Edgars Āboliņš: Ja tev nav ko teikt, ir vienalga, cik labi spēlē

Kad un kā pats sāki iesaistīties Latvijas alternatīvās mūzikas skatuves dzīvē?

Es sāku spēlēt. Vidusskolā...nē, pat pamatskolā uztaisījām grupu. Sākām spēlēt, uzstāties koncertos. Laika gaitā iesaistījos vēl dažās grupās. Sanāca spēlēt Lietuvā. Bija interesanti redzēt, kā tur tas viss notiek. Sāku spēlēt bungas grupā All Day Long, tad kaut kādā brīdi sāku spēlēt ar One Voice, bija tāda hardcore grupa. Ar viņu mēs arī nedaudz braukājām apkārt. Bija forši iepazīties ar cilvēkiem citās valstīs - visbiežāk gan tā bija Lietuva. Protams, uzstājāmies arī Latvijā, bija regulāri koncerti Saksofonā un citur.

Cik tev apmēram tad bija gadu?

14 - 15, nopietnāk, kad bija ap 16.

Kad sāki organizēt pasākumus?

Kad man bija 16 - 18 gadu sākām taisīt koncertus ar nosaukumu “Put On The Music” Ziemeļvalstu ģimnāzijā, vēlāk tie pāris reizes notika Dzelzsceļa muzejā, jo, kad beidzām skolu, vairs īsti nebija jēgas tur koncertus taisīt. Vēlāk arī Saksofonā, kad atvērās, tad Depo. Depo sākumā rīkoju koncertus kopā ar Dambi, mazliet vēlāk arī pats.

Kāpēc radās tāda ideja taisīt koncertus pašiem? Vai bija sajūta, ka notika par maz pasākumu un nebija, kur spēlēt?

Viss kaut kas notika, bet ne pietiekami regulāri, un pašiem jau baigi patika tas viss. Nevarētu teikt, ka bija tukšuma sajūta, un it nekā nav. Kaut kādā mērā tas tā sākas. Bija daudz foršas mūzikas, kas pašiem patika, bet koncerti bija tikai tad, kad viņi bija. Šķita, ka var darīt kaut ko šajā sakarā.

Lai to visu ieliktu laika nogrieznī - kas tie bija par gadiem?

Ap 2005. gadu, vēl agrāk, divtūkstošo gadu sākums. 1998. gadā jau ar All Day Long kaut ko darījām. Apmēram trīs, četrus gadus vēlāk organizēšana arī sākās.

Kas visvairāk palicis atmiņā no šī laika?

Bija viss kaut kas. Tie smieklīgie megakoncerti. Braucām uz Gulbeni, Carnikavu, visādiem kultūras namiem. Koncerti ar 14 grupām, un secība tika izlozēta. Un tad, protams, nepaveicās, un nācās spēlēt sešos no rīta, kad visi guļ vai gaida pirmo vilcienu mājās. Tie bija interesanti laiki. Salīdzinot ar to, man šķiet, ka tagad cilvēku tolerances līmenis ir baigi krities. Nav jau vajadzības jāties uz kaut kādu Gulbeni. Toreiz tas bija forši. Aizbrauc, piemēram, uz Valmieru, kādu hardcore vai punk koncertu. Pēc tam slapsties, gaidi vilcienu atpakaļ. Tagad šķiet, ka neviens nebūtu uz to gatavs. Varbūt arī vecums runā, man jau vairs nav sešpadsmit.

Arī tas, ka koncerti bija samērā reti. Tas bija kā notikums, piedzīvojums. Tā ir kā lieta, kuras vairs īsti nav. Varbūt kādam ir, bet man nav.

Kad organizēšanai pievērsies nopietnāk un sāki uz koncertiem aicināt ārzemju grupas?

Tas notika pakāpeniski. Rīkoju koncertus. Bija arī sakari ar Lietuvu. Tie cilvēki, pie kā mēs tur spēlējām, bija diezgan pieredzējuši, pieaugušāki. Satusējām ar viņiem, piedāvājām atbraukt uz Rīgu. Vēlāk, pat neatceros kā, sāku sastrādāties ar vienu somu koncertaģentūru - leiblu. No turienes brauca grupas. Man bija viens piedzīvojums ar grupu Hope Dies Last - aizbraucu viņiem līdzi Eiropas tūrē. Tad, protams, sanāca iepazīties un satikt tādas grupas, par ko agrāk nekad nebiju dzirdējis. Visvairāk iespaidoja ska grupa no basku zemēm Betagarri, kas spēlēja Šveicē, bet uz Latviju tā arī viņi neatbrauca. Tās bija pirmās grupas, ko es speciāli biju aicinājis. Bija Antimaniax no Grācas, Austrijas. Arī Sick Of Silence. Abas īstenībā, man liekas, vairs neeksistē. Ar viņiem sadraudzējāmies un kaut kā tā tas sākās.

Uz Latviju esi vedis arī vairākas pasaulē pazīstamas grupas un māksliniekus. Pavisam nesen tie bija God Is An Astronaut, bet tālākā pagātnē bija arī Million Dead un Jairus. Kā tiki līdz šīm grupām?

Tagad jau pat vairs neatceros kādā veidā, bet es iepazinos ar viena angļu leibla īpašnieku. Tajā laikā Latvijā notika Nokia Extreme pasākumi. Inārs Bīrmanis, viens no organizētājiem, paprasīja man, vai nav kāda laba grupa, jo zināja, ka es rīkoju pasākumus un pats spēlēju. Tādā veidā šajos pasākumos uzstājās, piemēram, somi Endstand, Jairus arī tādā veidā tur nonāca. Arī ar Million Dead tas notika līdzīgi, caur tā paša leibla īpašnieku. Ivars arī labi viņu pazīst. Viņi vēl projām ir labi draugi ar Paulu, ar kuru tad arī kārtoju tās angļu grupu lietas.

Interviju ar Skipworth Records īpašnieku Paulu Bojarski lasi šeit: http://www.alternative.lv/intervijas/skipworth-records-savs-leibls-jau-17-gadu-vecuma-375/

Dzirdēju, ka pirms aptuveni desmit gadiem somu grupa Lapko bija atbraukusi ar visnotaļ interesantu tūres autobusu.

Jā, toreiz arī sadraudzējāmies. Viņi nesen bija sākuši spēlēt un atbrauca ar pašiekārtotu autobusu, kurā bija sauna, dīvāni, gultas. Spēlēja Kuldīgā un citur Latvijā. Es arī uz dažiem koncertiem aizbraucu kopā ar viņiem.

Tā ir tā lieta - jo ilgāk ar to nodarbojies, jo, nevarētu teikt vienkāršāk, bet tas tā arī aiziet. Veidojas paziņu loks un tiek uzkrāta pieredze. Sāksi ar koncertiem 100 cilvēkiem, vēlāk 1000 un tad jau 10 000, ja tā ir tā lieta, ko gribi darīt.

Kā pēdējo gadu laikā ir izmainījusies koncertu apmeklētāju auditorija?

Man šķiet, ka tagad visiem viss ir vienalga (cenzēts no rupjāka vārda, kas sākas ar p un beidzas ar ofig - R.G.). Agrāk ārvalstu grupas brauca retāk, un man ir tāda sajūta, ka toreiz viņas arī bija labākas. Tas bija notikums ne tikai tāpēc, ka viņu bija maz, bet arī tāpēc, ka visas viņas bija interesantas. Varbūt, ka tās, kas brauc tagad, arī ir labas, bet ir sajūta, ka retāk ieraugi kaut ko patiešām unikālu. Cilvēki ir pieraduši pie plašas izvēles.

Un kā ar pašmāju grupām. Vai Latvijas alternatīvās mūzikas ziedu laiki ir garām?

Gluži nē, visu laiku jau kaut kas jauns rodas, un ir forši. Varbūt toreiz bija sūdīgāka kvalitāte, bet lielāka oriģinalitāte. Tagad ir otrādāk, var spēlēt dajebkas dajebko, bet skan labi. Varbūt liekas, ka agrāk viss bija labāk, jo skatuve bija saliedētāka. Festivālos varbūt tas vēl ir novērojams, bet koncertos nē. Tie, kas iet uz pankroku un hārdkoru, visticamāk, neies uz Baložu Pilniem Pagalmiem. Protams, ar izņēmumiem. Agrāk ārzemju grupām atbraucot bija šoks, ka vienā koncertā spēlē divas hardcore grupas, ska grupa un kaut kas vēl. Tā ārzemēs nekad nenotiek…

Šis jēdziens tiek bieži pieminēts, bet kas Tev saistās ar “alternatīvo” mūziku?

Visdrīzāk tā ir ideja. Tas nav mans teksts, man šķiet, ka Nabaklab mājaslapā tā ir rakstīts, bet es pilnīgi piekrītu, ka tas ir kaut kas vairāk par standarta komercproduktu. Tam nav obligāti jābūt kaut kam baigi atšķirīgam no visa vai tādam, kas ilgi jāmeklē. Kā piens un eko-piens. Eko-piens ir alternatīva. Tam ir kāda pievienota vērtība. Man nesen atrakstīja viena interesanta grupa, kas spēlē, varētu teikt, popsu, uz Black Eyed Peas pusi, bet viņu idejas ir pavisam citādākas. Paši reklamē savus pasākumus, ir sava ideja un pieeja. To arī kaut kādā mērā var just.

Pēc tavas pieredzes organizēšanā, ko grupām nekad nevajadzētu darīt, mēģinot sarunāt koncertu? Kas krīt uz nerviem?

Noteikti nevajag rakstīt šausmīgi garus penterus. Jo vairāk saraksti piedāvājumā uzspēlēt, jo lielāks teksta blāķis, jo mazāka iespēja, ka kāds to visu izlasīs. Vienkārši nav laika, ja dienā jāatbild uz 50 - 60 e-pastiem. Jo vienkāršāk, jo labāk.

Bieži grupas sāk pārāk piesieties pie detaļām, jo pašas laikam īsti nezina, ko un kā grib darīt. Lai cik grupa būtu sakarīga, un es jau saprotu, ka grib tikai labāk, bet nomoka ar muļķībām, un dažreiz pat negribas ar to grupu vairs sadarboties. Tagad visi ir apsēsti ar to kvalitāti, kas, protams, nav slikti, bet dažreiz tas aiziet nepareizajā virzienā.

Kas svarīgāks - attieksme vai kvalitāte?

Man liekas, ka attieksme. Ir taču tik daudz vecu ierakstu un grupu, kas var izklausīties pēc sūda, bet viņiem ir ļoti krutas idejas, spēcīgi teksti vai tamlīdzīgi. Tāpēc viņi arī cilvēkiem patīk. Tas, ka būsi pārproducējis sevi vai nopircis labāko aparatūru, tevi nepadarīs par populāru vai labu mūziķi. Ja nav ko teikt, tad ir vienalga, cik labi spēlē. Gan muzikāli, gan tekstuāli. Tas tomēr ir svarīgākais.

Konkrētāk par alternative.lv gada balvu. Mums šogad ir jauna nominācija “Gada Atgriešanās”. Kurai no latviešu grupām, tavuprāt, vajadzētu atgriezties uz skatuves?

Es gribēju sarunāt, lai uz kaut vienu koncertu atgriežas tāda ska-punk grupa kā Pest Of A Child, bet tas laikam nenotiks. Tas man ir tā posma spilgts simbols.

Un kas ir Latvijas alternatīvākā grupa un būtu cienīga saņemt Zelta Bumbieri?

Man šķiet, ka Jūdas Graši ir pelnījuši Zelta Bumbieri. Neatceros vai jau spēlēju All Day Long vai nē, nav svarīgi, bet bija koncerts Jurmālā, vietā, kas saucas “Pasaku māja “Undīne””, un tur es pirmo reizi dzirdēju Jūdas Grašus. Tas bija tik sen atpakaļ,  un viņi vēl projām ir tādi, kādi viņi ir. Tas eliksīrs ir palicis. Viņi to būtu pelnījuši par savu ieguldījumu Latvijas skatuvē.

Noslēdzot interviju, kas tev dod stimulu visus šos gadus? Aicināt grupas, meklēt jaunos mūziķus, turpināt darboties?

Man patīk tas, ko es daru. Sanāk, ka es to nodarbojos jau, labi, neskaitīsim no 16 gadu vecuma, bet tie sanāk 10 - 12 gadi. Vienmēr ir prieks par jaunu atklājumu. Ir forši, kad pats zini kādu labu grupu, bet vēl foršāk, ja ar to izdodas pārsteigt citus, iepazīstināt ar kaut ko jaunu. Tas ir azarts.