Iepriekš jau minēju, ka bija tikai bariņš ļaužu, jo pat vienā brīdī starp grupām visus varēja mierīgi saskaitīt (aptuveni 47). Tas pārsteidz, jo Shining ir nedaudz vairāk par 36 000 sekotāju Facebook, kā arī plaša pieredze, braukājot apkārt pa pasauli. Grupa ir jau izdevusi astoņus albumus, kur viennozīmīgi var apgalvot, ka katrs nākamais atšķiras no iepriekšējā, bet par to nedaudz vēlāk.
Koncertu iesildīja divas apvienības – Four Stroke Baron un Dreamarcher. Diemžēl pirmos nesanāca apskatīt, bet materiāls izklausās daudzsološs. Progmetāls, kas citviet var radīt asociācijas ar Mastodon.
Savukārt Dreamarcher, kas starp citu arī ierakstā skan interesanti eksperimentāls, dzīvā uzstāšanās likās nedaudz samocīta, kā rezultātā viegli sarežģītā mūzika izklausījās pārāk sapludināta kopā. Tas tā kā, kad tu vēlies atstāt iespaidu uz draudzenes vecākiem un rādi visu, ko proti, bet galu galā nekas nesanāk. Te atsevišķas partijas lika iekustināt kādu pozitīvu emociju, bet, kad viss sanāca kopā, tad diemžēl domas aizklīda līdz bāram un lielajam jautājumam: “Kāpēc nav lejamais aliņš?!”
Shining esmu klausījies jau vairākus gadus kopš viņus gandrīz redzēju Brutal Assault festivālā, tāpēc radās pat tāda personīga vēlme un atbildības sajūta, lai uz koncertu sarastos vairāk cilvēku nekā uz iesildītājiem. Diemžēl zāle bija ļoti patukša, un cilvēki bija izretināti pa visu stāvēšanas zonu. Shining vienmēr ir izcēlušies ar savu interakciju ar pūli, tāpēc, redzot izkliedēto zāli, grupas solists Jørgen Munkeby veikli pārlēca pāri metāla barjerām un aiz rokas pievilka visus klāt tuvāk skatuvei.
Koncerts atklāts un pūlis iesildīts, un pirms Everything Dies Munkeby apsveicinājās ar šīvakara pieturu, Viļņu… Jā, tieši tā, Viļņu, ko, protams, solists uzreiz pēc basģitārista ieteikuma izlaboja uz Rīgu, bet īsti nebija skaidrs, vai tas bija speciāli, lai pievērstu uzmanību, vai nejauša kļūme. Jebkurā gadījumā, uzzinājām pirmos divus tūres likumus: 1) Nekad nedirst tūres busā; 2) Uz skatuves setlistes uzrakstīt tā vakara pilsētu lieliem burtiem un izsaukuma zīmēm. Varbūt šoreiz nesanāca?
Pats koncerts turpināja raisīt man domas un kritiku par jauno albumu Animal. Kā jau rakstīju, albumi atšķiras viens no otra, un tā arī pēdējais veikums, kur vairs netiek izmantots saksofons un no blackjazz žanra nav vairs ne miņas. Ja koncertā sadalītu dziesmas divos periodos, proti, pirms un pēc pēdējā ieraksta, tad tās būtu divas dažādas grupas. Protams, ir jūtama iepriekšējā pieredze, bet tādus Eirovīzijas gabalus kā Hole in the Sky vai arī Fight Song ar super cheesy lirikām “No one’s gonna saves us now” un “We will fight this my friend” ir grūti salikt kopā ar viņu iepriekš paveikto sarežģīto matemātikas darbu, pilnveidojot blackjazz žanru.
Neņemot vērā jaunās dziesmas, koncertā tika atskaņotas lielākoties dziesmas no Blackjazz un One One One, kur saksofons ir dziesmu pamatvērtība, un tas tiek ļoti veiksmīgi inkorporēts solo partijās. Vakars tiek noslēgts ar pamatīgo prāta mežģi Fisheye, kur visas grupas vienības pieslēdzas un izlādē visu enerģiju. Konstantais sintezators, betona siena no basista, pavadošais meldiņš no ģitārista un Munkeby griezīgais vokāls savienojumā ar pāris minūšu garo saksofona soliņu. Tas ir tas, kā vēlos atcerēties šo koncertu: “1, 3, 7, 5; 1, 3, 4, die; FISH EYE, FISH EYE!”
Protams, Shining tagad piedzīvo vēl nebijušu popularitāti, pateicoties pēdējam ierakstam Animal. Iespējams, tā ir globāla tendence padarīt metālu pieejamāku meinstrīmam, jo tā vien šķiet, ka pēdējā laikā tas notiek ļoti regulāri. Tagad nedaudz ironiski liekas atvērt Shining International Blackjazz Society plati, kurā ir trīs pakāpju plāns, kā ieņemt pasauli ar blackjazz žanru. Iespējams, šī ir daļa no plāna.
