Kādreiz mūziku mēdza kategorizēt, lietojot tādus terminus kā alternatīvā mūzika un neatkarīgā mūzika. Kas ar šiem jēdzieniem notiek šobrīd?
Jāsaka, ka daudz no tā saucamās alternatīvās mūzikas ir kļuvusi populāra. Piemēram, tāda grupa kā Muse. Joprojām šo britu trio dēvē par alternatīvo mūziku, bet patiesībā tā jau sen ir popmūzika.
Bet, runājot par mūsu platuma grādiem, vai Latvijā joprojām eksistē neatkarīgā mūzika?
Dambis veido izlasi Odekolons. Viņš to sauc par neatkarīgās mūzikas izlasi. Tās ir grupas, kuras nav lielo leiblu paspārnē. Kaut gan šobrīd MicRec no lielajiem izdevējiem ir palicis vienīgais. Vairs jau nekā cita nav. Tātad, visu pārējo nosacīti var dēvēt par nekomerciālo. Kaut arī visražīgākās izdevniecības, kas taustāmā formātā izdod ierakstus, ir I love you records un Melo records. Vēl Lauska, kas izdod tautas mūziku. Šobrīd viss ir saplūdis kopā.
Kādu birku tam visam piekarināt šobrīd?
Es nezinu. Man jau sen ir tāda sajūta, ka vairs neko strikti nodefinēt nevar, jo, teiksim, Mūzikas gada ieraksta balvā, šķirojot izpildītājus pa kategorijām, milzīgu čupu likām pie alternatīvās mūzikas, kas īsti nederēja ne rokā, ne poprokā. Rezultātā daļu vēl nodalījām indie mūzikas apcirknī, kurā iederējās Rīgas modes, Svema, Carnival Youth, Instrumenti, Martas asinis. Nē, tomēr Martas asinis likām pie alternatīvās mūzikas, kaut gan tikpat labi, manuprāt, varētu likt pie deju mūzikas, jo viņu dziesmas pēdējos divos albumos ir visai dejojamas.
Mūzika ir interesanta, ja to nevar ielikt nekādos rāmjos. Savukārt, ja mūzika rāmī ietilps, tātad viņa ir taisīta pēc kaut kādiem standartiem un vairs nav interesanta.
Neinteresanta tev?
Es runāju par sevi, bet citiem klausītājiem vairāk vai mazāk ir līdzīgi. Protams, ir grupas, kuras ar zobiem un nagiem turas pie noteikta žanra. Nevis apzināti, bet tāpēc, ka tas ir viņu asinīs. Kā piemērs varētu būt Rūsa. Viņi spēlē tā, kā jūtas. Nevis meklē eksperimentus. Viņi savu darbu dara ar pārliecību un tāpēc arī ir interesanti klausīties.
Tu pieminēji indie. Tas ir interesanti, jo pirms gadiem desmit šis jēdziens bija skaidri definējams, bet šobrīd, manuprāt, ir krietni sašķobījies.
Man šķiet muļķīgi, ka pagājušās desmitgades sākumā šis jēdziens atkal kļuva aktuāls. Deviņdesmitajos pat varbūt mazāk, bet pirms desmit gadiem ļoti izteikti.
Kāpēc tev tas šķiet muļķīgi?
Tāpēc, ka šis jēdziens neko neizsaka. Tāpēc arī viņš tiek dalīts, kā indie pop, indie rock arī indie folks.
Vai tev labi palicis atmiņā posms no 2000. gada līdz 2005. gadam? Tas ir laiks, kad Latvijā punk un hardcore grupas radās viena pēc otras. Radās visādi festivāli, kas svarīgi – ne tikai Rīgā, bet arī ārpus tās un Rīgas klubos visai nereti notika dažādi koncerti.
Jā. Runājot par festivāliem. Tie tiešām bija daudz. Daļa no viņiem bija kā konkursi. Bija festivāls Tukumā, Uz Tukumu pēc smukuma. Limbažos notika brīnišķīgs festivāls Putnu dienas, kuru organizēja Kalvis.
Es atceros festivālu Jaunpilī.
Nosaukumu atceries?
Freakfest, šķiet.
Tādu neatceros. Bija Kafijas vakars pilskalnos. Vai tik nebija arī Blieziens? Valmierā, Multiklubā arī notika festivāls/konkurss.
Kādas bija tā laika tendences?
(domā) Grūti atcerēties. Laiki tik ļoti sajukuši kopā. Tas bija laiks, kad lielākajai daļai grupu bija labi instrumenti un prasme šos instrumentus pārvaldīt. Tad arī, atšķirībā no deviņdesmitajiem gadiem, parādījās normāla apskaņošana. Protams, daudzi par to gānās vēl šodien, bet salīdzinot ar deviņdesmitajiem bija ok. Torņa laikos aparatūra bija tāda, kāda bija. Un neko labāku dabūt nemaz nevarēja.
Klubos sāka parādīties aparatūra. Tāpat aparatūru varēja izīrēt.
Tāpat ap to laiku ļoti populāras kļuva īres mēģinājumu telpas. Tās atradās katrā sētā, katrā pagrabā.
Tieši tā.
Tev pašam divdesmit pirmā gadsimta sākums bija interesants? Kā nekā pirmo reizi uz skatuves kāpa tik daudz kvalitatīvu grupu.
Patiesībā man bija ļoti interesanti arī deviņdesmitajos, staigājot pa koncertiem. Šķiet, tolaik pat staigāju biežāk nekā vēlākajos gados. Deviņdesmitajos koncerti bija mazāk, tāpēc uz katru gribējās aiziet. Koncerti notika kaut kādās skolu vai kultūras namu zālēs. Turpretī tagad ir klubi un krogi, kuros spēlē dzīvo mūziku
Jau vairākkārt pieminēji deviņdesmitos gadus. Kādas tā laika grupas novērtē vēl šobrīd.
Noteikti Kartāga. Baložu pilni pagalmi, Sarkanais oktobris, Sirke, Ēnu kabinets. Izbeidzoties Kartāgai, Andžonim izveidojās Latvijas gāze jeb Gas of Latvia, kas laika gaitā ir ļoti mainījusies. Noteikti nedrīkst aizmirst Yaputhma sound system. Patiesībā viena no labākajām deviņdesmito grupām Latvijā. Arvien labāk un profesionālāk spēlēja Inokentijs Mārpls. Heaven Grey bija ļoti labi. Tāpat arī Dzlezs vilks, kuri tobrīd spēlēja salīdzinoši smagāk. Kuldīgā bija Vonosonoloppus un Hugo. Sabilē aktīvi darbojās Māris Žigats ar Pienvedēja piedzīvojumiem. Patiesībā Pienvedēja piedzīvojumi bija pirmā tā sauktā alternatīvā roka grupa, kuru savā paspārnē paņēma lielās ierakstu kompānijas, proti – MicRec. Viņi bija pirmie un pavēra ceļu pārējiem. Arī masas sāka saprast, ka tāda mūzika var būt arī Latvijā, ne tikai Amerikā.
Mainoties laikiem, radās arī jauni žanri. Parādījās SKA, Voiceks Voiska izpildījumā.
Viņi ir pirmie, kas sevi tā dēvē oficiāli. Tomēr paši saka, ka pirmie Latvijā SKA spēlējuši Labvēlīgais tips.
Juris Tipa, kurš šobrīd dzīvo Meksikā, bet agrāk bija basists Pasaules gaismā, Depo un kādu laiku arī grupa STandART - viņš izdeva, pareizāk, turpināja pirms tam Jāņa Daugavieša izdoto zīnu Torņa orgāns, kuru Tipa nosauca par Torņa laiks. Tā bija no abām pusēm apdrukāta A4 lapa, informatīvs materiāls par koncertiem un albumiem.
Man kaut kur mājās ir daži Pastnieku avēnijas izdevumi.
Jā, Pastnieku avēnija ir iedvesmojusi arī mani. Astoņdesmitās beigas, deviņdesmito sākumu bija laiks, kad šis izdevums iznāca. Patiesībā, tas bija pirmais mūzikas izdevums, kuru varēja nopirkt oficiāli. Atceros, ka uz avīžu kiosku gāju gandrīz katru dienu, prasot, vai nav iznākusi jaunā Avēnija. Vēlāk, deviņdesmito gadu sākumā, kad es pats sāku strādāt Dienā un nodarbojos ar mūzikas aprakstīšanu, pie manis redakcijā ieradās Agnis Buda (Pastnieku avēnija izdevējs). Mēs sadraudzējāmies. Viņš patiesībā bija tas, kurš mani aizveda uz Torni. Tas bija kruta. Pie manis ieradās mans elks no gadu mijas un mēs kopā sākām staigāt uz koncertiem.
Tev, kā mūzikas apskatniekam, šķiet tie albumi mājās ir sakrājušies tonnām.
Deviņdesmitie gadi bija laiks, kad kompaktdisku čupas man nāca katru nedēļu. Citi pat sūtīja uz redakciju, ieliekot disku vēstulē. Dažiem es gāju pakaļ. Tas bija labi, jo dabūju daudzus ierakstus, kurus pašam gribējās. Tolaik diskus vispār nepirku. Tad ierakstu kompānijas vēl spēja pārdot kompaktdiskus, neskatoties uz to, ka tas bija dārgs prieks. Ja oriģināls maksāja līdz divpadsmit latiem, tad pirātiskie maksāja trīs. Viens no pirātiem bija mūziķis, bundzinieks Raitis Dziedātājs, kurš spēlējis grupā Sliede un Skumju akmeņos. Viņš nāca uz Dienas redakciju ar milzīgu koferi. Kaut kad Sarmīte Ēlerte mani pasauca, sakot: „Varbūt labāk, turpmāk, lai viņš tirgojas ārpusē, mašīnā. Nelegāli tomēr.”
Tagad vērtība naudai ir kritusies. Vēl pavisam nesen divpadsmit lati bija mazāka nauda, nekā deviņdesmitajos. Bet, ja parēķina, cik ieraksti maksāja astoņdesmitajos. Tas bija laiks, kad man vēl patika U2.
Tev vairs nepatīk U2?
Nē. Nav interesanti. Laikam pēdējais albums, kurš man patika, bija „POP”. „Achtung baby” man bija pirātiskais. Vinilā man ir Joshua tree. Kāpēc es vispār par to sāku runāt? Ja deviņdesmitajos milzu nauda bija divpadsmit lati, tad sešdesmit rubļi astoņdesmit septītajā gadā bija kosmoss. „Under a blood red sky” pirku par 35 rubļiem. Cure „Disintegration” astoņdesmit devītajā pirku par 50 rubļiem. Tās arī ir manas dārgākās plates.
No jūrniekiem pirki?
No sava čoma, spekulanta. Es no viņa pirku grupu plakātus Iedomājies A4 izmēra plakāts ar Deep Purple pirku par desmit rubļiem. Tolaik labas pusdienas maksāja divi rubļi. Piecas reizes varēja labi paēst par tādu sūda papīra lapiņu, kura man tagad saburzīta, mētājās, turklāt pārkopēta nekvalitatīvi ar Kseroksu. Noskrandušu, novalkātu Wrangler džinsu jaku pirku par sešdesmit rubļiem.
Tu esi labi pelnījis tolaik.
Es strādāju par krāvēju maizes kombinātā un mēnesī pelnīju 350 rubļus. Pārceļot šo summu mūsdienu izpratnē, tie būtu kādi 2500 eiro.
Šobrīd latviešu mūziku daudz klausies?
Tā kā es pēc iespējas cenšos apmeklēt koncertus, tad daudz klausos tur. Kopš es spēlēju disenes, mājās gribas klusumu. Arī rakstot es mūziku neklausos, jo tad visu uzmanību pievēršu skaņai.
Ko tu šobrīd izceltu latviešu alternatīvajā skatuvē?
Martas asinis, Bērnības milicija, Mazie smirdīgie kociņi, Baložu pilni pagalmi. Arī Hipstokrātija ir laba. Vienīgi viņiem trūkst basģitāras. Tesas koncerti vienmēr ir forši. Grupa – Nē. Biezoknis man patīk. Kas vēl? Aktīvi darbojās un kvalitatīvi dara savu darbu – Indygo. No jaunajiem, smagajiem Deodium, Green novice. Ā, arī Rīgas modes man tīri labi patīk, bet tā gan vairāk ir popmūzika.
Ko visā, tevis nosauktajā, tu sev atrodi derīgu?
Man patīk mūzika, kura varētu būt radusies tikai Latvijā. Man labāk patīk, ja dziesmu teksti ir latviešu valodā. Esot latvietim un uzrakstīt tekstu angļu valodā tikpat labi, kā to darīja Bobs Dilans vai Džons Lenons nav iespējams. Rakstīt sūdīgāk tikai tāpēc, lai būt angliski. Kāpēc? Man jau šķiet, ka angļu valoda pasaulē ir tik daudz, ka cilvēkiem, kuri alkst, pēc kā jauna, nedzirdēta, mūzika ar tekstiem angļu valodā nav interesanta.
Starp citu, esi pamanījis, ka visi kādreizējie subkultūru pārstāvji ir palikuši vienādi? Es to saucu par noapaļošanos. Nevar vairs noteikti, kurš pēc piederības vai pārliecības ir panks, bet kurš reperis.
Šķiet, vizuālais tēls ir kļuvis otršķirīgs. Ja astoņdesmitajos gados modē bija bikses – banānenes, tad tie, kas staigāja kļošenēs, bija marsieši. Tagad viens staigā kļošenēs, citas banānenes, cits apspīlētās džinsās. Tāpat arī kleitas. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos modēs bija īsas kleitas, neskatoties uz to, vai sieviete ir īsa, gara, resna vai tieva. Kad modē bija garās kleitas, tad visas staigāja garās, kaut arī nevajadzēja no savām kājām kaunēties. Tagad katrs staigā, kā grib. Un tas pats notiek arī uz skatuves – nav obligāti jāapliecina sava piederība ar izskatu. Ja kādreiz plika galva bija cietumnieku frizūra, tad tagad tādi staigā gan rokeri, gan reperi, gan bankas darbinieki.
Cik esmu vērojis, ir notikusi arī subkultūru sajaukšanās. Viss ir savārījies vienā putrā. Ja kādreiz metālisti sēdēja savā pagrabā, bet reperi tusēja savā rajonā, tad tagad šīs robežas ir lauztas. Un izskatās, ka tas ir uz neatgriešanos.
Es piekrītu, ka tas ir uz neatgriešanos. Viss ir samaisījies kopā, jo visiem viss ir pieejams. Ja kādreiz cilvēks bija repa fans un varēja atļauties mēnesī nopirkt piecus diskus. Tos viņš klausījās un tā bija viņa mūzika, tad tagad internetā viņš var paklausīties visu ko un konstatēt, ka arī citas lietas ir labas. Ja viņš pats taisa mūziku, tad iepludina savas ietekmes arī tur. Viss maisās kopā. Latvijā arvien vairāk sāk parādīties cilvēki ar melnu ādas krāsu. Ķīniešus redzēju šodien...
Es šodien nākot uz sarunu caur kafejnīcas logu redzēju ainu – divas dāmas, gados, sēžot pie kafijas krūzes taisīja selfijus.
Jā, paskaties, tramvajā sēž tante ar aifounu...
To laikam sauc par progresu.
Laikam.
Labi, mēs esam pietuvinājušies sarunas noslēgumam. Ko tu saki par aizvadītā gada apvienošanās koncertiem? Zig Zag, F[ei]k, MSK arī Aurora pēc milzīga pārtraukuma atkal kāpa uz skatuves. Kā tu, kā mūzikas apskatnieks to uztvēri?
Tas ir baigi forši. Patiesībā tas liecina par kaut kādu tukšumu tagadējā mūzikā. Teiksim Aurora ir astoņdesmito beigu, deviņdesmito gadu sākuma grupa. Un liela daļa no tiem, kas šobrīd klausās Auroras dziesmas nemaz vēl nebija piedzimuši. Aurora ir fenomens absolūtais. Ritvars Diskačs aizpagājušogad atbraucot uz Latviju, neticēja – ka kādam tik ļoti viņš šeit ir vajadzīgs. Viņu sešas, septiņas dziesmas ir tik labas, ka neskatoties uz to, ka dziesmas nav oficiāli izdotas ne platē, ne diskā, ne kasetē, Aurora dzīvo!
Zig Zag ir bijuši visu laiku, bet pagājušogad notika apvienošanās ar Gvido Lingu un divu veco albumu izdošana. Kas vēl? Mazie smirdīgie kociņi – tur Simona prombūtnes dēļ Anglijā, gan prombūtne narkotikās, tas viss bija iemesli, kāpēc viņi nespēlēja. Tagad viņi atkal spēlē. Ja viens otrs koncerts ir briesmīgs, tāpēc, ka viņi ir aplikušies, piedzērušies, tad koncerts Aptiekā bija kvalitatīvs – tiešām baudāms. Diemžēl Labā dabā nebiju, tāpēc F[ei]k nedzirdēju, bet esmu pārliecināts, ka bija forši.
