Protams, vērā jāņem apstāklis, ka vakara hedlaineri, Children of bodom Latvijā viesojas pirmo reizi, tāpēc tikai retais fans atļausies neierasties. Lai cik tas nebūtu dīvaini, šķita, ka līdz koncerta beigām vieta atbrīvojās un stāvēšanu pie skaņotāja galda apgrūtina tikai sasvīdušu matu kratīšanās acu priekšā, kas reizēm pieskaras arī sejai, un padara neērtu stāvēšanu, jo reflekss aicina izvairīties.
Tagad būtu īstais brīdis atvainoties lasītājiem, kuri koncertu neapmeklēja vispār, un cer šeit izlasīt kādu rindu par itāļu Sawthis uzstāšanos. Lai gan oficiālais starts bija paredzēts astoņos, koncerta dienā izziņotais uzstāšanās laiks mainījies, un itāļu vīri savu triumfu sākuši pusstundu agrāk. Nokavēju viņus pilnībā.
Otrie pie stroķiem ķērās somu kvintets Medeia. Tagad, šķirstot biezo, apkalto metāla enciklopēdiju, lasu, ka šis somu piecinieks pārstāv alternative/death metal tradīcijas. Matemātika nekad nav bijusi mana stiprā puse, tāpat nekad mana stirpā puse nav bijusi metāla žanru atpazīšana. Ne jau tāpēc, ka neatšķirtu thrash no death, bet gan tāpēc, ka tur viss ir sarežģījies vēl vairāk kā deviņpadsmitā sezona Hameleonu rotaļās. Tagad rakstot, uzliku vienu gabalu skaļi, un mana dārgā sieva, kura savulaik šuvusi kardānu vietējā mēroga metalcore grupā, paziņoja, ka – izklausoties djentīgi.
Lai gan es neesmu modernā Holivudas kino fans, kādā grūtākā sestdienā, sūcot minerālūdeni ar citronu, noskatījos paziņu izslavēto 3000. Man nepatika. Tomēr šāda tipa filmām vienmēr gribas pielīdzināt metālu. Un karagājienam atbilstošās Medeia dziesmas dažbrīd lika justies kā zaldātam spartiešu armijas mežonīgajās rindās.
Iesākumā neizpratni radīja balinātā blondīne, kas rokas un galvu vicinot, kratījās pa skatuves priekšu. Grūpija? Satrakojusies fane vai apdzērusies tīne? Nē, izrādās grupas taustiņniece Laura!
Neskatoties uz to, ka Medeia pildīja iesildītāja funkciju (kuriem bieži vien klausītāji nav gatavi ziedot pat kripatu enerģiju), grupa savu lādiņu saņēma pietiekamā daudzumā, tāpēc Children of bodom uznācienu sāku gaidīt ar arvien pieaugušu interesi – kā uzvedīsies pūlis?
Verdikts: Medeia - saldais ēdiens tehniskajiem cīruļa pulētājiem.
Nesaprotu, kāpēc nacisti izredzēto rasi indēja ar gāzi. Mokošāka, tiesa lēnāka, nāve būtu nikotīna kamerā, kāda ir ierīkota Melnās piektdienas tumšajās telpās. Bet, risinot šādas varbūtības, uz skatuves jau kāpuši sound check puiši, un spēlēdami triviālus meldiņus, iemēģina štrumus. Iesākumā es nemaz nenojautu, ka esmu nokavējis itāļus. Savā prātā biju iztēlojies, ka pirmie uz skatuves kāpuši somi, kuriem sekos itāļi, bet pēc viņiem nāks ilgi (vairākus gadus) gaidītais ansamblis, kuru tehnisko spēli atļautos apšaubīt tikai retais. Atriežoties no tualetes apmeklējuma, alus krāna apkaimē saskrējos ar kolēģi Reini, kurš mani apgaismoja par šī vakara izmaiņām programmā, vēl jo vairāk, mani pārsteidza paziņojums, ka pēc nepilnām desmit minūtēm uz skatuves kāps Children of bodom, tāpēc steidzu nopirkt alu un atgriezties ierindā.
Kopš Mensona koncerta Arēnā, jēdziens šovs manī izraisa spazmas. Lāzers, kurš, uzmaukts uz rādītājpirksta, vēl nav nekāds šovs. Tāpēc policijas sirēnas un bākugunis uztvēru ar zināmu piesardzību. Tomēr jāatzīst, visai efektīvs līdzeklis paranojas atmodināšanai.
Skan mulsinošs izsauciens C.O.B, C.O.B..., kurš kļūst arvien skaļāks un nepielūdzamāks, tāpēc uz skatuves secīgi, bet lēni parādās grupas dalībnieki. Un notiek neticamais, kūtrā latviešu publika aurodama, rokas vicinādama slavina atbraucējus. Atzīšos, jutos kā dziesmu svētkos, jo publikas sajūsma bija vienota un neviltota. Cilvēkiem patika! Neskaitāmi pāri velna ragi pavada grūvīgās somu kačkas. Apbrīnojami.
Klausoties, vienlaicīgi stāvēju domādams, ko lai šodien rakstu? Galvenā atziņa bija šāda – gaumes ir dažādas, Children of bodom jebkurai gaumei, jo tāda daudzveidība, kāda dzirdama šīs grupas repertuārā nav bieži sastopama. Šoreiz šķita, ka apmeklētāji ieradušies, neietekmējoties no masu plašsaziņas līdzekļiem vai autoritatīvo paziņu viedokļiem.
Par skaņu grūti spriest. Nebija tik iespaidīgi, kā gaidīju. Kaut ko nedzirdēju vispār, bet citkārt viens instruments nomāca otru, tomēr neskatoties uz to, kopskaņa bija saprotama. Iespējams, ka stāvot metrus desmit tuvāk skatuvei mani šobrīd vadītu pilnīgi citādas emocijas, jo tas kas notika skatuves pakājē, ne tuvu nelīdzinājās tam, ko biju gaidījis - pūlis vārījās, auroja un virpuļoja. Drošu distanci ieteica turēt draugi, jo grupas līderis Alexi Laiho mēdzot spļaudīties. Neko tādu gan neredzēju, bet bungu vālītes, kuras dalīja grupas taustiņnieks Janne Wirman lidoja dāsni. Vispār vienīgais, kam atradās laika pacelt alus kausu un pastaigāt apkārt bija taustiņnieks. Radās iespaids, ka viņš ir nevis grupas dalībnieks, bet piespēlē garām ejot. Tomēr savu esību Janne Wirmans teicami atlīdzināja dziesmu starplaikos, izspēlējot dažādus, pusbaisus semplus, sašujot kopā katru dziesmu.
Zinātāji, iespējams, oponēs vai aizrādīs par manu nekompetenci, bet biju pārsteigts dažās dziesmās, saklausot folk noskaņas, kuras veidoja jau pieminētais Wirmans. Pārsteigts tāpēc, ka garajā žanru sarakstā, kurus pārstāv Children of bodom folks nav minēts.
Kā jau rakstīju, Children of bodom ir mūzika dažādām gaumēm. Diemžēl manas metāla gaumes viņi neaptvēra, bet neskatoties uz to, bija patīkami atrasties koncertā, kurā tik daudz cilvēku jūtas labi, un brīdī, kad visa šī nekontrolējamā masa sāka šūpināt kluba grīdu, es lūdzu visus dievus, kaut būvinspekcija nebūtu uzpirkta.
Nospēlējuši pēdējo gabalu, puiši pazuda aizkulisēs. Protams, publika kā nimfomāniska mūķene auroja pēc turpinājuma. Veids, kā grupa atvadījās, liecināja par drīzu atgriešanos, tāpēc, pēc nepilnu divu minūšu publikas nesamierināšanās, somi iznāca un burtiski ietrieca klausītājus zemē ar dinamisko In your face.
