Bija tālais 20. gadismts un Cradle of Filth manā CD pleijerī ieņēma visai prominentu vietu līdzās tādiem metāla smagsvariem kā Cannibal Corpse, Obituary, Sodom un Burzum. Laikam ejot, mainījās arī mūzikas gaumes un Cradle of Filth pamazām izslīdēja no mana redzes loka. Taču, ja jau tāda bērnības grupa atbrauc spēlēt teju vai mājas pagalmā, būtu dumji neizmantot iespēju paskatīties dzīvajā uz saviem bijušajiem elkiem.
Uzreiz jāsaka, ka uz koncertu devos ar divējādām jūtām – no vienas puses zinot, ka Cradle of Filth daiļrade jau kādu laiku nešķiet pati tuvākā, neliku īpaši lielas cerības uz lielisku koncertu. No otras – kaut kur zemapziņā, acīm redzot, bija vēlme sagaidīt ko īpašu. No iepriekšējās pieredzes gan arī skaidri zināju, ka vismaz Rotting Christ neliks vilties. Rezultātā par koncertu palika visai savdabīgs un gaužām subjektīvs iespaids. Līdz ar to es teiktu, ka šī noteikti būtu tā reize, kad man būtu jāabstrahējas no personiskā viedokļa un jācenšas būt pēc iespējas objektīvākam. Bet tā kā šāda abstrahēšanās pakāpe man nepiemīt ne mazākā mērā, tad rakstīšu to, ko domāju.
Jāsaka godīgi, ka Latvijas metālgalvas ir labu grupu izlutinātas un, manuprāt, Preternatural noteikti ir Latvijas smago grupu augšgalā. Man pat patiesībā ir mazliet žēl tik labas grupas, kas tiek izvēlētas par iesildītājiem, jo skaņa tiek pieklusināta, gaismas piegrieztas un kopējais iespaids tomēr nesanāk tik labs, cik tas varētu būt. Bet… labu zupu ar piparu trūkumu nesabojāsi, līdz ar to arī Preternatural uzstāšanās pamatīgi norāva jumtu.
Par Dark End radās nedaudz cits iespaids – droši vien ne velti šajā pašā portāla publicētajā relīzē par Dark End nebija teju ne vārda. Nē, nav tā, ka čaļi slikti spēlētu, bet pašmāju Preternatural radīja krietni pārliecinošāku iespaidu. Iespējams, vainojama arī mana patika uz no-nonsence ball crushing metālu, nevis teatrālajiem elementiem. Iespējams, bez dziesmu konteksta bija grūti saprast kāpēc rokās jāvelk cimdi ar pieskočotiem zariem. Iespējams, pentagrammas uz skatuves jau sen kā neizraisa neko vairāk par smīnu. Iespējams, arī skanējuma ziņā likās, ka kaut kas iztrūkst. Bet jebkurā gadījumā – sajūsmināts es nebiju. Uzstašanās hailaits bija pēdējā dziesma, kas muzikāli bija pati baudāmākā un tam visam bonusā uz skatuves tika pacelts palags, aiz kura es cerēju sagaidīt ēnu teātri vai vismaz kādu burvju triku, bet šīs cerības tā arī nepiepildījās.
Un tad divi, manuprāt absolūti līdzvērtīgi, headlineri. Par abiem patiesībā man nav ko teikt… bet dāžādu apsvērumu dēļ.
Rotting Christ, kā ierasts, aizķēra no pirmajiem akordiem un tā arī neatlaida līdz pēdējais skaņai. Skaņa, muzikalitāte, komunikācija ar publiku – viss bija lieliski. Viss sets paskrēja tik ātri, ka būtu gatavs apzvērēt - vairāk par 2 dziesmām viņi nespēlēja. Man šķiet, ka tieši šāda ir fantastiska koncerta definīcija – ja to nevar izanalizēt un aprakstīt, ja ir palikušas tikai emocijas, kuras sapratīs tikai tas, kurš bijis klāt.
Cradle of Filth savukārt uzkāpa uz skatuves, nospēlēja ļoti profesionāli un… viss. No emocionālā viedokļa – pilnīga nulle. Subjektīvi, protams, jo liela daļa publikas bija manāmā sajūsmā. Pret debesīm sniedzās pat tik saguruši devilhorni, kuru īpašniekiem bija gana grūts uzdevums notureties vertikāli – pat šādus eksemplārus CoF spēja aizraut. Bet es… es klausījos un analizēju: “Redz, kā čaļi māk. Redz, cik labi, ka tik daudz vecās dziesmas spēlē. Redz, Polam izrādās dzimene.” Nezinu, ko īsti es gaidīju, bet gribējās sagaidīt ko īpašu, lai arī pats nezinu ko. Laikam vienkārši nepareizs expectation management.
Man koncerts būtu daudz labāk izdevies, ja vienkārši pamainītu grupu secību – Dark End, Preternatural, Cradle of Filth, Rotting Christ. Tas arī viss.
