ir no Liepājas. Līdz ar to nav vēl viss miris.

Agrākos laikos daudz populārāki bija koncerti daudzās mazās pilsētiņās un ciemos. Brauca grupas arī no ārzemēm un sabrauca klausītāji no visas Latvijas. Šobrīd tas viss ir pierimis. Kur jums, kā instrumentālās mūzikas grupai, kuru klausītāji koncertos nav no tiem ekspresīvākajiem, labāk patīk spēlēt koncertus – mazākās pilsētās kā Valmiera un Smiltene vai Rīgā?

Roberts: To tā nedrīkst kategorizēt. Tas ir atkarīgs no vietas uz vietu. Un var sanākt tā, ka mēs spēlējam vietā A, un ir baigi forši un vietā B ne pārāk.

Mārtiņš: Man vienmēr ir gribējies paturēt tādu kā filtru. Latvijā tās vietas ir tik, cik nu viņas ir. Un es viņas visas zinu un tā sabiedrība arī nav liela, līdz ar to es zinu, kas tām vietām ir pietuvināti, kāda ir tā attieksme un bekgraunds. Tāpēc ir tā, ka ir vietas, kur tā kā īsti negribās spēlēt, jo tu saproti, ka tevi tur uzaicina tikai tāpēc, ka vajag aizpildīt robu.

Mārcis: Bet nav jau teikts, ka varbūt tā pirmatnējā dzirkstele bija, lai aizpildītu kaut kādu robu, ka tu jutīsies kā roba aizpildītājs.

Mārtiņš: Tāpēc pēdējā laikā es mēģinu atlaist to savu bremzi un saprast, ka varbūt jāpaurbj tie caurumi filtrā lielāki. Varbūt esmu pārāk kritiski skatījies, un, piemēram, Depo bija sliktā atmiņā no Well Set laikiem palicis, bet aizbraucām un likās diezgan ērts koncerts. Patīkami.

Valdis: Pēdējais koncerts pa pāris gadiem.

Mārtiņš: Ir forši, ka miestos kāds kaut ko uztaisa, bet nav jau ko liekuļot. Ir skaidrs, ka miesti kļūst arvien šķidrāki un šķidrāki. Ko tur vēl runāt par kaut kādu alternatīvo scēnu, ka tur visu laiku Lauris skrien pāri tiem laukiem!

Roberts: Jebkurā gadījumā, no mūsu skatu punkta, kā mūzikas tapinātājiem, mēs esam uztapinājuši kaut kādu savu pieredzi un mēs viņu tagad sniedzam. Es nezinu, vai par to vajag aizdomāties, ka tagad nāk mazāk. Katram spēkam ir ekvivalents pretspēks. Tas, ka mēs viņu bieži vien neredzam – tā ir cita lieta. Varbūt, ka tad, ja būtu pilnas zāles – mēs kļūtu lepni, mēs pie tā pierastu un būtu "Ā! A kur pūlis? Kāpēc nav vairāk?". Tas tāds puļķis ar diviem galiem.

Mārtiņš: Man ir svarīgs jebkurš mūzikā ieinteresēts indivīds, un jo tādu vairāk jo labāk, viņam nav jābūt mūsu fanam, bet, ja viņš var pateikt, kādēļ viņam kaut kas patika vai gluži otrādi, tad tas ir lieliski. Šajā gadījumā, ja viņš tiešām klausās!

Valdis: Bet ir arī kaut kāds līmenis, kurā laba mūzika jebkurā gadījumā atradīs savu klausītāju arī miestā.

Roberts: Jebkura vibrācija, par cik mūzika ir troksnis un tiek kustināts gaiss, nesakot laba vai slikta, vienkārši kaut kāda frekvence, atradīs savu cilvēku. Ir cilvēki, kam konkrētā frekvence bija interesanta, kam ir interesanta un kam būs interesanta. Mēs nevaram teikt – sliktāka vai labāka. Tas ir atkarīgs no tā, ka šinī vietā un laikā kāds ir radījis šādu frekvenci un kāds šinī vietā un laikā ir izdomājis, ka viņam vajag šādu frekvenci.

Mārtiņš: Ir jābūt baigi drosmīgam, lai pateiktu "Tā ir sūdīga mūzika."

Valdis: Tas ir pareizi pateikts. Ir jābūt ļoti drosmīgam.

Kādas ir jūsu pašu muzikālās ietekmes?

Mārtiņš: Es nezinu, vai tās būtu tās ietekmes, ko tu pats vairāk klausies. Gan jau, ka jā. Es nekad neesmu sevi piesējis kaut kam vienam. Ir iets cauri visam kam, nav nācies apstāties pie kaut kā viena. Ir bijis hip-hopa laiks, new-metāla laiks, hardcore laiks un tajā visā es vel joprojām atrodu daudz ko labu. Šis pēc tāda iekšējā stāvokļa ir plūstošāks, ezotēriskāks laiks. Džezs pēdējā laikā tīri kā bundziniekam ir ieinteresējis un ir svarīgs. Tā kā esmu autodidakts, man ir interesanti tam iet cauri un mēģināt no tā visa kaut ko saprast.

Mārcis: Mums, kā ģitārām ar Valdi, mums liekas, ka mums ir kaut kādas blūza ietekmes brīžiem. Basam mums ir tāda liela loma.

Roberts: Jā! Es esmu tas, kas visu sačakarē!

Valdis: Par tādām stila lietām pat pie sanākšanas kopā mēs vispār nerunājam. Sākam ar akordiem un spēlēšanu, nevis runāšanu par to, kas šeit būs.

Roberts: Jebkurā sfērā. Zinātnē, mūzikā, literatūrā, dārzkopībā - vienalga kur, problēma parasti rodas vienā punktā. Tas punkts ir atdalīšana. Tajā mirklī, kad mēs nodalām kaut ko no vispārējas esības kā tādas. Tajā brīdī kad mēs pasakām, ka šis tagad būs pilnīgi nodalīts no visa pārējā, kas tev mūžā notiek. Tad rodas problēmas. Tad rodas skolas, ko Mārtiņš pirmīt pieminēja, kas it kā nav sliktas, bet vienā brīdī paliek sliktas. Rodas analīze, pazūd sintēze un rodas visādas neinteresantas lietiņas. Par sevi runājot, es varu teikt, ka mani ietekmē viss. Tas ir pilnīgi viss, kas notiek ar šo ķermeni, kurā ir ielikta mana apziņa. Viss, kas ar to notiek, katra maņa, smarža, dzirde, emocija, vārds. Tas viss ietekmē to, kā mēs spēlējam.

Mārtiņš: Mūsu mūzika un mūzika vispār ir vārdos neizsakāma mūsu sajūta par apkārtējo. Mēs to varam viens otram caur instrumentu parādīt. Tā ir mūsu sarunu valoda...

Ko no ILLa mēs varam gaidīt šogad?

Mārtiņš: Ej nu sazin’.

Valdis: Šovu kaut kādu!!

Mārcis: Meitenes būs!

Mārtiņš: Jā, pareizi, mēs tak par tām burbuļu vannām plānojām. Vajag šova elementus iesaistīt. Būs mums slapjie t-krekli.

Roberts: JĀ! Es mēģinu krūtis uzaudzēt.

Mārtiņš: Krekls ir nopirkts Robim. Redzēs, kā sanāks.

Valdis: Tā nopietni runājot, tas vienīgais, ko mums pašiem vajadzētu, ir mēģināt palīdzēt kaut kā tam albumam notikt. Tas ir tas, ko vajadzētu šogad.

Mārtiņš: Kaut kādus koncertus jau ar gribētos uzspēlēt! Neko konkrētu gan mēs tev nepateiksim. Tu redzi, ka te nekā konkrēta nav.

Kas ir jūsu varonis? Sākot no mammas līdz pat Supermenam.

Roberts: Es ņemšu šito ļoti burtiski. Bij’ tāds komikss Watchmen, un tur bija tāds tēls, kurš vienkārši zina visu un spēj izkalkulēt visu un vienkārši viņš ir pilnīgi sinhronizēts ar visu būtību, kas principā ir. Bet viņam tomēr ir kaut kāda sava saprašana un brīvā griba. Viņš redz to bildi, to riteni un pilnībā saprot savas izvēles iemeslu. Komikss ta komikss, bet ar ļoti dziļu domu. “Indrānos” es nevienu tādu tēlu neatradu…

Mārtiņš: Nu, man, laikam Andris Bērziņš. Es gribētu sev uztrenēt tik ļoti augstu vienaldzību pret to, ko es saku un daru. Ignorēt visu to, ko esmu teicis un izdarījis, un vienkārši dzīvot tālāk kā valsts prezidents. Laikam kaut kas neiedomājami spēcīgs viņā mīt. Nesaprotams man, un tāpēc viņš ir mans varonis.

Valdis: Supervaroņi lai paliek manam dēlam.

Ko jūs noslēgumā gribētu pateikt Alternative.lv lasītājiem un saviem klausītājiem?

Mārtiņš: Apmeklējiet koncertus, izrādes... un ieklausāmies citos, arī viņi var ko noderīgu un interesantu ieviest mūsu dzīvēs.

Mārcis: Esiet aktīvi, apmeklējiet pasākumus.

Roberts: Es šito gribu palaist tautā. Kādus divus gadus atpakaļ man labs draugs, filozofiska rakstura, piezvanīja pa nakti aptuveni kādos trijos un man teica: “Klausies! Es zinu, kas ir disonanse! Disonanse ir patiesības ignorēšana! Padomā par to.” Tā doma patiešām ievelk. Par šo teikumu es esmu domājis jau divu gadu garumā. Fantastiski. “Disonanse ir patiesības ignorēšana! Padomājiet par to.” Citāts – Zulu.
ILLa sociālajos tīklos:
https://www.facebook.com/illaband

Ja esi no jaunas vai arī ne tik jaunas grupas un gribi ar mums nedaudz parunāties - raksti.
uz alt@alternative.lv ar norādi "Spotlight".

Foto: Aivars Ivbulis