Sarunā piedalās trīs pārstāvji no "Smiltene Alternative" komandas - Daniels Groza, viņa brālis Dāvids Groza un Mārtiņš Kokars.
Kas jūs esat, ar ko nodarbojaties un kā esat saistīti ar mūziku?
Daniels: Mēs visi esam jauniešu komandas “Smiltene Alternative” galvenais kodols. Un mēs visi spēlējam kopā grupā Līdz Pēdējam. Es spēlēju ģitāru.
Dāvids: Es daru vokālus.
Mārtiņš: Es spēlēju bungas.
Daniels: Šodien mums trūkst vēl divi cilvēki. Tas ir Jānis Špats, kurš spēlē basģitāru Līdz Pēdējam. Viņš arī ir ļoti liela daļa no komandas un palīdz darbos pie festivāla. Un trūkst arī Jānis Līdums, ar ko Mārtiņš spēlē kopā grupā Dream For Eternity. Viņš fotografē, veido dizainus un afišas - tas ir viņa ieguldījums.
Tad tā arī ir tā jūsu komanda, vai arī ir vēl kāds?
Daniels: Ik pa laikam kāds varbūt paņem praktiskos darbiņus klāt, bet pamatā tie pieci arī esam. Es varbūt vairāk “bukoju”. Arī pasākumos, ko mēs taisām “tumšajā sezonā”. Bet visi kopā mēs sanākam, kad ir jāiekārto, kamēr tas viss ir kļuvis par koncertu vai festivālu “Rupjmaize”. Tā mēs darbojamies.
Dāvids: Mēs ar Mārtiņu parasti vairāk pie praktiskās puses palīdzam. Aparatūra, telpu sagatavošana, visas lietas, kas nāk klāt, jo nekas jau nebeidzas ar sarunāšanu. Arī pēckoncerta naktis, kad vairs negribas neko darīt, bet vēl ir jāstumj vai jānēsā kabineti.
Neatņemama sastāvdaļa no koncertu rīkošanas.
Dāvids: Tā ir pati odziņa. Cilvēki varbūt domā, ka koncerts tā pēkšņi ir, un viss notiek. Nepadomā par to, ka pēc tam cilvēki vēl nez cik stundas darbojas. Nu labi, ne “nez cik stundas”...
Mārtiņš: Bet tā jau arī ir. Viss ir vakars un vēl nākamā diena.
Daniels: Tā ir tāda iekšējā kārtībā, kā mēs organizējam lietas.
Diktatūras jums nav?
Dāvids: Diktatūras mums nav, bet es tomēr Danielu uzskatu par līderi. Bet nav tā, ka viņa viedoklis ir vienīgais svarīgais - drīzāk demokrātiska sistēma. Ja mēs pārējie nedomājam tāpat, meklējam kompromisu un labākos risinājumus.
Daniels: Viens nav cīnītājs. Daudz var izdarīt arī pats, bet es nekad neatstātu praktisko daļu sev vienam. Es noteikti uzkārtos. Vajag draugus, un ļoti daudz vajag stāstīt, lai kopā izdomātu, kā visu izdarīt. “Smiltene Alternative” un festivāli Smiltenē – tā nav mana ideja. Tas ir jaunietis vārdā Roberts Vanags.
Tad esam nokļuvuši līdz sarunai par pirmsākumiem. Kā tas viss sākās?
Daniels: Sākās tas 2008., 2009. gada mijā, kad radās ideja par pirmo koncertu, kas būtu tendēts uz dzīvo mūziku, uz alternatīvo mūziku. Toreiz tas notika jauniešu iniciatīvu centrā “Miteklis”. Tā joprojām ir forša vieta, kuru varam viegli sarunāt un izpausties, taisīt tur jebko, ko vēlamies. Jā, un Robertam radās ideja, tika saaicinātas pirmās grupas – Concomitant, Retrace My Life, Ambrosia un vēl arī bija tāda grupa Carpe Diem. Jauniešiem ļoti patika, ka ir tāds koncerts pagrabā - grupa pēc grupas. Maziņš “indoor” festivāls, ja to tā var nosaukt. Tā arī laiku pa laikam, lai nav pārāk bieži un nekļūtu apnicīgi, tādas koncertsērijas sākās. Notika arī ballītes viesu mājas “Kalbakas” zālē - tur pat, kur festivāls. Bija pat dreskodi, spēlēja grupas - gan vieglākas, gan smagākas. Vienu reizi, man šķiet, ka pat Transleiteris bija.
Mārtiņš: Gacho arī bija.
Daniels: Tad Roberts pārvācās uz Vāciju, un mēs šo lietu pārņēmām. Dažus drosmīgus soļus spērām, mācījāmies no Roberta, un tad jau notika viss pārējais.
Kāds festivāls bija pirms "Rupjmaizes"?
Daniels: Saucās “Tepat ir labi”.
Vai “Rupjmaize” bija domas turpinājums?
Daniels: Jā, tā varētu teikt. Bija gada vai varbūt divu gadu pauze.
Mārtiņš: Divu, man liekas.
Dāvids: Mēs paši neesam pārliecināti. Laiks pārāk ātri skrien, lai varētu visu tā piefiksēt.
Daniels: Jā, un “Rupjmaize” ir tas loģiskais turpinājums.
Mārtiņš: Mēs paši arī otrajā “Tepat ir labi” īsti nedarbojāmies, tur vairāk Matīss.
Dāvids: Jā, arī Matīss Bērzs, kurš arī iesaistījās tajā laikā, kad darbojās Roberts.
Daniels: Noteikti viņš jāpiemin. Arī interesanta lieta. Matīss taisīja lielāka formāta koncertus, bet viņam izdevās noziedot arī labdarībai, bērnu slimnīcām. Viens no viņa lielākajiem pasākumiem bija “Smiltene Alternative” trīs vai četru gadu jubileja, kad spēlēja Ghettozloba, vēl grupas, un uztaisīts arī “twists” - bija Gacho, kas piesaistīja daudz cilvēku, ja nemaldos, vismaz 800. Tas notika Smiltenes “Trīs pakalnu pamatskolas” lielajā zālē.
Tā ir tāda zudusi lieta. Koncerti vairs nenotiek skolu lielajās zālēs.
Daniels: Jā, ja paskatās last.fm senu grupu profilus, var redzēt, ka ļoti bieži ir spēlēts aktu vai sporta zālēs.
Dāvids: Mums Smiltenē ir tā, ka nav tāda bāra vai kluba, kurā tas viss varētu notikt, tāpēc uz katru koncertu tiek runātas telpas. Vai nu tas ir jauniešu centrs “Miteklis”, kultūras nams vai arī mēs īrējam no “Kalbakām”. Tāpēc arī lēkā tie koncerti pa dažādām vietām, un ir dažādas, tā teikt, atmosfēras. Mazākos koncertus rīkojam “Mitekļa” pagrabā, kas nav tas ietilpīgākais, cilvēkiem ciešāk jāsaspiežas, bet ir īpaša gaisotne.
Daniels: “Miteklis” ir vispateicīgākais, bet varētu gan būt nedaudz tuvāk centram. Ar kultūras namu ir grūtāk – ir labāki nosacījumi, bet, kā jau kultūras namos, pie jauniešu pasākumiem viņiem ir vēl jāpierod. Nejūties tur gluži kā mājās. Bet arī tas ir izdevies, ir notikuši pasākumi kultūras namā. Man būtu sapnis – Smiltenē vērsies vaļā telpa orķestrim mūzikas skolā, kur es strādāju kā pedagogs. Tā ir ļoti pateicīga telpa. Man gribētos, lai tā ir tā vieta Smiltenē, kas saistītos ar dzīvās mūzikas koncertiem. Visi zinātu, ka tieši tur, centrā, tajā telpā notiek koncerti.
Kāda ir attieksme no cilvēkiem, kas Smiltenē apmeklē koncertus? Agrāk koncerti notika reti, un tas bija liels notikums. Smiltenē kaut kādā veidā tas ir saglabājies.
Daniels: Domāju, ka agrāk arī grupām gāja citādāk. Cilvēki spēlēja kopā un taisīja koncertus draugiem. Kā zināms, Smiltenē izveidojušās grupas Cita Attieksme, mūsējie spēlējuši Vismaz Trīs Vārdos, un citas šādas veida grupās, kurās esam draudzējušies ar Valmieru. Tas vairāk bija tāds kā koncerts savējiem. Mūsu koncerti ir nedaudz citādāki, jo par tiem var uzzināt no afišu dēļa pilsētas centrālajā lielveikalā. Patiesībā, attieksme ir laba. Vienmēr gribas tā, lai katrs koncerts ir gana kvalitatīvs, lai nav aizkaves, sliktas skaņas vai tamlīdzīgi. Ir izveidojies fanu pulks, kam “Smiltene Alternative piedāvā...” sērijas ir kā maģisks vārds. Man šķiet, ka mums iet gana labi, un jauniešiem ir interesanti atnākt un paklausīties dzīvo mūziku.
Kādā vecumā ir Smiltenes koncertu apmeklētāji?
Mārtiņš: Ļoti dažāda vecuma. Sākot jau no 13-14 gadīgiem līdz pat 30 gadiem.
Dāvids: Agrāk mēs visi mācījāmies vietējās vidusskolās. Bija ļoti viegli uzaicināt savus draugus līdzi. Tas bija kā koncerts, kas bija arī tusiņš. Cilvēki nāca, un daudzi, kam varbūt nepatika smagā mūzika, bija pārsteigti par koncertu enerģiju un emocijām, ko tas sniedz. Tieši “Smiltene Alternative” koncertu dēļ daudzi ir “konvertējušies” uz smagāku, alternatīvāka stila mūziku.
Mārtiņš: Cilvēki, kam ar to nav nekādas saistības, atnāk kopā ar saviem draugiem, pēc tam mājās paklausās kādu no tām grupām, kas aizķer.
Vai uz koncertiem brauc cilvēki arī no citām pilsētām?
Daniels: Jā, ir prieks, ka uz dažiem koncertiem ierodas arī cilvēki no Valmieras un Cēsīm. Tās ir tuvākās vietas, bet ir patīkami, ka tā ziņa un interese ir piespiedusi kādu atbraukt uz citu pilsētu. Mūsu reklamēšana nav pārāk skaļa un arī ne pārāk klusa. Esam atraduši zelta vidusceļu, kā mēs varam pieteikt koncertus. Neesam gluži “undergrounds”, kas paļaujas tikai uz ziņas nodošanu mutiski.
Mārtiņš: Tas arī viss mainījās līdz ar sociālajiem portāliem. Cilvēki ir informētāki.
Koncertu organizēšanas pieredze jums ir, kā nokļuvāt līdz idejai par “Rupjmaizi” pēc divu gadu pauzes kopš “Tepat ir labi”?
Daniels: Uztaisījām vienu lielu koncertu Kultūras namā un bijām iegājuši pareizajā ritmā. Koncerti bija regulāri un labi apmeklēti. Un tad radās tā doma. Robertam vairs nav laika neko tādu darīt, protams, viņš ir devis ļoti daudz padomu. Bieži esam visi tikušies ziemas mēnešos, kāpēc kaut ko netaisīt arī vasarā? Vienkārši turpinām.
Tad ir arī jājautā – kāpēc “Rupjmaize”?
Daniels: Tā nebija mana ideja - to izdomāja jaunietis vārdā Mārtiņš Pogulis. Kaut kas jau jokoja, ka alternatīvajiem iepatikušies pārtikas produkti – piemēram, “Sinepes un Medus”. Vismaz man festivāls ir tāda vieta, kur vasarā visiem satikties, atveldzēties pēc darbiem, varbūt kāds vēl speciāli paņem atvaļinājumu. Un tad, kad tu ieēd to "maizīti" kārtīgi, pietiek spēks ilgākam laikam. Ir spēks turpināt. “Rupjmaize” ir satikšanās vairākiem cilvēkiem, kārtīgs paēdiens.
Mārtiņš: Tā kā cilvēki agrāk tikās pie maizes klaipa un kopīgi pusdienoja.
Daniels: Spirdzināties, stiprināties un atkal doties iekšā darbos.
Kādas jums pašiem ir sajūtas pēc pirmā festivāla gada, ko organizējāt paši. Kādas ir atsauksmes?
Mārtiņš: Tas festivāls ir viena no foršākajām lietām, kas ar mani ir notikusi. Iesaistīšanās “Smiltene Alternative” scēnā bija nenormāli, nenormāli patīkama. Būt tur nevis tikai kā apmeklētājam, nevis spēlēt grupā, bet radīt to koncertu. Mēs visu nedēļu pirms festivāla nodzīvojām “Kalbakās”. Varbūt nebija gulēts daudz, varbūt varēja vairāk ieēst, bet tas gandarījums pēc tam, kad atnāk tie cilvēki uz sakopto teritoriju, ir riktīgi patīkams.
Dāvids: Vēl noteikti ir tas, ka pēc tam, kad pats organizē un dari, daudz labāk saproti, ko darīt nākamajā gadā. Redzi lietas, kuras nestrādāja, pie kurām vajadzēja vairāk piedomāt, vai arī bija izplānotas, bet nesanāca īstenot.
Vai pirmajā gadā bija kādas nopietnas ķibeles vai kuriozi?
Dāvids: Ir, bet es nezinu, vai ar tādiem drīkst publiski dalīties!
Daniels: Kuriozs. Saziņa ar mūziķiem notiek diezgan brīvi, un divām grupām tiek pateikts, kur viņi spēlē - iekšā vai ārā, bet viņi patiesībā grib pretējo un sāk gandrīz par to kauties. Uzskata, ka viņu mūzika labāk izskanēs uz mazās skatuves nevis uz lielās.
Mārtiņš: Un arī tā zaru čupa.
Daniels: Tas arī! Pirmajā vakarā pie manis pieskrien sieviete, kas tur strādā un saka: “Tur ļoti deg krūmi”. "Ok, vai tam tā ir jābūt?" Es skrienu uz turieni un domāju: “Ak, Dievs, viss ir beidzies”. Uz skatuves Ambrosia spēlē breikdownu...
Dāvids:...Anarhija sākusies.
Daniels:...soundčeks, cilvēki jau pulcējas. Un tiešām, desmit metru augstumā deg milzīga zaru čupa. Izrādās, saimnieki paši izdomājuši aizdedzināt, viss mierīgi, viss tiek kontrolēts.
Mārtiņš: Tas mirklis, kad mēs “Kalbaku” pirtī sēžam un redzam, ka kaut kas ārā baigi deg. Domāju, pirmā lieta, ko darīt? Jāskrien pēc ūdens. Bet, kur ir ūdens – virtuvē, pudelēs, grupām. Daniels arī nāk man pretī, mēs abi saskatāmies, neko nesakām.
Daniels: Pirmā doma bija tāda, ka kāds apmeklētājs aizdedzinājis. Ko tagad darīt?
Dāvids: Es arī izskrēju ārā un ar necenzētiem vārdiem sāku lamāties, meklēju vainīgo. Sajutos mazliet neērti, kad uzzināju, ka tā bija saimniece.
Daniels: Tā laikam bija tā trakākā lieta pirmajā gadā.
Tad šogad varbūt varat ieplānot kādu ugunskuru?
Mārtiņš: Jā, nebūtu slikti.
Jūsu festivāls ir arī viens no iemesliem, kāpēc Alternative.lv gada balvā šogad bija nominācija “Gada Atgriešanās”. Kā jums izdevās uz “Rupjmaizi” dabūt grupu Ambrosia?
Daniels: Tiešām spilgti dalībnieki šajā festivālā. Viņi paši pieteicās. Viņiem viss ļoti strauji beidzās. Izpalika viens solīts koncerts Valmierā. Šķiet, ka steidzās to visu pabeigt – viss, grupa ir beigusies. Tad, kad ieraudzīja, ka atkal Smiltenē notiek festivāls, kas parasti bijusi pieturvieta, iespējams, uzsita nostaļģiju. Ieraudzīja grupu sarakstu un nolēma vēl vienu reizi uzspēlēt. Man pat divi dalībnieki atrakstīja reizē, nesarunājot savā starpā. Gribēja pienācīgi atvadīties.
Kad sapratāt, ka festivāls jāorganizē arī šogad?
Daniels: Es domāju, ka uzreiz pēc pirmā festivāla beigām, jo pirmais gads vēl bija piesardzīgs. Nebija vēl tik daudz grupu, lai aizpildītos vēl garāks un foršāks koncerts, varbūt cilvēku varēja būt vairāk. Festivāls nav liels, paši cilvēki ar savu apmeklējumu nosaka tā nākotni, redzēsim, kas notiks pēc šī gada, bet izskatās, ka viss būs pozitīvi. Esmu arī pamanījis, ka Latvijā koncerti notiek, bet sajūta tāda, ka katrs savā galā kaut ko rauj. Grupas cīnās, izdod dziesmas, bet nav tādas nākšanas kopā. Festivāls tomēr ir vēl viena pieturvieta, kur vasarā uzstāties.
Kādas šogad būs izmaiņas festivālā? Kas tāds, kas nebija pagājušogad?
Daniels: Nedaudz vairāk būs ko redzēt ar acīm - gleznu izstāde. Būs vieta, kur nolīst malā un pagulšņāt. Ceram, ka būs arī vieta, kur cilvēkiem nopietni vai nenopietni paķēpāties, tāds kā radošais stūrītis. Varbūt radīsim kopējo Rupjmaizes mākslas darbu. Būs arī rotas, aksesuāri. Kā arī daudzveidīgāka ēdināšana.
Tas bija ļoti interesanti, ka bija tikai veģetārais. Neesmu veģetārietis, bet man patika.
Daniels: Patīkami, bet šogad būs arī gaļiņa.
No muzikālās puses, ko noteikti nedrīkst šogad laist garām?
Mārtiņš: Noteikti ārzemju grupas, kuras tomēr ir braukušas lielus gabalus.
Daniels: Ieteiktu apskatīt Chuck Bass - forša, ar nelielu “screamo”. Noteikti Tesa ar jaunajām dziesmām. Arī Sociasylum un Of Roofs, Genes, and Stolen Meanings. Sociasylum varētu būt viena no agresīvākajām grupām festivālā. Man patīk, ka mums ir roka skaņa un postroks, bet tas festivāls ir tendēts tieši uz smagāku mūziku.
Dāvids: Nav tā, ka viena smagā grupa uz septiņām vieglajām, bet ir sabalansēts.
Mārtiņš: Pārsvarā tas ir gaumes jautājums, ko cilvēki vēlas redzēt.
Daniels: Protams, nevaram pārstāvēt visus, bet, kad likām kopā sarakstu, domājām, lai ir pēc iespējas interesantāk. Lai ir tas viens “vo, to es tiešām gribētu dzirdēt”.
Noslēgumā – galvenais iemesls, kāpēc būtu jābrauc uz “Rupjmaizi”.
Daniels: Zinot no paša pieredzes, kā tas ir – izdot mūziku, dziesmas un organizēt koncertus. Brauciet, atbalstiet cilvēkus, kuri manās acīs ir varoņi, kuri paši izdod dziesmas, koncertē un radoši darbojas. Brauciet un atbalstiet to, ko viņi dara.
Informāciju par festivālu seko līdzi sociālajos tīklā Facebook.
