Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējam pie grupas ģitāristes Helēnas.
Teici, ka tavi grupas biedri nav no Rīgas. Basiste uz mēģiem brauc no Madonas, bet bundzinieks un vokālists brauc no Bauskas. Kā jūs satikāties?
Mēs iepazināmies Ģitāristu sesijā, kas ik gadu notiek Madonā. Tur mēs saspēlējāmies un vēlāk sazinājāmies. Tā mēs sākām. Savākties uz mēģinājumiem nav tik grūti, kā saorganizēties uz koncertiem.
Cik jums ir gadi?
Man ir 17, basistei 18, bet abiem brāļiem – bundziniekam un solistam 16 gadi. Pirms kāda laika Ļeņingradā spēlēja grupa Pauls Raimonds. Arī mēs gribējām tur nospēlēt koncertu, bet mums pateica, ka turpmāk grupas, kuru dalībnieki nebūs sasnieguši 18 gadu vecumu nedrīkstēs krogos uzstāties, jo tas nozīmē, ka krogs ir pilns ar nepilngadīgajiem.
Kāpēc jūs izvēlējāties spēlēt pankroku?
Kad spēlējām divatā ar basisti, mēs koverējām Eyehategod. Starp citu, arī koncertos spēlējam vienu viņu dziesmu. Bet, kāpēc pankroks? Nezinu. Tā nu tas ir sanācis.
Ko nozīmē jūsu nosaukums – Baltais ciemiņš?
Arī tas ir saistīts ar Eyehategod. Viņiem ir dziesma White Nigger. Mums vajadzēja izdomāt grupas nosaukumu, mēs atcerējāmies to dziesmu un tā radās Baltais ciemiņš.
Skaidrs, jo nosaukums tiešām rada intrigu…
Kad pirmo reizi spēlējām Depo, afišā mūs pieteica, kā grupu Baltais cimdiņš. Starp citu, Depo arī visvairāk esam uzstājušies. Mēs viņiem iepatikāmies. Pirmais koncerts bija 20 minūtes slavas ietvaros pagājušā gada augustā. Bet Rīgā arī citu vietu, kur spēlēt, kā Depo un Republika, nemaz nav.
Grupā esat divas meitenes un divi džeki. Jums ir arī attiecības?
O, nē, galīgi nē. Nu, ja neskaita, ka bundzinieks un vokālists ir brāļi (smejas). Abiem brāļiem Baltais ciemiņš nav vienīgā grupa. Viņi jau iepriekš un vēl joprojām spēlē black metāla grupā M158 un metalcore grupā Pale Eyes Dim Red. Šķiet, viņi spēlē kopš 12 gadu vecuma.
Kas jūs visus grupā vieno?
Domāju, galvenokārt mūzika.
Un, kā ar ideju?
Kādu ideju?
Nu, piemēram, panku ideja.
Nē, nē. Basiste vairāk tendēta uz stoner metālu un noizu. Bet čaļi klausās vis kaut ko gan bleķi, gan metalkoru. Es sāku ar pankroku un tas joprojām ir palicis sirdī, teiksim tā.
Šķiet visai sen, kopš grupas ASKA laikiem pankroku nav spēlējušas meitenes.
Es arī nezinu nevienu sava vecuma meiteni, kura spēlētu šādu mūziku.
Kas jūs kā grupu raksturo?
(Domā) No vienas puses mūs raksturo vārds – vienaldzība. Bet ne sliktā veidā. Piemēram, mēs gribējām spēlēt un mums bija pilnīgi vienalga, kur mēs to darām un vai mums par to maksā. Grupas otrais koncerts notika Kuldīgā. Tas bija kaut kāds ģitāristu pasākums, kurā aptuveni desmit minūtes spēlējam veciem cilvēkiem. Bet visiem patika un arī mēs labi pavadījām laiku.
Sanāk, ka Baltais ciemiņš kopā spēlē aptuveni pus gadu.
Apmēram. Mums ir 14 dziesmas. Divi ir koveri – Eyehategod – Sister fucker un Exploited – Beat the bastards. Bet Sida dienā klausītājiem gribam nospēlēt Exploited dziesmu Sid Vicious was innocent.
Kā tu redzi, kas ar jums būs noticis pēc desmit gadiem?
Tas ir ļoti atkarīgs no tā, kas notiks tuvākajā laikā. Basiste pēc 12 klases plāno doties uz ārzemēm. Man nav ne jausmas, kas notiks tālāk. Bet, ja runājam par īsāku laika sprīdi, tad ceru, ka šovasar daudz spēlēsim. Ārā būs silts un nebūs jādomā, kurā klubā vari ielīst, lai siltumā spēlētu. Mūsu plāns ir ielīst visur, kur vien var. Gribējām nospēlēt ar Inokentiju Mārplu un PND. Tagad plāns ir februārī ierakstīt albumu.
Uz kādu no vietējām grupām skatāties, kā uz autoritātēm?
Nē, jo mēs saprotam, ka tie ir tikai cilvēki. Latvija ir pietiekami maza, lai uz ielas ieraugot sabiedrībā zināmu cilvēku, tu nejuktu prātā. Atceros, neseno koncertu ar grupu Nikotīņi. Mēs sēdējām beksteidžā un pēkšņi telpā ieskrēja viens čalis, sajūsmā saucot – “Uz koncertu ir atnācis Dambis!”.
Piemēram, pirms piecpadsmit gadiem bija grūti būt atšķirīgam. Kā ir tagad? Nav domstarpības ar sabiedrību un vienaudžiem?
Man grūti teikt par citiem, bet man ir viegli. Esmu atradusi savu vietu. Pārsvarā man apkārt ir cilvēki, kuri atbalsta. Bet tie, kuriem kaut kas nepatīk man ir pilnīgi vienaldzīgi. Bet, piemēram, sišana, kā deviņdesmitajos mūsdienās vairs neiet cauri.
Un, ko vecāki saka par jūsu nodarbošanos?
Mūsu vecāki ir ļoti atbalstoši. Mans tēvs, kurš izdzīvojis deviņdesmitos gadus, lielā mērā mani ir audzinājis. Arī brāļiem vecāki, šķiet, ir atbalstoši ja jau viņi kopš tik ļoti agra vecuma spēlē. Un arī basistei ir ļoti labas attiecības ar vecākiem, viņas mamma pat nāk uz mūsu koncertiem un iesaistās mošpitos.
Ikgadējais iekštelpu pankroka festivāls "Sid Vicious Day 2020" notiks 1. februārī klubā "Depo". Vairāk info FB pasākuma lapā!
