Ģirts: Sveiks! Kā jūties šodien?
Jürgen: Labi! Bija ļoti darbīgs rīts, un vispār pēdējā nedēļa pirms koncertiem vienmēr ir darbīga! Kopumā es esmu ļoti aizņemts, nepaiet diena, kad man uz galda nav kaudze ar darbiem, jo es vēl strādāju mūzikas ierakstu kompānijā Cleopatra Records.
Ģ: Jā, ļoti daudz darba, un vēl tik tikko izlaidāt video ar Caliban dziesmai Alive in the Glass Cage.
J: Tā ir jau izlaista?
Ģ: Pirms 20 minūtēm! (Intervija tapusi 28. jūlijā - red.)
J: Lieliski!
Ģ: Tikko noskatījos, un tā ir laikam tieši tāda, ko varētu sagaidīt no Die Krupps sadarbības ar Caliban. Īstenībā dziesma ir pat nedaudz catchy.
J: Jā, tā ir, tāpat kā oriģinālversija. Mani pārsteidza tas, ka es Caliban aizsūtīju laikam sešas dziesmas, lai viņi izvēlas visvairāk sev tīkamo, un viņi lēma par labu tieši šai. Es domāju, ka tā ir laba izvēle, bet es gaidīju, ka būs kāda sarežģītāka dziesma, bet izvēle krita tieši uz Glass Cage, kas ir arī labi, jo tajā var labi apvienot veco Die Krupps skanējumu ar jaunu pieskaņu. Sadarbība ar viņiem pacēla šo gabalu citā līmenī.
Ģ: Dažreiz tas grūtākais ceļš nav tas pats labākais.
J: Tieši tā.
Ģ: Runājot par festivāliem, kā redzu jūsu tūres grafikā šogad ir tikai pāris koncerti, no kuriem vienīgais Austrumeiropā ir tieši Latvijā. Kāpēc tieši pie mums un kāpēc vispār tikai pirmo reizi 36 gadu laikā?
J: Mums piedāvāja, un mēs neesam tur bijuši, tāpēc bija labs iemesls. Mēs neizvēlāmies valstis pēc kaut kādiem personīgiem kritērijiem, mēs vienmēr vēlamies spēlēt vietās, kurās neesam ciemojušies.
Ģ: Ir pagājuši 36 gadi, sen jau bija laiks!
J: Tieši tādēļ bija arī viegli piekrist, ļoti gaidām koncertu!
Ģ: Acīmredzot jūs nevadāties pēc kaut kādiem noteiktiem izvēles kritērijiem, jo ir viens koncerts Vācijā, tad braucat uz Latviju, bet pēc tam atpakaļ uz Vāciju, pa ceļam piestājot Čehijā.
J: Es uzskatu, ka nevajadzētu būt kaut kādām īpaši izteiktām vēlmēm doties uz kādu konkrētu valsti, jo man ir interesanti spēlēt visur. Es neizvēlos Anglijas vietā Vāciju, vai arī Franciju kādas citas valsts vietā. Man patīk dažādība, un mēs esam piedzīvojuši daudz labu šovu dažādās valstīs. Vienmēr ir aizraujoši spēlēt vietā, kur nekad neesi uzstājies.
Ģ: Es esmu redzējis, ka uzstājies ar īpašiem perkusijas instrumentiem, vai tie tiks arī ņemti līdzi?
J: Noteikti! Stahlophon ir neaizvietojams Die Krupps arsenālā, tas ir ļoti skaļš elements grupā, un tas noteikti iespaidīgāk skan dzīvajā. Protams, to var izmantot arī studijā, instruments piedod īpatnēju skanējumu, bet redzēt un dzirdēt to dzīvajā ir pavisam cita lieta. Tāpēc mēs to ņemam vienmēr līdzi. Ģitāristam ir sava ģitāra, un man – stahlophon.
Ģ: Tas ir daļa no grupas. Pagājušajā gadā devāties tūrē, prezentējot Metal Machine Music, un tūre beidzās decembrī Japānā. Ko esat paveikuši šajā laikā posmā?
J: Strādājam pie jaunā albuma. Pagājušomēnes izlaidām mūsu pirmo DVD Im Schatten der Ringe, tāpat pabeidzām darbu pie Stahlwerkrequiem, kas ir Stahlwerksinfonie tikai jaunā skanējumā. Pēc tam uzņēmām videoklipu un nospēlējām pāris koncertus Vācijā. Drīzumā iznāks singls, pēc kura būs vēl pāris koncerti. Starp šoviem intensīvi darbojamies pie jaunā albuma.
Ģ: Vai ir jau nosprausts aptuvenais albuma izdošanas datums?
J: Es negribu par to runāt. Mēs to, protams, vēlētos izdot pavasarī, bet mūsu koncertu menedžeri vēlas, lai to izdotu nākamajā rudenī. Skatīsimies, kas notiks!
Ģ: Pirmo reizi Die Krupps sastapu apmēram pirms 15 gadiem, dzirdot To The Hilt singlu un Tribute to Metallica albumu, bet jūsu vēsture iet vēl senāk, varētu pat teikt, ka esat piedzīvojuši metālmūzikas visas dekādes, kā šis žanrs ir šo gadu laikā attīstījies un vai tas vēl attīstās?
J: Ja godīgi, tad negribētu teikt, ka es neredzu attīstību, bet man rodas sajūta, ka mūzika vispār atrodas stagnācijas periodā, jo viss, ko dzirdu mūsdienās, ir balstīts uz kaut ko, kas ir radīts pagātnē. Neviens nav no jauna izveidojis riteni, un neviens nav radījis mūziku, kurai nebūtu saikne ar pagātni. Viss balstās uz to, kas ir darīts iepriekš. Vienmēr, kad dzirdu kādu metāla dziesmu, man liekas, ka to jau esmu dzirdējis. Tas ir ļoti reti, kad es varu pie sevis nodomāt, ka tas ir kaut kas nebijis un ka kāds mēģina kaut ko jaunu. Man tas ir savādāk, jo es uzaugu septiņdesmitajos, es klausījos mūziku, kurai nebija tiešas saiknes ar pagātni. Glamroks, Bovijs, T-Rex un daudzi citi. Varbūt bija neliela saistība ar iepriekš radīto, bet skaņa un viss pārējais bija krietni savādāks nekā pirms tam. Tas pats ar pirmo panka vilni 1976. gadā, kad bija Siouxsie and the Banshees, Devo, Suicide, Wire, viņi mēģināja kaut ko nebijušu. Es esmu laikam nedaudz sabojāts, jo, mūsdienās dzirdot metālu, liekas, ka tas varētu būt no deviņdesmitajiem. Man nerodas sajūta, ka žanrs ir attīstījies. Ļoti vienkāršojot, starp Elvisu Presliju un Džimiju Hendriksu bija pieci gadi, starp Hendriksu un teiksim glamroku bija pieci gadi, starp panku un disko bija pieci, starp repu un hiphopu atkal bija pieci. Tajā laikā mūzika attīstījās neiedomājamos ātrumos.
Ģ: Tev ir taisnība!
J: Mūsdienās lielākā daļa tiek balstīta uz to, kas ir radīts pirms 20, 30, 40 gadiem. Protams, ir arī daudz laba materiāla, bet es vēlētos redzēt tās attīstību arī šodien. Tas pats skar arī mūzikas producēšanu, viss tiek normēts. Piemēram, tu vēlies uzsākt panka grupu, tātad tev vajag tavu Marshall un Gibson ģitāru. Ja vēlies independent/alternative rokgrupu, tad noteikti ir nepieciešams Vox pastiprinātājs un Fender ģitāra. Ja gribi spēlēt metālu, tad jāiegādājas MESA/Boogie pastiprinātāju.
Ģ: Viss ir pasniegts priekšā.
J: Nav tādas lietas, kā izmēģināšana un kļūdas. Pirms tam neviens nezināja, ar ko kaut kāds žanrs jāspēlē. Es atceros, kad es devos uz mūzikas veikalu 1976. gadā, kurā bija viena Gibson un viena Fender ģitāra. Es izvēlējos pirmo, kad atnācu mājās, tad atskārtu, ka man ir pārdota bojāta ģitāra. Devos atpakaļ un prasīju, lai iemaina pret to otru. Tas pats ar sintezatoriem, Diseldorfā bija pieejami tikai pāris tādi veikalā, tu nevarēji izvēlēties starp 20-30 dažādu marku sintezatoriem. Tas, kas tur bija, bija arī viss, un tieši tā arī skanēja tava grupa. Tieši tādēļ arī katra grupa skanēja savādāk. Mūzikas producēšana arī ir ļoti svarīgs aspekts. Viss mūsdienās skan līdzīgi, jo visi izmanto vienas un tās pašas ierīces. Tu pat zini, kuru mikrofonu vajag izmantot, lai dabūtu grunge skaņu, kur to novietot pret skaļruņiem. Es labprāt gribētu redzēt studijā producentu līdzīgu kā Džimiju Peidžu, kurš paspēlētos ar mikrofoniem, kurš meklētu interesantākos veidus, kur novietot telpā mikrofonus, kādus pastiprinātājus un kādas ģitāras izmantot. Tas, ko Džimijs panāca ar Led Zeppelin skaņu, ir kaut kas fenomenāls. Diemžēl cilvēki to nesaprot. Es klausos tikai tad, ja mūzikai ir laba un producēšana ir pārdomāta, grupai ir pašai savs, unikāls skanējums un ja viņi tiešām cenšas radīt kaut ko jaunu un svaigu.
Ģ: Mūsdienās atrast kaut ko nebijušu tik tiešām ir ļoti grūti.
J: Tas ir reti, kad klausos albumu un nodomāju, ka tas ir tiešām kaut kas lielisks. Lielākā daļa vienkārši pēc noklausīšanās pazūd. Diemžēl.
Ģ: Mūzikas noturēšanās un uzmanības noķeršana ir ļoti svarīga. Runājot par diviem pēdējiem albumiem, kurus klausījos ar patiesu prieku, jo liekas, ka tie ir paņemti no jūsu senākā kataloga. Cik ļoti grūti bija atgriezties ar jaunu materiālu pēc visiem šiem gadiem?
J: Mēs albumus izlaižam tikai tad, kad mums rodas vēlme. Pienāca laiks, un tas bija ļoti viegli. Kad likām kopā Machinist of Joy tas bija salīdzinoši viegli, jo zinājām, ko vēlamies. Bija skaidrs virziens un mērķis. Līdzīgi bija ar pēdējo albumu Metal Machine Music. Mēs bijām pārliecināti par to, ko darījām. Producēšana vienmēr ir sarežģīta, ja vienīgi nav jau iepriekš labi sagatavota grupa, kura ienāk studijā un nospēlē visu, kā nākas. Vienmēr, kad dodamies studijā, esam ar vīziju. Es zinu, kā ir tad, ja tev pašam nav skaidrs, un leibls uzspiež vēl savus nosacījumus, ka ir nepieciešams radīt albumu. Ja nav vīzijas un skaidras idejas, kas ir tas, ko tu vēlies iegūt, tad noteikti producēšana būs laikietilpīgāka.
Ģ: Ideja nevar rasties no zila gaisa.
J: Tas ir tieši tas, ko es saku. Piemēram, mēs parakstījām līgumu ar ierakstu kompāniju 2008. gadā, bet mums pagāja aptuveni pieci gadi, kad sākām lipināt kaut ko kopā. Paralēli albumam, strādāju arī Cleopatra Records, bet sajūta bija tāda, ka vēl nav īstais laiks Die Krupps albumam, jo nebija skaidrs virziens tolaik. 2014. gadā izlaidām Machinist of Joy, un tas bija īstais laiks albumam. Ja uz mums tiktu izdarīts spiediens no leibla, lai izdodam albumu 2010. gadā, tad, manuprāt, mums nesanāktu tik labs un fokusēts albums. Sākotnēji man vispār bija ideja, par kuru ilgi cīnījos, ka vajadzētu izdot EP ik pa sešiem mēnešiem. Katrs EP atspoguļotu Die Krupps pašreizējo stāvokli un nodarbošanos. Ierakstu kompānija bija pilnīgi pret to, jo viņiem vajadzēja pilnā garuma albumu, kuram mums vajadzēja vairāk laika. Tāpēc es pretojos izlaist kaut ko, pirms nebija īstais laiks tam. Ar pēdējo albumu bija nedaudz vieglāk, jo bijām uz viļņa, zinājām, ko iesākt ar jauno ierakstu. Domāju, ka arī ar nākamo nevajadzētu būt problēmām, pagaidām tas ir apstājies, jo šogad izdevām vēl citus ierakstus. Protams, varējām albumu iesākt rakstīt arī pagājušogad, bet vēlējāmies paņemt nelielu pauzi. Pagaidām ir astoņas vai deviņas dziesmas.
Ģ: Runājot par ierakstīšanas procesu, vai tas, ka tu dzīvo ASV, neietekmē grupas darbību?
J: Albumu producēšanu parasti uzņemos es un Kriss Līts (Chris Lietz), kurš dzīvo La Palmā. Mēs jau ilgu laiku dzīvojam ārpus Vācijas. Es pazīstu Krisu kopš mēs bijām 11 gadus veci, tāpēc mēs viens otru saprotam no pusvārda. Mums nevajag sēdēt blakus, lai zinātu, ko katrs vēlas. Mūsdienās tomēr ir tik daudz veidu, kā var pārsūtīt failus, piemēram, mūsu ģitārists Marsels ierakstīja savas daļas Hamburgā, es sazinājos ar Krisu telefoniski par izmaiņām ierakstā un līdzīgi. Tas nav tā, kā bija deviņdesmitajos, kad mana studija bija šeit štatos, bet Kriss vēl dzīvoja Diseldorfā. Man vajadzēja viņam sūtīt no Ostinas diskus. Es atceros, kā pie manām durvīm ik pa pārdienām ieradās FedEx pārstāvis, lai sagaidītu diskus, kuri tolaik tika rakstīti gliemeža ātrumā.
Ģ: Briesmas!
J: Mūsdienās tu vari ērti pārsūtīt failus. Man tas šķiet interesanti, un man patīk tā strādāt. Protams, ir forši būt kopā studijā, bet nav ļoti lielas nepieciešamības. Ja tu pazīsti otru cilvēku labi un ja ir iespēja sazināties, tad tas ir iespējams. Varbūt studijā darbs nebūtu tik ļoti fokusēts, jo tā parasti notiek, ja vienā telpā ir pārāk daudz pavāru. Es cenšos, lai mana atrašanās vieta nekādi neietekmētu idejas un mūziku. Es cenšos distancēties no manas dzīvesvietas. Die Krupps ir jāpaliek Die Krupps, neatkarīgi no tā, kur mūzika tiek radīta.
Ģ: Pat ja palīdz FedEx pārstāvis.
J: Nav svarīgi, vai es esmu šeit Ostinā vai Vācijā, mūzikai nevajadzētu mainīties. Man šķiet, ka tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mūsu mūzikā nav ietekme no tā, kur dzīvojam, jo atrodamies katrs savā malā. Tas ir Die Krupps, neskatoties, kur grupas sastāvdaļas tiek veidotas. Es bieži saņemu šos jautājumus, kāpēc mūsu mūzika neizklausās amerikāniska. Tā nekad neizklausīsies!
Ģ: Atgriežoties pie singla To The Hilt, vai tā ir dziesma par tavām pūlēm pārvākties no Vācijas uz ASV?
J: Tā noteikti ir par mani, bet tā ir arī par visiem, kuri jūtas, ka ir nepareizajā vietā. Tolaik, kad rakstīju šo dziesmu, man bija šādas sajūtas. Es nejutos savā ādā. Es Vācijā jūtos nevietā, nekad nejutos kā mājās, vienmēr bija vēlme doties kaut kur citur. Tagad šīs sajūtas ir tikai pastiprinājušās. Bērnībā jutos kā ārzemnieks tur, es to nevaru izskaidrot. Nevarēju atrast kopīgu valodu ar vienaudžiem. Man bija draugi, bet es jutos attālināti no vāciešu mentalitātes un tradīcijām. Nejutu neko kopīgu ar to visu! Nekad! Man vajadzēja tikt prom no turienes, un es zināju, ka to izdarīšu, un es to arī paveicu! Es nevarēju adaptēties tajā vidē, man ir vēl joprojām draugi tur, bet es nevarēju sadzīvot ar to domu, ka esmu tur iemests, un man vajadzētu tur palikt, jo tur atrodas manas saknes. Es visu laiku vēlējos doties prom, un to iesaku arī citiem – ja jums kaut kas nepatīk, ir šaubas, tad dodies projām. Ja esi depresīvi noskaņots, ej un maini savu apkārtējo vidi. Atceros, kad biju pavisam jauns, devāmies ar ģimeni izbraukumos. Kad atgriezāmies Diseldorfā, es vienmēr tēvam jautāju, kāpēc mums ir jāatgriežas, uz ko viņš atbildēja, ka viņš šeit strādā. Tāpēc es viņam vaicāju: „Kāpēc tu nestrādā tur?” Lai gan tēvs atbildēja, ka tas ir stulbs jautājums, man tā nešķita. Kāpēc vajag katru gadu doties kaut kur atvaļinājumā, ja varētu atrast darbu tajā vietā? Kāpēc nedzīvot tur, kur tev pašam ir patīkami? Viņš nevarēja atbildēt uz šo jautājumu, bet es tieši to vēlējos panākt. Es vēlējos dzīvot tur, kur varētu justies kā mājās.
Ģ: Tavas mājas ir tur, kur tava sirds!
J: Tieši tā!
Ģ: Tad tev nav tas, ko vācieši dēvē par heimweh (ilgas pēc mājām)?
J: Man tās noteikti nav. Es to nevaru izskaidrot, man tās nekad nav bijis. Nav bijusi diena, kad domātu: „Ak, mans dievs, kā es vēlos doties uz Vāciju!” Man nav tādas sajūtas, jūtos labi tur, kur tagad dzīvoju. Tā, kā tu arī saki, ka mājas ir tur, kur tava sirds. Man patīk apciemot draugus un ģimeni Vācijā tūres laikā, vairāk gan man nevajag.
Ģ: Tik un tā ir ļoti daudz pieturvietas Vācijā ar Die Krupps!
J: Man ir nobukots dzīvoklis Vācijā starp šoviem, tagad laikam būs ilgākais posms, ko tur pavadīšu. Izbraukšu arī ārpus pilsētas, atpūtīšos nedaudz.
Ģ: Tu jau minēji, ka ārpus Die Krupps tu līdzdarbojies Cleopatra Records ierakstu kompānijā. Pastāsti nedaudz vairāk par to!
J: Es producēju ļoti daudz mūzikas Cleopatra Records kompānijā. Diapazons ir ļoti plašs, piemēram, tagad strādāju pie Iggy Pop dziesmas, tāpat pie pāris Rnb un soul mūzikas māksliniekiem, ir vēl viens šausmu filmas skaņu celiņš. Pirms tam darbojos pie Ministry dziesmām, grūti atcerēties visu. Ir kādas 20 līdz 25 dziesmas mēnesī. Nick Turner, Hawkwing, pat DMX, UB Subs, Leatherstrip, Ginger Baker, kurš ir bundzinieks no Cream, grupa, pēc kuras Ēriks Kleptons uzsāka savu solo karjeru. Es strādāju ar vecākiem mūziķiem, strādājām pie Kīta Emersona dziesmām pirms viņa nāves, sadarbojāmies ar Robiju Krīgeru no The Doors. Mūsu žanru diapazons ir ļoti plašs. Man tas ļoti patīk, jo varu strādāt ar daudz māksliniekiem. Pat tad, ja viņi nav studijā, viņi atsūta failus, un mēs sagatavojam mūziku, ģitāras vai vokālu. Galu galā esam kā atbalsta grupa. Šķiet, ka novembrī pie mums iegriezīsies Pink Fairies.
Ģ: Maģiski!
J: Visu laiku notiek kaut kas interesants! Tas tikai papildina kopainu, ko es nevēlos pazaudēt. Strādāšana ar citiem māksliniekiem atbrīvo manu prātu un padara manu dzīvi interesantāku. Mūzika ir mana dzīve.
Ģ: Kā to visu var apvienot?
J: Es neteiktu apvienot, bet gan nodalīt. Es neļauju manai mūzikai iejaukties šajā procesā, tā ir pavisam cita lieta. Es varu novērsties no savas mūzikas, un darīt visu šo producēšanas darbu. Ja esi pārāk traki ierauts šo darbu virpulī, tad var gadīties, ka neredzi lietu patieso būtību. Vajag distancēties dažreiz, lai atbrīvotu prātu un arī ausis. Tā ir kā atslodze, tāpēc tas ir lieliski būt iesaistītam Cleopatra Records, jo es tieku uzspēlēt ģitāru, basģitāru, ko es nevaru Die Krupps. Dažreiz esmu, protams, arī kaut no nospēlējis, bet lielākoties tas ir tikai sintezators. Šeit es spēlēju visus ģitāras celiņus. Nesen mēs taisījām Kristīnas Agileras filmai Burlesque vienu dziesmu. Pirmajās 10-15 minūtēs, kad viņa sēž pie bāra, tiek atskaņota dziesma Diamonds are girls best friend, ko mēs pārveidojām rockabilly swing versijā, kur spēlēju ģitāru, turklāt vēl pat ar solo gabalu. Tas bija jautri! Esam arī uzlabojuši pāris The Stooges demo albumus, kur es pievienoju gan ģitāru, gan basu, gan arī bungas, jo oriģināls ir sliktā kvalitātē, tāpēc bija jātaisa viss pa jaunam. Tas nav minēts albumā, bet man tas dara prieku, ka esam taisījuši dziesmas kādam. Mēs bijām The Stooges atbalsta grupa.
Ģ: Festivāls Laba Daba ir tepat aiz stūra, un diemžēl jāatzīst, ka tur varētu būt kāds, kurš nezina Die Krupps, tāpēc, kuras trīs dziesmas no jūsu kataloga, tu vēlētos izcelt, lai sniegtu nelielu ieskatu tam, kas būs sagaidāms 6. augustā vakarā?
J: Es noteikti teiktu Fatherland, Metal Machine Music un pieliktu klāt arī kādu jaunu gabalu, piemēram, Robosapien. Tās trīs apmēram parāda, ko varētu sagaidīt no mums, jo koncertā ir sagaidāms sajaukums starp electro un metal/industrial. Mēs cenšamies vienmēr nospēlēt pēc iespējas vairāk no mūsu materiāla. Gan no Krupps sākuma, gan arī līdz mūsdienām.
Ģ: Šī ir pirmā reize, kad Die Krupps viesosies Latvijā, ko esat dzirdējuši par mums?
J: Ja godīgi, tad es neklausos to, ko man stāsta cilvēki, ja tiek runāts par citām valstīm, jo es gribu to piedzīvot pats. Ja ir kaut kas negatīvs, tad to nemaz neuztveru. Gribu doties tur bez jebkāda priekšstata. Es nevaru sagaidīt koncertu, jo būs lieliski!
Ģ: Ko sagaidi no faniem?
J: Es nezinu, jo vienmēr, kad dodies uz jaunu vietu, tev nav priekšstata, kā uzvedīsies fani. Piemēram, ja mēs dotos uz Meksiku, es domāju, ka fani būtu traki. Pagājušogad bijām Japānā, un mums nebija ne mazākās nojausmas, ko mums sagaidīt. Galu galā viņi bija ekstāzē! Mēs tikām sagaidīti kā superzvaigznes, viņi dievināja mūsu mūziku. Tāpēc es nezinu, ko sagaidīt no koncerta Latvijā, bet ticu, ka man patiks festivāls!
Ģ: Noteikti!
