Šogad festivālu, kurš savu nosaukumu mainījis trešo reizi – Dirtfesto apmeklēja vien tūkstotis ļaužu. Kur palika pārējie? Ja jau iepriekšējo gadu apmeklējums bija tik biezs, tad cilvēkiem pasākums interesēja. Kur palika daži tūkstoši? Lai arī kāds būtu iemesls – minireklāma, pārsaukums vai paralēlie, labi reklamētie pasākumi šajā nedēļas nogalē, Dirtfesto man, maniem draugiem un šķiet lielākajai daļai apmeklētāju, kas ieradās Dzilnu pļavās paliks atmiņā kā viens no saturīgākajiem un siltākajiem festivāliem, kopš pirmā Zirņu pagastā rīkotā – Zābaka.
Ieradāmies laicīgi. Ap astoņiem piektdienas vakarā. Stāvlaukumā pie ieejas automašīnu pavisam maz. Arī cilvēku rindas uz grants ceļa, nobraucot no šosejas nemana, kas iepriekšējos gadus, nosējuši ceļmalas, vilka savas smagās paunas un kā savannas putni pie upes, atgāzuši galvas, lēja rīklē no skārdenēm līdzpaņemto alu.
Šogad, pretstati iepriekšējiem gadiem, muzikālās apvienības uzstājās uz vienas skatuves. Šķiet, pēdējos četrus gadus, pļavā pa labi no prieka mājas, atrodas jaunā, lielā skatuve, kura visā pasākuma gaitā ienesa zināmu sajukumu, jo cilvēki nepārtraukti pārvietojās kliegdami, klupdami, mēģinot paspēt uz kādu sev tīkamu konci, bieži vien paliekot izvēles priekšā, jo pārklājās divas, vienlīdz tīkamas apvienības. Pagājušajā gadā Zvērā apmeklētājiem bija tā iespēja palikt izvēles priekšā starp 45 grupām. Savukārt aizvadītās nedēļas nogalē, divu dienu laikā nospēlēja vien trīspadsmit apvienības ar vietējo grupu pārsvaru.
Kamēr apstaigāju teritoriju, sarokojos ar paziņām un atvilku elpu pēc ceļa, uz skatuves jau kāpuši PND. Grupa, bez kuras šis pasākums ir neiedomājams, jo kura cita apvienība spēj pulcēt vienuviet tik daudz apreibušu prātu un likt tiem vienā balsī atkārtot: „Man ir tik sūdīgi...” Neviens! PNDjau dažus gadus kā nespēlē pankroku. Viņi izpilda nihilistiskas tautas dziesmas, kurām līdzi auro visa piedzērusī tauta.
Pirmo festivāla dienu noslēdza Valmieras duo Nuvo. Duets vispār ir augstākā pilotāža, nu kaut vai tāpēc, ka nepastāv iespēja paslēpties aiz trijiem citiem stroķiem, kā tas arī bieži vien notiek instrumentālajos sastāvos. Duets ir nākamais līmenis. Man vienmēr ir simpatizējusi Vidzemes punk/hc skatuve. Viņi nav tik kokaini kā galvaspilsētas mūziķi. Viņi ir brīvāki, dabiskāki un pieļauj vairāk netīrību. Jāatzīst, ka Nuvo dzirdēju pirmo reizi, bet plašākai sabiedrībai duets uzstājas kopš pagājuša gada rudens. Valmiera, kārtējo reizi, nodemonstrēja savas smagās saknes, sakausējot metāliskujazzhcfusion. Šī nav grupa, kas centīsies ielīst pa skursteni, ja liegsiet tiem ienākt pa durvīm. Visticamāk viņi nenāktu iekšā pat tad, ja durvis būtu plaši atvērtas un pie tām karātos uzraksts – esmu izgājis, nauda stāv uz galda, neatgriezīšos! Tāpēc neceriet viņus sastapt kādā no galvaspilsētas populārajiem dzīvās mūzikas klubiem, bet vienkārši ļaujieties varbūtībai, ka reiz tiksieties negaidīti.
Pēc vienas stundas mokoša miega cēlos, lai nenokavētu festivāla centrālo notikumu – MTB un BMX sačus. Dodoties uz treiliem, secināju - kopš vakardienas festivālam ir pieplūduši daži litri svaigu asiņu. Kamēr puiši gatavoja trasi, pieraka un mitrināja, devāmies pie rampām, kur bezprātību demonstrēja Saldus Saldie – liekas vieni no noplēstākajiem skeiteriem republikā. Nekādas skaistas frizūras, košas drēbes un jauni šūzi. Tikai sviedros salipuši matu ērkuļi, rētām, vātīm un asinīm klātas ekstremitātes, un izdauzītas potītes. Cauri šūzi, bet šorti ir uzvilkti tikai tāpēc, lai nebūtu jābrauc ar pliku pakaļu.
Tikmēr MBT finālā, gaisā laiku stādināja Māris Orniņš, liekot publikai gavilēt falsetā. Savukārt BMX fināls vienkopus pulcēja visu Latvijas krējumu ar Viktoru Kronbergu un Oskaru Zajarski priekšgalā. Ja pastāvēs iespēja iet vēl tālāk – šie puiši ies. Ride till y`a die!
Beidzoties abiem fināliem, mani pārņēma sajūta, ka ir beigušās trīs ceturtdaļas no visa festivāla un ir palicis pavisam maz. Drīz vien satumsa un pienāca pusnakts, kad uz skatuves kāpa pašmāju progresīvā roka, šobrīd visvairāk piesauktā apvienība – Indygo. Pirms teju desmit gadiem šo grupu dzirdēju kādā Jaunpils festivālā, kad resnās stīgas plēsa sieviešu kārtas pārstāve. Tāpēc sestdienas vakara priekšnesumu uztvēru kā mūsu pirmo tikšanos dzīvē. Lai gan sieviete grupu ir atstājusi, grupu nav atstājis sievišķīgais gars. Ko nozīmē tā berzēšanās un rīvēšanās vienam pret otru? Šis ir tas gadījums, kad vīri pārvalda savus instrumentus, bet nekas traks nenotiks, ja viņi tos vispār nespēlēs un nenodarbosies ar to, kas viņiem sanāk labi. Indygo ļoti svarīgi būtu apjaust to, ka viņi neiegūs kulta statusa vietu Latvijas mērogā. Cilvēkiem vajag jokus, bet pat ne tas ir noteicošais šajā gadījumā. Pārlieku jūtama ir meinardiskā ietekme, kura tāpat kā cukurs pie tējas var būt par daudz un tad vairs nevar sajust piparmētras, jo visu nomāc sīrups. Otra lieta PR inkvizīcijas, kuras puiši sevišķi iemīļojuši. Domāju, ka ne viens vien ir dzēsis grupas dalībniekus no sava facebook konta, jo vienkārši vairs nespēj izturēt pašreklāmu. Mani vispār izbrīna fakts, ka blakus Rimi un Drogas makulatūrai manā pasta kastē nekrīt Indygo bukleti, kuponi, biksītes.
Festivālu noslēdza Anna Kijevā. Diemžēl ansambļa uzstāšanos pagodināja niecīgs skaits klausītāju. Un atkal jāsaka, ka pie vainas reklāma. Ja būtu kārtīgāk apkārt pastaigāts un pastāstīts, ka pēc Tesas uzstāšanās uz skatuves atkārtoti kāps grupas basists Kārlis, lai nodotu visiem atnācējiem pa ausīm, pie skatuves, iespējams, sabiezētu vairāk ļaužu. Bet nekas traks jau nav noticis. Atnāca tie, kam interesēja. Man izdevās uzrunāt Kārli neilgi pirms uzkāpšanas. Kā vienmēr viņš bija mazliet nikns, runāja skaļi un skaidri. Jautāju – ko šovakar spēlēsi, kas tas būs? Kaut kāds roks, atbildēja Kārlis. Un nebija tālu no patiesības. Anna Kijevā atskaņoja, kaut kādu roku, kuram vispār nav žanriskas piederības, toties ir fūzēti basa rifi un savdabīga vokālā pieeja. Nav sakāpinājuma. Tas ir visu laiku. Drūms, mazliet murgains, monotons zāģis ar vienu piebildi - prasījās mazliet vairāk brīvības, mazliet vairāk netīrības. Tāpēc jau izrāde atšķiras no filmas!
Es nezinu, kas notiks nākamgad. Pastāv trīs iespējas. Festivāls nemainīs jauniedibinātās tradīcijas un paliks tikpat nemainīgi labs. Festivāls nenotiks vispār (kaut gan šaubos vai Kaplis un visi nenogurdināmie papildspēki spētu sev un citiem to nodarīt), vai to apmeklēs tikpat raženi, kā parasts. Man ir liels prieks par visiem mūziķiem, sportistiem, dīdžejiem un pats galvenais apmeklētājiem, kas šogad sajuta savu vietu. Tāpat prieks par jaunajām ģimenēm, kas neizvēlas savas atvases atstāt mājās pie vecvecākiem, bet ņemt līdzi Dzilnu pļavās, kur tie var ieraudzīt citādu - draudzīgāku, citādi skanošāku, vizuāli atšķirīgāku un domās neierastāku pasauli.
Foto: Zvērā 2012 - Aivars Ivbulis (Easyget.lv)
