Intervija tapusi un oriģināli publicēta 2014. gada septembrī.
Vai sanāca laiks apskatīt Tallinu?
Rou: Man nē.
Rorijs: Man arī nē.
Rou: Mūsu bundzinieks Robs gan nedaudz pastaigājās. Šodien esam diezgan noguruši, pēdējā nedēļā ir bijuši vairāki agrie lidojumi. Viņš mums parādīja bildes, ko uzņēma pilsētā, izskatījās ļoti jauki.
Nupat spēlējāt arī Reading & Leeds festivālā. Pēc bildēm un video, ko redzēju, izskatījās lieliski.
Rorijs: Reading & Leads uzstāties vienmēr ir patīkami un nez kāpēc arī jautrāk nekā citos festivālos.
Ja nemaldos, tad tā bija jau septītā reize?
Rorijs: Jā, tā varētu būt. Esam spēlējuši tur septiņos no astoņiem festivāla gadiem. Daži no organizatoriem mūs pat sauc par Reading & Leeds „in-house” grupu.
Šovasar Warped Tour ietvaros pabijāt arī ASV. Vai ir jūtamas kādas publikas attieksmes atšķirības no, teiksim, Lielbritānijas vai Eiropas?
Rorijs: Warped Tour bija viena no jautrākajām tūrēm, kāda mums ir bijusi. No rīta pamosties, uztaisi kafiju, mierīgi pasēdi ar draugiem un iedzer arī kādu citu dzērienu, un pēc tam nospēlē koncertu. Neteiktu, ka ir liela starpība publikas uzvedībā, visur mūs uzņem ar vienlīdz lielu entuziasmu. Atšķiras vienīgi atnākušo skatītāju daudzums. Pašsaprotami, ka Lielbritānija viņu ir vairāk.
Kādā jūsu video bija redzams, kā Rorijs ar visu ģitāru nokļuva pie skatītājiem un piedalījās mošpītā. No vokālistiem kaut ko tādu var sagaidīt diezgan bieži, no ģitāristiem gan ne...
Rorijs: Dažreiz uz skatuves paliek mazliet...garlaicīgi. Pūlī ir daudz labāka atmosfēra, apkārt ir daudz cilvēku, bet uz skatuves esam tikai mēs četri. Pūlī atrasties ir aizraujoši. Ja atgriežamies pie iepriekšējā jautājuma, tad tā ir viena atšķirība starp ASV un Eiropu. Amerikā pūlis no tevis atkāpjas un atstāj daudz brīvas vietas, bet Anglijā cilvēki tevi grābsta, mēģina nozagt cepuri vai kurpes, un ir jācīnās, lai netiktu pilnībā izģērbts.
Vai uz skatuves ir bijis tāds gadījums, kad pamēģināt kaut ko traku, bet pēc tam nodomājat „Nē, vairāk gan tā nedarīšu”.
Rorijs: Biju mazliet iedzēris un kāda koncerta laikā ar visu ģitāru uzrāpos skatuves sastatnēs, aptuveni divu – trīs stāvu augstumā. Centos noturēties un vēl „headbangot”. Pirksti paslīdēja, un knapi paguvu pieķerties ar otru roku. Uz brīdi likās, ka nomiršu. Nozvērējos, ka reibumā vairs tā nedarīšu. Tas bija biedējoši.
Džeisons Batlers no Letlive sastatnēs kāpj visu laiku.
Rou: Jā, bet viņam nav ģitāras.
Rorijs: Un viņš nedzer...
Vasara jums ir bijusi notikumu pilna. Strādājāt arī pie jaunā albuma. Kāds ir progress, un kad varam sagaidīt ko jaunu?
Rou: Viss ir ierakstīts. Gandrīz esam pabeiguši arī miksēšanu, vēl atliek tikai nomāsterēt. Albumu plānojam izdot janvārī.
Izmantojāt visnotaļ zinātnisku metodi, lai izvēlētos dziesmas, ko atstāt albumā. Vai šī pieeja vainagojās panākumiem?
Rou: Jā, galu galā ierakstījām 15 dziesmas, no kurām izvēlēties 11 nebija viegli. Tas aizņēma vairāk laika, nekā sākotnēji plānots, bet albums „plūst” labi un ir daudzveidīgs. Tajā ir viss.
Vai pēc pēdējā albuma A Flash Flood Of Colour panākumiem nav sajūta, ka paši sev esat uzstādījuši augstu latiņu?
Rou: Cenšamies nedomāt par to, cik „veiksmīgs” būs albums. Nedomājam par gatavu produktu, bet vairāk tieši par radošo procesu. Nebija tā, ka apsēdāmies un nolēmām, ka rakstīsim albumu, kas skanēs „tā” un tajā būs „tādas” dziesmas, viss jebkurā brīdi varēja tikt izmainīts. Radīsim mūziku un paskatīsimies, kas notiek.
Iepriekšējā albumā bija daudz sīkas, jautras nianses, piemēram, svilpes, krēslu dauzīšana, „yabba dabba doo” un citas. Vai arī šoreiz ir kas tāds, ko klausītājs no jums negaidītu?
Rou: Pavisam noteikti būs.
Rorijs: Albumā būs dzirdami orķestra elementi. Piesaistījām stīgu kvartetu, obojas. Arī metāla pūšamos – Rou spēlē trompeti, un viņa jaunākais brālis albumā iespēlē trombonu. Dzirdama būs pat stikla pudele (iesit ar pildspalvu pa alus pudeles malu).
Arī šoreiz sadarbojāties ar producentu Denu Velleru. Kādu ietekmi viņš atstāj uz kopējo Enter Shikari skanējumu?
Rou: Viņš ir ļoti radošs un talantīgs. Prot mūs savākt un organizēt mūsu darbu. Bez viņa mēs, visticamāk, pie vienas dziesmas pavadītu divas nedēļas.
Kā ar albuma lirisko saturu? Enter Shikari ir grupa, kas nebaidās izteikt savu viedokli par aktuāliem jautājumiem, un pēdējā laika notikumi ir kaut kas, par ko jums varētu būt kas sakāms.
Rou: Runājam par visdažādākajām lietām, bet šoreiz vairāk koncentrējamies uz zinātni un filosofiju, nevis politiku vai sociālajiem jautājumiem. Dziesmas vēl joprojām ir par problēmām un to risinājumiem. Tajā pašā laikā saglabājam nedaudz humora un komiskos elementus. Viss ir pozitīvi.
Enter Shikari ir nākuši no „pagrīdes”. Kā domājat, cik liela nozīme šobrīd ir hardcore skatuves „scēnai” un „komūnai”?
Rou: Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka daudz laika pavadām tūrē, vai arī tāpēc, ka vienkārši esam pieauguši, bet man ir sajūta, ka skatuves „zelta laiki”, kad viss zēla un plauka, ir aiz muguras. Daudzas koncertvietas tiek aizklapētas līdzekļu trūkuma vai valdības ietekmes dēļ. Zinu par nelielu jauniešu klubu, kurš nesen tika aizslēgts, tā bija lieliska hardcore un ska grupu pieturvieta, bet vairs nepastāv. Tā ir kā cīņa pret varas iestādēm, kas tikai turpinās un turpinās.
Rorijs: Man šķiet, ka viens iemesls, kāpēc tā notiek, ir mūzikas radīšanas tehnoloģiju attīstība. Mūziku daudz vieglāk ir producēt, nevis spēlēt pašiem, daudzi jaunieši izvēlas šo ceļu.
Rou: Tieši tā. Ģitāras vietā izvēlas „Logic” vai „Ableton”, kaut ko lētāku...
Vēl viens, iespējams, svarīgākais jautājums. Kad atgriezīsies Jonny & The Snipers?
Rou: (smejas) Tas tev jāprasa viņiem.
Rorijs: Cerams, ka to sagaidīsim.
