Ļoti spilgti atmiņā ir palicis tas vietējās avīzes raksts par to, ka Nine Inch Nails dodas savā Wave Goodbye tūrē. Sajūta bija kā pie neizpildīta uzdevuma, jo viņi viennozīmīgi bija grupa, kura obligāti bija jāredz dzīvajā. Kā mēs šeit jau bieži esam to minējuši, NIN strauji atgriezās, izziņojot tūres datumus gandrīz vai visā pasaulē, tostarp arī pie mums Rīgā.
Vakar, braucot autobusā, sanāca ļoti nejauši dzirdēt daļu no telefonsarunas, kur kāds jau pusmūža vīrs bija nelielās domstarpībās ar savu dzīvesbiedreni par to, ka viens pats dodas uz Nine Inch Nails koncertu. Vīrieša pretarguments bija, ka viņi ir leģendas un ka viņus vajag vienkārši redzēt, neskatoties ne uz ko. Tajā brīdī pierādījās, ka NIN paveiktais mūzikā ir jau kā fundamentāla un klasiska vērtība, tas ir kā stūrakmens konkrētajam žanram. Pēcāk, atrodoties jau pie arēnas, redzēju šo pašu vīrieti stāvam rindā pie ieejas ar neizmērojami lielu smaidu.
Jāatzīst, ka iesīldītājus Cold Cave, izbaudīju tik uz īsu brīdi, bet grupa izpildīja vieglu, elektronisku mūziku, kas daudzos skatītājos īpašas sajūtas neradīja. Abi grupas dalībnieki savu uzstāšanos ieturēja minimālistiskā stilā, ko papildināja arī lielais priekškars aiz viņiem, aiz kura slēpās visa NIN tehnika. Ļoti bieži varēja dzirdēt no cilvēkiem frāzes “Kas tie tādi ir?”, “Man viņi īpaši nepatīk!” vai visbiežāk “Aizejam pēc aliņa?”. Svarīgi pieminēt, ka grupa pirms tam jau ir sadarbojusies ar NIN, remiksējot viņu dziesmu Running, kura ir iekļauta EP Seed Eight, kas starp citu tika eksluzīvi palaists Reznora blakusprojektā, Spotify alternatīvā Beats Music (http://www.beatsmusic.com/).
Lēnām tuvojās plkst. 21:00, un pilnīgi varēja just kā spriedze pakāpeniski arēnā auga. Tad pienāca moments, kad izskanēja ļoti pazīstamais intro Eater of Dreams no jaunā albuma Hesitation Marks, pēc kura jau sekoja arī viens no albuma pazīstamākajiem gabaliem Copy of A. Katru dalībnieku apspīdeja 3x3 prožektoru kopums, kas radīja iespaidu, ka katrs atrodas mazā kambarītī.
Pēkšņi tu attopies nu jau pēc pāris dziesmām, jo skatuve un priekšnesums ir grandiozs, kā rezultātā tu stāvi vienkārši ar muti vaļā. Bet jebkurā gadījumā, pēc ievada tika nospēlēts 1,000,000, kas bija no viņu priekšpēdējā veikuma The Slip, kā arī divi vecāki gabali Terrible Lie no Pretty Hate Machine un March Of The Pigs no The Downward Spiral. Noteikti jāatzīmē izcilā koncerta skaņa, kas pierāda to, ka NIN skaņu inženieri ir īstajā vietā un laikā. Iespējams, labākā skaņa kādu vispār esmu dzirdējis arēnā.
Kā diezgan loģisks turpinājums cūku maršam bija dziesma no tā paša albuma The Piggy. Šoreiz visas gaismas pazuda, palika tikai viens prožektors, kurš apspīdeja Trentu no pašas priekšas un ko rokās turējā kāds no tūres darbiniekiem. It kā liekas, ka nekas nevar būt vienkāršāks par lampas turēšanu rokās, toties efekts no tā bija iegūts pamatīgs.
Turpinājumā neliela klavieru atkāpīte iekš The Frail. Pakāpeniski nevainīgā klavieru skaņa nomainījās uz drūmo The Wretched ievadu, ko papildināja dūmu un zilās gaismas apvienojums. Sajūta, pārejot no dziesmas sākuma uz piedziedājumu, bija, kā no dziļas alas iznākt atpakaļ saules gaismā un pēc tam atpakaļ iekrist alā.
Koncerta pusē, sāku jau domāt, ka NIN būs pārgājuši uz pavisam minimalizētu skatuves iekārtojumu, attiecīgi ar jau iepriekšminētajiem prožektoriem virs skatuves un prožektoru statīviem aiz. Tomēr pēc Gave Up un uz Closer sākumu tika nolaists lielais ekrāns, kas atdalīja bundzinieku no pārējās grupas. Tas būtībā bija kā liela necaurredzami caurredzama siena, uz kuras tika projicēts attēls, bet tajā pašā laikā tam varēja redzēt cauri kā uzdarbojas bundzinieks.
Interesanti, ka viss pasākums bija, lai iepazīstinātu ar jauno albumu Hesitation Marks, bet otro dziesmu Find My Way no jaunā albuma grupa nospēlēja tikai koncerta otrajā daļā. Atkal nedaudz paspēlējoties ar ekrānu, NIN ekrānu iededza zilā gaismā. Turpinot parādīt uz ko viņu ekrāns ir spējīgs, tika nospēlēta Me I’m Not no Year Zero albuma. Šoreiz ekrāns kalpoja kā tāds distortion ekrāns, kas ļoti spilgti vizualizēja uz skatuves notiekošo.
Beidzot pienāca kārta arī trešajam gabalam no jaunā albuma – Came Back Haunted. Šoreiz uz ekrāna varēja saskatīt kaut kāda nelielas līdzības pazīmes ar Pretty Hate Machine albuma vāka mikrofonu. Varbūt tas kaut kā sasaucas ar pašu dziesmas nosaukumu, ka Reznors ir atpakaļ ar jaunu spēku un jaunām, klasiskām idejām, atgriežoties pie grupas saknēm. Varbūt.
Ja man uzdotu jautājumu, kuru dziesmu es labprāt vēlētos dzirdēt dzīvajā no NIN repertuāra, tā būtu viennozīmīgi The Great Destroyer, kas arī tika nospēlēta kā nākamā. Īpaša šī dziesma ir ar to, ka tur ir, iespējams, garākais Trenta pults soliņš. To varētu salīdzināt ar televizora šņākšanu un kanālu meklēšanu, ik pa laikam izraujot tumbu vadiņu, bet to visu darot ļoti, ļoti ritmiski.
Pirms vēl tika atskaņotas Wish un Burn dziesmas, Nine Inch Nails ar Eraser atgādināja vienkāršo dzīves ciklu. Zeme, kalni, debesis, rutinizētas darbības un visbeidzot tārpi. Savdabīgi, bet toties iespaidīgi.
Koncerts jau palēnām tuvojās izskaņai, tika nospēlētas divas ļoti plaši pazīstamas dziesmas no grupas repertuāra – The Hand That Feeds un Head Like A Hole, kuras starp citu šķir teju 20 gadi. Visbeidzot arī parādījās uz ekrāna NIN logotips un tika atskaņota, iespējams, visu laiku populārākā grupas dziesma Hurt. Bija interesanti, kad kāds no cilvēkiem apkārt teica, ja grupa beidz ar Johnny Cash dziesmu, tad cepuri nost viņiem. Smaga nopūta, bet koncerts bija beidzies, un tas bija lielisks.
Šeit noteikti ir jāpiemin visa grupa – Trents Reznors, Robins Finks, Ilans Rubins, Alessandro Kortini. Katram grupas dalībniekam bija vairāk kā viens uzdevums, piemēram, Kortini ne tikai spēlēja pie pults, bet arī basģitāru un elektrisko ģitāru. Tūres darbinieki regulāri saveda kārtība Reznora mikrofonu kā arī piegādājā nepieciešamās ģitāras. Tas bija kā viens liels mehānisms, kur katrs dalībnieks bija vitāli svarīgs šovam.
Ja kādam rodas šaubas par to, vai Nine Inch Nails bez visa šova būtu iespaidīgi, tad būtu svarīgi pieminēt, ka šis koncerts jau bija krietni vienkāršots salīdzinājumā ar iepriekšējiem. Kā pats Reznors kāda nesenā intervijā teica, ka viņš vēlētos savos šovos sniegt dabiskāku priekšnesumu, kur tehnikai būtu otršķirīga loma. Protams, nevar noliegt, ka visai šai tehnikai ir ļoti svarīga loma un ka tas padara visu sintētisku, bet Nine Inch Nails to jau dara gandrīz 20 gadus un ir iemantojuši plašu atzinību mūzikas pasaulē.
Setliste
- Copy of A
- 1,000,000
- Terrible Lie
- March of the Pigs
- Piggy
- The Frail
- The Wretched
- The Becoming
- Gave Up
- Closer
- Find My Way
- Me, I'm Not
- Came Back Haunted
- The Great Destroyer
- Eraser
- Wish
- Burn
- The Hand That Feeds
- Head Like a Hole
- Hurt
