Memory For The Future ir:
Arturs – bungas, vokāls
Mārtiņš – vokāls, ģitāra
Kristaps – Vokāls – ģitāra
Salvis – bass
Sāksim no paša sākuma. Memory For The Future – kas jūs tādi esat?
Kristaps: Memory For The Future – tas būtībā nozīmē atmiņas nākotnei tiešā tulkojumā. Nosaukums būtībā radās ar domu, ka mēs gribam radīt mūziku sev, uz kuru pēc tam varam atskatīties atpakaļ, un ir kaut kas labs, kas ir bijis. Faktiski, tas, ko mēs radām, ir atmiņas tieši priekš sevis. It kā skan varbūt nedaudz dīvaini, bet tā doma mums tāda arī sākumā bija.
Arturs: Skan diezgan loģiski. Tā tieši pateikts.
Kristaps: Nu vot. Spēlējam hardcore.
Arturs: Post-hardcore, melodisku…
Kad Jūs sākāt spēlēt kopā?
Mārtiņš: Principā, sākumi ir meklējami 2006. gadā kopā ar Kristapu. Mēs esam brālēni. Viss sākās sēžot virtuvē, bet nevis kā parasti pieaugušiem vīriešiem dzerot. Mums tajā laikā bija 14 gadi, varbūt 15. Mēs teicām, nu davai, spēlējam kaut kādu instrumentu, kaut kādu ģičiņu, kaut ko, kaut ko. Un mums ir pazīstami radinieki – Brāļi Ziemeļi (uzsniga sniedziņš balts) – davai, ejam pie viņiem gičiņas mācīties spēlēt. Un tas kaut kā tā aizsākās. Līdz ar to sapratām, ka vajag pilnveidoties, kaut kādas idejas pašiem sāka rasties. Piemeklējām vēl bundzinieku – Arturu. Palaikam nāca un gāja mums basisti. Tagad pie mums basu spēlē Salvis no In The Box.
Pagājušā gada vasarā jūs ierakstījāt savu pirmo albumu “Chasing A Fading Light”. Pastāstiet, kā jūs nonācāt līdz domai par albumu un par darbu studijā.
Arturs: Doma radās jau no aizpagājušā gada. No pēdējā festivāla “Zvērā”, kad nospēlējām pēdējo koncertu ar grupas veco sastāvu un nosaukumu.
Mārtiņš: Jā. Ar to grupu mums viss tā kā beidzās un sākām domāt, ka jāstrādā pie jauna materiāla. Kāda jēga apstāties. Tad arī radās doma par citu nosaukumu. Sākām strādāt, sakrājās kaut kāds skaits dziesmu, un tad mēs izdomājām viņas ierakstīt.
Arturs: Gads jau bija pagājis.
Kristaps: Sēdējām gadu pagrabā un strādājām pie dziesmām.
Mārtiņš: Bet pats ieraksts sākās ar to, ka mēs izdomājām, kur mēs gribam ierakstīt albumu. Tas bija pie Kārļa Šteinmaņa… Mārupē.
Arturs: Atsauksmes bija diezgan labas dzirdētas.
Mārtiņš: Pašiem patika, kā skanēja citas grupas, kas tur bija ierakstījušās. Līdz ar to mēs sarunājām ar viņu ierakstīties jau kādu pusgadu iepriekš. Un to laiku mums bija gatavošanās process studijai.
Kristaps: Es mocījos, mēģināju sarakstīt visām dziesmām vārdus. Tas, protams, tika pabeigts tikai studijā. Basu ierakstīt mums no sākuma bija doma visiem – uz maiņām.
Arturs: Vokālus mēs arī rakstījām uz maiņām. Tad viens ieiet, tad otrs. Pamēģinājām, kas kuram labāk skan.
Kristaps: Ar vokālu bija tīra eksperimentēšana. Instrumentus, mēs katrs savus ļoti labi zinājām, tur mums nekas baigās problēmas nesagādāja. Vairāk bija eksperimentēšana ar skaņu, kamēr to īsto atradām. Tur mums Šteinmanis ļoti palīdzēja, meklēja labākus efektus, vienu un to pašu ģitāras partiju uz vairākiem celiņiem ierakstīt un dabūt “smukāku skaņu”. Viņš bija ļoti pretimnākošs.
Albumu jūs bijāt paredzējuši izdot pagājušā gada rudenī, bet noprezentējāt to tikai agrā pavasarī. Kāpēc aizkavējās albuma izdošana?
Kristaps: Kas lēni nāk – tas labi nāk! Visādas mazas ķibeles bija. Gribējās pabeigt mājaslapu. Tā kā reālā pasaulē visu ideāli nevar izdarīt…
Mārtiņš: Nu reāli ir tā, ka mēs paši visu darām. Mēs nealgojam nevienu cilvēku, nevienam nesakām, ka vajag tā vai šitā uztaisīt to vai šito. Arturs taisa mājaslapu. Es taisu bildes, uzturu sociālos tīklus. Kristaps savus darbiņus bija jau padarījis. Bet mums visiem paralēli iet darbs un visi citi pienākumi, un nebija laika to visu pabeigt. Gribējās jau tā kārtīgi. Visu smuki sapakot.
Kristaps: Mēs arī kaut kādu īpašu brīdi gaidījām.
Arturs: Pēc mēneša tur ir tāds un tāds pasākums, varētu tā kā pēc tā… Ai nē.. Pēc šitā..
Mārtiņš: Nu tā viņš klīda, klīda, kamēr aizklīda līdz martam un noprezentējām albumu “Vietā”.
Kristaps: Saaicinājām draugus, uztaisījām koncertu. Nu tādu savējo tusiņu ar albuma prezentāciju, klipa prezentāciju un dzērieniem. Forši pavadījām vakaru. Tas bija tāds grūdiens turpināt visu. Tad uztaisījām koncertu Nabaklab un tagad skatāmies nākotnē.
Kas jūsu albumā iespēlēja klavieres?
Kristaps: Man viens pazīstams cilvēks – Armands Šnepsts, kas tagad ir kaut kur uz kuģa pie Āfrikas.
Mārtiņš: Principā tas gabals bija rakstīts priekš ģitārām.
Kristaps: Jā. Es viņam iedevu notis. Viņam māte ir mūzikas skolotāja, un tad viņi abi divatā to gabalu uztaisīja tā, kā viņš ir dzirdams albumā. Tas arī bija iemesls, kāpēc tas albums par vienu mēnesi kavējās.
Mārtiņš: Mēs nevarējām atrast klavieres. Un beigās mums palīdzēja UFO. Aizbraucām pie viņa un ierakstījām.
Pēc darba pie albuma, jūs uzfilmējāt video dziesmai “The Setting Sun”. Kādēļ izvēlējāties tieši šo dziesmu?
Kristaps: Kādēļ tieši šī dziesma? Tādēļ, ka cilvēkiem tieši šī dziesma patika visvairāk no tām, ko mēs ierakstījām.
Mārtiņš: Ja tā nopietni padomā… Tad tas video ir tāds, jo mums konceptuāli jau no paša sākuma visas bildes ir bijušas melnbaltā. Tad arī izdomājām klipu taisīt tādā pašā stilā. Kāpēc tā dziesma? Tāpēc, ka jau no paša sākuma mums pašiem viņa likās ļoti saistoša.
Kristaps: Šteinmanim arī likās, ka tā varētu būt singla vērtības dziesma.
Mārtiņš: Tad mēs izdomājām uzfilmēt šai dziesmai klipu, bet tas nebija vairāk tā kā klips kā klips – ar scenāriju un tā tālāk. Tas bija vairāk tā kā mēģinājumu telpas atspoguļojums. Filmējām mēs visu arī paši. Viens otru kaut kā safilmējām. Salikām kopā arī paši un laidām gaisā.
Kristaps: Normāls DIY.
Mārtiņš: Nav tur nekas tāds Wow! Bet, patīkamāk ir klausīties pie kustīgas bildes.
Kas ir jūsu muzikālās ietekmes?
Kristaps: Es teiktu Vanna, While She Sleeps, Alexisonfire.
Mārtiņš: While She Sleeps ir tas, ar ko man tas viss sākās. Visa tā doma, ideja un tas spēks.
Arturs: Man tas būtu Memphis May Fire, Attila, Asking Alexandria, krabītis. Kaut kas ir ņemts arī no tā visa.
Ja jums būtu jāizvēlas kāda dziesma, ko kaverēt – kura tā būtu?
Kristaps: Šis jautājums, uz doto brīdi, ir lielā topā, jo mums bija paredzētas lietas, kuras mēs īstenībā tagad nevaram stāstīt.
Mārtiņš: Bet tur ir ļoti daudz, gan popa dziesmas, gan vecās dziesmas no tām grupām, ko mēs pieminējām, bet pagaidām mēs vel svārstāmies un labāk par to nestāstīsim. Tas atkal droši vien būs redzams pēc kāda pusgada.
Kristaps: Bet nu ja tā vienu, tad tā būtu Alekšu – “Rough Hands”.
Mārtiņš: Protams ieturot to kaut kādā savā rāmītī.
Kas jums ir paredzēts tuvākajā nākotnē? Jauns materiāls? Koncerti?
Mārtiņš: Visādi brīnumi!
Kristaps: Ja runājam par materiālu, tad nākamais albums mums jau top. Lai gan neesam kārtīgi iesildījuši šo albumu, bet…
Mārtiņš: Mums patīk visu laiku strādāt pie jaunām dziesmām.
Kristaps: Mēs esam cilvēki, kas sēž pagrabā un strādājam pie dziesmām, spēlējam un darām to, kas mums patīk.
Arturs: Ne tikai pie tā strādājam. Oktobrī Mūsu dziesmas būs pieejamas Spotify, tūliņ vajadzētu arī lapai būt gatavai.
Kā ir ar koncertiem?
Mārtiņš: Plānā, uz doto brīdi, Mums nav koncertu.
Kas ir Jūsu varonis? Sākot no mammas līdz “Supermenam”.
Kristaps: Mazais mērkaķītis, kas sit šķīvīšus galvā.
Arturs: Ja skatāmies uz bungām, Tad man ir Džoijs no Slipknot. Vēl Marks Mironovs – krievu bundzinieks no Betraying The Martyrs.
Kristaps: es teikšu Supermens, joo viņš apakšbikses velk virs biksēm. Tur vajag drosmi.
Mārtiņš: Lawrence Taylor no While She Sleeps – tas ir mans spēks mūzikā.
Intervijas noslēgumā – Ko Jūs gribētu pateikt Alternative.lv lasītājiem?
Mārtiņš: Mēs varētu tā kopistiski kaut ko labu novēlēt..
MFTF: Lai visi tie cilvēki, kas ir ieinteresēti šajā mūzikā un kultūrā, lai tas būtu metāls, pankroks, hardkors vai kaut kas cits, atbalstītu un vairāk interesētos par notiekošo. Atbalstiet savus mūziķus.
