Inese Tone: Ar ko tu šobrīd nodarbojies, kas jauns tavā dzīvē?
Uldis Rudaks: Šobrīd pārsvarā dzīvojos pa Ventspils rakstnieku māju, kur rakstu savu Rokenrola dienasgrāmatu – tas gan nav oficiālais nosaukums. Nosaukumus jau parasti beigās izdomā.
IT: Kā tu definētu vārdu – andergraunds?
Rudaks: Andergraunds ir kaut kas saistīts ar tumsu. Kaut kas, kas nelien gaismā. Nezināms. Saistība ar tumsu varētu būt arī tāda, ka tā ir meinstrīma cilvēkiem tumša bilde.
IT: Kā tu raksturotu deviņdesmitos gadus latviešu mūzikā?
Rudaks: Deviņdesmitie gadi latviešu mūzikai ir pārbaudījumu laiks. Latviešiem jāparāda uz ko viņi ir spējīgi.
Astoņdesmitajos vēl bija Padomju laiks, kad bija grupas, ko varētu nosaukt par atmodas grupām – Pērkons, Līvi, Jumprava. Viņi visi spēlēja pa kādai pretpadomju dziesmai. Tad pēkšņi deviņdesmitajos viss vaļā – tev vairs nav nekādas cenzūras, tu drīksti darīt visu, ko tu gribi. Vari braukt uz ārzemēm, pirkt labus instrumentus, ierakstīties ārzemju studijās – ja tev ir nauda. Tas viss pārbaudīja latviešu mūzikas un mūziķu radošo potenciālu. Izrādījās, ka nemaz tik kruti neesam.
IT: Nedaudz pašķirstīju žurnālus Pastnieku iela, Pastnieku avēnija, avīzi Una, ko varētu dēvēt par andergraunda izdevumiem. Konstatēju, ka tur ir ļoti maz par latviešu mūziķiem, bet, ja ir, tad viņi tiek salīdzināti ar ārzemju mūziķiem un šīs salīdzināšanas ietvaros, tiek kritizēti vai slavēti. Kādēļ tas tā ir?
Rudaks: Latvieši jau visu laiku kaut ko atdarina. Paši neatzīst, bet, kad paklausies uzreiz ir skaidrs, ko viņi ir klausījušies un, no kā ietekmējušies. Piemēram, tagad ir tāda grupa kā Gelousy un skan precīzi kā Pearl Jam. Kad parādījās grupa F[ei]k – tas bija latviešu variants ņūmetāla grupai Korn, bet kvalitatīvs.
IT: Vai deviņdesmito gadu ietvaros var runāt par manāmu mūzikas attīstību?
Rudaks.: Andergraunda mūzikas attīstībā nenovērtējamu ieguldījumu deva apvienība Tornis. Jaunajām grupām bija iespēja gandrīz par baltu velti izmantot mēģinājumu telpas, ierakstīties. Liela nozīme ir arī Torņa mijiedarbībai ar Kuldīgas andergraunda scēnu.
IT: Redzamākās pilsētas andergraunda sakarā – Rīga, Kuldīga, Valmiera, Smiltene, Cēsis. Varbūt vēl kāda?
Rudaks.: Gan jau, ka Liepāja.
IT: Nosauksi, lūdzu, kādu andergraunda grupu no Liepājas?
Rudaks: Hm... nezinu. Tur visas uzreiz kļūst populāras. Tumsa, piemēram, sākumā arī bija andergraunds. Viņu dibināja Fēlikss Ķiģelis un ar Mārtiņu Freimani tai nebija nekāda sakara.
Vēl varētu minēt Mālpili. Dzelzs Vilks jau arī ilgi bija tīrs andergraunds. Tagad varētu būt gandrīz vai otrie populārākie pēc Prāta Vētras. Pārējās Mālpils grupas visas caur Jura Kaukuļa rokām gājušas. Ex Anima, kam tikko iznāca pirmais albūms, Apēdājs – tā bija ļoti interesanta parādība Latvijas andergraunda skatuvē. 90.to gadu otrajā pusē pēkšņi parādījās divpadsmitgadīgs puišelis, ar gariem blondiem matiem, milzīgu ģitāru un rūca mikrofonā ne sliktāk par pieaugušu metālistu.
IT: Kuras, tavuprāt, bija redzamākās un nozīmīgākās deviņdesmito gadu Latvijas andergraunda grupas?
Rudaks: Sirke, Baložu Pilni Pagalmi, Inokentijs Mārpls, Nejautā, Kartāga, Plastilīns, Yulunga, Sarkanais Oktobris... daudz bija, nevar nemaz visas atcerēties. Noteikti jāpiemin Kuldīgas grupas – Hugo, Vonosonoloppus.
Bija tāda grupa kā Deports Uz Debesīm. Tajā dziedāja Lota – ļoti spēcīga dziedātāja. Dziedāja nenosakāmā stilā – kaut kas starp blūzu un pankroku. Ļoti emocionāla dziedāšanas maniere, kad viņa dziedāja, likās, ka nekas cits viņai neeksistē. Brīnišķīgi improvizēja uz vietas izdomājot tekstus. Bet viņa pārstāja muzicēt jau 90.to gadu vidū. Aizgāja mācīties filologos, psihenē ārstējās.
IT: Daudzi cilvēki no tiem laikiem ir pilnīgi pametuši mūzikas pasauli?
Rudaks: Ir kas ir pametuši pavisam, ir tādi, kas paši vairs nemuzicē, bet ir kaut kā saistīti ar mūzikas pasauli. Jānis Levits spēlēja Huskvarnā, tad viņam bija sava grupa Reminds, tad viņš pamazām iepirka aparatūru, ko no viņa īrējā un īrē koncertiem. Vēl viņš ir izveidojis ierakstu studiju Phoenix. Vispār jau ļoti interesanta ir cilvēku cirkulācija pa dažādām grupām. Tā, piemēram, Edgaram Šubrovskim bija grupa M. Gvarde, Andžonim bija Tukšā Muca, tad viņi sanāca kopā, izveidojās Kartāga. Pēc tās pajukšanas Edgars Šubrovskis radīja Hospitāļu ielu, bet Andžonis Gas of Latvia. Bieži vien cilvēki, kas spēlējuši kopā pēc tam aiziet pilnīgi dažādos virzienos – bija tāda grupa Pilots Buda, tur spēlēja divi garmataini puiši ar akustiskajām ģitārām – Ansis Klinstons un Jānis Žilde, tagad abi šie cilvēki spēlē katrs savu – pilnīgi atšķirīgu mūziku.
IT.: Kā ar grupām, kas no andergraunda pārgājušas meinstrīmā?
U.R.: Pienvedēja Piedzīvojumi, piemēram. Viņi ļoti agri kļuva populāri – viņus ātri paņēma lielie izdevēji. Kad pēkšņi Mic Rec saprata, ka arī andergraundā ir ļoti interesantas lietas, tad Pienvedēji bija pirmie, ko viņi paņēma.
Ļoti interesants ir stāsts par grupām Nejautā un Prāta Vētru. Abas 90.to gadu sākumā bija ar apmēram vienādu potenciālu. Nejautā gan parādījās pāris gadus agrāk. Abām šīm grupām vienā dienā iznāca debijas albūmi Prāta Vētrai tas bija Vairāk nekā skaļi un Nejautā - Princese. Abas izdeva Mic Rec. Prāta Vētrai Mic Rec bija noorganizējis vērienīgu prezentāciju ar ēdieniem, dzērieniem un koncertu Jāņa Sētā. Grupai Nejautā bija maziņš pasākumiņš Vaļņu ielas plašu veikalā ar kādu glāzi šampanieša. Tā arī sākās Prāta Vētras slavas gājiens.
Ir arī tādas grupas, kuras uz brīdi izlien no pagrīdes un pēc tam ielien atpakaļ. Dzeltenie Pastnieki, piemēram. Deviņdesmitajos viņi bija ļoti populāri – ar dziesmām Ilzīte Milzīte, Guvernante diversante, Milžu cīņas. Tagad Baušķenieks atkal vairāk pa andergraundu.
IT: Kur cilvēki pulcējās, kur notika koncerti?
Rudaks: Bija brīnišķīgs rokklubs Mad Mix. Ja arī nenotika koncerti, cilvēki tur pulcējās katru dienu. Nejautā dziedātājs Jānis Vanags tur strādāja par bārmeni, Viesturs no Sanctimony par apsargu. Lēts alus tur bija. No 90.to vidus koncerti notika Krāmu ielas 4 nama pagrabā, ko sauca par Krāmeni. Ķīpsalā bija tāda vieta kā Robinsons, kur notika daudzi koncerti. Tur kopā ar tādām andergraunda grupām kā Baložu Pilni Pagalmi, ir spēlējusi arī Prāta Vētra. Ik pa laikam koncerti notika visādās jocīgās vietās, piemēram, Palasta Picā – kāds bija iestāstījis picērijas saimniekiem, ka, ja atļaus tur rīkot koncertu, tad visi noteikti pirks picas. Picas jau saceptas, bet tās neviens nepirka. Alu pirka. Pāris koncerti notika arī restorānā Huanhē, netālu no Daugavas sporta nama.
IT: Pastāsti, lūdzu, arī par festivāliem.
Rudaks: Visvisādi bija. Pagrimušais Laikmets, kas vienreiz notika operetē – tur kur tagad naktsklubs La Rocca. Atdod Galus, Durvis.... Žigats no Pienvedējiem 1994. gadā Sabilē bija noorganizējis festivālu Zem Tilta. Bija festivāls Survival Extra, ko organizēja Argots no Liepājas. Notika vecā spīķerī, arī Pūt Vējiņi estrādē. Reiz tur bija paredzēta arī grupas Inokentijs Mārpls uzstāšanās, bet, kamēr Dambis tika līdz Liepājai, tikmēr piedzērās. Pārējo dalībnieku nez kāpēc arī nebija, Dambis sākumā mēģināja spēlēt viens, bet viņam nesanāca un viņš teica, ka labāk nolasīs dzejoli. Atvēra kladi un nolasīja. Skaisti.
Visādi koncerti un festivāli notika Ķīmijas fakultātē, Celtniecības tehnikumā, klubā Slepenais Eksperiments. 90.to gadu otrajā pusē atvērās klubs Metro. Bija arī Panna, bet tur koncerti nenotika, tur pārsvarā darbojās dīdžeji.
IG: Mūsdienās ir diezgan populāri rīkot dažādus jauno grupu konkursus. Kā tev liekas, vai tas nav tikai kompāniju un producentu vēlme uzrakt ko tādu, ar ko nopelnīt? Vai 90.tajos notika tādi konkursi?
Rudaks: Domāju, ka ne tikai vēlme nopelnīt. Cilvēkos jau vienmēr bijis sacensību gars. Konkursi notika. Liepājas Dzintaram, gan nav nekādas saistība ar andergraundu. Sinepes un Medus Madonā notika, kur jauno grupu konkursā spēlēja dažādas andergraunda kultūrai piederīgas grupas.
IT: Vai dažādas andergraunda kustības bija nodalītas tāpat kā tagad, vai tomēr turējās kopā?
Rudaks: Bija jau.
IT: Man gan liekas, ka tad, kad es jau sāku iet uz koncertiem – 1998., 1999. gadā visi vēl bija kopā. Vienā pasākumā spēlēja dažādas grupas – panki, metālisti... bet visi gāja kopā, nestrīdējās...
Rudaks: Jā, vispār jau bija tā. Mad Mixā bija panku dienas, metālistu dienas, reperu dienas. Panki gāja arī uz metālistu dienām un otrādi, bet, ja aizgāja uz reperu dienu, varēja arī pa muti dabūt. Dalīties sāka vēlāk.
IT: Vai bija arī repa un hip hopa andergraunds?
Rudaks: Kaut kas jau bija. Tie paši Gustavo ar Ozolu, grupa Fact. Horena Fuck Art.
IT: Vai andergraunds kaut kā īpaši izceļas ar alkohola lietošanu?
Rudaks: Manuprāt, ne vairāk kā meinstrīms. Dzer tikpat, tikai atšķirība kad. Meinstrīmā to dara pēc darba, mūzika ir darbs, nevis māksla. Andergraundā atbildība mazāka, tur spēlē priekam.
IT: Kā ar narkotikām?
Rudaks: Nonarkojas jau visādi cilvēki. Varbūt agrāk andergraunda končos apgrozījās cilvēki, kam bija pieeja narkotikām – klausījās, paši spēlēja. Tagad ir savādāk. Narkotikas ir pieejamas katram, tas viss ir kārtīgs bizness. Pat biznesmeņi lieto narkotikas – staigā uzvalkos un smaida.
IT: Kā tev šķiet, vai andergraundam ir kāds īpašs vēstījums? Kādēļ spēlē? Tāpēc, ka ir ko teikt vai sava prieka pēc?
Rudaks: Iespējams, ka tas ir protests pret to, ka cilvēkiem Latvijā ir diezgan nelaba muzikālā gaume – visi klausās meinstrīmu. Andergraunda pārstāvju pozīcija varētu būt tāda - mēs spēlējam te pagrīdē un neuztraucamies, ka mūs klausās maz cilvēku. Bet tie, kas klausās, kaut ko saprot no mūzikas. Latviešu 90.to gadu andergraundā bija tam laikam ļoti moderna mūzika. Var salīdzināt ar tolaik progresīvām ārzemju grupām My Bloody Valentine, The Swans, Sonic Youth. Viņi arī ārzemēs ir palikuši andergraunds, lai arī ir nenormāli slaveni, viņi nav kļuvuši par meinstrīmu.
IT: Kā Tev liekas vai vispār andergraunds vēl pastāv?
Rudaks: Jā, ir taču daudz grupu, kas pastāv un, ko vairums cilvēku nezina.
IT: Man liekas, ka tā nezināšana ir ļoti nosacīta. Mūsdienu ātrā un gandrīz neierobežotā informācijas aprite nekam neļauj ilgi palikt nezināmam. Ir taču portāla www.draugiem.lv mūzikas sadaļa, ārzemju lapa www.myspace.com, interneta radio www.last.fm un daudzas citas lapas, kurās var atrast gandrīz visu un jebko.
Rudaks: Jā, mūsdienās jebkura nepazīstama grupa var izrādīt sevi tikpat skaļi kā populāra.
IT: Kā Tu pats nonāci saistībā ar andergraunda kultūru un sāki rakstīt par mūziku? Cik zinu, Tu neesi mācījies žurnālistiku.
Rudaks: Mācījies neesmu. Sākumā rakstīju kriminālziņas, bet gribējās pamēģināt kaut ko sirdij tuvāku, pamēģināju un sanāca. Ar andergraunda kultūru mani iepazīstināja Gatis – bija man tāds draugs. Pirms tam zināju Lingu, Zig Zag. Sāku staigāt uz koncertiem Krāmenē, lasīju Pastnieku Avēniju. Tā arī tas aizgāja.
Foto: Horens Stalbe grupā "Fuck Art"
