Pirmo festivāla apskata daļu lasi šeit!
Apolons, Black Metal Evolūcija un raudošā sestdiena.
„Apollon” – bārs-mūzikas veikals, arīdzan pašā Bergenas centrā, 5m tālāk, „Garage”. Un lietus, kas spēj 15min līņāt, tad atkal pārstāt, tad atkal līt. This is Bergen, baby!
12.00 programmā teikts - Dayall Patterson un Kvitrafn. Deils bija manīts dažādos glancētos, smukos, ekstrēmos žurnālos, kā autors, aizgājušā gada decembrī, pēc 4 gadu darba, izdevis grāmatu „Black Metal: Evolution Of The Cult” (http://www.evolutionofthecult.co.uk/p/blog-page.html) – šis pasākums bija, kā grāmatas atvēršana Bergenā, festivāla ietvaros. Grāmatā vismaz 600 lapas, bildes, kaut kas ļoti līdzīgs „Lords Of Chaos” , tikai mazliet plašāk, detalizētāk, patiesāk, klāt nākušas arī jaunās grupas vai dekāde pēc deviņdesmitajiem skandināvu black metal pasaulē. Ieteicama lasāmviela īstenam black metal cienītājam vai jebkuram interesentam, kas aizraujas ar ekstrēmo mūziku. Meklējiet Randoms veikalā Rīgā vai no paša autora. Vai interneta veikalu dzīlēs.
Kvitrafn – vairāk zināms, kā „Wardruna” dibinātājs un līderis. Viņš demonstrēja dažādus senos skandināvu instrumentus, to skanējumu, stāstīja par rūnām. Drusku vēlāk noķerts, teica, ka būs Baltijas valstīs vasarā, bet nedrīkst teikt, kad un kurā festivālā. Skaidra lieta, komercnoslēpums, kamēr attiecīgais festivāls nav oficiāli izziņojis. Mēs abi saprotoši sasmaidījāmies. No sērijas, es zinu, ka tu zini, bet es zinu, ka neviens cits nezin un tā tālāk.
„Glittertind” – norvēģu folk, viking, punk sensāciju dēļ Apollona palaidu garām, žēl, esot bijis labs. Tāpat izpalika pirmās trīs grupas „Garage” – pļāpājām, bet pa to laiku, „Diabolical”, „Morbid Vomit” un „Sterbhaus” spēlēja, pēc tam, pēdējos divus klausījos internetā, nožēloju atkal, ka palaidu garām.
18.00 USF trešo vakaru sāka „Wardruna” – jā, jā, ar visu skandalozo, aprunāto Gahl sastāvā. Šamanisks folk ambients, kas mazliet viducī nogurdina. Nav slikts nu nemaz, skanīgs un skaists, bet „Menuo Juoda Ragis” festivālā ir redzētas lietuviešu grupas, kas ir pat mazliet spēcīgākas. Drīzāk, nostrādā noguruma faktors, jo ierakstos grupa skan tikpat labi, kā uz skatuves. Bet teicami, ja atsevišķā koncertā. Otrā grupa blakus zālē – „Communic” – izrādījās norvēģu, nevis tā otra, kas spēlē desu, še tev pārsteigums. Vēl viens pārsteigums nāca kopā ar jokainu atziņu, ka vecums nenāk viens, tas nāk ar garlaikošanos. Die hard fani līdz kapa malai varētu mani par šo ierakt meža biezoknī, bet gaumes lieta, vecums un tā. Lūk, „Carpathian Forest”, ko klausījos deviņdesmit astotajā un divtūkstošajā ar sajūsmu, šajā koncī izpaudās gana atraktīvi. Apgrieztie krusti, kas tika mesti pār muguru vai demonstrēti pūlim ar attiecīgiem tekstiem, vismaz divas replikas pirmajai rindai – vienam klausītājam – „es izp..tavu māti” , otram – „Man liekas, ka tev ir aizcietējums, tūlīt tu apd..sies” . protams, nikni, ķērcīgi, melni, to visu pa vidu mazliet papildinot ar mikrofona dauzīšanu pa galvu – plak, plak, plak. Iespaidīgi, bet garlaicīgi. Pietrūka skaņas jaudas, griezīgu ģitāru un melnuma. (Varbūt vajadzēja tuvāk tumbām stāvēt ?)
Ārā smēķēt ejot, atpakaļceļā, uz vakara pusi, brīvrprātīgos „little satan helper” blastfesta kreklos jau bija nomainījuši nopietnāki apsardzes kungi un kundzes, akurātāk pārbaudot somas, lielas un mazas. Dienu iepriekš viņi bija mazāk moži, pēc kļuva skaidrs, ka uz vakaru pūlis iereibst, kāds nejēga mēģinājis ienest savu alkoholu, attiecīgi sekas visiem.
„Belphegor” – viens no skatuves mīnusiem, ja priekšā stāv pagara auguma cilvēki, sāk uzmākties mazvērtības kompleksi par savu augumu. Uz šo kompāniju, cilvēku masu pie ieejas kontrolēja iespaidīgs apsargs ar austiņām – sazinoties ar tādu pašu apsargu zālē, laida iekšā cilvēkus pakāpeniski, jo zāle bija burtiski pārbāzta. Koncerta sākumā apsegtie statīvi izrādījās nevis cūku galvas, bet no kauliem un ko darināti atribūti. Protams, grupa deva vaļā cik vien iekšās, man baigi pat likās, ka viņi ar bija nospēruši Karpatu mežam to jaudu, masu un skaņas blīvumu. Līdz kādam brīdim bija labi, bet vienveidīgi.. Labi, ka nebiju zāles pašās beigās, uz koncerta beigām, tur kāds bija palaidis savus vaigus vai nesvaigu elpu, varbūt ienesis vecas olas, bet smaka bija drusku tāda..pēc padomju podu rindas. Velns? Sajūsma? Nezinu. „Aborted” un „Vader” bija labi, bet bija redzēti vasarā citur, „Enthroned” , Insidious Disease” nodeva zosādas kārtu kārtām. Ārā lija lietus, ar pārtraukumiem, bet tur bija svaigs gaiss.
Vakara naglas – „My Dying Bride” – iekrita acīs, ka viņi patiešām Skandināvijā ir reti, bija gotiskas kundzes, kas uz viņiem vien bija te. Ārons noskuvis matus, baltā kreklā blieza vaļā savu sāpi, uz ceļiem, kratoties un kliedzot. Smuka basģitāriste viņiem. Pirmās divas dziesmas skaņotājs veikli novērsa mazās nepilnības, bet nogurums bija drūmi drukns, šī laikam būs trešā reize, kad šī grupa nespēj aizraut līdz galam, tāpēc nespēju saprast, tas ir vecums vai gana daudz redzēts, dzirdēts, ka reti kas spēj aizraut, ieraut un uzdzīt varenu zosādu.
Iekrita acīs – skaņotāji, gaismotāji bija arī sieviešu dzimtē, kas veikli tika galā ar savu darāmo, nekādu lažu, skaisti, tīri, profesionāli. Iekrita acīs bārdas, to dažādie garumi, veidi, kopšana un tā tālāk. Pietrūka drukāto programmiņu, lai atcerētos, kurā zālē, kas spēlē, ielās manīju matainos, bet praktiski nekādu Blastfesta plakātu, likās, ka mazliet par daudz vienā vakarā salikts, baigi nogurst, smējos par latviešu metālistiem, kas sūkstās, ka ieejas maksa 12 eur par koncertu ir dārgi vai alus cenām bāros.
Labā ziņa – „Blastfest 2015” – februārī!
