Varbūt 25 gadi varētu likties tas laiks, kad tu tikai sāc palēnām ieskrieties dzīvē, tomēr mūzikā šim skaitlim ir krietni lielāks svars, un šāds cipars jau simbolizē ne tikai pieredzi, bet arī komandas saliedētību, vienotu mērķu un prioritāšu uzstādījumu kopumu, kas nāk tikai ar laiku. Neskatoties uz to, ka grupa ir gājusi cauri arī klusuma periodiem, šī ir viena no svarīgākajām šīs desmitgades sanākšanām un jubilejas atzīmēšanām. To lieliski arī pierādīja kuplais jubilāra sveicēju skaits, ko pēc tam arī Sanctimony atzīmēja, ka pūlī manāmi cilvēki, kurus viņi jau ļoti sen nebija redzējuši. Pie tā vēl atgriezīsimies pēc tam, visu pēc kārtas!
Ja paskatāmies uz Sanctimony 18 gadu jubilejas koncerta aprakstu no kolēģa Reiņa, tad tur ļoti svarīga ir punktualitāte (kāds pārsteigums), cikos iesildošā grupa sāk spēlēt. Tad nu arī šajās svinībās Terror Activator uzsāka precīzi 19:15. Klasisks thrash metal, kas laikam tomēr nespēj noturēt 100% manu uzmanību. Bet pat kā iesildītāji, iekustināja vismaz saujiņu viesu, kas mūsu platuma grādos ir diezgan labs rādītājs. Activator izdarīja savu darbu, atmiņā diemžēl nekas nepalika, bet attieksme un enerģija novērtēta pierakstu blociņā ar “+”.
Diemžēl savā CV nevaru ierakstīt “esmu klausījies Flaying” un “man ir Flaying vienīgā ieraksta CD versija”, tāpēc man Flaying uzstāšanā palika tikai, kā tā apvienība, kas uzstājās pirms jau minētajiem Terror Activator un nākamajiem Rebel Riot. Pie iesildošās brutal death metal bandas aktivizējās dažādās vecuma grupas, kurās dažiem pat Flaying krekli mugurā. Pie solista jautājuma, kas ir redzējuši viņus iepriekš, no publikas apmēram trešdaļa varēja pacelt roku. Protams, mēs atkal varētu runāt par visādām niansēm kā skaņa, skatuves tēls utt., bet tas jau visticamāk notiks tāpat komentāru sadaļā.
Lai gan no sākuma likās, ka Rebel Riot vajā kaut kāda skaņas ķibele, jo vokāls bija slikti sadzirdams, grupai iespēlējoties viss atgriezās normālās sliedēs un… Rebel Riot nospēlēja koncertu. Liesmojoša ģitāra – check, no ģitāras petarde – check, jaudīgs enerģijas lādiņš – check. Sistēma darbojas!
Īsi pēc 22:00 uz skatuves kāpj arī paši vaininieki - Sanctimony. Protams, neliels ievadošais intro, ar kuru tika vēl nedaudz pakaitināti visi klātesošie pirms lielās eksplozijas, bet kruķus pie malas un koncerts iesākas. Jā, tas nav nekāds salīdzinājums, bet gan Jānis Boļšaks tiešām ieradās ar kruķiem, ģipsi un krēslu, bet tas nekādā veidā nemazināja enerģijas lādiņu, kas tika atstāts Melnajā Piektdienā.
Ar pirmajām notīm uzreiz atklājās šī vakara viens no pārsteigumiem, proti, liels ekrāns pa visu aizmugurējo sienu, kur tika projicētas dažādas tēmas, sasaistot tās ar dziesmām, bet galvenokārt dominēja liesmas un Sanctimony ilgais sabiedrotais – velns. Lai gan grupa jau sevi ir nodefinējusi par enerģiskāko Latvijas metālgrupu, ekrāns iedeva papildu dzīvīgumu koncertam.
Koncerta setliste tika sakārtota kā labāko dziesmu izlase no visiem laikiem. Iesākās koncerts ar gabaliem lielākoties no Hell in Stereo un Unholy Five. Gabali, kuri ir vairāk zināmi un kuri iekustināja lielāko daļu publikas. Nedrīkst arī piemirst abus ģitāristus Viesturu Grīnbergu un Jāni Aizkalnu, kuri viegli tika galā ar uzdevumu atcerēties katra perioda grupas skanējumu. Koncerta laikā Boļšaks arī izceļ to, ka grupā pēc astoņu gadu prombūtnes ir atgriezies Jānis un ka ar viņa palīdzību Sanctimony beidzot var nospēlēt sen nedzirdētos un ne tik bieži spēlētos gabalus.
Pēc pamatīgas iepazīšanās ar tā saucamo populārāko daļu, laiks bija sākt eksperimentēt! Grupa pazuda no skatuves, un fona ekrānos parādījās Sanctimony agrīnā perioda logo, kas liecināja, ka tuvākās minūtes dzirdēsim dziesmas tieši no šī laika posma. Lai viss būtu autentiski, bundzinieku Jēkabu Zemzari nomainīja Kārlis Jakubonis, kas pie bungām sēdēja tajos laikos. Jāatzīst, ka biju patīkami pārsteigts, ka Boļšaks vokāli izturēja šo pārbaudījumu, jo karjeras pirmā daļa tika ieturēta death metal tradīcijās. Neizpalika arī When The Sun Was God gabals Kas Tie Tādi, Kas Dziedāja ar dziedātāju Sandru Krūmiņu, kas piedalījās arī ierakstā.
Koncerta noslēguma daļā Sanctimony pārgāja atkal uz zelta fonda izlasi, kur starp visām izskanēja arī tik ļoti populārie gabali Sounds, Superhuman un Heading Mexico. Noslēdzošās dziesmas Dollar Story iesākuma nelielajā pauzē Jēkabs no bungām visiem atgādināja, ka šis būs pēdējais vakara mošpits, kas daudziem viesa apskaidrību, ka apjomīgā divu stundu setliste ar šo gabalu būs galā, tāpēc tika izmantots viss Melnās Piektdienas iespējamais platums.
Patiesībā šo koncertu pat nedrīkstētu apskatīt vai jebkādi vērtēt. Tas bija jāuztver kā dzimšanas dienas pasākums, uz kuru tu esi uzaicināts kopā ar vēl visādiem citiem tuvākiem un tālākiem radiniekiem. Tu parasti nekomentē par negaršīgo kūku, vai sausajiem pīrādziņiem, vai arī onkuli, kurš ieņēmis drusku par daudz. Protams, kā jau katrā jubilejā pienāk tas moments, kad visi kopīgi atskatās uz fotoalbumu ar, tā sakot, izlasi ar labākajiem kadriem. Daudzos šajos kadros tu esi piedalījies, bet tāpat daļa ir notikusi bez tavas līdzdalības. Tāpat arī šajā jubilejā pienāca brīdis, kad Sanctimony kāpa uz skatuves un atrādīja savu tā saucamo fotoalbumu, daudzi no nospēlētajiem gabaliem man neiekustināja nostalģijas stīgu, bet citiem tieši šajos momentos bija visspilgtākās atmiņas ar grupu, piemēram, netālu stāvēja pārītis, kurš visu koncertu praktiski bija nekustīgs, bet pie gabaliem no The Sun Was God abi pēkšņi kļuva aktīvi un dziedāja līdzi.
Par jubilejām un jubilejas ballītēm nevar neko sliktu teikt, bet jubilāram var ieteikt lietas nākotnei. Tad nu mans novēlējums ir pēc iespējas ātrāk sarakstīt kaut ko jaunu un svaigu, lai uz nākamajām lielajām svinībām var ielikt vēl vienu sadaļu ar neatņemamām karjeras dziesmām.
Ja neesi vēl redzējis intervijas ar Sanctimony biedriem, gatavojoties 25 gadu svinībām
