Zāle, tad noteikti bija zaļāka, lai gan, protams, ne tik zaļa kā deviņdesmitajos. Kā pirmo lieku jums priekšā sarunu ar Māri Čistovu - Šakāli un Kārli Purviņu – KP, 2007. gada 29. martā, Ziedoņdārzā (taisnības labad piebildīšu, ka intervija ievilkās uz trijām dienām un notika godinot labākās LV 90.to gadu andergraunda mūzikas subkultūras tradīcijas).
Māris Čistovs – tautā pazīstams kā Šakālis, Šakmāris, Šaks, Saktiņš... Cilvēks ar īstu rokenrola dvēseli. Spēlējis bungas dažādos projektos un grupās. Dažas no tām – Plastilīns, Sirke, Kartāga, Inokentijs Mārpls, One Voice, Latvijas Gāze, PND, Headshot, Zaķis un citās.
Kārlis Purviņš jeb Kārlītis – darbojies gan kā bundzinieks, gan ģitārists vairākās HC grupās, piemēram, One Voice, Vismaz Trīs Vārdi (V3V), Zaķis.
Inese Tone: Kas jums asociējas ar vārdiem deviņdesmito gadu andergraunds Latvijā?
Šakālis: Dzeršana, kas iet roku rokā ar radošo izaugsmi. Piemēram, grupa Kartāga – sadzērās un dziedāja par nāvi.
KP: Tas bija tik sen. Es uz koncertiem sāku staigāt apmēram 1996. gadā.
Šakālis: Es pa to sabiedrību sāku maisīties 1994., 1995. gadā. Pirmā grupa, kurā spēlēju bija Plastilīns.
IT: Kādas noskaņas valdīja tajā laikā?
Šakālis: Nenoliedzami depresīvas. Sāpes un ciešanas (smejas).
KP: Bija tāda kā sapratne, ka rīt tas viss pazudīs. Izvēlētības sajūta. Nolemtība. Paklausoties 90.to gadu andergraunda mūzikas ierakstus nolemtības sajūta nepamet.
IT: Andergraunds meklē savu klausītāju – tas vēlas kaut ko pateikt, vai arī spēlē sava prieka pēc?
Šakālis: Par sevi varu teikt, ka pilnīgi noteikti sava prieka pēc. Tā bija pārsvarā. Arī koncerti bija daudz retāk. Sāku spēlēt bungas, jo man likās, ka tas ir ļoti forši. Domāju – ooo es arī tā gribu.
IT: Vai idejas un mērķi, kas likās svarīgi tolaik ir saglabājuši savu nozīmi vai mainījušies?
Šakālis: Viss jau mainās. Tas, kas liekas svarīgs šodien, pēc pāris gadiem varbūt liksies pat smieklīgs.
IT: Vai 90.to gadu latviešu andergraunda mūzika ir atstājusi daudz paliekošu vērtību? Man šķiet jaunieši un cilvēki nav diez ko zinoši šajā jomā.
Šakālis: Protams, ir atstājusi vērtības.
KP: Mūsdienu emo jauniešiem nemaz nedrīkst dot Kartāgu klausīties, viņi pakārsies (smejas).
Šakālis: Mūsdienu jaunieši vispār nemēdz iedziļināties vēsturē.
IT: Atceros, ka 90.to gadu beigās un vēl jaunās tūkstošgades sākumā visi andergraunda atzarojumu pārstāvji čupojās kopā. Nebija vēl sadalījušies nošķirtos grupējumos. Kā jums liekas, kādēļ tā ir noticis?
KP: Tagad ir vairāk cilvēku, kas iet uz tādiem pasākumiem. Agrāk bija labi, ja viens pasākums mēnesī, uz kuru visi arī gāja.
Šakālis: Tagad ir gandrīz katru dienu. Bieži pat vairāki vienā dienā. Ej kur gribi.
IT: Tādā gadījumā, mūsdienās vispār vēl var runāt par andergraunda kultūru?
Šakālis: Nevar jau.
KP: Runāt var, bet vērtība ir mazinājusies. 90.tajos katra kasete bija vērtība, tagad piespied pāris podziņas un tev ir vesela diskogrāfija kompī.
Šakālis: Jā, atceros, kā mēs izdevām grupas Plastilīns ierakstu. Paši mājās uz kasetnieka sakopējām kādas 30 kasetes un pēc tam vēl lenti no galiem vilkām ārā, lai nebūtu tukšumi. Griezām un līmējām. Baigā ņemšanās bija. Mūsdienās jau kas – lejupielādes programma DC++ un aiziet.
IT: Tātad andergraunds ir miris?
Šakālis: Nu kā to ņem. Nav jau īsti miris.
KP: Viņš ir pieejamāks.
IT: Tad vai to var saukt par andergraundu?
Šakālis: Nu varbūt mūsdienās ir tā – tu esi andergraunds, ja neesi pārdevies kādai no lielajām ierakstu kompānijām. Tu varētu izdomāt terminu kā to apzīmēt.
IT: Nu postandergraunds skan diezgan smieklīgi un neveikli
KP: varbūt bēniņi? (smejas)
IT: Kā mainījās andergraunda mūzika 90.to gadu ietvaros. Vai var runāt par attīstību, izmaiņām, varbūt stagnāciju?
Šakālis: Vairāk naudas parādījās, varēja dabūt labākus instrumentus. Pieauga grupu un koncertu skaits.
KP: Kvalitāte auga.
Šakālis: Jā labāki ieraksti, sāka izdot matricās ne vairs kasetēs.
IT: Tas ir vairāk par tehnisko pusi, kā ar māksliniecisko attīstību?
KP: Daudzveidība un nodalīšanās. Piemēram, 90.to gadu beigās nodalījās panks no hārdkora. Agrāk bija mazāk snobisma.
Šakālis: Jā, mēs ar brāļiem Pumpuriem no pankgrupas PND vienreiz spriedām, ka vairs nav tās unity, kas bija agrāk.
[intervija notiek neformālā gaisotnē sēžot uz soliņa Ziedoņdārzā ar saulē samiegtām acīm un daudz smiekliem. Kādā brīdī iet garām ZĪ – Edgars Zilberts no nu jau vairs neeksistējošās grupas Passive Voice. Arī viņam tiek pajautāts – kas ir andergraunds? Viņš nosmīn un pastāsta, ko lasījis diskusijā portāla draugiem.lv domubiedru grupā HipHop.lv. Kāds jaunietis vērsies pie pārējiem ar jautājumu, lai pastāsta viņam kas ir andergraunds, viņam esot kauns, ka to nezinot. „Ģeniālākās” atbildes bijušas „vai tad tu nezini 50cent dziesmu Get Low, Get Low?” un „kā? Tas taču ir Need For Speed Underground”.]
IT: Kas jūsuprāt bija redzamākie cilvēki 90.to gadu andergraunda mūzikas scēnā?
Šakālis: Viesturs Irbe – viņš nedzēra (smejas).
IT: Pastāstiet par grupu One Voice – abi esat kādu laiku tajā spēlējuši.
Šakālis: Man ļoti patika.
KP: Smieklīgi bija. Vispār One Voice sākās ilgi pirms Viestura. Viesturs atnāca vēlāk, kā dziedātājs. Grupa sākās kādā 1996. vai 1997. gadā, kā mājas pašdarbība. Sākotnējais sastāvs bija – es, Renārs Celmiņš, Kārlis Apinis.
Tas vispār bija baigi nesaprotami – pēkšņi uzradās – nedzerošs cilvēks.
Šakālis: tas tajā laikā bija ļoti jocīgi – straight edge.
KP: Viesturs uzradās kā cilvēks nodevējs (smejas). Paskaties, kur viņš ir tagad [t.i. viņš vairs nav sXe – aut.piezīme]. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi.
1999. gadā One Voice ierakstījās skolas bibliotēkā, pretim Dambja mājai. Bungas atradās starp diviem skapjiem, kuros bija grāmatas. Diezgan uzjautrinoši. Tur ierakstījās arī grupa Sirke.
IT: Kā jums liekas, kāpēc notiek cilvēku cirkulācija no vienas grupas uz otru?
KP: Cilvēkresursu trūkums.
Šakālis: Draugu padarīšana. Kā arī lielu personību sadzīvošanas problēma. Kāpēc izjuka Kartāga – tāpēc, ka nevar būt divi stāri vienā grupā.
KP: Jā, paskaties, kas notika ar bītliem.
IT: Kuras grupas noteikti nedrīkst aizmirst pieminēt?
KP: Vonosonoloppus
Šakālis: Jā.
KP: Vienīgais īstais latviešu hārdkors. Pārējais jau ir ar amerikāņu ietekmēm. Vēl bija Čapajeva Vagons, bet tas vairāk uz panku. No pankgrupām pieminēšanas vērta ir Non Skid no Valmieras.
Šakālis: 90.tajos Valmierā bija tāda Māra Priedkalns un Saimons Bačers, kas nodarbojās ar andegraunda kultūras kopšanu. Viņi izdeva plati Peasants with Pitchforks, mācīja jauniešiem angļu valodu.
IT: Vispār man ir radies iespaids, ka Rīgā, kā jau centrā valdīja plašāka stilistiskā daudzveidība, bet vietās ārpus tās, kur bija vairāk vai mazāk spēcīga andergraunda skatuve – Smiltenē, Kuldīgā, Valmierā – populārāks bija tieši hārdkors.
Šakālis: Nu bija jau arī popgrupas, nu kaut kas savādāks, bet nebija tik izcilas, lai kāds viņas ievērotu un atcerētos.
KP: Man liekas, ka hārdkora uzplaukums bija 90.to otrajā pusē.
Šakālis: Ļoti spēcīgs bija arī krievvalodīgo uņģiks. No Salaspils nāca vairākas ļoti labas grupas. Viņi gan vairāk tādu klasiskāku roku spēlēja. Laba grupa bija 33oh Ļetņij Podonok.
KP: Arī Koņec Kapitaļizma
IT: Kā ar elektronisko mūziku 90.to gadu andergraunda skatuvē?
KP: Es atceros tikai grupu Yaputhma Sound System.
Šakālis: Kirils no tās grupas iespēlēja Pavasara Dziesmu Inokentija Mārpla ierakstā. Zagga tagad ir superdīdžejs, Vovka arī. Ko dara Gosh es nezinu.
IT: Reps? Hiphops? Bija kaut kas tāds?
Šakālis: Fact priekš tā laika likās labi. Fuck Art bija pirmie mēģinājumi hip hopa virzienā.
KP: Ja tik pirms viņiem to jau nebija sācis mēģināt Roberts Gobziņš.
IT: Kādi festivāli tolaik notika? Vietas, kur regulāri notika koncerti?
Šakālis: Atdod Galus. Tas vienreiz notika Vēstures un filozofijas fakultātē un toreiz nejauši tika izdedzināta viena auditorija.
IT: Kā tā – nejauši izdedzināta?
Šakālis: Laikam kāds bija iemetis miskastē kārtīgi nenodzēstu končiku. Aizdegās un izdega.
Mad Mix bija visīstākā ugāra vieta. Par to varētu uzrakstīt veselu zinātnisko darbu. Viņš atradās uz A. Briāna ielas, pie Šarlotes ielas. Tur man liekas uzstājās pilnīgi visi. Skatuve bija maziņa un tai priekšā bija restes. Grupai Kartāga tur bija pat grūti visiem satilpt – daudz dalībnieku bija. Alus maksāja 20 santīmus.
Vēl bija Dzelzceļnieku klubs, bet pa turieni vairāk metālisti ņēmās. Arī dažādas ārzemju grupas uz turieni brauca.
IT: Kāpēc deviņdesmitajos bija tik raksturīgi visu salīdzināt ar ārzemju grupām?
Šakālis: Kāpēc tikai 90. tajos? Mūsdienās notiek tas pats.
IT: man liekas, ka mūsdienās tas ir savādāk, jo ir cita informācijas aprite un mūziķu daudzums.
KP: Salīdzināt jau var jebko. Neko jaunu jau neizdomāsi. Akordi tie paši. Var piemēram, salīdzināt Inokentiju Mārplu ar Elvisu Presliju – trīs akordi uz ģitāras un dziesma gatava.
Šakālis: Par tām pašām septiņām notīm jau vairāk neizdomāsi. Daudzi jau arī sāk spēlēt ar koveriem. Kamēr nav savas dziesmas.
IT: Jā, grupa Exit, piemēram, sāka ar Nirvana koveriem.
Šakālis: Maziņš biju, braucu uz Āgenskalna ģimnāziju klausīties kā viņi spēlē Smells Like Teen Spirit.
IT: Pašķirstīju 90.to gadu žurnālus Pastnieku iela un Pastnieku Avēnija. Tur ir bieži ir publicēti topi, kur lielā jūklī sarindotas kvalitatīvas un galīgi nekvalitatīvas ārzemju un latviešu grupas. Kā topu sastādītājs minēta LatvianIndependent Agency of Mass Media, tās locekļi tiek turēti noslēpumā. Nezini, kas zem tā visa slēpjas?
Šakālis: Man liekas, ka tas varētu būt Klāss Vāvere. Viņš vienīgais tajā laikā ar tādām lietām nodarbojās. Bet tikpat labi tās var būt manas iedomas.
Foto: Kārlis Purviņš (bildes autors – Gatis Graudiņš)
