Kas tevi pamudināja kļūt par mūziķi?
Radurakstu mūzikā man nav, neviens no vecākiem vai citiem radiniekiem ar mūziku nav nodarbojies, un man pašam tā ir mīkla no kurienes parādījās šī vilkme.
3-4 gadu vecumā man tika uzdāvināta pirmā miniatūrā rotaļu ģitāra, kurai bija arī stīgas. Protams, to atceros kā pa miglu. Kad biju pavisam maziņš, mamma izdomāja mani vest uz dejošanu, kas man ne pārāk patika, un tad mēs parasti gājām cauri Vecrīgai, kur agrāk pie Doma laukuma bija vienīgais mūzikas instrumentu veikals. Es vienmēr atskatījos uz to skatlogu un mani fascinēja viena padomju laika ražojuma ģitāra uz ko vēros kārām acīm un jau tajā brīdī galvā pavīdēja doma, ka kaut kad es nodarbošos ar mūziku un ģitāra būs mana stihija.
Kurš Tev uzdāvināja to rotaļu ģitāru?
To es neatceros, bet ģitāru es atradu, tā joprojām mājās ir, stīgas ir noplēstas, grifs mazliet „staigā”, bet kā relikvija tā ir palikusi. Vienīgi žēl, ka mana pirmā elektriskā ģitāra ir kaut kur noklīdusi un kāds ir viņas liktenis es īsti nezinu. Agrāk gan centos izdibināt, kas ar viņu notika, bet tā arī pēdas nesadzinu. Pie īstas, spēlējamas pirmās akustiskās ģitāras, lai arī Padomju Savienībā ražotas es, tiku 1987. gadā. Laikam man to ļoti savajadzējās tāpēc, ka biju ciemos pie drauga, kuram bija ģitāra. Pirmos trīs gadus gan es ar jauniegūto ģitāru neko daudz iesākt nevarēju, jo nebija pasniedzēja. Es kaut ko trinkšķināju, bet īsti nezināju, kā to pareizi darīt līdz, 1990. gadā, man jau viens cits draugs, kuram bija pieredze ģitārspēlē, parādīja pirmos akordus.
Kad pats sāki rakstīt dziesmas?
Diezgan agri, 90. gadu sākumā jau mēģināju radīt savas pirmās dziesmas, bet, lai nonāktu pie sarežģītākiem skaņdarbiem un aranžijām, bija vajadzīgs ilgs laiks un zināšanas. Spēlēt protu ne tikai ģitāru, bet arī basģitāru, cenšos mācīties taustiņinstrumentus, teorijas līmenī arī bungas, lai ir kontrole pār visu, ko daru.
Mazliet pastāstīšu arī par saviem pirmsākumiem mūzikā. 90. gadu sākumā nodibinājām savu pirmo grupu „Lethargy”, tobrīd Latvijā bija pirmais death metal vilnis un mēs spēlējām diezgan agresīvu mūziku.
Grupa gan ilgi nepastāvēja, jo pārējie grupas dalībnieki vai nu negribēja ar mūziku nopietni nodarboties, vai pievērsās citiem žanriem un kaut kā tas viss ātri apsīka. Tajā laikā es sāku ļoti daudz izglītoties un pats arī pamazām sāku iet citā muzikālajā virzienā, bija ļoti liela vēlme mācīties un ilgu laiku aktīvu koncertdarbību neveicu.
Latvijas pirmajā smagajā mūzikas vilnī, kur darbojās grupas „Remains”, „Husqvarn”, „Grindmaster Dead”, „Sanctimony”, arī dažas no tā laika apvienībām mani aicināja kaut ko studijā ierakstīt.
90. gadu beigās – 2000. sākumā sākās aktīvāks posms, kurā darbojos kā sesiju mūziķis un piedalījos diezgan daudzos kolektīvos. Aizbraucu arī uz Ameriku, kur plānoju izglītoties, jo tolaik Latvijā nebija pieejamas modernās mūzikas izglītības iespējas. Plānoju mācīties, bet bija problēmas ar dzīvesvietu un tāpēc tas neizdevās, bet tajā vidē tomēr pabiju kādu laiku, kopā ar muzikantiem un interesantiem cilvēkiem kur ieguvu neatsveramu pieredzi.
Kāda bija Tava pirms tam gūtā muzikālā izglītība?
Mūzikas skolā diemžēl neesmu mācījies. Mans vienīgais ģitārspēles skolotājs pie kura kādu laiku regulāri mācījos bija Jānis Levits no grupas ”Remains”. Man paveicās arī, ka 90. gadu sākumā no Krievijas nāca iekšā pirmās ārzemju videoskolas un grāmatas ar labākajiem pasaules ģitāristiem, krievi bija pārkopējuši ārzemju izdevumus un es ļoti aktīvi visu, ko varēju, ņēmu un mācījos. Vēlāk jau, protams, bija arī ļoti daudz citu informācijas avotu. Man ir simtiem grāmatu un ļoti daudz informācijas digitālā veidā. „Guitar Techniques” žurnālus pērku katru mēnesi jau padsmit gadus un vienmēr no tiem cenšos paņemt labāko. Vēlāk ļoti daudz esmu mācījies no labiem mūziķiem, man ir paveicies strādāt kopā ar Latvijā atzītiem, pieredzējušiem profesionāļiem. Īpašs stāsts ir pieredze, ko guvu sava projekta „Donis V” ietvaros sadarbojoties ar angļu dziedātāju, īstu profesionāli.
Kas Tevi piesaistīja smagajā mūzikā?
Man vienmēr ir paticis zināms huligānisms mūzikā un pats arī neesmu bijis baigais paipuisītis. Diezgan agri sākās pirmie aliņi, braukāšana ar mopēdiem, močiem... Rokmūzika mani piesaistīja ar savu brīvību uz skatuves gan apģērbā, gan uzvedībā. Nevaru sevi iedomāties kā klasiskās mūzikas izpildītāju, iznākt publikas priekšā, ap kaklu tauriņš, stīvi nosēsties un spēlēt.
Pieļauju, Tu bieži neesi dauzījis ģitāras uz skatuves?
Es cenšos spēlēt labus instrumentus, kas, likumsakarīgi, ir arī dārgi, bet šova pēc varētu kādu lētāku instrumentu iegādāties arī šim mērķim.
Kā Tava muzikālā gaume ir mainījusies gadu gaitā?
No bērnības daudzus māksliniekus es vairs neatceros, bet grupa „ABBA” ir diezgan spēcīgi iespiedusies atmiņā. 80- tajos gados Latvijā parādījās pirmie rietumu videoklipi un viens no pirmajiem koncertiem, ko redzēju, bija „KISS”, tās asinis, kas basistam pilēja no mēles, man kā mazam puikam likās wow, kaut kas neredzēts un briesmīgs, fascinējošs un interesants.
Televīzijas raidījums „Varavīksne”, man liekas, bija pirmais šaipus „dzelzs priekškara”, kurā sāka rādīt ārzemju videoklipus un tas šķita aizraujoši.
Man paralēli hārdrokam patīk arī daudzi citi mūzikas novirzieni, bet 90. gadu sākumā bija periods, kad klausījos tikai roku un metālu. Vēlāk jau sāku iepazīt mazliet "gudrāku" mūziku, vairāk jazz rock, fusion, bet paralēli neaizmirstu arī par vecajām vērtībām.
Kāda, Tavuprāt, ir atšķirība starp cilvēku, kurš vienkārši prot spēlēt kādu mūzikas instrumentu un cilvēku, ko var dēvēt par mūziķi?
Lai kļūtu par īstenu mūziķi ar lielo burtu, ir jābūt lielai neatlaidībai. Mūziķim mūzika ir kā vajadzība pēc ēdiena, pēc gaisa, ko elpot, jo vairāk spēlē un jūti kā sanāk, ka tas ir tavs, rodas ikdienas nepieciešamība to darīt vēl biežāk un kvalitatīvāk. Protams, jābūt arī talantam. Lai arī saka, ka panākumu pamatā ir 99% darbs, un 1% talants, skatoties uz saviem skolniekiem, redzu, ka no viena sākumpunkta kādam veicas labāk, kādam sliktāk patērējot vienādu stundu skaitu instrumenta apgūšanā. Es domāju, lai kļūtu par īstenu mūziķi, tas ir grūts, garš ceļš, it īpaši Latvijā, lai arī, protams, daudziem jau pēc 3-4 nospēlētiem akordiem liekas, ka viņi ir diezgan labi mūziķi. Tiesa, Latvijā diezgan daudzas dziesmas arī balstās uz trīs akordiem.
Tu esi arī ģitārspēles skolotājs. Vai mācīšanās bērniem biežāk ir vecāku izvēle vai pašu vēlme?
Ja tā ir vecāku izvēle, tad diezgan smagi ir gan bērnam, gan skolotājam. It sevišķi, ja vēl bērns ir mazs, skatās griestos un viņam ir jāskaidro 5-10 reizes, lai kaut ko sāktu saprast, bet tādi gadījumi manā praksē ir ļoti reti. Vairāk ir tādu, kas arī agrā vecumā paši apzinās, ka grib spēlēt ģitāru.
Kas ir tas, ka šobrīd motivē un stimulē apgūt mūzikas instrumenta spēli?
Pirms skolnieks sāk mācīties, es aprunājos kāpēc viņš ir pie manis atnācis un ko viņš grib iemācīties, kāda ir motivācija, jo tad man arī pašam ir vieglāk mācīt, ja zinu uz ko viņš tiecas. Sākumā varbūt daudzi tīri žanra ziņā vēl neapzinās, kas viņiem patīk, tāpēc es cenšos sniegt dažādas zināšanas, lai redzesloks ir plašāks. Lielais vairums cilvēku vēlas apgūt ģitārspēli savam priekam, iemācīties vienkāršas dziesmiņas, ko uzspēlēt kādā atpūtas brīdī vai jubilejā. Tomēr ir arī skolnieki, kas profesionāli turpina savu darbību. Motivācijas un cilvēki ir dažādi. Kāds ar ļoti lielu azartu iesāk, bet tad saprot, ka ir diezgan grūti un tikpat ātri arī pamet, cits spītīgi turpina tālāk, līdz sasniedz savu nosprausto mērķi.
Tev ir arī studenti ārzemnieki. Vai ir kāda atšķirība – motivācijā un centībā?
Man nav bijuši daudz skolnieku no ārvalstīm, bet pieredze ir. Šobrīd man ir viens skolnieks no Ķīnas. Bērns uz nodarbībām nāk kopā ar savu tēvu. Puika ir aptuveni desmit gadus vecs, viņi Latvijā dzīvo nesen un ir interesanti redzēt tās atšķirības, jo, kā zināms, Āzijā ir daudz talantīgu cilvēku.
Youtube kanālā var paskatīties daudzus virtuozus, kas sasnieguši ļoti labus rezultātus. Mācības notiek raiti un veiksmīgi un domāju, ka tas ir arī tāpēc, ka tēvs vienmēr ir klāt un kontrolē procesu un papildus bērnam izskaidro nesaprasto savā dzimtajā valodā, jo es ar tēvu sazinos angliski. Puika ģitārspēles apgūšanu nesāka no nulles, tāpēc mācību procesa sākumā viņi bija diezgan pārsteigti, ka pie manis apmācība notiek pavisam citādi, ne tā kā Ķīnā, bet pēc pāris mēnešiem man bija patiess prieks, kad tēvs pateica: jā, tev tiešām bija taisnība, mācoties pie tevis rezultāti ir daudz straujāki nekā tas bija mūsu zemē. Tad man bija gandarījuma sajūta. Ķīniešu puika ir talantīgs, bet, lai varētu spriest par kopējām tendencēm un atšķirībām, vajadzētu vairāk skolniekus no ārzemēm.
Kādu šobrīd redzi Latvijas roka un smagās mūzikas skatuvi un tās norises?
Metāla skatuves norisēm es ļoti aktīvi nesekoju līdz, protams, tur netrūkst talantīgu cilvēku, bet, kas saistīts ar manu žanru, tur diezgan maz parādās kaut kas jauns un interesants. Ir daudz jauno mūziķu, kuri cenšas kaut ko darīt, bet nav vēl tās pieredzes, ir tikai apņēmība.
Kāda ir klausītāja loma muzikālajā komunikācijas procesā? Uzstāšanās, skanējums un koncerta atmosfēra – kas to veido un kāda ir šī mijiedarbība?
Klausītāja loma ir saprast muzikālo vēstījumu ko sniedz mūziķis. Man ļoti patīk domājoši, erudīti klausītāji, kas ņem aktīvu dalību koncerta laikā paužot pozitīvas emocijas. Ja ir laba skaņa, labs muzikantu sniegums un, protams, atsaucīgs klausītājs, tad var teikt, ka koncerts ir izdevies. Mijiedarbību veido visi šie faktori kopā. Nav mazsvarīga arī koncerta norises vieta.
Tu pats arī saki, ka vairs neesi tik aktīvs koncertu apmeklētājs, esi kļuvis selektīvāks.
Šobrīd neesmu ļoti aktīvs koncertu apmeklētājs, esmu kļuvis izvēlīgāks. Ja atbrauc kādi Rietumu mākslinieki, kas atbilst manai gaumei, tad gan cenšos pasākumu apmeklēt. Uz vietējiem koncertiem kādreiz aizeju atbalstīt draugus. Kurš cits atbalstīs mūsu māksliniekus un grupas, ja ne mēs, vietējie klausītāji?
„Donis V” pēc ilgiem, ilgiem gadiem ir Tavs pirmais individuālais projekts. Kāpēc tik ilgi gāji līdz šim lēmumam atkal veidot kaut ko pats savu? Kas ir paveikts, kas notiek un kas tiek plānots?
Īsi pirms šī projekta man bija grupa „Sunset Boulevard”, bet, izdomājot nosaukumu un jau startējot zem tā, izrādījās ka pasaulē ir vēl diezgan daudz šādu grupu. Tāpēc es nolēmu pamēģināt izmantot nosaukumā savu uzvārdu, sākumā domāju vienkārši „Donis”, bet tad pameklēju google un izrādījās, ka arī ar tādu nosaukumu jau ir lietuviešu projekts, sekoja maza vilšanās un tad nolēmu piekabināt to „V” – sava vārda pirmo burtu, ko nosaukumā var uztvert arī kā romiešu ciparu V, kas sakrīt arī ar grupas sākotnējā sastāva skaitli, jo sākumā grupā mēs bijām tieši pieci. Pagaidām tas ir mans solo projekts, bet ar laiku varbūt arī pārējie grupas dalībnieki nāks klajā ar savām idejām.
Šobrīd ar angļu dziedātāju ir ierakstīti pirmie divi singli un uzņemts videoklips dziesmai ”Falling”, ir sagatavotas diezgan daudzas dziesmas demo versijā kuras tiks ierakstītas tad, kad tiks atrastas finanses grupas izaugsmei un tālākai attīstībai.
Šobrīd jauno projektu prezentējat ar dziesmu „Falling.” Kādas atsauksmes esi dzirdējis par šo videoklipu?
Vislabākās atsauksmes ir tieši no mūziķiem. Tas, protams, priecē, bet arī vienkārši klausītāji ir teikuši, ka ir baigi forši, arī tādi, kas parasti šādu mūziku neklausās. Man patīk, ka arī klipā izdevās vairāk vai mazāk realizēt to, ko biju iecerējis.
Kādos projektos/grupās esi piedalījies un šobrīd darbojies kā viesmūziķis?
Ar daļu no projektiem ir bijis tikai studijas darbs, ieraksti, ar citiem tikai uzstāšanās un ir arī tādi, kur bijis gan darbs studijā, gan koncerti.
Zināmākā grupa ar ko man bijusi studijas darba pieredze, protams, ir „Skyforger”, bet tas bija sen, tajos laikos, kad mēs visi sākām savas muzikālās gaitas. Uzstāšanās un studijas darbs bija ar „Dexter”, tā ir grupa, kuras sastāvā ir Guntis Vecgailis, vēlāk biju Lolas Novikovas (ex- „Rebel”) pavadošajā grupā un „Monro”, kur darbojos kā sesiju mūziķis koncertos. Protams, bijuši arī daudzi citi projekti.
Noteikti savās mūziķa gaitās esi pieredzējis arī dažādus savdabīgus atgadījumus?
Protams, pastāstīšu vienu no tiem. Savulaik, Jomas ielā Jūrmalā, vienam ļoti bagāta tēva dēlam diska prezentācijas pasākumā, kur bija arī televīzija, man bija jāuzstājas kopā ar kādu dziedātāju. Bija silta oktobra diena, mēs izgājām ārā uzpīpēt un pēkšņi es jutu, ka man kaut kas iekož īkšķī ar asu dzēlienu, es gan nepamanīju, kas iekoda, bet sāpes bija pamatīgas. Kas notika tālāk? Atlikusi pusstunda līdz brīdim, kad jāuzstājas, roka uzpampst tā, ka knapi var pakustināt un rodas dilemma ko darīt – spēlēt vai nespēlēt. Beigās izlēmu spēlēt, kaut kā to paveicu, bet tas bija koncerts, ko atceros vēl tagad.
Kāda ir galvenā atziņa, ko esi guvis par mūziku un dzīvi kā divām lietām, kas viena bez otras nav iedomājamas?
Par dzīvi vēl lielas atziņas neesmu izdarījis, nav tas vecums, bet vienu lietu gan esmu sapratis – tā ļoti ātri paiet un katram ir jau laikus jāizvēlas mērķis, ko viņš grib dzīvē sasniegt, un uz to arī jātiecas. Savā jomā ir jādara ko var. Viena no atziņām mūzikā ir tā, ka kvalitāte nebūt negarantē popularitāti. Pēdējos gados Latvijā ir parādījušies daudzi talanti, bet lielajā informācijas jūklī kaut kur pazuduši tā arī nepamanīti.
Grupas mājas lapa:
