Visu no paša sākuma – plašāk Tevi atpazīst no darbības grupā „Urskumug” tās agrīnajā posmā. Tava pirmā saskare ar smago mūziku, pirmā ģitāra, tā laika skatuve?
Līdz apmēram 13 gadu vecumam klausījos ļoti dažādu mūziku, pēc tam gaumi arvien uzstājīgāk pārņēma roks, bet uz metālu tomēr “nepavilkos” līdz 14 gadu vecumā tiku pie kasetes, kuras vienā pusē bija Slayer “Show no mercy”, bet otrā Sepultura – laikam “Chaos A.D.” Intereses pēc noklausījos, un man nepatika. Tomēr kaut kas vilināja klausīties vēl un vēl. Pēc kādām 5 reizēm vienā vakarā tas kļuva par jaunas draudzības sākumu. Process vairs nebija apturams. Tas bija laiks, kad jaunākais Metallica albums bija “Black”, Tiamatam “Clouds”, Sepulturai “Chaos A.D.” Latvijā valdīja Sanctimony. Filmas Jelgava ’94 laiks. Atradu mājās vecu septiņstīgu akustisko ģitāru bez pāris stīgām. Kaut ko mēģinaju, bet nekas prātīgs nesanāca. Tad man Armands (tas pats, kas piedalījās VR ierakstā) iedeva laikam sava tēva padomju laikos paštaisītu elektrisko, no tā arī čiks vien sanaca. Un ta, kā naudas nebija, bet netiku vaļā no baisas vēlmes spēlēt, nolēmu uztaisīt ģitāru pats. Korpuss no finiera, grifs no telekastera, elektronika no stratokastera. Nekas ekskluzīvs, bet spēlēt varēja. Mācijos uz tās. Pēc tam jau universitātē sekoja līzingā pirkts dzeltens Yamaha stratokasters, kuru nomainīju pret 1988.gada BC Rich Warlock, ko Armands bija atvedis no ASV. To es uzskatu par savu pirmo īsto instrumentu.
Ilgu laiku esi bijis prom no mūzikas skatuves, tā pavisam. Kā pameti „Urskumug” tā arī smagā mūzika nebija prioritāte vai cits iemesls?
Ķepurojos ārā no krīzes, galīgi nebija prioritāte. Pēc tam ģimenes dzīves rutīna un Velna Rata ieraksts brīvajā laikā.
„Velna Rats” – pārsteigums, tā pēkšņi gada nogalē – bams, jauns vārds mūzikā un albums ar uzreiz. Cik ilgs un kāds bija albuma ceļš līdz klausītājiem?
Ļoti ļoti garš ceļš…. Aizgaju no Urskumug 2010.gadā. Pēc gada atcerējos, par grupai rakstītajām, bet nepublicētajām dziesmām, kuru starpā bija veltījumi aizgājušajiem tuviniekiem. Nolēmu pamēģinat pats tās ierakstīt majās tā, lai būtu tuvu studijas kvalitatei. Piekomponēju klāt vēl dažas, lai sanāk pilna garuma albums, un ķēros pie darba. Ierakstīju, pārrakstīju visu kādas 4-5 reizes. Nezinu vairs cik reizes sāku visu apstrādi no nulles, kamēr iemācījos skaņu inženieriju, māsterēšanu, miksēšanu, ar ko līdz tam biju saskāries tikai patērētāja lomā studijā. 8 gadus tas man prasīja. Projekta darba nosaukums bija cits, bet kādu nedēļu pirms publicēšanas es to nomainīju. Palaidu albumu internetā klīst, lai nevajadzētu atkal apstrādāt no jauna, jo bungu skaņa man joprojām nepatīk.
Teksti ir dzeja no Jāņa Raiņa krājuma „Gals un Sākums” – par ko ir stāsti?
“Gals un sakums” ir tāds darbs, kur laikam katrs var saskatīt ko citu. Pamatā tās ir nīgra, bet apcerīga vīra atklāsmes par mūžīgām tēmām. Stāsti par dzīves jēgu, nāvi, laika plūdumu, vientulību, bezcerību, cerību un citām lielajām klātesošajām lietām. Atlasīju dziesmām tos tekstus, kas man likas visdziļākie un man tuvākie. Bet iesaku katram izlasīt.
Jānis Rainis death metal versijā – nemaz nav slikti. Vēl viens pierādījums, ka latviešu valodā metāls skan labi. Un kāpēc tieši Rainis? Varu tikai piekrist, ka latviešu valodā metāls skan labi.
Tas rada interesi par latviešu valodu arī citur. Piemeram Zviedrijā Velna Rata radio pirmatskaņojuma laikā studijā tika mācīts izrunat garumzīmes. Urskumug laikā savām dziesmām tekstus rakstīju tikai latviski. Kapēc Rainis? Sapratu, ka vairs nespēju sarakstīt kaut cik dziļus tekstus. Kad cēlu māju, dzīvoju treilerī un klausījos radio. Bija Raiņa dzejas lasījums no šī krajuma. Atcerējos, ka man ļoti patika jau vidusskolā. Nopirku grāmatu un sapratu, ka neko citu savam dziesmām nevēlos.
Pamatā esi Tu, kas visu rada un pieaicini sesijas mūziķus ierakstam? Jeb jau esat kā stabila grupa jeb drīzāk, kā projekts?
Kad runa ir par mūziku, es esmu fašists un neļauju nevienam skarties klāt savām dziesmām. Sakomponēju, ģitāras, basu ierakstīju pats, bungas saprogrammēju pats. Pat nabaga vokāls saņēma no manis ierakstu, kur es biju tekstus ierunajis pa virsu kā man vajag un nepieļāvu sevišķas atkāpes (piedod, Aleksandr). Kaut kāda brīvība bija Armandam, kas rakstīja elektroniskas atmosfēras, lai gan es tās arī mazliet revidēju un apstrādāju, bet dažām dziesmām arī atmosfēras sataisīju pats. Man bija svarīgi, lai tur ir tā un nevis citādāk. Milzīgs paldies Armandam tomēr! Šobrīd esam divatā – es un vokālists. Pagaidām plānos ir videoklipu veidošana, bet labprāt uzkāptu arī uz skatuves kādu dienu. Tagad, protams, grūti ko prognozēt.
Armands, kas albumam darinājis elektroniskās atmosfēras – šobrīd ASV, metālistu pilsētā Merilendā. Ko viņš tur dara?
Dzīvo ASV kopš 1999.gada. Viņam ir sava viena cilvēka grupa „Skelectory”. Nezinu, cik elastīgs viņš ir kļuvis, jo daudzus gadus arī visu pamatā darīja viens. Taisa ģitāras. Dzīvo mērena metalista dzīvi.
Tava pamatnodarbošanās ikdienā?
Strādāju no mājām ārzemju uzņēmumā. Brīvdienās esmu zemessargs.
Un mūzika, kas ir Tavā atskaņotājā, kas iespaido vai ko vērts noteikti paklausīties?
Metālu klausos ļoti maz. Parasti tas ir Rotting Christ, Amorphis, Emperor, Dream Theater, Dark Tranquility, Insomnium.
