Ivars: Sāksim ar pašiem pirmssākumiem. Kā Tu nokļuvi mūzikas apritē un kā radās ideja veidot pašam savu leiblu?
Paul: Skipworth sākums bija tālajā 1998. gadā. Es biju pavisam jauns, man bija tikai 17 gadi, bet mana mīlestība pret mūziku radās daudz senāk – 80. gadu beigās. Es piedzimu Polijā un dzīvoju tur līdz 11 gadu vecumam. Dzīvojot Polijā, daudz klausījos Sepultura, Iron Maiden, Metallica – pamatā metāla grupas. Atceros, ka pirmais Sepultura albums man bija ierakstīts kasetē. 1992. gadā mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Londonu. Tieši 1992. gadā es pirmo reizi dzirdēju Rage Against The Machine. Es viņos iemīlējos – dziesmu vārdi bija saprātīgi un ļoti pārsteidzoši izdziedāti/izrunāti/izrepoti, mūzika bija svaiga. Atceros, kā gāju Londonā uz skolu un klausījos RATM Bombtrack, Killing in The Name savā Walkman atskaņotājā un dziedāju līdzi, ejot pa ielu. Tad arī pamazām sāku iedziļināties tādās grupās kā The Offspring un Green Day, kā arī NOFX, Union 13, Straight Faced, Shai Hulud un citās.
Ap 1994. gadu mēs ar manu labāko draugu Laszlo Hesley gājām pie viņa ciemos uz mājām un klausījāmies NOFX, Lagwagon, Bad Religion un daudzas citas grupas no Epitaph, Household Name Records un Fat Wreck Chords leibliem. Ap 1995. gadu mēs sākām iet uz koncertiem Londonā. Es atceros tādas grupas kā Better Than A Thousand, Agnostic Front, Straight Faced, RATM, China Drum (lieliska rock grupa no Lielbritānijas), Madball, kā arī citas grupas, kuras pamatā brauca uz Londonu no ASV.
1996./1997. gadā es vairāk sāku pievērst uzmanību vietējai Londonas skatuvei un sanāca apmeklēt koncertus, kuros spēlēja tādas grupas kā Knuckledust, Stampin Ground, Capdown – tās braukāja apkārt pa Lielbritāniju un spēlēja mazos krogos un klubos. Tā bija vietējā hardcore skatuve, tā vēl tikai sāka attīstīties. Atceros Knuckledust, viņu apbrīnojamo enerģiju, kā viņi ielika visu sirdi un dvēseli mūzikā, un uz koncertu bija kādi 50-100 cilvēki nelielā Londonas bārā. Tas bija laiks, kad satiku džekus no 17 Stiches, kuri tad vēl spēlēja ar Knuckledust, kā arī Abjure grupas dalībniekus. Man ļoti patika 17 Stiches, viņu tiešais mūzikas stils, spēks viņu dziesmās, kā arī viņu lieliskās uzstāšanās.
Aptuveni 1997. gadā es jau apmeklēju ļoti daudz koncertus un sanāca iepazīties ar Lil no Householdname Records – Londonā bāzēta ierakstu leibla, kas izdeva underground grupas un rīkoja praktiski visus underground koncertus. Lil`s bija ļoti laipns un labs džeks, un man ļoti patika veids, kā viņš tajā laikā izdeva grupas. Man pašam radās par to interese, un es sāku sapņot par savu leiblu, tāpēc nedaudz vēlāk tajā gadā es pāris dienas nedēļā sāku palīdzēt Householdname records, pakojot un izsūtot ierakstus.
Householdname records „birojs” atradās Lil un Kafren mājā Londonas dienvidu daļā, un reizēm es vienkārši braucu pie viņiem ciemos palīdzēt kaut ko un mēs visu dienu runājām par mūziku un klausījāmies ierakstus, kamēr Lil`s kārtoja menedžmeta jautājumus, kas viņam bija sadarbībā ar Goodlife records un Trustkill. Es pie viņiem pavadīju, caurām dienām strādājot un palīdzot. Protams, uzdevu arī jautājumus par leibla darbību – kā ieraksti tiek producēti, iespiesti, kā tiek veidots dizains un kā notiek izplatīšana utt.. Es noteikti viņam uzdevu vismaz miljons jautājumu.
1998. gadā es jau sāku nopietni domāt par sava leibla izveidi un tieši ap šo laiku 17 Stiches bija gatavi ierakstīt savu albumu. Tā kā mēs jau bijām kļuvuši par draugiem, tad piedāvāju izdot viņu ierakstu, un tā 1998. gada decembrī Skipworth records bija dzimis. Te gan jāsaka milzīgs paldies ļoti tuviem draugiem Sam Kuper, Laszlo Hesley, Gihan De Silva un Hugo Bustillos par viņu nebeidzamo atbalstu.
Ivars: Kā reaģēja Lil, kad uzzināja, ka tu veido savu leiblu? Nevar noliegt, jūs abi konkurējāt.
Paul: Lil`s mani ļoti atbalstīja, jo es no viņa iemācījos pilnīgi VISU vārda vistiešākajā nozīmē – sākot no tā, kā ierakstīt un producēt ierakstu, kā strādāt ar dizaineri, lai izveidotu albumu vāciņus un beidzot ar pašu disku izdošanu un pārdošanu. Es domāju, ka viņš bija priecīgs par to, ka būs vairāk leiblu, kas atbalstīs un attīstīs skatuvi, un vairāk cilvēku dzirdēs jaunas grupas. Viņš man tik ļoti palīdzēja, ka es nekad nespēšu pietiekami pateikt paldies viņam un Kafrenam.
Kneejerk - Back to the Trains
Ivars: Tev bija jābūt ļoti pārliecinātam par savām darbībām, radot ierakstu leiblu 17 gadu vecumā. Vai tev tajā laikā bija nākotnes plāni, piemēram, dabūt darbu bankā, vai tu jau no paša sākuma zināji, ka, veidojot savu leiblu, ceļš tevi aizvedīs pareizā virzienā?
Paul: Jā, veidot leiblu 17 gadu vecumā ir diezgan grūti – jāpabeidz skola, jāsāk studēt un vēl visam pa virsu ir jāveido Skipworth, bet tas bija tas, par ko es sapņoju. Kad es biju skolā, tad visu dienu sēdēju un sapņoju par to, kā izveidošu ierakstu leiblu, izdošu mūziku un cilvēki klausīsies to, BET es negribēju būt kārtējais leibls, kas izdod 100 grupas gadā. Es gribēju radīt leiblu, kurā katrs izdotais ieraksts ir ļoti īpašs – kā ziemassvētku dāvana, un tieši tāpēc Skipworth darbības laikā vidēji izdevām 1 ierakstu gadā. Mēs ļoti daudz laika pavadījām, līdz galam atstrādājot grupas ierakstu, vāciņa dizainu un pārējās lietas.
Viss, ko es gribēju, bija ierakstu leibls. Es pat nedomāju par kaut kādu darbu bankā vai ko līdzīgu. Starp citu, Skipworth records sākās ar 50 mārciņu budžetu mūsu bankas kontā. Diezgan pieticīgs sākums.
Ivars: Jauks budžets, ar ko sākt ierakstu leiblu. Pie mums Latvijā daudzi jaunieši ap 18-20 sapņo par lielām algām un jaunām mašīnām, nevis par to, cik lieliskas iespējas viņiem paveras, ko viņi savā dzīvē var izdarīt un kādu pieredzi iegūt. Tavs stāsts ir ļoti iedvesmojošs. Ko tu darīji ar savām 50 mārciņām? Tas taču nav pietiekams budžets, lai izdotu ierakstu.
Paul: Ha, es domāju, ka tev ir taisnība. Daudzi mani universitātes draugi tusējās bāros un klubos, dzerot līdz rītam un tērējot naudu. Es tajā laikā krāju katru mārciņu, lai varētu ieguldīt to Skipworth.
Par 50 mārciņām es nopirku ierakstus no Goodlifer records un Householdname records par vairumtirdzniecības cenām un pārdevu tos koncertos. Pirmajā reizē es nopirku 18 diskus un plates un to visu izdevās pārdot. Par visu iegūto naudu atkal nopirku diskus un plates un atkal pārdevu. Un tā daudzas reizes pa apli, līdz es biju ieguvis aptuveni 1000 mārciņas, kuras ieguldīju 17 Stiches ieraksta izdošanā. Es samaksāju par disku izdošanu un dizainera darbu, un viņi paši samaksāja par ierakstu. Par to naudu sanāca izdot 1000 CD un tas bija pirmais Skipworth izdotais ieraksts. Pēc tādas pašas shēmas tika izdots grupas Engage ieraksts.
Saikne ar Latviju un tūres ar grupām pa pasauli
Ivars: Veidojot alternative.lv, ap 2002./2003. gadu satikos ar Edgaru Āboliņu un no viņa dabūju 17 Stiches un Kneejerk/Abjure CD (abi izdoti Skipworth records). Man tajā laikā viņi ļoti iepatikās. Pirms tam nebiju dzirdējis neko līdzīgu, tāpēc jaunatklājumi mani ļoti aizrāva . Pastāsti, kā tu iepazinies ar Edgaru un kā kļuvi tik saistīts ar Latviju.
Paul: Ja pareizi atceros, tad Edgars bija dzirdējis pāris grupas no mūsu lapas un uzrakstīja man e-pastu. Tas bija ap 2002. gadu. Un tā kā esmu dzimis un audzis Polijā, tad mēs diezgan ātri atradām kopīgu valodu, pie vainas laikam Austrumeiropas brālība.
2002. gadā Deluge plānoja tūri, lai popularizētu svaigi izdoto Deluge/Fordirelifesake split CD un Edgars par to dzirdēja un uzaicināja Deluge spēlēt viņa organizētajā festivālā „Put On The Music” (labdarības festivāls, kas togad notika jau septīto reizi. Pirmās sešas reizes notika Ziemeļvalstu ģimnāzijā – aut.). Deluge nospēlēja fantastisku koncertu Biala Podlaska Polijā, kuru organizēja mans ļoti labs draugs Wojtek Witkowski. Pēc koncerta mēs naktī devāmies ceļā uz Latviju, bija jau sākusies sniega vērtra un, kad nonācām uz Polijas-Lietuvas robežas, mūs vienkārši neielaida iekšā. (2002. gadā vēl darbojās stingra robežkontrole un nebija retums, kad grupas netika pāri robežai – aut.). Robežkontrolei kaut kas nepatika saistībā ar busu un tāpēc mums neļāva šķērsot valstu robežu. Deluge diemžēl tā arī netika līdz Latvijai. Mēs bijām nenormāli sarūgtināti un centāmies izmantot visus veidus, lai tiktu pāri, bet diemžēl robežkontrole nebija pielūdzama. Izbaudījām uz savas ādas to, par ko dziedāja grupa Newborn savā dziesmā „difficulties of crossing a border”.
Tā arī iepazināmies un sadraudzējāmies ar Edgaru.
Ivars: Es labi atceros to festivālu. Visi ļoti gaidīja Deluge un līdz pēdējam brīdim cerēja, ka viņi tomēr ieradīsies.
Paul: Mēs bijām ļoti apbēdināti, par to, ka Deluge nevarēja uzspēlēt tajā koncertā. Mums - man un Deluge - tā bija viena no svarīgākajām lietām tajā brīdī visā pasaulē, lai mēs varētu uzspēlēt lielisku konci cilvēkiem, kuri mūs gaidīja gan Latvijā, gan Polijā. Mēs izmēģinājām tiešām visu, ko vien varējām, lai mūs ielaistu, bet robežsargiem joprojām nepatika kaut kādi papīri saistībā ar busu.
Deluge - Heal Broken Words
Ivars: Esmu klausījies praktiski visas grupas, kuras izdeva Skipworth records, un lielākā daļa no tām joprojām ir manu visu laiku mīļāko grupu sarakstā. Pastāsti, kāda ir „maģija”, lai izvēlētos pareizo grupu un pareizo ierakstu?
Paul: Godīgi sakot, nebija nekādas maģijas. Es vienkārši izdevu grupas, kuras patiešām mīlēju. Ja es grupas mūzikā nebiju iemīlējies, es to vienkārši neizdevu. Kad Skipwort kļuva populārāks, daudzas grupas gribēja būt zem Skipworth records, jo redzēja, kā attīstījās Deluge, Fordirelifesake, Abjure, Engage, 17 Stiches un galu galā Jairus, bet, tā kā šo jauno grupu mūzika mani neaizrāva, tās tā arī netika zem Skipworth. Īstenībā bija tikai astoņas grupas visu šo gadu garumā, kuras tika izdotas zem Skipworth records leibla. Skipworth izdeva tikai to mūziku, kuru paši mīlēja, un ierakstus, par kuriem paši bija lepni un gandarīti. Un šajā procesā ļoti liela loma bija grupām, no kurām vajadzēja pašām ļoti lielu vēlmi gan spēlēt, gan ieguldīt visu savu sirdi mūzikā. Tūres bija diezgan liela Skipworth daļa, leibla pastāvēšanas laikā mēs bijām 35 tūrēs pa visu pasauli. Tās tūres netika taisītas mārketinga vai grupas reklāmas dēļ, tās bija adresētas cilvēkiem, kuri izbaudīja mūziku un koncertus, un tieši tā bija labākā reklāma grupai. Protams, grupas arī tika popularizētas leibla lapā skipworthrecords.com, kur apmeklētāji varēja iepazīties ar mp3, apskatīt video, bildes un citas lietas.
Ivars: Vismaz viens no Skipworth paspārnē esošajiem mūziķiem kļuva diezgan populārs – Frank Turner no Kneejerk (vēlāk Million Dead), bet kā ir ar citiem mūziķiem – vai viņi vēl ir kopā, spēlē koncertus?
Paul: Jā, es tieši nesen biju vakariņās ar Sam Kuper (Abjure bundzinieks) Londonā, un viņš man stāstīja, ka Frenks tagad ir liela zvaigzne, un man ir liels prieks par viņu, ņemot vērā, ka viņš sāka darboties mūzikā līdz ar Skipworth dzimšanu.
2012. gada oktobrī Jairus paziņoja par izjukšanu pēc vairāk kā 10 gadus ilgas pastāvēšanas.
Ivars: Atgriežoties pie tūrēm – pavadot 35 tūres ar grupām, pastāsti, kura no visām iespiedās visvairāk atmiņā.
Paul: Man nenormāli patika braukt uz Latvijā koncertēt. Tieši tāpēc, ka gan Edgars, gan visi pārējie bija jauki pret mums. Koncertu apmeklētāji Latvijā bija ļoti kaislīgi un aizrautīgi mūzikas fani un tāpēc mums patika ikreiz pie jums atgriezties. Mēs fantastiski pavadījām laiku, neskatoties uz to, vai bija ziema vai vasara. Par tūri, kura visvairāk palika atmiņā, grūti atbildēt – tās visas bija savā ziņā lieliskas un neaizmirstamas. Ja runājam konkrētāk par Jairus, tad viens no lieliskākajiem koncertiem bija snowborda festivāls Latvijā (Valmieras Multiklubā – aut.), pūlis bija vienkārši traks. Ļoti patika arī Put On The Music festivāls – tik daudzi zināja dziesmu vārdus un dziedāja līdzi. Gaisā bija īsta maģija. Vēl patika arī Nokia festivāls Rīgā, kurā uzstājās Jairus. Grūti nosaukt vienu konkrētu tūri vai koncertu, bet droši varu apgalvot, ka Latvija ir viena no lieliskākajām valstīm, kurā uzstāties.
Gribu pateikt lielu paldies Edgaram par ieguldīto milzīgo darbu Latvijas mūzikas skatuves attīstībā, organizējot koncertus un attīstot skatuvi kopumā.
Jairus - Ara Pacis
Ivars: Piekrītu, Jairus koncerts Valmierā bija fantastisks – viens no labākajiem koncertiem, kādu esmu apmeklējis. Daudzi, kas toreiz bija klāt un fanoja par Jairus, to joprojām atceras.
Paul: Jā, mēs pat izmantojām video, kuru safilmējām Valmieras koncerta laikā Jairus klipa dziesmai And Caligula Blushed. Labākās atmiņas no tiem laikiem un latviešu meitenēm no L`Oreal Garnier – jēēēēē.
Skipworth slēgšana
Ivars: 2004. gadā tu ierakstīji Skipworth records blogā, ka dodies ceļojumā uz nenoteiktu laiku, bet neuzrakstīji neko konkrētu.
Paul: Jā, es devos apceļot pasauli, bet pirms tam es apturēju Skipworth records darbību. Tas bija 2004. gadā.
Ivars: Kāds bija iemesls, lai apturētu tik ilgi loloto un veidoto leiblu?
Paul: Bija vairāki iemesli, bet viens no galvenajiem bija tas, ka viena grupa, ar kuru es strādāju, neizrādīja nekādu cieņu pret mani. Man tas noriebās tik ļoti, ka lika pārdomāt, vai kādreiz vispār vēl palīdzēt kādai grupai.
Ivars: Skumji to dzirdēt. Tas bija viens konkrēts gadījums vai regulāra grupas attieksme?
Paul: Tā bija diezgan izplatīta lieta no grupu puses – es viņos ieguldu 150% sevis, lai palīdzētu viņiem attīstīties, bet viņi tai pat laikā man neizrāda ne mazāko cieņu un vienā brīdī es sapratu, ka man pietiek. Tās ir skumjas beigas, bet diemžēl patiesas. Skipworth records man un citiem iesaistītajiem cilvēkiem bija kas ļoti, ļoti īpašs. Praktiski visas grupas, kuras sāka ar mums sadarbību, sākumā spēlēja 10 cilvēkiem vietējos bāros. Pēc tam, kad mēs ieguldījām savu darbu, tās braukāja pasaules tūrēs, un tāpēc ir skumji, kad viena no grupām tā uzmet. Es zinu, ka citas Skipworth grupas vienmēr izturējās ar cieņu un bija pateicīgas par to, ko mēs darījām, bet tā viena sliktā pieredze mani pamatīgi apdedzināja.
Ivars: Man liekas, ka tā ir diezgan izplatīta problēma – kad tu esi nekas, tu pieņem jebkura cilvēka palīdzību, bet kad izaudz un kļūstu liels, vienkārši aizmirsti visu labo, ko kāds tev ir devis. Bēdīgi, ka Skipworth beidzās šādā veidā.
Paul: Diemžēl es izturējos pret Skipworth kā pret savu ģimeni nevis kā biznesu. Ja tas notiktu jebkurā citā biznesā, boss vienkārši tiktu vaļā no tās grupas un sāktu strādāt ar citu. Bet tā kā Skipworth man bija ļoti personisks projekts, tas mani sāpināja līdz sirds dziļumiem, un es vairs negribēju nekad strādāt ar grupām. Un līdz pat šai dienai es tā arī esmu turējies pie šīs pārliecības. Reiz apdedzinājies tu vairs nelien atpakaļ pie uguns. Bet es esmu priecīgs par visiem tiem gadiem, kad man bija iespēja strādāt ar grupām, satikt lieliskus cilvēkus un darīt daudz ko citu.
Ivars: Ir pagājuši vairāk nekā 8 gadi, pieņemu, ka problēma bija daudz nopietnāka, ja jau tu joprojām neesi gatavs strādāt ar grupām.
Paul: Visiem notikumiem ir savs iemesls un zem Skipworth bija daudz grupu, kas bija lieliskas, tāpēc man ir saglabājušās vislabākās atmiņas.
Fordirelifesake - Four Letter lie
Ivars: Vai pastāv iespēja, ka Skipworth records atjaunos savu darbību, vai arī tu esi pārāk iegrimis savos esošajos darbos?
Paul: Par Skipworth atjaunošanu es domāju ļoti bieži, kopš apturēju leiblu. Es arī neesmu pārāk dziļi darbos, lai gan es mīlu to, ko es daru savā karjerā, bet joprojām esmu apdedzinājies, un tas ir galvenais iemesls to nedarīt no jauna.
Darbs ar vienu vai vairākām grupām pārņem tavu dzīvi, tieši tāpat ir ar jebkuru citu projektu, tāpat kā tev alternative.lv. Tieši tāpēc lēmums atdzīvināt Skipworth ir ļoti grūts. Tas neaizņems dienu, nedēļu vai pat mēnesi – tas būtu ļoti ilgstošs process. Mani draugi zina, ka ja es kaut ko daru, tad es gribu, lai to izbauda un atceras daudzi, neatkarīgi, vai tā ir ieraksta izdošana vai koncerta organizēšana. Man nepietiek ar ideālu rezultātu, es gribu, lai ir vairāk par to un lai visiem ir prieks.
Es ļoti gribētu atgriezt Skipworth atpakaļ, bet reālistiski runājot, es mīlu to, ko daru pašlaik. Pastāv iespēja, lai gan ļoti maza, jo esmu apsēsts ar perfekcionismu, un tieši šī iemesla dēļ būs grūti savākt komandu un sākt visu no sākuma. Ir viena grupa, kura man patīk jau no 2006. gada, un viņi joprojām rada satriecošu mūziku un joprojām nav zem leibla (vai nav pārsteidzoši!), tā kā es par to domāju. Bet es arī domāju, kā ierakstu leibls izskatās 2013. gadā? Tas ir pavisam citādāk nekā 1998.
Par ceļošanu, darbiem un nākotni
Ivars: Tavi bloga ieraksti ceļojuma laikā bija ļoti iedvesmojoši, lasot tos tā arī gribējās pamest visu un doties pasaulē. Tavs ceļojums bija rūpīgi plānots vai tu vienkārši ņēmi un brauci?
Paul: Kā jau teicu, esmu dzimis un audzis Polijā un manī ir Austrumeiropas ceļotāja un stopētāja gars. Aptuveni 2005. gadā es sāku sapņot par ceļojumu uz Taizemi, Kambodžu, lai redzētu Angkor Wat, kā arī uz Kolumbiju, ciemos pie Laszlo un viņa ģimenes un tā es nonācu pie idejas apceļot visu pasauli, bet šoreiz bez grupas. Plānošana bija diezgan vienkārša – 3 mēneši Eiropā, ieskaitot Austrumeiropu līdz pat Horvātijai, Melnkalnei, Albānijai un Grieķijai, pēc tam uz Taizemi, Kambodžu, Laosu, Vjetnamu, arī uz 3 mēnešiem un tad uz Kolumbiju uz 3 mēnešiem. Es sakrāju naudu, lai varētu 1 gadu ceļot un vienkārši devos ceļā. Ceļošana pa Eiropu pamatā bija stopēšana un gulēšana teltī, tā kā tas bija lēti. Es pat biju atbraucis ciemos pie Edgara uz Latviju.
Ivars: Muļķīgs jautājums – kura vieta patika vislabāk?
Paul: Ļoti grūts jautājums… Dažādas vietas dažādu iemeslu dēļ. Ļoti patika Polija, jo vasarā jautri pavadījām laiku ar draugiem. Horvātija man patika ar to, ka tā ir ļoti skaista valsts. Un riktīgi patika Kolumbija un Taizeme.
Ivars: Ar ko pašlaik nodarbojies un kāpēc tieši Argentīnā?
Paul: Kopš 2006. gada es strādāju Viacom - uzņēmumā, kuram pieder MTV, Nickelodeon, VH1, Viva un Comedy Central. 2006. – 2009. mans ofiss bija Londonā, bet tad 2009. gada septembrī man piedāvāja vadīt Latīņamerikas digitālā biznesa nodaļu, un tā es pārvācos uz Argentīnu. Man nenormāli patīk Argentīna un dzīve šeit. 2012. gada augustā es aizgāju no Viacom un tagad strādāju citā uzņēmumā tajā pašā sfērā.
Ivars: Kā tavs darbs ietekmē tavu mūzikas gaumi?
Paul: Labs jautājums. Es nedomāju, ka darbs ietekmē, bet draugi gan. Tā kā es dzīvoju Argentīnā, tad dzirdu ļoti daudz dažādus mūzikas stilus, raksturīgus siltajiem reģioniem – salsa, cumbia, raggaeton. Es arī diezgan bieži ceļoju uz Kolumbiju, Venecuēlu, Meksiku, Peru, Maiami un arī tur ļoti daudz klausās salsu un līdzīgus stilus, jo tā ir viņu kultūras sastāvdaļa. Protams, mani tas ietekmē. Bet no otras puses – es jau pirms atbraucu uz šejieni klausījos grupu Orishas, kas miksē salsu ar kubiešu mūziku un hiphopu.
Ivars: Ar tavu lielo pieredzi digitālajā mārketingā nevajadzētu būt problēmām atsākt Skipworth.
Paul: Man ir vīzija, kādu es gribētu redzēt Skipworth 2013. gadā. Es joprojām apmeklēju daudz leiblu mājaslapas un mani pārsteidz, cik ļoti nelietojamas tās ir. Nav normāli iespējams noklausīties albuma demo, atrast kādu video, nemaz nerunājot par man tuvākajiem koncertiem. Leibli joprojām pirmajā lapā liek albuma vāciņu… tā itkā būtu 1999. gads. Daži leibli vispār nav kustējušies uz priekšu, lai dotu saviem klausītājiem vismaz kādu labumu, bet atkal ir leibli, kas tomēr attīstās laikā.
Ivars: Varbūt esi domājis radīt kaut ko vairāk mainstream, ne tikai underground?
Paul: Es vienmēr esmu gribējis, lai Skipworth sasniedz maksimāli daudz klausītājus neatkarīgi, vai tas ir mainstream vai nav. Ar laiku es pārstāju lietot terminus mainstream un underground. Grupas, kuras es klausījos agrāk, no pilnīga underground kļuva par populārām un robeža starp to, kas ir underground un mainstream palika diezgan miglaina. Labs piemērs ir Frenks Tērners, kurš agrāk spēlēja Kneejerk, pēc tam Million Dead un tagad pēdējos 7 gadus darbojas solo projektā. Tagad viņš uzstājas lielās arēnās un milzīgos festivālos. Viņš ar savu mūziku un smagu darbu ir ticis tur, kur viņš tagad ir, un tas ir lieliski.
Ivars: Kā tev liekas – vai ir vēl vieta kvalitatīviem leibliem tirgū?
Paul: Protams, ka ir! Es joprojām dzirdu par daudziem labiem leibliem. Household name records Londonā joprojām turpina izdot lieliskas grupas un to pašu dara arī Epitaph.
Ivars: Lai iedvesmotu jauniešus – vai ir iespējams palaist mazu ierakstu leiblu mazā valstī?
Paul: Es domāju, ka noteikti. Pie nosacījuma, ka tu māki pareizi sakārtot naudas lietas. Pats galvenais – tev ir jāmīl mūzika un nauda nāks pēc tam. Nedari to naudas vai slavas dēļ, tas labi nebeigsies. Tas ir tāpat kā ar jebkuru lietu dzīvē – ja tevī nav kaisles ko paveikt, tā lieta nepastāvēs ilgi. Esi kaislīgs, izsalcis un mīli to, ko tu dari, nauda nāks nedaudz vēlāk.
Ja kāds jaunietis vēlas sākt savu leiblu, es pilnībā viņu atbalstu! Vienīgais padoms, ko varu dot – izdot tikai to mūziku, kuru mīli. Tev ir jābūt grupas lielākajam fanam un jāmīl viņu mūzika. Ja tu tā darīsi, ierakstīt un izdod viņu ierakstus būs daudz vienkāršāk un grupai būs liela ticība tev.
Ivars: Paldies tev par sarunu, bija patiess prieks!
Paul: Liels paldies tev! Bija forši parunāt un atcerēties lieliskās atmiņas par koncertiem Latvijā un citās valstīs! Visu to labāko jums! Skippy
