2015. gads grupai ir ļoti nozīmīgs - tā ne tikai svin savu 15. jubileju, bet arī gatavojas prezentēt dokumentālu DVD un jauno albumu ‘Pushed out… Of Society’, kurā līdzdarbojies kādreizējais ‘Agnostic Front’ un ‘Madball’ biedrs Mets Hendersons, kā arī Igors Kavalera (agrāk ‘Sepultura’).
Tomēr ne mazāks notikums ir ‘Questions’ 35 koncertu garā Eiropas turneja, kuras ietvaros viņi atrādīsies arī ‘Fluff Fest’, ‘IeperFest’ un uz pāris koncertiem piestās Krievijā. Par to visu uz sarunu esmu aicinājis grupas ģitāristu Pablo Menu (Pablo Menna).
Apsveicu ar 15 gadu jubileju, ar gaidāmo albumu, ar gaidāmo DVD un ar gaidāmo Eiropas turneju. Vasara, šķiet, jums ir visnotaļ aizņemta.
Jā, aizvadītās dienas ir pilnīgi trakas. Uz Eiropu taisījāmies doties jau pagājušajā gadā, taču lietas Brazīlijā kļuva sarežģītas un izlēmām atlikt braucienu. Bijām apņēmības pilni šogad neko neatlikt - sākām strādāt pie jaunā materiāla, lai nebūtu jāierodas ar tukšām rokām. Visus koncertus esam būkojuši pašu spēkiem - ar to galvenokārt nodarbojas mūsu basģitārists.
Jums priekšā ir garš ceļš no Sanpaulu līdz Vācijai, kam sekos vairāk nekā 35 dienas busiņā, neieskaitot atpakaļceļu. Vai esat morāli un fiziski gatavi gan koncertēt, gan izturēt viens otru?
(smejas) Mēs esam pazīstami vairāk nekā 30 gadus - ļoti labi pazīstam viens otru un zinām cits cita vājības. Tas palīdz turneju aizvadīt pēc iespējas miermīlīgāk. … cik tas ir iespēams, protams. Viegli nebūs, bet tā ir daļa no tūres. Tas ir liels notikums, kam esam gatavojušies un paņēmuši atvaļinājumus darbā.
Cik sarežģīti ir grupai no Brazīlijas ‘nobūkot’ tik garu tūri Eiropā?
Tas ir ļoti smags darbs. Taču tā visa pamatā ir sapnis - kad man bija padsmit gadi, es žurnālos lasīju par grupām, kuras brauc uz citām valstīm. Es nezināju kā, es nezināju kad, bet es zināju, ka es to kādreiz darīšu. Neticami, bet tas piepildījās.Tāpēc vēl jo vairāk ir prieks, ka Eiropā atgriežamies ceturto reizi - mūs vienmēr sagaida labi cilvēki un enerģiska publika, kas ar katru atgriešanās reizi kļūst plašāka. Arī Cēsīs pagājušajā reizē bija lielisks pūlis un ļoti forši cilvēki.
Tā ir neticami sirreāla sajūta - atrasties tik tālu no mājām un būt apkārt ar draugiem, kurus redzi pirmo reizi - viņi tevi uzņem kā savējo, jo jūs dalāt vienu mūziku. Tajā brīdī pazūd visas kultūras atšķirības un tā ir neatsverama sajūta.
Hardcore scēna varētu būt kā sinonīms vārdam ‘vienotība’ (red. - asprāšiem nejaukt ar politisko pulciņu, lūdzu). Arī ‘Questions' ir spilgts piemērs, kad ‘vecākie brāļi' palīdz celt saulītē jaunākos. Pastāstiet par savu sadarbību ar Kavaleru ģimeni, ‘Sepultura’ un vēlāk jau ar Ņujorkas HC grandiem.
Jā, viņi mums ir ļoti daudz palīdzējuši. Ar ‘Agnostic Front' skatuvi pirmo reizi dalījām 2002. gadā. Mēs bijām pavisam jauna grupa un Vinnijam Stigmam izlēmām uzdāvināt ‘Questions' kreklu. Viņš nekavējoties to uzvilka un tāds arī nospēlēja koncertu. Tas mums nozīmēja daudz. Arī ‘Madball' ir tieši tādi, kādus mēs viņus agrāk iedomājāmies - vienkārši, piezemēti vīri, kuri spēlē mūziku, ko mīl.
Taču lielākā iedvesma 12/13 gadu vecumā mums bija ‘Sepultura' - vietējā grupa, kas mūsu acu priekšā burtiski izauga. Tas atstāja lielu iespaidu. Pēc gadiem, kad arī mums bija pirmā demo kasete, satikām Igoru Kavaleru, pasniedzām to viņam un pateicām: “Šis ir tapis tevis dēļ. Mēs vēlamies, lai zini, ka Tev tajā bija liela nozīme.” Pavisam drīz viņš mūs uzaicināja uzstāties kopā ar ‘Sepultura’, kas pārauga ilggadējā draudzībā un sadarbībā.
Aizvien koncertējam un uzturam labas attiecības ar visām iepriekšminētajām grupām.
Latvijā HC skatuve ir kā pa viļņiem - pirms gadiem tā bija ļoti aktīva, vēlāk pierima, bet tagad atkal atsākusi uzņemt apgriezienus. Kā 15 gadu laikā ir mainījusies skatuve Brazīlijā?
Jau pirms 15 gadiem atceros tos cilvēkus, kuri teica “šāda tipa mūzika ir veca un tā drīz izzudīs”. Tajā trūkst loģikas. Protams, arī Brazīlijas skatuve mainās - brīžiem tā ir lielāka, brīžiem mazāka. Tomēr jaunie censoņi, kuri neļauj tai nomirt, atrodas vienmēr. Ja pirms 15 gadiem mums Sanpaulu bija tikai viena vieta, kur uzstāties, tagad tās ir vairākas. Alternatīvā mūzika nekad nebūs ļoti populāra un tā nebūs viegla, taču tā vienmēr būs.
Viegla šobrīd arī nav situācija Krievijā, kur jums ir paredzēti divi koncerti. Politiskā situācija šajā Eiropas galā ir ļoti nospiedoša. Vai, tavuprāt, mūzikai būtu jābūt nodalītai no politikas?
Nē, mūzika nevar būt nodalīta no politikas. It īpaši šis žanrs. Galu galā viss ir politika. Es ticu, ja tu izvēlies spēlēt hardcore, tas nozīmē, ka tev ir konkrēts politiskais redzējums. Es saprotu, ka situācija šobrīd ir ļoti nokaitēta - Ukrainas notikumi pavisam traki, bet jūs - Latvija, Igaunija un Lietuva - atrodaties tam bīstami tuvu. Jums ir jājūtas īpaši piesardzīgiem un uztrauktiem. Taču mums to ir grūti saprast - esot no citas pasaules malas, tu to tā nejūti. Tas šķiet tālu no mūsu realitātes.
Draugi Eiropā pirms došanās uz Krieviju vienmēr ir brīdinājuši, lai uzmanāmies no dažādām problēmām un korumpētiem policistiem. Mēs vienmēr atbildam, ka esam no Brazīlijas un zinām visu par problēmām un korumpētiem policistiem. Būsim atklāti - tā lielā mērā ir trešās pasaules valsts. Taču, kas attiecas uz Krieviju, tur koncerti un cilvēki vienmēr ir bijuši lieliski. Tas ir bijis patīkams piedzīvojums ar labām pilsētām un vēl viens apliecinājums, ka mūzika vieno cilvēkus.
Arī mums Brazīlija šķiet cita realitāte. Vai aizvadītais gads, kad jūsu valsts bija visas pasaules epicentrā (red. - futbols), veica pārmaiņas?
Jā, šur tur un šādas tādas pozitīvas tendences ir jūtamas, taču aizvien ir neskaitāmas problēmas un grūtības, ar ko iedzīvotājiem ir jācīnās ik dienas. Taču no otras puses tas mums lieliski ir iemācījis parūpēties par sevi un vienmēr būt drošībā.
Fredijs 'Madball', Hoya, Makss Kavalera - DVD treileris ir visai iespaidīgs. Vai vari jau pateikt priekšā, ko no tā varam sagaidīt?
DVD vēl nav pabeigts - tas ir ļoti, ļoti sarežģīts process. 15 gadus esam filmējuši, ierakstījuši un glabājuši dažādus materiālus. Tagad ir tas moments, kurā jāizdomā, kas tiks vai netiks iekļauts. Tas nav viegli. Filmā būs redzami cilvēki, kuri bijuši nozīmīgi mūsu izaugsmei - gan klāt esot, gan iespaidojot. Protams, būs arī daudz materiāla no koncertiem. Kopumā tas būs stāsts par to, kas mēs esam un ko esam darījuši.
Ar CD ir vienkāršāk - tas jau ir gatavs un tiks prezentēts 11. jūlijā mūsu pirmajā tūres koncertā. Pirmo singlu jau var dzirdēt tagad.
Vai zināt, kas pirms jums spēlēs 'Fonoklubā'?
Vietējie 'Spit it Out', vai ne? Es atceros viņus no pagājušās reizes. Man patīk satikt vienas un tās pašas grupas, lai redzētu, kā tās ir attīstījušās. Ar viņiem spēlējām arī iepriekš - man palika labs iespaids.
Man ļoti patīk satikt vietējās grupas, jo gribas ticēt, ka varam tās iedrošināt doties tālāk. Tieši tas ir tas, kas tev kā grupai ir jādara - jāatīstās. Nav viegli un nekad arī nebūs, bet tas ir jādara, citādi jau tu nebūtu izvēlējies spēlēt mūziku un dalīties ar to. Ir viegli spēlēt saviem zēniem savās mājās, bet ir jādodas ārpus robežām, lai apskatītos pasauli. Tas vienmēr būs grūts, bet gandarījuma pilns darbs.
Tu jau vari iztēloties, kādas būs sajūtas, kad atgriezīsies mājās no tūres?
(smejas) “Jēē, mēs izdzīvojām vēl vienu! Mēs izdzīvojām!”
