Plaša spektra izjūtu un smagās mūzikas kokteilis ar nosaukumu BLASTFEST 2015 ir izbaudīts. Piedāvāju ielūkoties kā tas bija, taču laicīgi brīdinu - visiem aprakstītajiem notikumiem ir vistiešākais sakars ar realitāti, tie ir balstīti īstenībā, taču atspoguļo tikai manu redzējumu, pieredzi un viedokli.
Sākumā maza meteoroloģiska atkāpe. Jēdzieni „ziema” un „Norvēģija” nezinātājam var raisīt asociācijas ar konstantu mīnus 30 grādu aukstumu un mūžīgo sasalumu, taču šīs pilsētas kontekstā tāds priekšstats ir gauži maldīgs. Ledaina stinguma vietā tur drīzāk valda puslīdz konstants slapjums, kas ar uzstājīgu uzmācību krīt no gaisa kā ziemā, tā vasarā. Latvijas iedzīvotājiem, kuri šo to zina par sniegu un ledu, par pārmērīgi vēsu laiku Bergenā nav jābēdā. Ierodoties Bergenā 16. februārī, termometrs rādīja plus 10 grādus.
2015. gadā norvēģi bija sasparojušies vēl vērienīgākam festam, bagātinot to ar visdažādākajām papildus atrakcijām un tas ilga četras dienas. Paralēli, pirms un pēc koncertaktivitātēm varēja: notetovēties no galvas līdz kājām, pacelt kausiņu iemīļotākā šķidruma, pateikt skål! dzīvām smagās mūzikas leģendām, kuras Bergenā bija sastopamas biezā slānī, palūgt autogrāfu gan oficiālajās autogrāfu sniegšanas reizēs, gan privāti, apģērbties jaunākajā merčā, sapirkties mūziku, aplūkot Bergenu kā organizētajās tūrēs, tā individuāli, ievērtēt jaunākos blekmetāla filmu un literāros jaunumus, vienvārdsakot, piedāvājums bija bagātīgs.
Kas grasījās muzikāli izklaidēt? Daudzi lieli vārdi: Satyricon, Primordial, At the Gates, Dark Funeral, Samael, Dark Tranquillity, Asphyx un arī teju visi mazākie vārdi būtu rakstāmi ar lielajiem burtiem, ja šīs grupas atbrauktu uz Baltijas valstīm. Kopā bija aptuveni 50 grupas, dažādu iemeslu dēļ atbira tikai trīs. Protams, Bergena nebūtu īsta Bergena, ja festā nebūtu kārtīgs % kā vietējā ražojuma, tā importa black metāla. To visdažādākajās variācijās varēja izbaudīt fjordu braucienā, „Garāžā” un, protams, „pie sardīnēm”. Par to, kas viss tika plānots, sīkāk var palasīt festa mājas lapā vai Facebook. Lai visu šeit atreferētu, man būtu jāraksta līdz pat nākošajam februārim.
Trešdien tika piedāvāts doties fjordu kruīzā un ieplānota muzikālā programma dažādām, bet smagām gaumēm un dvēseles noskaņojumiem.
Todien bija vējains un lija. Īsajā ceļā līdz piestātnei jau bija sasniegts kārtīgs mitruma līmenis apģērbā un nedaudz arī kaulos. Kuģīša parādīšanās pie apvāršņa kavējās un arī tad, kad tas atslīdēja, mēs vēl labu laiku stāvējām, vēja ne-maigi purināti un samirkdami arvien vairāk. Tomēr, beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis, kad kā godpilnais pirmais viesis uzmaršēju uz slēgtā klāja un saņēmu savu aproci. Sajūta bija patīkama. Tiesa, festa uzsaukta maza glāzīte groka par kavēšanos un neplānotu publikas “saliedētības” radīšanu būtu lieti noderējusi. Radās doma, ka varētu ierosināt, lai vismaz pirmajam kuģīša iekarotājam izsniedz sausas zeķes un čības, varbūt arī mazu dvieli, kurā noslaucīt slapjākās ķermeņa daļas. Paveroties uz lietus sienu aiz loga, tapa skaidrs, ka no slavenajām burvīgajām un gaidītajām ainām īpaši daudz neredzēsim. Iekšā tikušie cilvēki mudīgi stūrēja uz bāru, lai, uzņemot sevī grādīgās dziras, kuģīša logus aizsvīdinātu arī no iekšpuses. Izbraukšana bija paredzēta 13.30, taču simboliskās buras pacēlām tikai 14.10, kad, skanot Hades Alone Walkyng, izstūrējām no piestātnes. Dīdžeja pienākumus pildīja prominentais Hoest no Taake un jāteic, ka viņa mūzikas izvēle bija pārdomāta un manai gaumei atbilstoša.
Protams, grupas nesāka uzstāties laikā un, dziļāk fjordu ūdeņos, kuģīti sāka maķenīt šūpot. Uz klāja bija raibs tautību un rasu sajaukums, gluži tāpat kā Bergenas ielās. Tomēr šķiet, ka vairums publikas bija ieradušies akurāt uz šo festivālu un (vēl) nebija kļuvuši par vietējiem.
Laika apstākļi konsekventi sadarbojās ar grupām, jo praktiski konstantais lietus atrašanos uz klāja atvērtās daļas krietni ierobežoja un ļaudis tur pārsvarā izgāja, tikai lai ieelpotu svaigu gaisu un uzpīpētu. Garām slīdošās ainavas, miglas un dūmakas aizsegā, palika daudzu acu nevērotas.
Beidzot uz otrā klāja skatuves parādījās pirmā festa grupa – norvēģi Purple Hill Witch, kas patiešām jammin’out old school doom, gluži kā solīts. Man tas bija perfekts un uzmundrinošs festa live sākums.
Aspherium – norvēģu progressive death metal grupa sākotnēji prasīja vērīgu iedziļināšanos mūzikas sarežģītības dēļ, bet ap trešās dziesmas vidu biju pārslēgusies uz viņu viļņa un grupa pilnībā piesaistīja manu uzmanību. Plašās muzikālās variācijas vienas dziesmas ietvaros no ātruma iekrītot teju katatoniskā klusumā, prasmīgi saglabāja interesi visas uzstāšanās gaitā.
Trešā grupa, kas kāpa uz mazās, neganti labi apskaņotās skatuves, bija norvēģu blekeri The 3rd Attempt. Grupas kodolu veido ex-Carpathian Forest dalībnieki un pat grupas nosaukums ir akurāt tāds kā vienai no CF dziesmām, taču arī grupas vēsturisko annāļu nepārzinātājam uzreiz bija skaidrs, ka šie puiši bleka dress kodu un attieksmi pārzina labi. Visas regālijas bija vietā: grims, dzeloņdrātis, patronjosta un pudele šņabja vokālista rokā, kas, protama lieta, neveica tikai butaforiskas funkcijas un uzstāšanās laikā tika kāri tukšota. Performance bija laba un nikna.
Uzstāšanās noslēgumā vokālists klātesošo publiku laipnīgi svētīja ar savas pudeles saturu, tādējādi atbildot uz manu jautājumu vai un ja, tad cik īsti tajā patiešām ir šņabis. Aroms, kas izplatījās uz klāja, neatstāja šaubas, ka pudelē nebija krāna skaidrais un pilieni uz manas pieres simboliski iezīmēja tālākajām gaitām, kas kopumā bija plānotas diezgan tumšas.
Bija vakars, turpināja līt un pēkšņi šķita, ka diezin no kurienes ir saradies tik daudz cilvēku kā sākumā uz klāja nebij. Kuģītim piestājot Brigenes ostā, kapteinis mums pateicās par braucienu, smaidīja un izteiksmīgi sacīja: “Rokenroll!”, tādējādi paužot pilnīgu lietu būtības izpratni. Mēs izklīdām lietū, tumsā un krāsaino gaismiņu izraibinātajā pilsētā. Tas bija tikai sākums.
Trešdienas vakars turpinājās leģendārajā klubā “Garage”.
Neizplūdīšu katras redzētās grupas uzstāšanās apcerē, minēšu tikai dažas, kas kā nostalģisku, tā muzikālu iemeslu dēļ izraisīja spēcīgas emocijas.
Ceturtdien tie bija Hecate Enthroned – UK blackened death metal grupa, kas manā “repertuārā” ienāca patiešām senos laikos. Lai arī ilgi nebiju interesējusies, kas notiek šīs grupas iekšienē, iespēja redzēt viņus spēlējam šķita neganti valdzinoša un jāteic, ka tā bija viena no nedaudzajām reizēm, kad šī festa zvaigžņu birums un nenoliedzami ārkārtīgi saistošais muzikālais piedāvājums manī izraisīja patiesu aizkustinājumu. Daudz veco dziesmu, atmiņu straume un pilnīgs kosmoss. Grupa bija saliedēta, jaunais vokālists atzīstami spēja izdziedāt vecās ziņģes un šis sets atstāja gribot vēl.
Laiks vienlaikus notrulina un novelk ādu. HE uz brīdi novilka manu ādu un pēc uzstāšanās bija pēdējos gados reti izjustā sajūta: “jā, šitais paņēma”, kas loģiski izraisīja jautājumu – “nez, kas viņus pārspēs?”
Šī bija pirmā diena, kad arī „Vecajā sardīņu fabrikā” visā savā varenajā godībā gāja vaļā Metāls. Sarkanais paklājs, kas bija izritināts pie ieejas un fjords blakus pasākuma vietai - šī realitāte totāli atšķīrās no ikdienas un tai piemita nenoliedzams valdzinājums. Man patīk būt jaunās vietās, jo tieši pirmreizība dod nepieciešamo sekundāro stimulu jutekļiem.
Tiesa, šīs dienas vadošā plejāde Rotting Christ, Samael, Saturnus, Melechesh, Primordial un Dark Tranquillity jau bija skatīta citviet un, atsevišķos gadījumos, ne reizi vien. Jāatzīmē, ka šajā festā vairākkārt spēcīgāku iespaidu atstāja tieši tās grupas, kuras nebija redzētas un bija diezgan pasvešas. Savukārt, manas favorītes kā, piemēram, Primordial un DT, neizraisīja traku sajūsmas viesuli. Varbūt savu lomu nospēlēja fakts, ka gan vieni, gan otri bija redzēti salīdzinoši nesen.
Te laiks mazai alkoholam veltītai atkāpei. Šis jautājums, lai cik triviāls nebūtu, tomēr daudziem ir nozīmīgs festa atribūts. Diemžēl labu jaunumu nav: alkohols Norvēģijā joprojām ir ļoti dārgs. Dažas cenas no personīgās pieredzes: dzeršanai daudz draudzīgāka vieta bija “Garage”, kur bija neganti gards Giness pa 7 eiro. “USF” negaršīgs alus Hansa maksāja 9 eiro un viens no sidriem - 13 eiro.
Enerģisku viņu pirmredzēšanu man sagādāja britu heavy metal / hard rock banda Orange Goblin. Labs boogie. Diemžēl ar OG mans veiksmes limits iekļūšanai „Studio” zālē ceturtdienas vakaram bija izsmelts un, kad pēc DT lielajā zālē, neko ļaunu nenojaušot, turp devos, secināju, ka pa kāpnēm augšup vijas rinda festa apmeklētāju, kuri, gluži tāpat kā es, savā naivumā cerējuši redzēt tumšos zviedrus Craft. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju pēc tam folklorizējušos frāzi: „This shit is hopeless”. Jo, raugi, mūs šajā metāla pasaku pasaulē bija piemeklējusi realitāte.
Otrā apskata daļa jau pavisam drīz!
Kā viss noritēja pirmajā gadā, var palasīt šajos apskatos:
http://www.alternative.lv/koncertu-apskati/blastfest-2014-elliga-metalistu-disnejlenda-1-dala-684/
http://www.alternative.lv/koncertu-apskati/blastfest-2014-elliga-metalistu-disnejlenda-2-dala-691/
Foto: Jarle Hovda Moe
