Ambrosia – kā tas viss sākās?
Miks: Sākās viss ar mani, Miku, un manu klases biedru Arnīti, un Osi. Principā, es biju nopircis bungas un gribēju sākt grupu dibināt kaut kādu. Pierunāju klases biedru, lai viņš nopērk basu. Mēs divatā sākām kaut ko grabināt, parādījās vēl trešais čalis, Cukuriņš, bet viņš ātri pazuda. Caur paziņām no grupas „Age of Stones” bijušā basģitārista Mareka sazīmējām Osi, viņa brālēnu. Tad Osis atnāca uz mēģi tāds nokautrējies, parādīs, ko mācēs...un parādīja uzreiz „Vismaz Trīs Vārdi” dziesmu „Radīšana iznīcībā”, tā arī pamazām aizgāja tas stils ko gribējām spēlēt. Baigi ātri to visu sākām īstenībā. Kādos gados piecpadsmit.
Osis: Ātrāk, kādos 14,
Miks: Tev bija 14.
Osis: Nu astotās, devītās klases beigas.
Miks: Jā, kaut ko uz „Rage Against The Machine” pusi. Principā, jā, spēlējām to, ko uz to laiku varējām izspēlēt. Neko pārdabisku nevarējām, tāds roķis vien bija. Tālāk tas viss advancējās. Pamainījās bass.
Osis: Jā, Jurģis atnāca,
Miks: Tad Orāls pievērsās dievam. Atnāca Jurģis. Uzradās Rūdis, paspēlējām nedaudz, uzradās Andrejs, tas ir mūsu vokāls, kas šodien nav. Viņš ir darbā. Tad aizgāja Jurģis un viņa vietā atnāca Uldis. Baigi tā basģitāristi mainījās visu laiku...
Un kāpēc tas viss beidzās?
Miks: Un kāpēc beidzās? Tāpēc ka, man liekas, tie daži mēģinājumi, kas mums tagad ir bijuši, ļoti labi parāda, kāpēc tas viss ir beidzies. Kāds ir Valmierā, kāds ir Rīgā – darbi – nereāli savākties, kā arī intereses dalās. Kam gribas spēlēt kaut ko smagāku, kam kaut ko savādāku.
Rūdis: Izdomājām beigt labāk kā draugi, nevis tā kā kaut kādi duraki..
Miks: Dirsties kā daudzas grupas, kas nevar aizbraukt pat uz vienu konci kopā uzspēlēt nesadiršoties. Katrs savā mašīnā brauc.
Rūdis: Tad īsti nav jēga no tā.
Ko jūs darījāt katrs šajā klusuma periodā?
Osis: Nu grupa „NUVO” radās, nu ne radās, bet tā kā atkal atjaunojās. Divatā spēlējam, tikai bass un bungas. Principā tas ir tas, kas notika visu to laiku. Kaut kāds metāla projekts radās, bet nesekmīgi, jo Latvijā īsti nav tādu bundzinieku, kas īsti gribētu un varētu to darīt. Tā pa Valmieru arī muļļājamies.
Uldis: Neko es neesmu darījis.
Miks: Uldis ir dēlu audzinājis.
Uldis: Bērns prasa daudz laika.
Miks: Nu, man jau visu laiku bija projekts. Nu labi, cik visu laiku, bet uzradās Ambrosia laikā „GhettoZloba”. Tad tajā arī visu laiku esmu spēlējis pēdējos gados divos vai trīs. Uzradās arī tāds projekts kā „Indygo”. Tā kā visu laiku esmu spēlējis kaut kur. Kaut kādās citās grupās esmu piespēlējis uz atsevišķiem koncertiem, kā piemēram „Rīta stienī” ierakstījām albumu un uzspēlējām pāris koncertus...
Rūdis: Nu man ir līdzīgi kā Uldim. Es ar vairāk tā kā pa mājām un tikai runas veidā par kaut kādu spēlēšanu un savākšanos ir bijis, bet tas nu tā..
Miks: Grūti jau atrast tos domubiedrus, ar ko kaut ko jaunu būvēt. Nav tik daudz to cilvēku, kas gribētu spēlēt pieņemsim to, ko man vai kādam citam gribās.
Rūdis: Gribās jau tā, lai ir čomiski, nevis tikai spēlēšana spēlēšanas pēc.
Kāpēc izdomājāt no pensijas iznākt?
Osis: Man Rūdis zvanīja!
Rūdis: Principā es biju aizgājis uz Depo, uz „Nepatiesi, bet fakts” koncertu. Man Artūrs, kas ir „Nepatiesi, bet fakts” ģitārists pastāstīja par Smilteni un ieintriģēja, ka tur diezgan daudz tādas labas grupas spēlēs. Uznāca tāda nostalģija. Nākamajā rītā pamodos un sāku visus principā apzvanīt.
Miks: Es ar to plakātu biju redzējis un nodomāju tāds vecs hārdkors... Bļ*ģ, būtu kruta pašam uzspēlēt, bet nu labi..
Rūdis: Mēs arī visi sen nebijām satikušies, un kāpēc nē? Visi piekrita ar lielākām vai mazākām pūlēm.
Osis: Uldi, vai ne?
Miks: Šī principā ir pirmā reize, kad mēs visi esam savākušies kopā.
Osis: Bez Andreja.
Uldis: Vel īstenībā neviena reize nav bijusi tāda, kad visi esam savākušies.
Miks: Bet tik, cik esam tagad – pirmo reizi vairāku gadu laikā.
Rūdis: Nu kaut kā tā arī tas viss notika – satikšanās pēc.
Osis: Gribās jau arī uzspēlēt! Tas taču rada tādu prieku!
Miks: Tusiņa pēc.
Tas būs vienīgais koncerts, vai no jums var gaidīt kaut ko vairāk?
Osis: Pagaidām vienīgais.
Rūdis: Nesolīsim neko.
Miks: Solījām jau pēdējā koncertā pirms gadiem kaut kādiem četriem.
Osis: Albumu arī solījām – paldies Lomikam.
Rūdis: Viņš jau stāv gandrīz ierakstīts.
Miks: Solījām albumu, solījām pēdējo koncertu. No tā piepildījies ir gandrīz nekas. Atsevišķi singli. Viens tieši! Bet nu, negribas neko solīt, tāpēc teiksim, ka vienīgais. Pirmais un pēdējais pēc augšāmcelšanās ēras.
Ekskluzīvs.
Miks: Jā, ekskluzīvs. Visi lai brauc un skatās. Kādi nu ir veci palikuši, resni vai kādi..
Osis: Bārdaini.
Miks: Osis, piemēram, kopš pēdējā koncerta ir bez drediem.
Pērn jūsu dziesma „Savējie”, kas ir no nepabeigtā albuma, tika iekļauta Latvijas Punk/HC izlasē Nr. 6. Vai jums ir vel kādi ieraksti, ko turat zem pūra un vai ir plānots tos kādā brīdī atdot klausītājiem?
Osis: Mums pašiem man liekas, ka nekā nav.
Rūdis: Lomikam vai Artūram ir.
Miks: Ir kaut kas arī ierakstīts, kas stāv studijā, bet tas gluži nav mūsu pūrs. Un tas ir tas pats nepabeigtais albums.
Osis: Nu ja, tas arī varbūt ir vēl, bet tāds rādāms materiāls jau nekāds tāds jauns nav.
Miks: Jauns varētu būt kāds demo, mēģa ieraksts, viss kopā ar kameru, ko varētu palaist, ja skaņa būs laba, bet tas arī viss.
Rūdis: Tāda rakstīšanās diez vai, ka būs.
Miks: Es domāju, ka nav arī lielas jēgas to vairs darīt, jo cik nu ir palikuši tie cilvēki, kas ir tajā visā no laika, kad mēs sākām to darīt vispār? Kāda jēga? Publika ir nomainījusies un darīt to būtu pa velti. Tāpat kā ja tagad „In.Stora” vai autoritātes izdotu albumu...priekš kam? Kam tas viss būtu vajadzīgs? Varbūt tiem, kas toreiz viņus zināja, bet tas bija ļoti mazs klausītāju loks, no kuriem tagad liela daļa iet uz klubiem…
Osis: Vai strādā Beļģijā, kādā pagrabā.
Miks – Bij’ forši un bij’. Man liekas, ka nav jēgas to darīt. Tā publika ir tā mainījusies... labāk patīk papozēt, nopirkt ar N burtiņu kedas un tā tālāk. Es jau nesaku, ka tas ir slikti. Katram laikam kaut kas savs.
Cēsīs, kā Mēs zinām viss rūc un dūc. Kāda ir situācija šobrīd Valmierā?
Osis: Švaki īstenībā. Nekā jau nav. Mēs ar „NUVO”, „Nepatiesi, bet fakts” it kā, ja to vēl varētu par Valmieras grupu skaitīt…
Rūdis: Mēģina jau viņi vēl Valmierā.
Osis: OK, tad jā, bet tā pa lielam jau nekā nav.
Rūdis: Varbūt vēl kaut kādi jaunie, bet es nezinu tādus.
Uldis: Kaut kādi jau ir, mans mazais brālis gāja tur kaut kur, bet viņi vēl tādi...nekur nav līduši vēl ārā.
Miks: „GhettoZloba” skaitās Valmieras grupa, bet tā jau ar vairs nav Valmieras grupa. Cik ta daudz mēs Valmierā esam. Cik es esmu painteresējies, Valmierā nekas nenotiek. Šlāgeristi, cik es zinu, tie gan tur ir daudz. Tie tur ņemas, bet jauniešiem īsti nekas tur nav. Lomikam jaunā paaudze aug.
Šīs vasaras festivālu sezonā jūs tā kā esat augšām cēlušies un daudz bērnības grupa „F[ei]k” uzspēlēs festivālā „Laba Daba”. Kura varbūt ir tā grupa, kuru jūs gribētu redzēt atkal uz skatuves spēlējam?
Miks: „Defdump”! Bet ārzemju grupas varētu saukt mūžīgi..
Osis: Rage! Ar to man pietiktu uz kādu laiku.
Miks: No Latviešiem kas būtu? Tad ir stipri jāpadomā.
Osis: Nezinu, tos pašus „In.Stora” gribētu.
Rūdis: „Non Skid”.
Osis: Valmieras visas vecās grupas, kas bija. Visas Erratas tur, šitie te „Danga”. „Danga” īstenībā laikam būtu tas, ko es točna gribētu redzēt.
Miks: Smiltenes „Cita attieksme”.
Osis: Visa vecā brigāde.
Miks: Principā tie, no kuriem paši arī esam ietekmējušies. Gribētos arī tos redzēt tagad dzīvē, kā tas izskatās. Varbūt labi, Varbūt slikti. Varbūt sagrautu visas tās ilūzijas, ka likās, ka viss bija tik forši. Ka tā mauca – es ar tā gribu. Varbūt tagad nospēlētu un liktos, kāpēc tu to dari, nu? Nesaukšu nevienu grupu tagad vārdā, bet es esmu redzējis tos pašus vecos savācamies un viņi spēlē tieši tāpat, kā spēlēja gadus desmit atpakaļ. Tad rodas jautājums – kāpēc tu to dari? Varbūt tad nevajag darīt, ja nesanāk tas ko tu dari.
Osis: Nē nu to jau no malas tu neredzi, varbūt jau, ka tagad mums arī teiks: “Vāā!! Mēsls! Kāpēc jūs to darāt?”
Miks: Es par to nešaubos, ja ņemam vērā mūsu „saspringto” mēģinājumu grafiku...
Kā jums pašiem ir mainījušies uzskati no tā laika kad sākāt spēlēt hārdkoru, ar visām jaunības dusmām, politiku un visu pārējo?
Osis: Parēķini cik gadu ir pagājis?
Miks: Kādi desmit gadi. Es domāju, ka ir sanācis diezgan labi apbružāties tajā visā mūzikas scēnā. Tās vērtības varbūt nedaudz pamainās. Daudz kas ir pieredzēts.
Osis: Mainās jau arī domāšana pašiem kā cilvēkiem. Tu taču audz un vienkārši paliek savādāks viss tas funktieris kā tāds.
Rūdis: Nu pamats jau paliek tāpat. Tā mēs nebūtu šeit.
Miks: Mums patīk, tas ko darām, un tāpēc gribās uzspēlēt tajā koncertā.
Varbūt gadu gaitā no jūsu pašu dziesmām ir kāda, kas tagad liekas galīgi garām?
Osis: Ir viena, kura nav ierakstīta.
Miks: Kura, tad kura?
Uldis: Tekstuālā ziņā tieši, vai kā?
Osis: Nu vienkārši tā, kas bija „Golden Python”, vai kaut kā tā. Tā kas gāja pilnīgā saldā mažorā.
Miks: Nē, nu bij’ jau labi gabali. Tagad sanākot un uzspēlējot ir tā ka liekas – Ko es tur esmu spēlējis? Kādreiz likās, ka ar tādu atdevi mauca, tik grūti bija, tagad – kāpēc tur tā vajadzēja? Var tak bišķi vienkāršāk to pašu izspēlēt, un skanēs krietni labāk.
Osis: Šito es ar esmu pieķēris mājās klausoties un spēlējot.
Miks: Ir tā, ja mēs izdomātu turpināt spēlēt un radīt kaut kādas jaunas dziesmas, tas būtu kaut kas pavisam savādāks.
Rūdis: Kaut vai vienkārši struktūras ziņā.
Miks: Ja kāds ir sekojis līdzi tam, ko mēs esam darījuši, tad ļoti uzskatāmi var redzēt to, kā sākumā bija un kā tas viss ir advancējies. Cita lieta vispār.
Osis: Būtu vai nu ļoti interesanti, vai visi sakautos vienkārši.
Nav grūti pēc tik ilga laika atcerēties, kā vispār ir jāspēlē tās vecās dziesmas?
Osis: Ir īstenībā baigi jocīgi. Es sēžu pie kompīša un mēģinu atcerēties. Kaut kur jau rokās viņas ir, bet, nu, es tagad vairs nespēlētu tā.
Uldis: Kāds jau kaut ko vienmēr atceras no tiem pieciem cilvēkiem un atvelk tās atmiņas pērējiem arī.
Miks: Man bij’ tā, ka pāris dziesmas man parādīja priekšā un es tā: “Ļoti labi skan! Tā ir Mūsu dziesma?” Jo likās, ka pirmo reizi kaut ko tādu dzirdu..
Osis: Tās bija no tām četrām neierakstītajām dziesmām.
Miks: Grūti iet, grūti. Bet būs labi!
Rūdis: Vēl ir laiks.
Miks: Andrejs ir vainīgs. Viņš nekad nenāk uz mēģinājumiem. Viņam labāk patika nākt pa taisno uz koncertiem. Viņam patīk tikai uzstāties uz skatuves.
Osis: Andrejam šito nevarēs dot lasīt.
Rūdis: No mājas ārā nerādies.
Varbūt ir kaut kas, ko vēlaties pateikt Alternative.lv lasītājiem?
Osis: Atnāciet uz konci, nu?! Iedzersim aliņu.
Miks: Papļāpās..
Rūdis: Ne jau, tikai mēs tur būsim. Daudz labas grupas.
Miks: Jūs mūs vairs neredzēsiet nekad, visticamāk...Komentāros nenodiršat visu, mērkaķi tādi. Es jūs visus atradīšu! Atnākat uz konci, nelietojiet narkotikas bērni, netaisiet sūdus, varbūt kādu aliņu iedzeriet. Galvenais spēlējiet un klausieties mūziku.
Ambrosia ir:
Andrejs Makarēvičs: vokāls;
Jānis Osis: vokāls, ģitāra;
Rūdolfs Rūtenbergs: ģitāra;
Uldis Andersons: basģitāra;
Miks Riekstiņš – bungas;
Atgādinām, ka neatkarīgās mūzikas festivāls „Rupjmaize” norisināsies jau 11. Jūlijā, viesu namā „Kalbakas”, Smiltenē.
Plašāku informāciju atradīsi šeit: https://www.facebook.com/events/1450301585213682/
Foto: Aivars Ivbulis
