Atsākot darbu, Alternative.lv vēlas noskaidrot, kā gadu gaitā ir mainījusies Latvijas alternatīvās mūzikas skatuve, veicot intervijas ar skatuvei piederīgajiem cilvēkiem – grupu dalībniekiem, koncertu rīkotājiem, ierakstu studiju darbiniekiem un citiem, kuri dalīsies atmiņās par aizgājušo laiku, kā arī paudīs viedokli par šā brīža situāciju.
Kristaps Lejiņš: Jūs spēlējat jau kopš 1985. gada, daudzi, iespējams, nemaz nezina, ka Punk Latvijā aizsācies jau tik sen. Tobrīd vēl bija Padomju Savienība. Kā jūs tikāt pie pirmajiem ierakstiem, kas jūs iedvesmoja, kā viss iekustējās?
Raimonds Lagimovs: It kā man nebija baigais ierakstu trūkums, manam sencim interesēja mūzika, viņš sekoja līdzi tam, kas notiek pasaulē, un viņam bija kolēģi, kuri mainījās ar platēm, un arī sekoja līdzi Rietumu aktualitātēm, tā kā mūsu mājās mūzika vienmēr skanēja un muzikālais materiāls, ko es patērēju, bija žanriski ļoti daudzveidīgs.
Tas, kurš ļoti gribēja un interesējās, varēja dabūt ierakstus. Ceļš vienkārši bija grūtāks, bija jābrāļojas ar tiem cilvēkiem, kam tas interesē, kādam varbūt radinieki atsūtīja kādu plati vai jūrnieki atveda. Pa radio praktiski neko tādu nevarēja dzirdēt. Varbūt varēja klausīties radio Luksemburga, bet Rīgā bija uzcelts speciāls tornis, lai to slāpētu. Padomju varai Rietumu rokmūzikas invāzija nebija pa prātam, un viņi centās to iegrožot.
Rīgā bija melnais tirgus – no sākuma pie sporta institūta mežiņā, pēc tam Mežciema mežiņā, kur entuziasti svētdienās savācās ar platēm, visādām kolekcionāru lietām, atribūtiku. Mainījās, tusoja, pārrunāja aktualitātes, iedzēra drusku un tā. Purva panks Agris metālistiem un pankiem noņēma mērus, lai varētu tiem uzšūt ādas jakas.
Par punk mūziku runājot, populārākie vārdi bija pieejami. Tādu grupu kā Sex Pistols, The Clash, Dead Kennedys ierakstus varēja dabūt. Jo lielāks undergrounds, jo grūtāk.
Bet, protams, ir vajadzīgs laiks, kamēr tas akumulējas – 80'o sadzīvē bija manāma Punk noskaņa. Es tajā visā dzīvoju, man tā mūzika patika. Laikam tas bija likumsakarīgi, ka laika gaitā satiku cilvēkus, kuri paši jau bija sākuši muzicēt.
Viens no tiem bija Nils Īle, zināmais afro-perkusionists. Viņš jau no 80. gadu sākuma spēlēja grupā Tilts kopā ar Andri Černovu, viņa māsa spēlēja NSRD. Ja ir interese, tad par NSRD var paskatīties www.pietura.lv. Tā, ar Nilu tusējot, arī nonācu tajā muzikantu vidē un kaut kā pats arī sāku muzicēt.
Sāku gan vairāk kopā ar Švernu (Māris Šverns, Baložu Pilni Pagalmi). Tas mums patika, mēs kaut ko spēlējām. Protams, tas nebija tā kā mūsdienās, kad cilvēki iet pie skolotājiem u.tml. - mēs paši savā nodabā taisījām kaut kādas skaņas.
Mūsdienās jau ir diezgan viegli uzsākt darboties grupā. Ir pieejamas daudz mēģinājumu zāles, kā arī aparatūru ir daudz vieglāk dabūt. Tajā laikā droši vien bija citādāk.
Jā, bija ļoti grūti ar tiem aparātiem un visu to, tāpēc, lai tiktu pie tehnikas, es domāju, daudzas Latvijas grupas izgāja uz kompromisiem un konformismu – spēlēja tādu mūziku, kas atbilda padomju varas vēlmēm. Aparatūra parasti bija pieejama kolhozos, jo tiem bija nauda un tie varēja atļauties nopirkt aparatūru. Tāpēc daudzas grupas pārvētās par tādām kolhozu grupām, spēlējot balles, šlāgeri un aizejot nebūtībā.
Bet, protams, bija arī grupas, kuras saglabāja alternatīvu statusu. Spilgtākie piemēri tajā laikā, 80`o gadu sākumā, bija NSRD, Dzeltenie Pastnieki, Tilts, Konuss u.c.. Arī Pērkons spēlēja to, kas viņiem patīk. Vēlāk radās grupas Zig Zag, Rūsa, Mārpls, Bedre, Aurora – to bija daudz, taču vairums no viņām neatstāja nekādus ierakstus klausāmā kvalitātē, jo tobrīd nebija ne tikai aparatūra, bet arī studijas. Kādām jau ir saglabājušies ieraksti, bet ir daudzas grupas, kurām nav.
Piemēram, ja mēs runājam par Punk mūziku, tad leģenda vēsta, ka viena no pirmajām latviešu Punk grupām bija Dzelzsceļs. Es viņu ierakstu esmu dzirdējis vienu reizi 1986. gadā, kad viņi uz fonogrammas spēlēja Jāņa Sētā. Es nezinu, varbūt tas ieraksts kaut kur ir, bet pie manis tas nekad nav nokļuvis.
Kā bija ar koncertiem? Alternatīvās mūzikas vēstījums nebija tāds, kas varētu patikt padomju varai.
Tajā laikā bija speciāla komisija grupu izvērtēšanai. Bija tā saucamās tarifikācijas skates, kurās vajadzēja spēlēt komisijai, kura izlēma, vai grupa drīkst spēlēt koncertos vai nedrīkst. Grupas, kuras izgāja šo skati, drīkstēja spēlēt. Komisija deva dažādas kategorijas – drīkst spēlēt savā rajonā, Latvijā, visā Padomju Savienībā un pats augstākais līmenis droši vien pa pasauli braukāt.
Daudzas grupas nemaz nemēģināja to skati iziet, jo viņiem bija skaidrs, ka nevarēs. Vienīgās iespējas tad bija pašiem rīkot koncertus kaut kādās ļoti alternatīvās vietās. Piemēram, Andris Černovs 1983. gadā uzrīkoja laukos pie Iecavas mājas festivālu (bildes var apskatīt www.hipiji.lv) . Tur piedalījās kāds padsmits tā laika grupu, tas varētu būt pirmais gadījums, kad notiek alternatīvs festivāls Latvijā.
Bet drīz vien izveidojās alternatīva, kad nepieprasīja to tarifikācijas skašu iziešanu – 1983. gadā sāka darboties Rīgas Rokklubs. Kluba sapulces notika pagalmā pie kafe Allegro un uz Kaļķu ielas, pretī tagadējiem Kaļķu vārtiem. Tur varēja uzzināt par gaidāmajiem koncertiem, kas notika dažādās vietās – rūpnīcu klubos, arī Rīgas kultūras namos un citur, bet bez reklāmas. Lai tur spēlētu, nevajadzēja iziet skati, bet, protams, čekisti zālē bija un klausījās, ko mūziķi dzied un spēlē. Pieskatīja. Viņiem bija vienkāršāk, ka viss bija vienā vietā – nebija jāskraida un jāmeklē, kur kāds ko spēlē. Sākuma posmā Rokklubā spēlēja līdzīgs daudzums gan latviešu, gan krievu valodā dziedošu grupu, bet laika gaitā krievu valodā dziedošo grupu kļuva vairāk – kodolu veidoja grupas Piligrim, Cement, Specbrigada, Atonālais sindroms, Kart blanš u.c. Viesos brauca grupas no visas bijušās PSRS – Akvarium, Kino, I.M.K.E., Zvuki Mu, Ņeždaļi? un daudzas citas.
Vēlāk, tā ap 1987. gadu, kad nāca perestroika, sajūta palika tāda brīvāka un sāka veidoties vēl alternatīvi festivāli. Bija Iecavā pļavā, dažreiz kāds aktīvs kultūras namu darbinieks izspieda kādu festivālu Bauskā. 80`o gadu beigās viss, lai gan ar lielām grūtībām, sakustējās un sāka notikt pasākumi, kur piedalījās alternatīvās grupas. Divus tādus tajā laikā, 1987. un 1988., organizēju arī es kopā ar domubiedriem. Tas notika Krāmu ielas pagrabā (Krāmenē)un turpinājās piecas dienas pēc kārtas – mēģināju savākt visas tā laika muzicējošās latviešu pagrīdes grupas. Tā laika mūsu reklāma bija viens ar roku zīmēts plakāts un cik nu kāds kādam tālāk pateica. Tomēr apmeklētāji bija daudz, to starpā arī Margarita Vilcāne. Sāka darboties arī apvienība Pērkons un daile, kuri rīkoja koncertus – pazīstamākais festivāls Durvis, pirmais notika 1989. gada janvārī Mālpils k/n.
Kā ar ārzemju grupām?
Ārzemju grupas brauca, bet vairāk no Soc.bloka valstīm: Polijas, Ungārijas u.c.
Pirmā Rietumu grupa, kas mani iespaidoja, bija 87. gadā Pērs Gints no Somijas, viņi spēlēja Rock`n`Roll, tādu uz Motorhead pusi. Viņiem bija arī sava aparatūra, un man likās, ka mums tāda nekad nebūs - gandrīz vai jāmet miers spēlēšanai. (smejas) Pēc tam sāka braukt – 1989. gadā sporta pilī bija Nazareth.
Vai varēja just pārmaiņas pēc neatkarības atgūšanas?
Jā, ļoti. Tā struktūra, pēc kādas muzikālā dzīve virzījās, pēkšņi sagāzās, un kādu mirkli bija liels haoss. Padomju laikā cilvēki ļoti daudz nāca uz koncertiem. Un tad 90’o sākumā bija tāds kā panīkums, laikam visi bija aizņemti ar visādām politiskām lietām, vai varētu uzskatīt, ka tajā laikā bija nabadzība, nesakārtota tā vide. Un tad viņa sāka veidoties no jauna uz citas bāzes, citiem noteikumiem. Piemēram – sāka darboties Torņa aktīvisti (var apskatīties http://www.tornis.lv). Tika rīkoti koncerti, veidoja ierakstus, izdeva saucamos fanzine par aktualitātēm neatkarīgajā mūzikā. Bija arī citi aktīvisti citās vietās, ne tikai Tornī. Sāka parādīties klubi – padomju laikā klubi, kādi tie ir mūsdienu izpratnē, nebija, bija tikai kultūras nami. Tā laika alternatīvajai skatuvei divi nozīmīgi festivāli bija Kocis 1 un Kocis 2, . 91 un 92 g. Arkādijas estrādē un bijušajā Arkādijas kinoteātrī (ēka nojaukta).
Kad sāka parādīties smagāka mūzika - metāls, Hardcore?
Metāls gan bija jau 80. gados, vairāk gan tāds Hard’n’Heavy - Velve, Piligrim, Vilkači, Rūsa, Nulles Cikls, Dr.Fausts, Krams, Neptūns, pirmā grupa, kas spēlēja ko smagāku, bija Vandāls, šķiet, parādījās 1988. gadā, orientējās uz Thrash metal. Pēc tam 90. gadu sākumā bija liels metāla vilnis ar grupām Huskvarn, Conquest, Butchers, Dzelzs vilks, Grindmaster dead, Ultra utt.
Runājot par Hardcore, vismaz 80’o gadu beigās Inokentijam Mārplam piedēvēja visas Hardcore īpašības. Mēs gan laika gaitā esam transformējušies uz daudzveidīgāku mūziku, bet tad mēs centāmies, cik varējām!
Vikipēdijā rakstīts, ka Inokentijs Mārpls bija Hardcore aizsācēji PSRS.
Nu, to es īsti nezinu (smejas), bet jā – mēs bijām stipri ietekmēti arī no Thrash metal, Venom un Hardcore. Mums svarīgs bija ātrums un trakums. Tajā laikā kardāna (kājbungas atribūts ar diviem pedāļiem) nebija, tad ar divām basbočkām spēlēja - tas mums bija svarīgs elements.
Tāda Hardcore scēna un vairākas grupas parādījās 90’o gadu sākumā. Bija Punk un Hardcore vilnis ar grupām Bez Greznības, IBMUI, Nāc Dilonīt Apsēdies, Līksmā masturbācija, M.gvarde, S5, Dilonis un citas, arī Krievu grupas P.A.G.A.N. un Koņec kapitaļizma..
Viena no pirmajām klasiskām Hardcore grupām, tādā mūsdienu izpratnē, 90'os bija Kuldīgas Vonosonoloppus, Čapajevs vagons, vēlāk One Voice, Cita Attieksme, Non Skid, Hugo un vēlāk Errata, Kriegopfer, To the limit, Distorted youth. No punk Pnd, Tanku dūre, Aska (meiteņu grupa), Depo u.c.(var apskatīt www.opijstautai.lv).
Kāpēc lielākā daļa no tām grupām izjuka?
Tāpēc, ka alternatīvajā mūzikā viss pārsvarā balstās uz entuziasmu un jaunības azartu, jaunieši bišķi paspēlē tad, kad viņiem ir iedvesma. Vēlāk varbūt tiek atrauti no mammas ledusskapja, pašiem jāsāk domāt, kā pelnīt iztiku, piedzimst bērni, sākās dzīve, kurā jāpārvērtē prioritātes.
Iztiku ar šādu mūziku Latvijā nevar pelnīt. Bieži vien to vienkārši nevar savienot ar strādāšanu.
Mūzika ir pakļauta tādam nemitīgam aplim - paspēlē un pazūd. Latvijā vienīgā Punk / Hardcore grupa, kas palikusi no senākiem laikiem, ir Inokentijs Mārpls.
Es uzskatu, ka arī Zig Zag. Viņi arī ir cēlušies no Punk savā būtībā.
Kaut kādas grupas atsijājas varbūt tāpēc, ka publikai tās nebija vajadzīgas. Retāk aicina uz koncertiem vai publika nesaka, cik forši viņi ir, un nevaicā, kad būs nākamais koncerts. Ja grupa to nejūt, varbūt viņa ātrāk beidz muzicēt.
Bet ir jau tā, ka ļoti daudzi mūziķi transformējas – viss tā saucamais Torņa tuss ir pārdzīvojis visādas stadijas, arī Kuldīgas aktīvisti. Piemēram, tie, kas 90’o gadu sākumā spēlēja pankroku, darbojas arī vēl mūsdienās, bet tikai citos žanros. Piemēram, Šubrovskis ar regeju (Edgars Šubrovskis, M. Gvarde, Kartāga, Hospitāļu Iela), Ivars Blūms, kurš spēlēja Bez Greznības, pēc tam spēlēja Skumju Akmeņos, Andris Indāns toreiz spēlēja Tukšā muca, tagad darbojas elektroniskās mūzikas jomā. Kaut ko izdara tajā jaunības posmā un tad meklē ko citu. Andris Granbergs, kurš spēlēja grupās Uldis Dumpis, Smogs un Nācijas Urīns, nodarbojas ar elektroniku. Bieži vien tas varbūt ir situācijas spiests – nevar uzturēt grupas un nākas darboties mājās vienatnē.
Jums jau arī ir vēl viena grupa – Amorālā Psihoze...
Jā, tā vēl ir, arī no 80. gadiem. Vienā mirklī sapratu, ka gribu darboties plašāk, nevis tikai kā Punk un Rock`n`Roll. Gribas kaut kādas eksperimentālas lietas darīt. Dažādos posmos ir bijuši dažādi skaņdarbi, dažādas dziesmas, ko grūti būtu apvienot ar Mārplu. Veidojas dažādas publikas. Mūsdienās tas varētu būt tāds improvizātorisks freejazz ar psihodēliskiem ambient elementiem – īsāk sakot, nepieradināta mūzika atvērta dažādiem eksperimentiem.
Ko jūs domājat par šī brīža situāciju alternatīvās mūzikas jomā Latvijā?
Viss notiek, ir dažādu žanru grupas, klubi, festivāli, ieraksti – viss ir procesā, attīstās, transformējas, mainās. Par to, kas notiek tagad un arī par vēsturi, stāstu radio NABA raidījumā Bitīt matos, protams, atskaņjam arī ierakstus. (Raidījums ''Bitīt Matos'' ir klausāms svētdienās 20.00-22.00 Radio NABA)
Daudz kas mainījās, kad ienāca internets un tāda veida komunikācija.
Agrāk paši veidoja dažādus alternatīvus izdevumus papīra formātā, jo tāda veida informācija nebija tik brīvi pieejama kā tagad, kad ir internets. Arī mūziku cilvēki gāja dzīvajā klausīties, ja bija iespēja. Tagad to, kas interesē, apskatās youtube.
Tika izdotas izlases. Mūsdienās jau vairs neviens tos diskus negrib pirkt, tāpēc arī šobrīd tādas reti tiek izdotas. Akka/laa arī grib naudu.
Man jau gan patīk, ka disks ir izdots, rokā turams, bet redzēs, kā tas būs nākotnē.
Jā, tas padarīja to visu interesantāku, vērtīgāku, atceros, kad notika mainīšanās ar diskiem – tu man dod tādu, es tev šitādu.
Tas jau bija vēlāk. Manā jaunībā bija jāiet ar lenšu magnetafonu pie drauga, visu vakaru jāsēž un reālajā laikā jāraksta vienam no otra tos ierakstus.
Varbūt laiki, kad nebija vārda brīvības, bija Padomju vara, cilvēkiem deva iedvesmu cīnīties, šo cīņu izpaužot mūzikā, dziesmu vārdos utt. Tagad vairums ir atslābuši.
Domāju, mēs dzīvojam tādā pasaulē, kur, ja ir iedvesma cīnīties, tad par ko var atrast bez sava gala. Man liekas, tagad ir ļoti daudz visādi iegrožojumi – Latvijā un visā pasaulē tik daudz visādas netaisnības, ka jauniešu rokgrupām būtu par ko dziedāt daudz un dikti, bet, redz, kas ir – vairums ir tā konformistiski noskaņoti, un domā: varbūt, ja es dziedāšu tā vai šitā, tad mani neaicinās uz koncertiem un nespēlēs pa radio. Nav tāda revolucionāra gara, domas par to, kā mainīt pasauli. Viņi vairāk domā par to, kā pielāgoties, lai ātrāk iegūtu popularitāti.
Manuprāt, piemēram, Hardcore dziesmu teksti ir ļoti klišejiski.
Jā, viņi noklausās no Rietumu grupām, bet katrā vietā jau situācija ir citādāka. Viņiem vajadzētu skatīties uz to, kas notiek šeit – lokāli, nevis to, ko dzied Rietumos, jo tur tā pasaule tomēr citādāk izskatās.
Man arī liekas svarīgi, lai dziesmu izpilda latviski, nevis angliski. Tā, lai saprot, par ko tur dzied. Es lieku mūziku gan radio, gan spēlēju disenes. Un ja Tev ir tas vēstījums, gribētos, lai Tu to pavēsti saprotami. Var jau arī tā, kā Hardcore grupas, kad dziesmas saturu izstāsta pirms dziesmas un tad norēc. Kāpēc ne? Bet tad radio jāliek koncertieraksts ar visu to pastāstu.
Vai varat ko novēlēt jaunajām grupām?
Lai degsme neapsīkst, ir radošas un interesantas idejas un lai mums nevajadzētu pa radio spēlēt amerikāņu mūziku, bet mēs paši varētu piepildīt visu savām skaņām.
