Vakars iesākās kā jau jebkura pierasta #otrdiena krogā Aptieka – ar kausu alus un grilētu siermaizi, jeb, kā lepni un rietumnieciski to pieņemts dēvēt – grilčīzu. Zināmas paralēles var vilkt ar trijstūrveidīgajām maizītēm no tiem saspiežamajiem tosteriem, ko var atrast teju katrā virtuvē, bet, vai ir pamats domāt, ka šī amerikāniskā uzkoda ar staipīgo, oranžo Čedaras sieru tās spēs izkonkurēt? Protams, ka nē!
Vēl pēc pāris dzērieniem vakars arī beigtos, bet šī nav pilnīgi parasta otrdiena. Dienu pirms turpat blakus, Republikā, notika minifestivāls “Lūdzu, neraudi”, pēc kura pēckoncerta eiforijā tika nolemts, ka varētu “paraudāt” vēl vienu vakaru, un kur nu vēl labāk, ja ne Aptiekā. Katrs, kuram nācies miega vai bēdu dēļ atspiest vaigu pret bāra letes tumši zilajām flīzēm, varēs apliecināt, ka to radītais aukstums ir mānīgs, un jebkurš šeit jutīsies mīlēts un gaidīts
Uzreiz pēc deviņiem koncertu sāka Brendons Kreivs (Brendon Crave), kurš Latvijā viesojas ne pirmo reizi un izveidojis tuvu draudzību ar šī vakara grupām. Brendons ir vairāku pankroka/alternatīvā roka apvienību dalībnieks (Dear Boys, Brain Flakes, Pop Warner), kurš šad tad mēdz uzspēlēt arī akustiski. Pankrokeru tendence uzstāties vieniem pašiem ar ģitāru rokās ir pietiekami populāra parādība, un arī Kreivu var salīdzināt ar tādiem māksliniekiem kā Timu Beriju, Metu Skiba vai pie mums iemīļoto Frenku Tērneru. Patiesi un vienkārši, bet ar jūtamu un apzinātu sarkasmu pateiktais “Some of us are trying to make it, alright?” liecina, ka šis netiek uztverts pārāk nopietni.
Spontānā koncerta iniciatori Gené Kruppa uz skatuves gandrīz bez pauzes kāpa nākamie. Pēc ilgāka aktīvas koncertēšanas pārtraukuma smiltēnieši atgriezušies ar jau zināmajām pirmā albuma “Vēl šeit” dziesmām (apskatu lasi šeit), pavisam jauniem skaņdarbiem, mēģinājumu telpā izlietiem sviedru spaiņiem un ārpusgrupas muzikālajās aktivitātēs gūto pieredzi. Gené Kruppa spēlē pārliecinoši un, pats galvenais, ar visiem klātesošajiem jūtamu superpozitīvu attieksmi ne tikai pret uzstāšanos un mūziku, bet arī pret dzīvi. Īpaši vēlos virtuāli uzsist uz pleca (dzīvē to jau izdarīju) grupas bundziniekam un dziedātājam Daniēlam, kurš, no visas sirds un jaudas spēlējot ne tās vienkāršākās ritmiskās partijas, reizē spēj arī ar pilnu atdevi kliegt mikrofonā. Ja hārdkors nav dzimis Smiltenē (diez vai vienā pilsētā var dzimt divi žanri), tad pavisam noteikti šobrīd tur dzīvo!
Grupu uzstāšanās šajā vakarā ir īsas, un tas pat ir labi, jo pēc tām gribas vēl. Pēc pārkārtošanās pauzes nu jau piepildītā kroga pagrabā vietu ieņem Reiner. Apvienības dalībnieki Rūdis, Raitis, Miks un Mārtiņš, kuri šāda sastāvā kopā spēlē tikai trešo reizi, alternatīvās skatuves entuziastiem būs pazīstami no tādām grupām kā Indygo, Ghettozloba un NEKAD, un, pārsteigums, pārsteigums, Reiner skanējumā visu šo grupu labākās iezīmes var arī saklausīt. Dalībnieki spējuši atrast kopsaucējus, zelta vidusceļus un vienojošos faktorus visos mūzikas aspektos, tai pat laikā nedaudz izkāpjot no savas komforta zonas. Tumšos un naidīgos toņus praktizējošie NEKADieši kļuvuši (vai piespiesti kļūt?) melodiskāki, Mārtiņš reizēm iekliedzas tā, kā, šķiet, nav to darījis kopš Indygo pirmā albuma laikiem (dziesma “Santa Clauss$), bet Miks? Miks dara to, ko prot vislabāk - kārtīgi, strukturēti un pārliecinoši satur kopā visus pārējos. Reiner ierakstu šobrīd nav, gaidām un ejam uz koncertiem!
Zinu, ka tas izklausīsies kā teksts no kādas amerikāņu ģimenes komēdijas beigām, kur tiek skaidrota visa stāsta morāle, bet svarīgākais, kas ļāva šim vakaram realizēties, ir...draudzība. Nepilnas diennakts laikā tika atrasta koncertvieta, sarunātas grupas, uztaisīts plakāts un savākts pilns pagrabs ar cilvēkiem, kuri, ja ne bija pazīstami, tad vismaz šad tad redzēti līdzīgos pasākumos gan, kas bez stipras komūnas saiknes nebūtu iespējams. Paldies Gené Kruppa, Reiner un visiem, kas palīdzēja šim pasākumam notikt!
