Pastāsti nedaudz par to, kas ir Presiite?
Sākotnēji Presiite tika izveidots kā leibls, bet, manuprāt, tas ir kļuvis vairāk kā arhīvs mūzikai, ko es uzskatu par labu kaut kādā laika periodā. Lai tā mūzika kaut kur paliek, nepazūd. Pēdējās dienās tieši domāju, ka ir ieraksti, kas ir aizmirsušies, un tā mūzika ātri pazūd. Tāpēc, manuprāt, tam ir liela nozīme. Visu sakārtot un darīt to visiem pieejamu. Par brīvu, protams.
Ja es nemaldos, Presiites pirmsākumi ir meklējami 2006. gadā. Kā radās doma par DIY leibla veidošanu?
Mēs gribējām izdot “When My Authorities Fall” plati. Un tā arī vienkārši uztaisīju, neko daudz nepārdomājot. Uz to brīdi Latvijā vienkārši nebija leiblu, kas mums liktos piemērots. Tornis likās tā samērā attāli. Pirms tam bija leibli Kuldīgā un Valmierā, bet tas viss bija tobrīd pašķīdis.
Tāda jūtamāka darbība Presiitē turpinājās līdz 2009. gadam, pēc kā sekoja tāds neliels pieklusums. Kādēļ tā?
Nezinu. Slinkums, droši vien. Es mēģinu darīt to, ko man gribas – tad kad man gribas. Protams, ja neskaita darbu. Un, ja es neesmu kaut kādā periodā kaut ko darījis, acīmredzot negribējās. Protams, bija dažādi blakus apstākļi ar serveriem un domēniem un tā tālāk. Tam sekoja periods, kas ilga dažus gadus, kad es ik pa brīdim plānoju kaut ko atsākt, bet dažādi sīkumi to visu aizkavēja. Tagad ar minimālu piepūli esmu to visu atjaunojis un mēģinu savākt visu atpakaļ kopā. Diemžēl daži ieraksti ir pazuduši.
Kas tev rosināja to domu, ka vajag atjaunot darbību?
Ir sakrājušies daudz ieraksti, ko vajag izdot. Tagad man liekas, ka esmu divus ielicis kopš atjaunošanas. “Annas” un “Sašas”, bet ir vēl kaut kādi divi, trīs, kas vēl ir jāsavāc un jāpalaiž. Tieši tāpēc liekas, ka ir vajadzīgs tāds arhīvs, kur to mūziku publicēt, lai tā nepazustu. Citiem vispār neliekas svarīgi uztaisīt ierakstu, citiem liekas svarīgi ierakstu uztaisīt, bet, kad tas ir izdarīts, ar to arī mūziķiem interese beidzas. Tas, ko es izdodu, nekādā gadījumā nav uz pārdošanu tendēts. Reti kam arī ir interese izdot taustāmu ierakstu. Varbūt tāpēc tas viss ar laiku kaut kur pazūd.
Kuri no gadu gaitā Presiites izdotajiem ierakstiem Tev pašam ir vistuvākie?
Pēdējie... Ir kaut kādi neizdotie, kas man pašam ļoti patīk… “Tesa” – bez jautājumiem. Katrā gadījumā negribās nevienu izcelt, jo neviens nav tāds, par kuru būtu jākaunas vai tāds, kas būtu daudz labāks par visiem pārējiem. Tesas ieraksti varbūt ir nozīmīgākie, jo tie ir visvairāk prasījuši izdošanai, bet es Tesas plati nevērtēju augstāk kā, piemēram, “Sašas” pēdējo albumu. Ja arī ir kaut kāds favorīts, tas tāpat mainās pa laikam. Kādā laika periodā tu klausies vienu, citā citu.
Ko ir ieplānots tuvākajā vai tālākajā nākotnē izdot?
Tie, kas tagad sēž un principā ir gatavi, tikai kaut kāda bildīte ir jāpiemeklē, ir “Vulcanize”. Trīs čaļi no Anglijas. Tad ir Annas jaunais ieraksts. Tas būs kaut kas ļoti, ļoti kruts. Man pirmais liekas nenormāli labs un otrais ir…tas ir vienkārši jādzird. Tur ir daudz negaidītas lietas. Vēl ir pēdējās divas WMAF dziesmas, kuras man jau ļoti sen gribas izdot. Savulaik bija plāns ar Sandinistu no Sanktpēterburgas izdot splitu. Es tās uzskatu par grupas labākajām dziesmām. Gribās nedaudz piemiksēt kaut ko un tā rodas nelielas aizķeršanās ar visu to. Kad būs – nezinu. “Jāņa Čakara” demo varētu izdot. Ir kaut kāds, kas internetā mētājas, bet tas ir sūdīgāks kā tas, kas ir pēdējais variants.
To ierakstu sakarā, kas aizmirstās - tieši šīs intervijas sakarā domāju, kuras ir tās grupas. Bija tāda grupa “Banzai” no Valmieras, uz Dangas bāzes. Viņiem bija ieraksts, kurš es nezinu, kur ir palicis. Tā kā, ja es to dabūšu, tad noteikti to…
No visiem šiem minētajiem ierakstiem, kādos formātos ir plānots tos izdot?
Pārsvarā elektroniski. Man liekas, ka nav liela jēga tos izdot fiziskā formātā. Man, piemēram, vēljoprojām mājās ir kaudze ar V3V diskiem [“ Vismaz Trīs Vārdi”]. Pārējie gan visi ir aizgājuši. “Anna Kijevā” ieraksts noteikti būs kaut kādā citā formātā. Ir tāda neliela cerība, ka varbūt būs plate, bet negribās neko solīt.
Runājot par tiem neizdotajiem ierakstiem, uz nu jau pagaisušā Presiites servera bija tāds projekts “Opijs Tautai”, ko veidoja Muitenieks no Kuldīgas. Tajā bija projekta mūzikas krātuve. To varbūt kaut kādā brīdī atjaunošu. Tieši no arhivēšanas viedokļa ir ļoti daudz veco ierakstu, kurus ir vērts savākt un kaut kādā veidā saglabāt. Viņu paliek arvien mazāk un mazāk. Piemēram “Errata” ieraksts. Ir ieraksti, kas cilvēkiem kaut kur mētājas kaut kādos sūdīgos mp3 un tas arī viss…
Kā tev liekās – vispār ir iespējams “Errata” ierakstu dabūt labā kvalitātē?
Diskā? Man mājās stāv, vienīgais droši vien… Varbūt Muitenieks man to kļūdaini uzticēja, bet tos ierakstus, kas nonāk pie manis, cik nu pēc savas saprašanas, nezaudējot kvalitāti, mēģinu saglabāt. Ir kaut kādi ieraksti, kas, es baidos, paliks tikai kaut kādos 128 kilobitu mp3 un neko citu tu ar viņu vairs nevari izdarīt. Ar “Danga” ierakstu ir līdzīgi. Neatceros vairs īsti, vai bija kaut kas cits, izņemot mp3.
Es mēģinu savākt tos ierakstus, kas man pašam patīk. Un, jo viņu būs vairāk, jo lielāka būs atbildības sajūta par tiem. Man jau tagad, iespējams, ir lielāka atbildības sajūta kā pašām grupām. Piemēram, atbildības sajūta, lai V3V ieraksts būtu pieejams. Viņiem pašiem, visticamāk, ir vienalga. Un tas noteikti ir normāli. Ja vairumam ir grūti vai šķiet nevajadzīgi to ierakstu izdot (kas arī ir normāli un saprotami), tad to pēc tam uzturēt un glabāt, pieskatīt, lai tas nepazūd, ir vel sarežģītāk. Es aicinu visus kam kaut kas ir, bez kvalitātes zuduma formātos, glabāt, vai kačāt to, ko Presiite piedāvā. Pēc tām pēdējām servera problēmām es knapi kaut ko savācu atpakaļ. “Židrūna” koncertierakstu vel neesmu ielicis, tas bija pazudis, bet, par laimi, Klāvam bija saglabāts.
Agrāk Presiitei bija ļoti daudz torrentu, no kuriem daļa vēljoprojām darbojās. Kādas vispār ir tavas domas par mūzikas tirdzniecību un par mūzikas izplatīšanu ar torrentu palīdzību?
Tas tajā laikā bija diezgan progresīvi. Pats no turienes šo to dabūju atpakaļ tagad.
Kopumā man šķiet, ka Latvijas mūzikā vispār, it īpaši nepopulārajā mūzikā, ir ļoti amizanti, ja kāds uztraucas par savu ierakstu tirdzniecību vai nokačāšanu internetā. Man liekas pret to nevajag cīnīties. Ja cilvēks gribēs – viņš nopirks tāpat. Uztraukšanās vienkārši padara tevi par muļķi citu acīs. Latvijas neatkarīgās mūzikas kontekstā jau nu vispār. Es uzjautrinos, ja kāds uztraucas par to, cik diskus viņš pārdos. Tas arī attiecas uz pāris personīgi pazīstamām grupām. Ir tāda grupa “Minuteman”. Bija. Viņiem bija uzskats, ka ieraksti un viss pārējais, kas nav koncerti, ir tikai flaijeris priekš koncertiem.
Pastāsti nedaudz par Presiites iepriekš fiziski izdoto ierakstu procesu, to daudzumu.
Tā... Pirmā WMAF plate bija kaut kur bišku virs 500. To mēs izdevām kopā ar Sašu no Maskavas un Šarapovu no Sanktpēterburgas. Iespiedām Čehijā, vienā no populārajām plašu rūpnīcām. V3V bija 500 diski, tos mēs taisījām Krievijā. Trešais bija “Ricochet” demo, tās bija ļoti ierobežotā daudzumā, matricās rakstīts. Ceturtais laikam bija Silarda un Kostjas splits matricās. Tie bija pie 50. Tad bija Tesas plate, Tai bija kaut kādi 500 eksemplāri. Kaut kur pa vidu bija “9Horizon” diski nelielā daudzumā. Otra Tesas plate bija 300 eksemplāros. Tie ļoti ātri beidzās – bija daži koncerti, kur tās nopirka tiešām daudz. V3V visi droši prasiet – atdodu par velti.
Kā ir ar pieprasījumu pašmāju mūzikas ierakstiem? Cik Es zinu, “Tesa” plates gāja arī uz ārzemēm.
Jā. Lielākā daļa; it īpaši tajā laikā – cik tad Latvijā bija to, kas klausījās plates. Tagad jau ir lielais bums. Konkrēti nepateikšu, bet tas bija desmitos reižu, kad gāju uz pastu un sūtīju. Vēl tās izplatīja OSK no Krievijas, arī Francijā. Tur daļu paņēma “Bokanovsky”, ar ko Tesai bija splits, dalībnieka leibls. Ik pa laikam joprojām prasa …
Kāda ir Tava personīgā attieksme pret fizisko ierakstu?
Es nezinu…man patīk. Tagad vairs tik aktīvi to nedaru, bet agrāk es vācu plates. Tagad izvairos par šo tēmu izdarīt spriedumus. Tāpat kā par ierakstu pārdošanu, tas neliekas tik svarīgi. Tā ir forša aizraušanās, bet tas prasa diezgan daudz naudas. Bija laiks, kad es pusi savas algas noliku par ierakstiem, bet ilgstoši to ir grūti atļauties. Bet tas ir par platēm. Ar diskiem ir savādāk – tie ar laiku sabrūk. Rūpnieciski ražotie vel tā, bet matricas jau daudzas ir nobeigušās. Par kasetēm es nezinu. Tagad ir modē. Kaut kas jau foršs tur ir, bet man nav konkrēta viedokļa par šo tēmu.
Intervijas sākumā tu pieminēji, ka tad, kad sākās Presiites darbība, Latvijā praktiski nebija citu iespēju izdot savus ierakstus. Kāda tavuprāt situācija ir šobrīd?
Man liekas, iespējas ļoti minimālas. Pankroku neviens neizdod. Bija vienīgi “PETyx P”. Ā, tie arī varbūt bija tad, kad sākām Presiiti, es negribu samelot. Viņi ir ļoti forši džeki, bet tajā brīdī muzikāli nebija kaut kas kopīgs. Tagad ir Mika “SKYR”. Es Nezinu, kas vel tagad Latvijā ir tāds, kas izdod interesantu mūziku. Kas tad vēl ir, ja neskaita Mikrekus, I love You? Tie man neliekas īpaši interesanti. Dambis izdod izlases, bet tas nav leibls. Varbūt ir. Es nezinu. Tam ir otršķirīga nozīme. Viņš izdod disku, tam diskam ir kaut kāda tirāža un līdz ar to tas paliks. Par saturu vēl varētu diskutēt. Pēdējā bija visādas interesantas lietas, ko es vai nu biju aizmirsis vai nebiju dzirdējis. Bet bija tur arī pāris dziesmas, bez kurām varēja iztikt.
Kas tev likās šajā izlasē bija lieks?
Man nepatīk “joku” grupas ar sūdīgu humoru, kurām pankroks ir joks. Nevis tādā nozīmē, ka tas būtu jāuztver ļoti nopietni, bet tādā nozīmē, ka, ja tu ikdienā spēlē kaut kādu roku, un tad uztaisi “tipa” citu “panku” grupu un domā, ka nu tik būs baigi smieklīgi…nepatīk man tas.
Ko tavuprāt ar alternatīvo skatuvi nesaistīts cilvēks saprot ar vārdu – panks?
Mani tas laikam vispār neinteresē. Man nav īsti bijis iemesls kādam kaut ko skaidrot. Es neeju, piemēram, darbā un nesaku nevienam – es esmu panks. Es varu uzskatīt sevi par panku, klausīties, ko es gribu, bet nevienam par to nav obligāti jāzina. Es apzināti izvairos runāt par šo tēmu, tā ir mana privātā dzīve.
Ar ko tu nodarbojies ikdienā?
Darbā? Es esmu būvinženieris.
Kādas ir tavas saistības ar mūzikas radīšanu? Kur pats esi piedalījies?
Pēdējais bija “Jānis Čakars” un “Silards”. Pirms tam bija “When My Authorities Fall” un “Pest of a Child”. Bija vel pāris, bet tie bija nenozīmīgi un epizodiski projekti. Nekad neesmu bijis normāls mūziķis, man vienkārši ir paveicies ar cilvēkiem, kas man bijuši apkārt. WMAF es biju tas, ko recenzijās sauca par sieviešu vokālu.
Pēdējā laikā esam redzējuši daudz grupu atkal apvienošanās koncertus. Vai pastāv iespēja, ka kādā pagrabā dzirdēsim Autoritātes?
Es domāju, ka tāda iespējamība ir 0%. Bez komatiem.
Protams, forši ir aiziet un dzirdēt kādu grupu, kuru nekad neesi redzējis, vai esi redzējis, bet ļoti sen, apvienojamies. Ir interesanti, bet citas lielas vērtības tam nav. Ja notiktu WMAF apvienošanās – tas būtu kā klaunāde. Man nav nekādas kauna sajūtas par to, ko mēs darījām, bet tas būtu amizanti, ja mēs to darītu šodien.
Cik būtiski ir grupai ierakstīt albumu?
Daudziem tas neliekas būtiski, un to es ļoti labi saprotu. Bieži vien grupām, kas uzskata, ka viņām ir būtiski ierakstīt albumu, to nevajadzētu darīt.
Tai pat laikā – ir mūziķi, kas spēlē grupās, viņiem ir koncerti, bet kaut ko ierakstīt liekas lieki. Ar domu – kam tas ir vajadzīgs? Bet viņam pašam ir kaut kādas grupas, ko viņš ļoti ciena, un, ja tās grupas nekad nebūtu neko ierakstījušas vai pat spēlējušas koncertus, arī viņa dzīve būtu pavisam citādāka. Nevienam nav pienākums uzturēt scēnu, lai tā eksistētu, lai kaut kas turpinātos, bet man liekas, ka tas ir nepieciešams, lai iedvesmotu citus, lai kāds varbūt radītu kaut ko jaunu. Ja nebūtu kaut kādu ierakstu vai kaut kādu koncertu, ko esmu redzējis, mana dzīve būtu pavisam citāda. Tas ir pilnīgi skaidrs…
Vai neierakstīt dziesmas nav kaut kādā ziņā arī bezatbildība? Tu esi kaut ko radījis, koncertos to pasniedzis cilvēkam. Cilvēkam no tā rodas kaut kādas emocijas, sajūtas, ko viņš varbūt vēlāk gribētu vēlreiz piedzīvot, bet, ja nav ierakstu un nav arī vairs koncertu, mūziķis to savā ziņā klausītājiem liedz.
Tu visu tagad baigi skumjā rakursā nostādīji. Nē. Man liekas – nevienam nav pienākums neko darīt. Tāpēc es arī nevienam nesaku, ka tas ir obligāti jādara. Man ir interesanti iet klausīties grupu koncertus un man liekas, ka, nespēlējot koncertus un neizdodot ierakstus, mūziķi kādam kaut ko atņem. Bet vai tas ir pienākums? Tā es nedomāju. Ierakstīšana arī ir čakars, un es ļoti novērtēju, ka kāds to dara.
Man personīgi spēlēšana un iešana uz koncertiem ļoti daudz ir devusi, un man arī ir sajūta, ka esmu kaut ko devis pretī, bet tas noteikti nekad nav bijis pienākums.
Ko tu gribētu atkal redzēt Latvijas pagrīdes kultūrā?
Es gaidu, kad būs kaut kādi varbūt jaunie leibli, bet liekas, ka nebūs. Gribētos varbūt redzēt tā saucamos zīnus. Neatceros, kad Latvijā būtu pēdējoreiz kaut ko tādu redzējis.
Vai tad tos kā sugu nav iznīcinājis internets?
Nu jā, bet tas nav tas pats. Alternatīvu zīnam nav. Ir visādi portāli, kur kāds ik pa laikam kaut ko ieliek, bet tas nav zīns. Es gan to nevarētu, neesmu rakstītājs. Bet būtu interesanti.
Tas jau arī atkarīgs no skata punkta. Kas nu kuram liekas interesants.
Protams, es arī nemaz neceru, ka vairumam varētu likties interesanti tas ko es daru un Presiite kā tāda. Bet cerams, ka ir cilvēki, kas novērtē tāda arhīva esamību…
Meklē Presiiti šeit:
