Ģ: Sāksim ar to, ka pastāsti par Hodila Records pašu sākumu!
L: Šogad mums paliek 15 gadi kopš mēs rakstām ierakstus. 2001. gada oktobrī mēs sākām rakstīt daudzkanālu ierakstus. Pirmais ieraksts bija Hope Dies Last, no kā tad arī ir radies studijas nosaukums.
Doma veidot šo studiju radās jau nedaudz agrāk, kad mēs ar grupu Non Skid aizbraucām pie leišu draugiem ierakstīt disku. Es ieraudzīju to studiju, un man bija skaidrs, ka tad, kad es aizbraukšu atpakaļ, mēs taisīsim savu, man arī to vajag. Tajā laikā Latvijā principā ierakstīties tādām andergraunda grupām nebija nekādas iespējas. Tā palēnām arī attīstījāmies. Studija sākumā, protams, bija ļoti maziņa, pirtī, malkas šķūnī drīzāk, bet lēnu garu, gadu no gada pārbūvējot un attīstoties, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Protams, nekas vēl nav pabeigts, un studija nekad nevar būt pabeigta. Tagad mēs esam lielu pārmaiņu priekšā. Tiek paplašināta studija, un es ceru, ka pavasarī mēs varēsim atvērt jau vaļā jauno telpu, kas ir akustiski dizainēta un speciāli būvēta Live Room. Tas tagad ir lielākais izaicinājums, kas prasa daudz līdzekļus un laiku.
J: Tu esi zināmākā šīs studijas seja, kas tev ir palīdzējis un kas šobrīd palīdz ar visu darbu?
L: Studija nebūtu iespējama bez draugiem, kas tepat dzīvo. Viens es nekad to nebūtu varējis izdarīt. Liels paldies Reinim no Cēsīm (Reinis Kārkliņš (Salomon)) par palīdzēšanu ar akustisko dizainu. Vispār, kad mēs sākām ar Reini sadarboties, daudz kas sāka virzīties uz priekšu. Tas arī Latvijas ierakstu jomā bieži pietrūkst, ka ir vēl kāds, kas dod savu pieskārienu, jo bieži ir tā, ka viens cilvēks pie viņiem strādā, un tas rokraksts ir pārāk liels. Tāpēc foršāk ir, kad pie ieraksta strādā vairāki cilvēki. Vienā posmā viens, otrā - otrs, bet tas viss padara ieraksta procesu dārgu, ko Latvijas grupas bieži vien nemaz nevar īsti atļauties.
Ģ: Pašā sākumā, kad tu sāki darboties, kur tu ņēmi finansējumu?
L: Strādāju, protams! Vecāki arī palīdzēja, bez tā tas nebūtu tad iespējams. Studija tāda, kā viņa tagad ir, ja būtu jāuzbūvē no pilnīgas nulles ar kaut kādu, piemēram, bankas finansējumu, būtu vienkārši finansiāla pašnāvība. Viss, kas te tagad ir, ir sakrājies pa piecpadsmit gadiem. Es neredzu iespēju to tā vienkārši izdarīt. Piemēram, mūsdienās studija iet roku rokā ar inženieri. Sekojot līdzi tendencēm, var secināt, ka tās lielās ierakstu studijas viena pēc otras veras ciet. Izdzīvo vidējās un mazās, kam ir piesaistīts savs inženieris. Mūsdienās vienīgā studijas priekšrocība ir tās akustika. Jebkurš var nopirkt skaņu karti un rakstīt mājās.
J: Tas ir novērojams arī pie mums, ka arvien biežāk vietējās grupas izveido studijas mazās meža būdiņās un ieraksta savu albumu, kādas sekas tam ir?
L: Tas noved pie tāda rezultāta, kas ir gaužām paredzams, lai ierakstītu akustiski bungu komplektu ir vajadzīga vesela infrastruktūra, akustika. Tas nav tik vienkārši. Tāpēc arī rezultātā bungas tiek aizstātas ar EZdrummer, vai kaut ko tādu. Tas savukārt padara ierakstu no ieraksta ļoti līdzīgu. Ierakstīt tādu dzīvu albumu prasa, pirmkārt, smagu darbu no grupas, jo foršu ierakstu, manuprāt, var arī izveidot arī bez metronoma, jo tas raksturos grupas skanējumu, kā tieši viņi spēlē. Līdz ko tas viss ir uz grida, tas rezultāts ir ļoti paredzams. Tas nav tas, uz ko vajadzētu iet, jo mums vajag radīt tādus ierakstu, lai būtu pašiem interesanti klausīties. Pa šiem piecpadsmit gadiem ir sakrājusies baigā pieredze par to, kā tas viss ir jādara, bet tagad mēs arvien vairāk atgriežamies pie tādām metodēm, kā mēs veicām ierakstus pašā sākumā, kad neko nemācējām. Rakstot dzīvajā, ieraksts sanāk daudz organiskās. Piemēram, atbrauc uz studiju grupa, rakstām divas dienas bungas – pārējie tikmēr nīkst. Tur pazūd tā enerģija. Man liekas, ka ir forši, ka visi uzreiz spēlē un tiek saglabāts tas kopējais noskaņojums.
J: Kāds bija mācīšanās process studijas pirmsākumos, jo internets ar visām savām gudrībām vēl nebija tik ļoti izplatīts!
L: Viss sākās pat pirms studijas. Sākām mēs spēlēt 1994.gadā. Es nekad grupās neesmu bijis tik labs spēlētājs, bet grupā tiku spēlēt tāpēc, ka man bija mēģinājumu telpa. Un arī tad, kaut ko tur grabinot, vienmēr bija vēlme kaut ko piefiksēt, to ierakstot. Man palīdzēja tas, ka es vienmēr esmu bijis diezgan tehnisks. Nekad nav bijušas problēmas ar studijas tehnisku aprīkošanu. Tikai man darbā bija internets. Tur arī pa naktīm, kad es strādāju, informācija tika pa gabaliņiem meklēta. Problēma bija tajā, ka nebija to zināšanu, kā tad īsti katrs konkrētais instruments ir jāieraksta. Tas bija grūti. Satikties un parunāt ar kādu par to bija praktiski neiespējami. Vienīgais, kas varēja kaut ko pamācīt, bija Jānis Kalniņš (Gonza), bijušais grupas Fact ģitārists. Viņš bija kādu laiku padzīvojis Amerikā un šo to vairāk saprata, kā tās lietas ir jādara. Un, protams, kļūdīšanās. Mūsdienās gan ir daudz vienkāršāk, un drīz skaņu inženieri būs tikpat daudz kā fotogrāfi. No vienas puses tas ir ļoti forši, jo tas ir pieejams, un ir daudzi, kas nodarbojas ar elektronisko mūziku, kur tā telpas akustika nav tik svarīga. Tās lietas attīstās. Arī Latvijā ir cilvēki, kas taisa paši ļoti labu mūziku.
Hodila Records. Autors: Reinis Kārkliņš
J: Kas ir vajadzīgs, lai izveidotu labu ierakstu?
L: Svarīgas ir to pašu mūziķu prasmes, cik daudz viņi paši ir spējīgi. Uztaisīt ierakstu ir vienādi grūti gan Latvijā, gan Amerikā vai Āfrikā. Ja tā parēķina, tad Latvijas Mūzikas gada balvai tika iesniegti aptuveni 120 ieraksti, ja pierēķinām vēl tos, kas nav iesniegti, tad sanāk, ka Latvijā katru dienu tiek pabeigts kāds albums.
Ģ: Kādu iespaidu tas atstāj uz pašu mūziku?
L: Kvantitāte šajā gadījumā pārsniedz kvalitāti. Godīgi sakot, arī manā studijā gada laikā nesanāk tādi desmit tiešām labi albumi. Daudzām grupām nav nekāda satura. Viņas dzied kaut ko angliski piecdesmit saviem draugiem un pašiem liekas, ka ir līdzīgi kaut kādām ārzemju grupām. Vajag jau spēlēt to, kas pašiem patīk, un spēlēt tāpēc, ka patīk, ne jau tāpēc, ka vajag.
Ģ: Alternative.lv mājaslapas meklētājā, ierakstot tavu vārdu, parādās 231 ieraksts. Tas arī ir kaut kāds rādītājs par to, cik Hodila Records ir aktuāla.
L: Cilvēki bieži domā, ka mēs šeit nodarbojamies ar kaut kādiem brīnumiem. Mēs vienkārši ierakstām to, kas ir. Mēs ierakstām to, kā tā grupa skan. Kādam varbūt liekas: “Vo, reku tai grupai sanāca foršs ieraksts, mēs arī tādu gribam!” Bet patiesībā tas grupas nopelns ir daudz lielāks. Mēs to izdarām tikai tehniski. Piefiksējam. Ja grupa brauc ar pārlieku lielām cerībām, ka šeit rodas brīnums, bieži sanāk vilšanās. Bet kopumā situācija paliek labāka. Grupas spēlē tehniski labāk, varbūt tas saturs ne visiem ir OK, bet tas vairāk būtu attiecināms uz to, ka jaunajām grupām nav tās dzīves pieredzes.
J: Vai tu pats nojaut, cik daudz ierakstu ir veikti šajā studijā?
L: Nē! Es pats esmu tāds ļoti antistatistisks džeks. Kaut kad jau uznāk neliela nostalģija, bet es neesmu pat mēģinājis skaitīt. Bet to nevar atcerēties. Protams ir arī darbi, kurus negribas atcerēties un labāk gribētu aizmirst. Ir ieraksti, kas iet grūtāk, bet rezultātā viņš ir gada albums. Ir ieraksti, kas liekas, ka būs baigi forši, bet tomēr tas ieraksts negūst nekādu rezonansi.
Ģ: Cik tavu albumu šogad ir nominēti Latvijas Mūzikas gada balvā?
L: Es godīgi neesmu pat skatījies. Es par to tā nedomāju ikdienā, cik tur kādam mans darbs liekas labs vai nē. Ir pietiekoši daudz citas problēmas, ko risināt. Kā audzināt bērnus, piemēram. Vadīt tādu ierakstu studiju ir ļoti grūti. Strādājot lielākoties vienam, tas nav viegls darbs. Tev ir jābūt gan menedžerim, gan jāsalodē vadi. Nolūzt kliņķis durvīm – tev ir jāsataisa, tad sasalst radiatori un tā tālāk. Bet man pašam tas viss patīk.
J: Vai tas, ka studija ir mājas pagalmā un ka cilvēki bieži vien ieraksta skaļu mūziku, ietekmē kaut kādā veidā arī ģimenes dzīvi?
L: Protams, ka nenormētais darba laiks ietekmē. Kad studija ir pārslogota, tu neesi vispār mājās. Ja tu nostrādā 20, 30 dienas pēc kārtas, tad ir, kā ir. Lielākoties grupas brauc no kaut kurienes, tad man ir jāpieskaņo savs laiks grupām, jo citur tāpat nekur nestrādāju. Bieži vien ir tā, ka nav nedēļas nogales, citreiz pietrūkst laiks bērniem. Tas ir tāds moderns teiciens mūsdienās, ka pietrūkst laiks. Tas noteikti ietekmē, un tas nav viegli. To arī daudz kur pasaulē atzīst, ka šī profesija nav no tām vieglākajām. Jebkurai grupai ieraksts ir notikums, un tev tie notikumi ir visu laiku. Protams, gribētu to laiku plānot efektīvāk, bet viss jau notiek tāpat, kā notiek. Tas nav viegli.
Ģ: Kur pašas grupas, kad atbrauc ierakstīties, apmetas?
L: Mums ir speciāla mājiņa. Pašos pirmsākumos grupas gulēja pie manis dzīvoklī. Pienāca tā diena, kad mana sieva pateica, ka tas vairs tā nedrīkst turpināties. Redzi, agrāk vairāk vai mazāk brauca tavi draugi rakstīties, kas bija drusku savādāk. Kad sāka braukt grupas, piemēram, no Lietuvas, Igaunijas, tad situācija mainījās. Tev pašam vajag nomazgāties, vēl kaut ko izdarīt. Paldies dievam, ka mums ir tā viesu māja. Vietējie mākslinieki man te rakstās pāris reizes gadā tāpat, lielākoties grupas brauc no Rīgas. Ierakstu sesija ir vismaz nedēļas nogale.
Ģ: Kas ir bijusi tava garākā ierakstu sesija?
L: Grūti pateikt, parasti tās ir tādas divu nedēļu sesijas. Pie beigām visiem jau viss ir apriebies. Tāpēc mēs arī tā vairs nedarām, ja vajag desmit dienas studijā, tad ir jāstrādā piecas dienas un tad jāpaņem vidū viena vai divas dienas brīvas, jo vajag atpūsties. Tad atkal var turpināt, jo tādā vienā rāvienā desmit dienas ir hārdkors. It sevišķi tas, ka no rīta līdz vakaram. Protams, ir sesijas, kuras iet kā pa sviestu, un ir sesijas, kuras iet grūtāk. Tur neko nevar darīt. Jo vairāk svīdīsi mēģu telpā, jo vieglāk ies studijā. Tā ir neapgāžama patiesība. Grupas bieži vien nesagatavojas līdz galam studijai un cer, ka kaut kādā veidā izlīdīs. Trakākais ir tas, kad tev atbrauc grupa, un tas ieraksts kaut kā sanāk pirmajā reizē. Atbrauc pēc gada, un ir vēl sūdīgāk nekā bija pirmajā reizē.
J: Viņiem liekas, ka toreiz aizbrauca tādā pushaļavā un ka tagad būs OK.
L: Protams, ir arī foršas sesijas, kad ir grupa, kura labi spēlē. Tad tu jūties, ka esi īstajā vietā. Tev ir gandarījums, ka tas ieraksts sanāk.
J: Kā ir ar darba apjomu? Vai tev liekas, ka esi pārslogots?
L: Vienmēr ir brīži, ja skatās gada griezumā, kad tiešām tas darbs sakrīt. Tas parasti ir rudens, kad visi pēc vasaras iet studijā. To nekad īsti nevar paredzēt. Ir brīži, kad visiem vajag, tad ir tā, ka studija ir rezervēta divus vai pat trīs mēnešu uz priekšu. Tu pabeidz vienu ierakstu, un grupai ir jāgaida, kad tu tiksi līdz tam, kad to varēsi sākt miksēt. Tas ir iemesls, kāpēc domājam par otras studijas būvniecību. Gribam nodalīt šos procesus, viena būs ierakstu studija un otra - miksēšanai. Tad arī var uzticēt kādam savam draugam trekingu, un pats, piemēram, miksēt, vai arī otrādāk. Ir arī mēneši, kad tu sēdi bez darba, piemēram, kā tagad, janvārī. Nobruka pāris sesijas, un tu paliec bez darba. Tā kā tagad ir drusku brīvs, citreiz nav par skādi arī atpūsties, ne? Noslogojums mums pietiek, lai kā studija varētu funkcionēt.
Ģ: Vai paralēli studijai arī kaut ko dari?
L: Jā, kaut kādus koncertus palīdzu organizēt, bet to cenšos darīt arvien mazāk. Tas ir vēl viens nakts darbs, kas nāk klāt. Kad es biju jauns, tad bija vieglāk to visu darīt. Tagad tas paliek arvien grūtāk un grūtāk. Mums notiek THC (Tautas harmonijas centrs) koncerti, tur ir jāiet un kaut kas jādara. Vietējās koncertu vietas jāpaskaņo. Protams, vasarā ir tas festivālu laiks, bet, kā jau mēs to zinām, tādu alternatīvo festivālu nav. Vasaras festivāli ir tādi, kur tīri nopelnīt, visu uzlikt uz skatuves. To ar laiku centīšos nedarīt, jo nevar visu paspēt. It sevišķi, ja tu gribi studijā labi darboties. Lai gan tas viss ir tīri nosacīti, agrāk tas darbs bija vairāk ar skaņošanu un tādām lietām. Nav vairs Zvērā un līdzīgu festivālu, kur mēs parasti viesojāmies. Tādā ziņā es vairāk tagad izeju uz studiju, jo man nekur nav jābrauc, nav nekas jāstiepj, vari uzreiz vairāk studijai plānot savu laiku. Tāds ir mērķis.
Ģ: Ir zināms, ka darbojies gan ar alternatīvo, gan arī ar popmūziku, vai ir kaut kādas atšķirības, ar kura žanra pārstāvjiem vieglāk sastrādāties?
L: Studijā ir patīkami strādāt, kad visi mūziķi labi spēlē. Tad nav nekāda lieka aizture, tad tas darbs iet no rokas. Visas sesijas notiek raiti, it sevišķi, ja mūziķi ir profesionāli, tad ir ļoti viegli strādāt ar viņiem. Piemēram, ja grupa nevar savu rifiņu iespēlēt 50 reizes, tad tas uzdzen dusmu. Tā situācija uzlabojas, kaut kāda izaugsme notiek, nestāv nekas uz vietas.
J: Kā pats arī teici, ka viss iet uz augšu, viss attīstās, kā tev liekas, vai drīzumā varētu būt tiešām tas tirgus tik pilns, ka tev nevarētu būt brīvā laika vispār?
L: Nē, es tā nedomāju. Tāpēc, ka tās grupas rodas un pazūd. Tagad tik daudz rokgrupu Latvijā nekad nav bijis. Es nedomāju, ka tas pārsātinājums būs tik liels.
Ģ: Ja būs pārsātinājums, tad ieslēgsies filtrs. Vienkārši!
L: Jā, tieši tā!
Hodila Records. Autors: Reinis Kārkliņš
J: Atgriežoties atpakaļ pie tās atšķirības starp popmūziku un alternatīvajiem mūziķiem, vai tev jaunībā, ieraugot Talantu Fabrikā Donu, vispār varēja sapņos rādīties, ka kādreiz strādāsi pie viņa ierakstiem, ņemot vērā to, ka pats darbojies pa hc/punk skatuvi?
L: Droši vien, ka nē. Ja tu atskaties pirms tiem 15 gadiem, kāda mums bija studija un kādi mēs esam izveidojušies, tad tam nevarētu noticēt. Kad tu biji jaunāks, tā gribēšana bija lielāka par to varēšanu, tas bija tas, kas virzīja uz priekšu. Protams, ka nevarētu tā nekad iedomāties. Tas nelikās pilnīgi reāli. Kad uztaisīju ierakstu studiju, pazinu kādas piecas līdz septiņas grupas, kuras varēja pie manis atbraukt un ierakstīties. Tas bija kā hobijs, ko es darīju absolūti brīvajā laikā. Protams, tad tu nekad nedomāji, ka tu varēsi tikai strādāt studijā. Laiks mainās, viss iet uz priekšu.
J: Par to pašu laiku runājot, tagad nedaudz sarosījušies Smiltenes čaļi, kuri nodarbojas ar andergraunda kultūru un kuri rīko arī festivālu. Kas šobrīd aktuāls notiek Valmierā?
L: Kaut kāda rosība Valmierā notiek. Es zinu, ka mani draugi kaut ko spēlē. Pagaidām tie nav nekādi ambiciozi projekti, viņi spēlē, jo viņiem patīk spēlēt! Valmieras problēma ir tā, ka lielākā daļa cilvēku aizbrauc dzīvot uz Rīgu. Tas ir parasti iemesls, kāpēc grupas izjūk. Piemēram, uz visu pilsētu ir viens bundzinieks. Beidzamo laiku tendence ir tā, ka diezgan daudz cilvēku sāk atgriezties pilsētā. Līdz ar to sāk formēties kaut kādas grupas. Valmierā ir tā, ka tiem formējumiem ir līdzīgas intereses, kā tam arī vajadzētu būt. Ir mums Nuvo, kas ir redzamākais kolektīvs tagad. Ghettozloba ir Valmieras grupa, bet īsti neviens nedzīvo šeit. Ar Age of Stones ir tas pats, visi dzīvo Rīgā, varbūt viens no viņiem dzīvo Valmierā. Jācer, ka izveidosies mums vēl kāda grupa. Es zinu, ka čomi spēlē, kaut ko ņemas un kaut kas formējas.
J: Vai tas ir kaut kas saistībā ar Nepabeigto Debesskrāpi?
L: Nē, nē, viņiem vienkārši ir mēģinājumu telpa. Ap to mēģinājumu telpu arī viss formējas. Ir plāns arī THC taisīt publisko mēģinājumu telpu, bet pagaidām ir problēmas ar siltumu. Siltums ir, bet par to ir jāmaksā. Līdz ar to tu nevari katru dienu tur turēt siltu. Mēģināt telpā, kurā tev salst nagi, nav forši. Paldies dievam, ka pie mums Valmierā ir vismaz kaut kāda koncertdzīve. Parasti ir tā, ja kāds grib spēlēt, tad tajā THC arī koncerts tiek uztaisīts. Bet labi, ka ir tāda vieta, un tas palīdz pilsētai. To varētu saukt par debesskrāpja turpinājumu, tikai drusku komerciālākā virzienā, tā kā tur ir bārs. Protams, ar to koncertu organizēšanu neiet viegli, bet tur arī ļoti daudz cilvēku iegulda savu brīvo laiku, lai tas varētu notikt.
Ģ: Lasot par Valmieras andergraundu, bieži vien parādās tāds vārds kā Māra Priedkalns.
L: Jā, pateicoties Mārai Priedkalns un Saimonam Bačeram, mums bija tik attīstīts andergraunds. Tajā laikā, kad mums bija 15, 16 gadi, mēs reāli tikām pie labas mūzikas, jo viņiem bija līdzi no Austrālijas nenormāli daudz mūzikas. Viņi daudz ko varēja pastāstīt par tādu panku kultūru, par hardcore, pateicoties viņiem, mēs bijām salīdzinoši izglītoti tajā sfērā. Tas arī formēja mūsu muzikālo gaumi, pateicoties viņiem daudz, kas šeit arī notika, pirmie koncerti utt. Viņa atgriežas atpakaļ ik pa laiciņam. Mums baigi noveicās ar viņiem tajā laikā, jo tas bija ļoti interesanti, ka Saimonam arī bija neatkarīgās mūzikas izdevniecība, līdz ar to viņš vienmēr bija informēts. Viņš arī šeit izdeva visādas plates. Internets tik tikko sāka parādīties, un tu varēji no viņiem dabūt neiedomājamus ierakstus. Grupas, par kurām cilvēki tik tagad uzzina, bet tā mums bija ikdiena. Protams, viņi palīdzēja koncertus organizēt viņu mājas pagrabā. Līdz vienam brīdim, kad atbrauca policija.
J: Par ierakstiem runājot, varbūt nedaudz nesaistīts jautājums, kāpēc Non Skid ierakstīja albumu divās valodās?
L: Man pašam tagad jāmēģina atcerēties, kas tur bija. Kaut kādas dziesmas mēs rakstījām, tekstus pats es boksterēju. Tas jau arī bija trendīgi dziedāt angļu valodā, un tajā pašā laikā mēs centāmies to visu arī latviski darīt. Tas ir tik tālu pagātnē!
J: Tur droši vien arī kalpoja ietekme no Austrālijas.
L: Šad un tad izmantojām Saimona tekstus.
J: Klausoties vecos hardcore ierakstus, tie ir latviski vai arī lauzītā angļu valodā.
L: Tajā laikā bija tā, ka jāspēlē koncerts, un ir tikai piecas dziesmas, bet vajag vēl kādu dziesmu izdomāt. Tā nu arī tu mēģini dziesmas tapināt ātri pirms koncerta, lai varētu ilgāk nospēlēt. Tas laiks man sāk lēnām pazust no atmiņas. Non Skid bija tāds interesants laiks mūsu dzīvē, jo mēs braukājām uz visādiem koncertiem, tas bija riktīgais panku un hardcore laiks.
Ģ: Tajā laikā, kad tu izveidoji Hodila Records, droši vien tās bija neaprakstāmas sajūtas, krutākais čalis rajonā, kuram pašam ir sava ierakstu studija.
L: Kad uztaisījām studiju, tad nāca arī tā pirmā vilšanās. Nekas jau neskan tik labi, kā likās. Tad saproti, ka tas prasīs baigo darbu, lai to visu varētu forši izdarīt un lai varētu panākt kaut kādu zināmu rezultātu. Kaut gan, atskatoties uz tiem pirmajiem ierakstiem, ko rakstīju, Pest of a Child, klausoties mūsdienās, liekas, ka nav tik traki. Šis tas ir no tiem pirmajiem ierakstiem, kas tika rakstīti, pilnīgi vadoties pēc intuīcijas. Tā studijas ideja bija tāda, ka mēs varam ierakstīt multitrack, un tad jau mēs paši sagrozīsim. Pirms tam mums bija pieredze Lietuvā rakstīties, tad vēl bija pieredze šeit pat Valmierā. Te bija tāds radio Imanta, kur tas vietējais džeks, kas to visu radio rullēja, bija salicis tādu mazu ierakstu studiju, kur varēja jau ierakstīties. Tur bija laikam četri celiņi vienlaicīgi, varbūt arī astoņi. Mēs tur kaut kā vienreiz tikām iekšā un ierakstījām to ierakstu. Tolaik likās: “VAU, baigais ieraksts!” Pirms tam visus ierakstus rakstīja kaut kā pa gaisu vai arī ar vienu mikrofonu. Ierakstam bija viens kritērijs - galvenais, lai var saprast!
Ģ: Lai ierakstās arī!
L: Jā, lai ierakstās un lai var saprast, kas tur notiek. Kad tu ieraksti tādā radio, tur jau var divreiz vairāk saprast visu nekā citiem. Tas likās pārsteidzoši, cik labi mums te sanāk. Protams, kad tu atskaties tagad uz tiem ierakstiem, tad smiekli nāk, bet tad tā gribēšana un ņemšanās bija liela. Tas prieks, ka tev tur kaut kas sanāk. Tad jau arī tikt pie ģitāras bija diezgan liela ekstra. Tas nebija tā, ka tu vari tagad iet veikalā un nopirkt, ko tu gribi. Mums jau arī bija labs laiks, ja tev bija lielais kombis, tad tu jau esi laba grupa. To slimību mēs esam pārdzīvojuši. Tagad ikvienam ir kombis, tā vairs nav problēma. Bet pašos pirmsākumos tā bija milzīga problēma, ka tev nav reāli uz kā spēlēt, tu neko nedzirdi, klausies uz visādām krievu tumbām un citiem brīnumiem. Tad arī vairāk tas bija kā protests, ja notika koncerts, tad tas bija notikums. Tagad koncerti notiek trīs vienā dienā. Kopā ar Non Skid un Hope Dies Last mēs dabūjām piedzīvot tos laikus, kad tu reāli pārdod savu disku, un tu vari par to naudu kaut ko nopirkt, kādu šķīvi vai kaut ko tādu. Ja tu izpārdod pāris simtu eksemplārus ar CD, tādai andergraunda grupai tas bija, manuprāt, baigi OK. Vai arī, kad tu izdod albumu, cilvēki to gaida. Nu labi, tagad arī labām grupām cilvēki gaida, kad tas albums iznāks, bet tu ieej alternative.lv un gandrīz katru dienu tur ir kāds albums izdots.
J: Jā, par to nebiju tā aizdomājies. Ja padala to uz dienām, tad tas parāda kopējo situāciju.
L: Tas varbūt liek izdarīt secinājumus, ka tā kvantitāte ir sasniegta, tagad jāsāk domāt par saturu un kāpēc tu galu galā vispār spēlē to roku, metālu. Tu spēlē tikai tāpēc, lai būtu uz skatuves, vai tu spēlē tāpēc, ka tev ir kaut kāds stāsts par to, ko tu dari. Tas ir tas, kas man bieži vien trūkst ierakstos. Es domāju, ka rokmūzikas ieraksti būs ar laiku ekskluzīva lieta, jo tagad tāda modernā popmūzika, kas skan pa radio... Topos rokmūzika nekur neparādās. Tā būs ļoti šaura sfēra. Vēl viena lieta, ko parasti tagad, beidzamajā laikā, runā ir tā, ka uz to visu lielo latviešu mūziku, ir ļoti daudz labu latviešu ierakstu. Es arī pats brīnos, kāpēc šīs grupas neskan pa radio. Man tas liekas ļoti jocīgi.
Ģ: Varbūt nav piemērotas platformas?
L: Man liekas, ka uz doto brīdi ir pietiekoši daudz interesantas grupas, kurām, manuprāt, jābūt latviešu hītam. Piemēram, Martas Asinis man liekas, ka ir absolūti hīta mūzika. Kāpēc viņa neskan pa radio? Viņa ir daudz kvalitatīvāka par dažu labu ārzemju gabalu. Labi, ka tagad parādās kaut kādas alternatīvās balvas, kur var iemest kaut ko vairāk.
Ģ: Šī gada Zelta mikrofona balva ir diezgan alternatīva.
L: Godīgi sakot, neesmu apskatījies. Citreiz grupas arī pašas neiesniedz, un es viņas saprotu!
J: Tieši tas pats ar Indygo, kaut gan viņiem, manuprāt, ir ļoti labs albums.
L: Latvisks! Šajā globalizācijas laikmetā nedziedāt savā valodā man liekas, ka tas ir nepareizi. Tas ir daudz grūtāk dziedāt latviski nekā angliski kaut ko samest randomaizerā. Dziedot latviski, tu stāvi uz skatuves un dziedi latviski, tomēr cilvēki saprot, ko tu dziedi. Latvijā ir tāds fenomens, ka iet cauri joku lietas. Varbūt cilvēkus nemaz neinteresē tāda nopietna pārdomāta mūzika. Grupa Manta ir forša, kurā jāieklausās. Cilvēki varbūt nemaz negrib ieklausīties. Latvijā tā joku fīča strādā uz urrā.
J: Runājot par projektiem, ar kuriem esi strādājis, kurš tev ir tāds ļoti tuvs sirdī?
L: Pagājušogad bija man bija ļoti daudz projekti tādi, bet viennozīmīgi tā bija grupa Anna Kijevā, albums nāca salīdzinoši ātri. Noteikti jāpiemin arī Tesa ieraksts. Bērnības Milicija, kurš arī drīz parādīsies dienas gaismā un kurš arī nāca viegli. Es domāju, ka Židrūnam būs ļoti brīnišķīgs albums, kas principā ir jau gandrīz pabeigts, ko mēs īstenībā rakstījām tādā kā izbraukuma sesijā, kas bija interesanti. Kā inženierim ir jāsaka, ka tev paveicas, ja tu strādā ar foršām grupām. Agrāk varbūt rakstījām švakas grupas, kad tu ieraksti labi grupu, tad kaut kāda izaugsme notiek, vai ne? Vēl interesants, pie kura es strādāju, bija igauņu projekts Umbrohi, pankroks no Igaunijas, kur vidējais vecums ir nedaudz zem 40. Tur un tur ieraksts bija interesants, lai gan es viņu tikai miksēju. Ieraksts tika veikts Zabadakā, mēs viņu pēc tam vienā rāvienā samiksējām. Vēl ir tapšanas stadijā pāris ieraksti, lai tie vēl drusku pagaida.
J: Cik procentuāli no ierakstiem, kas tiek šeit ierakstīti, tā arī neredz dienas gaismu?
L: Ir tāda čupiņa. Nu kādi 20%. Man vēsturē ir bijis tā, ka izjūk grupas studijā. Ir ģitāras lidojušas pa gaisu. Vai arī atbrauc un vienkārši pārkožās. Nenoved lietas līdz galam. Dažreiz ir tā, ka tas ieraksts tiek mīcīts tik ilgi, ka zaudē aktualitāti, un tāpēc netiek izdots. Citreiz atkal tāpēc, ka atnāk nesagatavojušies līdz galam, nav noslīpētas dziesmas, un to vienkārši nākas izmest ārā. Tā diemžēl notiek. Katrā gadījumā, par studijas dzīvi varētu grāmatu uzrakstīt.
J: Vai tu rakstīsi grāmatu?
L: Nē! Noteikti nē! Ja šīs sienas spētu runāt, tad visādi brīnumi atklātos. Labi, ka tā nav.
Alternative.lv Ģirtam Laumanim par ieguldījumu Latvijas alternatīvajā skatuvē 2014.gadā pasniedza Alternative.lv specbalvu.
