Ģirts: Droši vien, lai šoreiz izpaliek visas laipnības par to, kas ir Sanctimony, kā radies utt., jo visiem būtu jau jāzina, kas tas tāds ir. Ja tiek runāts par Latvijas metālu, tad pirmās trīs ilgtermiņā aktīvās grupas man uzreiz nāk prātā tieši Huskvarn, Skyforger un Sanctimony...
Jānis: Jā, tas jautājums ir jau ļoti nojāts.
Ģ: Tāpēc labāk ķeramies vērsim pie ragiem! Nesen kādā intervijā minēji, ka 2010.gadā jums bija iestājies klusuma periods, un tu pat pieminēji tādu vārdu kā "krīze", kas pie velna notiek tagad?! Kur ir jaunais albums?
J: Godīgi sakot, mums viņš ir tādā stadijā, ka šobrīd ir drīzāk apstājies uz mani pašu, lai gan vokāls ir iesākts rakstīt. Vienā brīdī jau bija finiša taisnē gandrīz, bet tad bija nelielas problēmas ar vokālu pašam. Es nevarēju pabeigt tā, kā biju plānojis. Nu lūk, šobrīd mēs paši esam iepauzējuši. Ir tāds klusuma periods, bet tas nav saistīts ne ar kādām krīzēm vai kaut ko. Drusciņ varbūt es pats esmu ievilcis garumā, būtībā esmu ticis atpakaļ uz pekām, ticis skaidrībā ar balsi. Jāiet atpakaļ studijā un jāpabeidz. Būtībā ir palicis viss mikss un tās lietas.
Ģ: Ilgāku laika posmu Facebookā un citos sociālajos tīklos no jums nav bijusi liela aktivitāte.
J: Mēs īstenībā līdz ar to albumu paši paņēmām tādu kā pauzi. Mēs neatsakām nevienu koncertu, bet paši koncertus it kā neplānojam. Visa tā albuma vilkšana garumā, marinēšana iedzinusi mūs pašus tādā kā strupceļā...
Ģ: Sen solīts!
J: Jā, sen solīts. Tu spēlē koncertus, kuros ir dziesmas no jaunā albuma un kuras spēlējam jau diezgan sen un regulāri. Koncertdarbību arī bijām atlikuši līdz ar to visu. Bet es tagad esmu ticis galā ar balsi, un tagad ir jāiet un jāpabeidz. Būtībā tas viss tagad karājas vairāk vai mazāk uz mani. Viss pārējais ir sarakstīts, bungas ir, ģitāras ir.
Ģ: Tas, ja nemaldos, pirms tam arī tika rādīts sociālajos tīklos.
J: Man liekas, ka es liku iekšā, kad pats biju vēl studijā, rakstot vokālu. Rakstījām bekus kopā, šķiet, ka bija vēl kāds video ielikts. Tad es pats iedzīvojos drusku problēmās ar vokālu. Tajā brīdī, kad mēs bijām studijā, es to nepabeidzu, tāpēc arī tas drusku ievilkās.
Ģ: Kad mēs vispār varētu runāt par jauno albumu? Ir kaut kāds datums?
J: Es jau gribētu nākamā gada sākumā. Tad varētu kaut kādu pavasara tūrīti uztaisīt. Vajadzētu nākamā gada sākumu. VAJADZĒTU! Es jau tos laikus esmu arī iepriekš teicis, tāpēc es negribētu baigi solīt. Jaunā albuma tapšanā ir jau lielākā daļa izdarīta. Tagad to vienkārši pamest būtu stulbi. Jebkurā gadījumā mēs to izlaidīsim.
Ģ: Cik dziesmas būs albumā?
J: Pagaidām ir desmit.
Ģ: Piemest kādu kaveru klāt vēl.
J: Kā reiz par kaveriem runājot, tad šobrīd nav nekas tāds, ko šoreiz liksim klāt.
Ģ: Jums jau tā ir kā klasika, ka jāpieliek kāds kavers.
J: Mums visu laiku bijuši kaveri.
Ģ: Black Sabbath, The Police, AC/DC, tagad pēdējais Slayer.
J: Mēs viņu pielikām klāt EP Perfection, lai gan tam nebija vispār domāts. Mēs to rakstījām Slayer 25 gadu jubilejas izlasei, ko izdeva Krievijā. Tāpat arī Cauri Tumsai dziesma, kura arī absolūti nebija domāta albumam, tā bija paredzēta pavisam citam mērķim. Dziesma no deviņdesmitajiem gadiem, kuru nokaverojām filmai Ejiet bērni rotaļās. Tā dziesma bija tikai filmā, un nekur citur tā neparādījās. Interesants materiāls. Tagad dziesma nokļuva pie Dambja izlasē Latvijas Metāls. Viņš sāka vākt izlasi un beigās saprata, ka viss ir latviešu valodā. Tā kā mūsu gabals arī latviešu valodā, pielika arī to klāt. Beigu beigās nebūtu tās dziesmas, nebūtu tikuši izlasē.
Ģ: Par jauno albumu pagaidām pietiks, bet galvenais mērķis mūsu sarunai līdzīgi kā pirms tam ar Skyforger un Huskvarn...
J: Ar Zirgu vispār bija ģeniāla intervija, bļāviens, es viņu lasīju tā kā vēstures grāmatu, jo viņš runā par tiem notikumiem, kurus pats piedzīvoju.
Ģ: Ļoti daudz ir palicis pie pašiem cilvēkiem un nav ticis pierakstīts. Tāpēc man ir ļoti svarīgi zināt tavu skatupunktu, jo 90. gadu vidus, kad arī radās Sanctimony, ir laika posms, kad metālam radās daudz jaunu žanru, daži nokļuva meinstrīmā, piemēram, numetal utt. Tas ir svarīgs laika posms metālā, kas notika tajā laikā Latvijā?
J: Zini kā, tas bija vispār kolosāls laiks, jo varētu jau teikt, ka zāle bija zaļāka un visu tamlīdzīgo. Tā sajūta, kas bija toreiz... Tādu sajūtu, iespējams, tie, kas tanī brīdi gāja uz koncertiem, kas spēlēja koncertos, kas apmeklēja, kas klausījās to mūziku, noteikti teiks, ka tādu sajūtu vairs atpakaļ dabūt nevar. Šobrīd es domāju, ka tā paaudze, kas tagad aug ar smago mūziku, aug ar citām sajūtām. Toreiz tas viss bija tāds... Es pat nezinu, kā lai pasaka.
Ģ: Man liekas, ka tas ļoti labi parāda, ka tā bija neaprakstāma sajūta tajā laikā.
J: Man šķiet, ka tas viss bija tik ļoti īsts. Visvairāk, ko varēja izjust pēc tiem 90.gadiem, bija periods, kad varēja visu dabūt, bija pieejami albumi veikalos, normāli nopērkami nevis, piemēram, Čiekurkalna tirgū. Atceros, ka tur tika pirktas kaut kādas pārrakstītās kasetes un tamlīdzīgi. 90.gadiem ejot uz beigām, tas viss bija pieejams, pasaulē arī kaut kā sāka parādīties daudz savādāki un jaunāki žanri, un publika sāka šķelties. Manuprāt, nebija vairs tā vienotība, kas bija 90.gadu sākumā.
Ģ: Pats virziens izpletās, un attiecīgi arī pati kultūra.
J: Ja, piemēram, deviņdesmito vidū, kad mēs sākām spēlēt, bija absolūti vienalga, kas spēlē, vienkārši, ja ir smagās mūzikas koncerts, gāja visi! Tad pēc tam bija tā: "Āh, tur spēlēs blekuha. Aj, man blekuha nepatīk!" Sākās šķirošanās. Kad iznāca pirmā Silent Hate kasete, laikam 1994. vai 1995. gadā, RVR zāle bija pilna. Tur bija virs 1000 cilvēku.
Ģ: Neiedomājami!
J: Jā, pilnīgi! Ir pat arī kaut kādi video saglabājušies, bet laikam precīzi ne no tā koncerta, bet arī tas, kas tur vēlāk notika, ko Valdis organizēja.
Ģ: Vispār pēdējā laikā Youtubē ļoti daudzi vecie koncerti salikti iekšā.
J: Jā, jā!
Ģ: Tur bija arī jūsu ieraksts no koncerta laikam 1997.gadā, kur Tev vēl krekls ar multeņu varoņiem virsū.
J: Tad bija tā, kas bija, to arī uzvilka! Pilnīgi vienalga, kas bija mugurā. Galvenais, ka pasākums, tusiņš, alkohols!
Ģ: Cik vispār tas bija vienkārši jums tajā laikā uztaisīt grupu?
J: Toreiz, kad sākām, lielākā problēma bija telpas. Instrumenti bija savi, bet ar telpām bija tā grūtāk. Sākumā kādu laiku spēlējām pie mūsu ģitārista un viena no Sanctimony dibinātājiem Riharda Skudrīša dzīvoklī. Parastā Imantas daudzstāvenes dzīvoklī. Bungas noslāpētas uz maksimumu, lupatas virsū šķīvjiem. Dziedāju bez mikrofona. Dzirdēt varēja! Atceros, ka Kažam bija lielākas problēmas, jo šķīvjus nevarēja normālus dabūt. Nu, varbūt dabūt jau varēja, bet tajā laikā nebija īpaši daudz naudas, lai nopirktu kaut ko normālu. Tajā pašā laikā arī vālītes, pašas elementārākās bija nodauzītas tik plānas kā zīmulis, tika notītas ar skočiem utml. Tagad jau diezgan elementāri, aizej uz veikalu un nopērc kādu stroķi gribi. Galvenais ir nauda. Agrāk, ja bija nauda, tad vienīgais variants bija meistara Polkovņika ģitāra, kurš tanī laikā bija ļoti populārs.
Ģ: Kas vēl paralēli jums no smagajām grupām darbojās? Cik dzirdēts Skyforger bija jau sākuši, tie paši Huskvarn, tad vēl Remains.
J: Man šķiet, ka ar Remains mums nav sanācis spēlēt, jo uz to laiku viņi laikam bija izjukuši. Tagad es tā īsti neatceros! Viņi bija tajā With Silent Hate izlasē, bet līdz kuram viņi spēlēja es neatceros. Toreiz īstenībā bija tik daudz grupas. Visādas detuhas utt. Tagad, ņemot kaut kādas izlases rokās, tu paskaties nosaukumus un atceries: "Pareizi, bija tak vēl šitādi! Jopcik, šitie džeki arī bija!"
Ģ: Pašam tad arī ir izlases saglabājušās, ja?
J: Starp citu, kasetes kā reiz man ir visas.
Ģ: Un kur to visu varēja ierakstīt?
J: Pie Levčas! Vagonu rūpnīcā viņam bija studija. Būtībā leģendāra studija, nosaukumu gan neatceros. Ierakstījām pirmo dziesmu pie viņa. Pats Levča sēdēja pie pults, ierakstījām, atzīmējām tā, it kā būtu albums un tūre nospēlēta. Pēc tam nākamais bija mūsu demo albums When The Sun Was God, ko arī pie viņa ierakstījām.
Ģ: Levits ļoti leģendāra persona!
J: Levča arī pie mums spēlēja. Esam kopā nospēlējuši vairākus koncertus. Kā arī albumā Eternal suffering viņš ir iespēlējis ģitāru. Viņš ir ļoti labi zināms Latvijas smagajā mūzikā, bijis tajā visā sākot no deviņdesmito sākuma vai pat astoņdesmito beigām. Vispār visa kustība sākās, un arī Levits darbojās. Un turpina līdz pat šodienai, lai gan ne tik aktīvi mūzikā, bet tāpat nozīmīgi.
Ģ: Laikam ejot uz priekšu, notika arī jūsu stila pārmaiņas no death metal uz jūsu definēto death n' roll, vai tas bija finansiālu apstākļu dēļ?
J: Par finansēm šinī mūzikā vispār nav runas! Mēs to nenomainījām tik krasi, ka mēs sākām spēlēt kaut kādos popsu pasākumos. Ja salīdzina ar to pašu Dzelzs Vilks, viņi agrāk spēlēja metālu, tad viņi to nomainīja tik krasi, ka šobrīd Dzelzs Vilks ir tāds, kādu mēs to zinām tagad. Pilnīgi citai publikai un auditorijai, pavisam cits koncepts. Mums sanāca tā, es nevarētu teikt, ka pamazām. Mums pirms tam nebija nekādi eksperimenti ar stila maiņu. Ierakstījām 2000.gadā demo Lirix, kurš palicis tā arī neizdots. Visā nākamajā pēc tam mēs parādījāmies ar jauno skanējumu. Es atceros, ka pirmos koncertu tanī stilā mēs spēlējām, ja nemaldos, festivālā Trinstock. Pārmaiņa notika kaut kādā muzikālajā iespaidā. Es pat, godīgi sakot, nezinu, kāpēc tas tā notika. Tā vajadzēja!
Ģ: Kā ar tām vietām, kur bija iespēja spēlēt? Kuras bija tās vietas, kur jūs uzstājāties?
J: Īstenībā nebija pārāk daudz, kur spēlēt. Tādu klubu kā tagad nebija tik daudz. Bija Valdis, kurš īrēja telpas un organizēja koncertus. Tā nebija pastāvīga vieta. Pasākumi bija lieli, bet ne tik bieži. Bija tas RVR, pēc tam Robinsons, kur salīdzinoši regulāri notika. Pasākuma iemesls bieži vien bija melnā piektdiena u.tml. Populārs bija arī klubs Saksofons. Nozīmīga vieta bija vēl Mad Mix, šampanieša rūpnīcā uz Briāna ielas. Tā bija tāda vieta, kur speciāli laikam trešdienas bija smagās mūzikas dienas. Tas pārauga tanī, ka smagās mūzikas dienas bija arī sestdienās.
Ģ: Kā vispār tā informācija ceļoja apkārt?
J: Cilvēki viens otram stāstīja. Tāpat arī afišas. Tanī laikā tika vienkārši drukātas uz A4, izdrukāts printerī un vienkārši visur salīmēts. Tas uz tādiem mazākiem pasākumiem. Piemēram, mēs spēlējām Mad Mixā kopā Disgorged. Sākot runāt par plakātiem, atceros kā acu priekšā plakāts ar Sanctimony, Disgorged, Mad Mix tikos un tikos un ieeja tik un tik.
Ģ: Cik regulāri vispār tādi pasākumi bija?
J: Viens periods bija tāds, ka, manuprāt, mēs tur spēlējam katru nedēļu.
Ģ: Unikāli! Vispār atskatoties uz to laiku, proti, pēc 2000.gada, kad visā pasaulē gan mūzikas industrijā, gan arī citās nozarēs notika mežonīga pārprodukcija, nāca masīvs komerciālais vilnis. Kādu iespaidu tas atstāja uz Latviju?
J: Zini, Latvijā parādījās grupas. Es tā esmu ievērojis, ka tas notiek tā viļnveidīgi, piemēram, ir viens tāds brīdis, kad ir drausmīgi daudz grupas. Tas pats arī notika uz deviņdesmito otro pusi, kad bija daudz! Parādījas jauni stili pasaulē, tad arī parādījās piekritēji Latvijā, kuri klausījās un gribēja spēlēt tādā stilā. Vienā brīdī parādījās numetal bandas, un Latvijā arī bija uzplaiksnījums ar tām. Esam ar daudzām no tām spēlējuši. Nosaukumus gan šobrīd neatceros! Tāpat kā tas stils uzplaiksnīja visā pasaulē, tā tas arī norietēja, un Latvijā tās grupas arī pazuda.
Ģ: Piekritīšu Tev par to, ka mūzikas attīstība notiek viļnveidīgi, proti, no sākuma it kā tas lielais sprādziens, pēc kura sekoja lielais bums pagājušajā dekādē ar lielo komercijas vilni, ar neierobežotām iespējām, visi kanāli pārpludināti ar visu utt. Man šķiet, ka tagad tas ir izšķirojies tā, ka viss tas komerciālais gals ir samazinājies, un tagad ir palikusi tāda kā esence no Latvijas alternatīvās skatuves, kas tagad ir tādā līmenī, kurā ir radušās ļoti daudz kvalitatīvas un jaunas grupas. Iespējams, ka tagad tas ir viens no labākajiem posmiem Latvijas alternatīvajā mūzikā.
J: Tagad, godīgi sakot, man ir grūti pateikt, jo šobrīd, paskatoties uz to pašu Klang!, kur ir daudz grupu, daudz jaunu vietējo grupu. Varētu arī teikt, ka varbūt tagad ir viens no labākajiem posmiem, bet paies laiks, kad sāksim atskatīties un liksies, ka nē, tagad ir tas labākais brīdis. Runājot par laiku pirms 15-20 gadiem, kad bija arī brīdis ar daudz grupām, un visiem likās, ka ir riktīgi labais laiks. Tev liekas, ka tagad.
Ģ: Viss atkarīgs no skatupunkta!
J: Laikam jau tā, ka visos laikos ir bijušas krutas grupas. Ir, kuras ir izdzīvojušas un kuras nē. Tāpat, atceroties vecos laikus, daudzi jau bija. Paņem vecās izlases un sāc skaitīt, kuri bija foršie un labie.
Ģ: Bet tik un tā - bija!
J: Jā, bija un nav vairs.
Ģ: Runājot par vēl vienu interesantu aspektu, savu pirmo lielo albumu Devil And Men izdevāt Platforma Records paspārnē, kurš arī vairāk neeksistē. Cik liela loma bija toreiz leibliem Latvijā?
J: Tu zini, kā bija īstenībā? Mēs līdz tam albumus bijām izdevuši paši.
Ģ: Bet albumu Hell in Stereo izlaidāt caur Aghast Records, ne?
J: Jā, to caur Aghast. Iespējams, mēs pirms tam dzīvojām kaut kādā ilūzijā par tiem leibliem, jo tas nepiepildījās. Tā cerība par to, ka leibls daudzas lietas nokārtos. Tā nebūt nav.
Ģ: Ko Platforma darīja jūsu labā?
J: Stāsts ir vienkāršs. Paldies Gustavam Terzenam, jo bija tā, ka Platforma pati gribēja drusku paplašināt savu redzesloku, un tajā laikā par smago mūziku Latvijā visu zināja Terzens no SWH Rock. Viņš ieteica mūs, Platforma paklausījas un teica, ka baigi kruta. Mums, protams, likās forši. Atkrita problēmas par albuma izdošanu un līdzīgām lietām, bet pa lielam, izņemot izdošanu, nekas pārējais būtībā nemainās, jo, piemēram, Platformas ziņā, es vairs neatminos, kas tajā laikā bija populārs, laikam Dons nāca ārā un vēl kaut kas, bet nu, lai viņi nebūtu tādi balti un pūkaini, izdeva mūs. Reāli es domāju, ka viņi no paša sākuma nebija plānojuši ar tādu mūziku tālāk nodarboties.
Ģ: Nebija izstrādājuši plānu...
J: Tas bija tikai tāds kā ķeksītis, ka "reku mums ir arī smagie, ja kas". Es nezinu, vai viņi to bija taisījušies kādam atrādīt, ka ir viņi ir ļoti daudzpusīgi, bet jebkurā gadījumā paldies viņiem par to!
Ģ: Ja tā paskatāmies vēsturē, tad arī Micrec atbalstījis Huskvarn, tagad Relicseed...
J: Aj... Es, godīgi sakot nesaprotu, kāpēc Račs vispār to dara. Kad Huskvarn uzsāka, tie ir deviņdesmitie, tur bija pavisam cita opera un cits stāsts. Toreiz smagās izlases tika izdotas caur Mapl, kurš ir reāli deviņdesmito latviešu deju mūzikas izdevējs. Pričom tur metāls? Kaut kā Valdis tur toreiz sabīdīja, tas viss tur notika ar viņiem kopā. Bet es nesaprotu, kāpēc Račam tas metāls ir vajadzīgs.
Ģ: Varbūt paplašināt savu redzesloku? Vai arī, iespējams, finansiālu apstākļu dēļ parakt, kur vēl kaut kas ir.
J: Platforma Records atbalstīja ar to, ka izdeva mūsu albumu, bet tas laikam arī bija vienīgais, ko viņi gribēja izdarīt. Man šķiet, ka viņi gribēja parādīt, ka viņiem ir arī tāda mūzika un ka viņi ir daudzpusīgi.
Ģ: Bet pirms pieciem gadiem tāpat pieteica maksātnespēju. Vispār ir ļoti interesanti tas, ka pasaulē pieredze ar leibliem ir nedaudz savādāka. Piemēram, ārzemēs metāla leibli izķer jaunās grupas, bet, salīdzinot ar metāla trešās attīstības valstīm kā Latvija, lielākoties grupas pašas cīnās par savu izdzīvošanu.
J: Bet zini kā, Platforma Records ir vietējā mēroga un nebūt ne smagās mūzikas leibls. Viņi nevienam ar smago mūziku neasociēsies. Laikam vispār 99.9% nemaz nezina, ka viņi ir izdevuši mūsu albumu. Piemēram, ja tu paprasītu kādam cilvēkam no malas, iespējams, viņš atcerēsies Platformu, bet tieši, ko viņi ir izdevuši, laikam nē. Ja pajautātu, vai kaut ko no smagās mūzikas, tad noteikti teiktu, ka nē. Īstenībā ar tiem leibliem ir tā, ka tu vari paprasīt Skyforger džekiem, viņi Tev ļoti labi var pastāstīt.
Ģ: Latvijā ir bijuši smagās mūzikas leibli, pāris ir vēl joprojām arī mūsdienās, kā Tev šķiet, vai ir nepieciešamība pēc tiem?
J: Es domāju, ka noteikti! Tajā visā vajadzētu tad nenormālu darbu ieguldīt. Man liekas, ka nevienam cilvēkam pie mums nepietiek tam laika, spēka un galu galā gribās arī ēst. Ar to naudu nenopelnīsi, tāpat kā viss undergrounds, tas viss ir hobija līmenī. Jebkurš strādā kaut kur, lai vienkārši nopelnītu naudu. Es domāju, ka kādā brīdī tas entuziasms noplok un beidzas. Ja būtu kāds ļoti uzņēmīgs cilvēks, kas to spētu darīt un celt,celt,celt, tad gan jau arī tas kaut kad atmaksātos. Nav piemēru, nezinu, kā tas būtu.
Ģ: Tas jau būtu lieliski, ja leibli paņemtu savā paspārnē un atbalstītu jaunās grupas.
J: Šīs ilūzijas mēs esam atmetuši jau sen. Ja būtu Latvijā kāds spēcīgs leibls, tad tas noteikti palīdzētu Latvijas smagās mūzikas attīstībai. Es domāju, ka, iespējams, būtu arī vairāk jaunās grupas. Būtu mērķis, uz ko tiekties un kur tik iekšā. Strādātu, lai tiktu Latvijas leiblā. Savukārt, tas leibls strādātu uz to, lai tas palīdzētu grupām. Varbūt ne uzreiz, lai iedotu baigo kāpostu, bet nu ar tādām lietām kā koncertu organizēšana utml.
Ģ: Leibls varētu būt risinājums visam. Jūs savu pēdējo albumu izdevāt pirms deviņiem gadiem, mūsdienās tā laika albuma popularizēšanas intrumenti ir novecojuši. Ir ļoti daudz statistikas par to, ka cilvēki mūsdienās ļoti gausi pērk diskus, kā tu raugies uz šo digitālo laikmetu un kā būs ar jūsu jauno disku?
J: Īstenībā mēs arī esam runājuši un domājuši, kā mēs viņu vispār izdosim. Nevar teikt, ka tas disks nevienam neinteresē kā taustāma manta. Ir daļa cilvēku, kuri grib to disku. Viņš to nopērk un ieliek plauktā. Es arī esmu tāds pats. Man patīk, ja džeki izdevuši albumu, un es aizeju uz konci un to nopērku.
Ģ: Kad tu esi pēdējo reizi nopircis kādu disku?
J: Skyforger, Preternatural! Bet paši domājam, ka mazā tirāžā jāizdod jebkurā gadījumā. Protams, visi Deezer, Spotify, iTunes. Jāliek tur iekšā! Protams, ir daļa cilvēku, kuri vienkārši nokačās. Lai gan pats neesmu nekad latviešu mūziku nokačājis.
Ģ: Man šķiet, ka tas vispār ir kā grēks!
J: Man tieši tā pati sajūta. Man viss, kas ir mājās no latviešu mūzikas, ir pirkts. Zinot, kā tas viss top un kā cilvēki strādā, roka vienkārši neceļas. Kādreiz jebkurš latviešu albums maksāja piecīti. Nav tik traki, lai kačātu, ja var nopirkt. Ar ko vispār varētu nopelnīt? Smagās mūzikas īpatnība - merčendaizs. Manuprāt, tas smagajā mūzikā ir īpaši izteikts. Protams, arī koncerti.
Ģ: Piedod, ka beru sāli uz brūcēm, bet Sanctimony pirms tam izteica vēlmi izdot arī koncertierakstu!
J: Jā! Tas viss ir diemžēl apstājies vienā vagonā. Tā situācija, kāda bija toreiz un kāda ir tagad, tās ir divas dažādas. Toreiz bija citi apstākļi un citas sajūtas. Tagad ir tā pauzīte paņemta, kā jau es iepriekš to arī teicu, bet mēs par to domājam.
Ģ: Politkorekta atbilde!
J: Materiāls ir, mēs par to domājam un pie tā piedomājam!
Ģ: Runājot par grupu ilgdzīvošanu, intervijās bieži vien tiek tas arī pieminēts par jums. Tas ir vienmēr bijis aktuāli, piemēram, skatoties uz jūsu afišu pilngadības svētkos, kur spēlēja Burned in Blizzard, kuri vairs nespēlē. Rūsa vēl spēlē un spēlēs, kamēr varēs. Sia Radikal, kur darbojās Terzens, kurš arī piedalījās jubilejas svinībās, pirms diviem gadiem paziņoja par izjukšanu.
J: Sastāva maiņas mums ir bijušas daudz. Cik cilvēku ir gājuši cauri būtu jāpaskaita.
Ģ: Kaut kādā intervijā minēji, ka apmēram seši biedri nomainījušies.
J: Varētu būt pat vairāk... Par ilgdzīvotājiem runājot, man ienāca prātā Rebel Riot, ar kuriem arī esam uzspēlējuši diezgan daudz koncertus. Kad viņi sāka spēlēt, tad es pilnīgi un absolūti redzēju tieši tādu pašu momentu kā mums, ka viņi katru dienu spēlēja visos Rīgas krogos. Kad mēs sākām, tad arī pirmos divus gadus spēlējam visur, visur, visur. Bet viņi ir malači, es domāju, ka viņi arī ilgi dzīvos. Jau tagad ir kaut kādi seši gadi. Tas īstenībā ir daudz.
Ģ: Tas ir jau tiešām daudz.
J: Es atceros, kad mēs spēlējam Huskvarn piecu gadu jubilejā. Tas bija tur, kur tagad ir Larocca, tur agrāk bija Operetes teātris. Laikam tas jau tajā laikā, kad taisīja to konci, tur vairāk nebija, bet telpas bija palikušas. Viņi tur bija uztaisījuši piecu gadu jubilejas koncertu, kurā mēs arī spēlējām. Man likās pieci gadi, tas ir kaut kas. Tagad šķiet, ka tas nekas nav, bet, redzot mūsdienās, cik grupas pat līdz tiem pieciem gadiem neaizvelk, tas šķiet daudz.
Ģ: Huskvarn jau ir eksistējuši no laika sākuma.
J: Viņu pēdējā koncertā bija neaprakstāmas sajūtas. Bija baigi interesanti skatīties uz visiem cilvēkiem, raiba publika bija sanākusi. Tik daudz cilvēku Melnajā Piektdienā sen nebiju redzējis. Par to bija ārkārtīgi liels prieks, ka novērtē un ka mūsu vietējā grupa var savākt tik daudz cilvēkus. Ņemot vērā to laika posmu un tos gadus, ko viņi ir spēlējuši, neapšaubāmi Huskvarn ieliktais pamats latviešu smagajā mūzikā ir tik spēcīgs, jo Huskvarn zina visi. Interesanti bija arī skatīties, kā viņiem bija sadalīts tas koncerts pa laika posmiem, kur attiecīgi katrā posmā iesaistījās un aktivizējās katru reizi citi cilvēki. Satiku daudzus sen neredzētus cilvēkus. Kad sākās koncerts ar to On the Road intro, bļin! Man zosāda uzmetās, vēl joprojām zinu to albumu visu no galvas! Tanī laikā klausījos to albumu kasetē, kura man vēl mājās stāv. Tas bija pamatīgs nostaļģijas blieziens. Man likās, ka daudzi tādi no vecajiem bija atnākuši un tina filmu. Veco melnbalto filmu.
Ģ: Kā nekā senākā latviešu metāla grupa.
J: Kurā gadā Rūsa sāka?
Ģ: Man jau šķiet, ka tos pie metāla grūti būtu pieskaitīt.
J: Es gan Rūsu nedalītu nost. Metāls vai roks, tomēr Latvijas smagās mūzikas skatuve ir tik maza, lai kaut ko dalītu man liekas, ka tas ir stulbi. Dažreiz ir tā, ka spēlējam kaut kādos pasākumos, kur īsti nav tās zināmās un klasiskās smagās mūzikas grupas. Tu jūti, ka publika ir pavisam cita, kad sanāk spēlēt drusciņ cita žanra pasākumos. Protams, ir pāris cilvēki, kuri parasti nāk uz taviem koncertiem, bet pārējā publika ir jauna auditorija. Runājot tieši par publiku, tā ir lielā atšķirība ar deviņdesmitajiem, kad bija pilnīgi pie kājas, kas spēlē. Piemēram, ja paskatās uz afišām no tiem laikiem no Robinsona vai RVR koncertiem, tur bija pilnīgs kišmiš. Piemēram, tajos Robinsona koncertos tur bija arī tajā laikā populārais numetal, bet kopā vēl ar citiem. Publika bija visi, kuri klausās smago mūziku, nešķirojot neko. Agrāk smagās mūzikas kopības sajūta bija lielāka.
Ģ: Sajūtas jau laikam neatgriezīsi, bet man kaut kā šķiet, ka varbūt nav nemaz tik traki tagad!
Sanctimony dzīvajā varēs redzēt 18.decembrī Protean albuma prezentācijā klubā Melnā Piektdiena.
Vairāk info:
Lai metāls ir ar Tevi!