Lēmums par braukšanu uz Brutal Assault tika pieņemts jau laicīgi - lai vai kas, bet uz festivālu ir jābrauc. Bija iestājies tāds kā metāla bads, kuru prasījās remdēt ar drastiskiem paņēmieniem. Braucām kompaktā sastāvā - divatā ar draugu Jāni, tāpēc festivālā nonācām ļoti operatīvi - jau pēc trīs dienām. Neliela aizķeršanās gadījās Varšavā, kur nācās pavadīt nedaudz ilgāk, nekā bija ieplānots, taču līdz festivālam tikām bez starpgadījumiem un ar jautrām atmiņām par atvaļinājuma sākumu.
Šogad Brutal Assault ir izpārdots, tātad teorētiski 25-30 tūkstoši metāla cienītāju vienuviet. Elles karstumā uzbūvējam telti (telts lokācija izvēlēta izcili), ejam pēc ieejas aprocēm. Otro gadu festivālā ieviesta cashless sistēma, kas nozīmē to, ka pie aproces ir čips, kurā ir iepildīta nauda un par visu norēķinies ar savu aproci - alus, ēdiens, merch, viss ar aproci. Super ērti un vienkārši. Festivālā tiešām ļoti daudz cilvēku. Sākumā pat liekas traucējoši, bet vēlāk pierodi, pārbāztības sajūta pazūd. Cilvēki arī izklīst pa visiem nostūriem un nekoncentrējas vienuviet. Kopumā kā jau visus iepriekšējos gadus cilvēki superpozītīvi, melni, tetovēti - ej un priecājies!
Nedaudz par grupām - pa vienai-divām dziesmai dzirdēts no ļoti daudzām grupām, bet pieminēšu tās, kuras kaut kādā veidā palikušas atmiņā.
Pirmā grupa ko dzirdējām - Madball. Ikdienā NYHC īpaši neklausos, bet Madball uzstāšanās bija izcili laba. Puiši (drīzāk onkuļi) jautri, enerģija strāvo, viss notiek. Saikne ar publiku nodibināta, un visi pavelkas uz HC dinozauriem.
The Dillinger Escape Plan - zvēri ne mūziķi. Uzstāšanās laikā sadauzīts viens mikrofona statīvs, uzstāšanās beigās tiek sagrauts viss bungu sets. Psihi, ņemot vērā, ka šis ir viens no viņu pēdējiem koncertiem, pirms grupa izjūk pavisam. Nav brīnums, jo ar vecumu vairs nevar turēt tik lielu vājprāta līmeni koncertos. To diemžēl var just arī no skatuves - ja pirms 2 gadiem BA skatuve tika noārdīta līdz pamatiem visa koncerta laikā, tad šoreiz Gregam (vokāls) spēka pietika tikai pirmajām trīs dziesmām un bungu sadauzīšanai beigās. Vecums nenāk viens, taču muzikālo latiņu džeki tur ļoti augstu. Koncerts gan skaņas, gan šova ziņā ir patiesi kvalitatīvs un baudāms.
Birds In Row - ļoti gribēju dzirdēt, jo viņi kaut kā stipri atgādināja Touche Amore koncertu pirms 2 gadiem. Laikam manas gaidas pēc Touche Amore bija pārāk lielas, lai gan puiši deva vaļā spēcīgi, kaut kas līdz galam pietrūka. Nedzirdēja tās nianses, kuras Touche čaļi spēja izcelt tikpat spēcīgi cik ierakstā, melodija saplūda vienā lielā jūklī. Mana pirmā mazā vilšanās.
Batushka - šo vajadzēja paklausīties kaut vai tāpēc, ka Batushkas t-kreklu īpatsvars pirmajā festivāla dienā bija izteikti lielāks par jebkuras citas grupas apģērbu līniju. Lai gan dzirdēju tikai pēdejās trīs dziesmas, poļu blackmetālisti lika pievērst sev ļoti lielu uzmanību. Pirmkārt ar savu sakrālo skatuves noformējumu, kur bija gan apgriezti krusti, gan sveces, gan altāris, gan galvaskauss. Un otrkārt ar savu mūziku, kas bija diezgan klasisks bleķis, bet ar pareizticīgo dziedājumiem pa vidu. Kopumā likās ļoti interesanti un kvalitatīvi. Haters gonna hate, bet manā playlistē viņi iekļuva. Vai iekļūtu, ja nebūtu viņus redzējis dzīvē - pieņemu, ka nē. Koncerta beigās pirmās rindas tika iesvētītas ar svēto ūdeni. Savukārt, kad tika iznesta ikona publiskai atrādīšanai, starp skatītājiem atradās asprātis ar tādu pašu ikonu.
Miss May I - arī mana wishlistes grupiņa, kas pievīla cerības. Šogad festivālā izteikta problēma jaunajām grupām ar skaņu - ģitāras uzgriežam uz maksimumu un tad vokāls cenšas to visu putru pārkliegt. Bez ausu aizbāžņiem bija grūti klausīties, ņemot vērā, ka man tādu nebija, tad vairāk par pāris dziesmām izturēt nespēju. Atšķirība no ieraksta ir tik būtiska, ka likās, ka skan cita grupa.
Hatebreed - ļoti jaudīgi, kvalitatīvi un nedaudz garlaicīgi. Manu sirsniņu viņi nespēja iekarot, bet, spriežot pēc moshpita izmēra un kopējā klausītāju apjoma, es biju stiprā mazākumā.
Savukārt, piektdien, lielāko dienas daļu lija. Nebija nekas pārsteidzošs, jo naktīs jau bija lijis, tomēr šoreiz viss bija nedaudz citādāk. Kamēr es gatavojos August Burns Red koncertam, nedaudz apmācās, tāpēc nolēmu izmantot Keep Ambient Lounge telpas, lai nedaudz atvilktu elpu. Aizmigu uz pārdesmit minūtēm, un, kā izrādās, tajā laikā notika laika apstākļu apokalipse, kā rezultātā festivāls palika bez elektrības un sakariem, uz pusstundu tika pārtrauktas uzstāšanās. Savukārt, es, izgulējies un priecīgs dodos ārā no KAL un nesaprotu, no kurienes uzradušās milzu peļķes un kāpēc liela daļa merch telšu noklātas ar plēvēm. Jānis tikmēr ziņo, ka telšu pilsētiņa iznīcināta, daļa telšu applūdušas un mūsējā palikusi uz vietas, pateicoties neatlaidīgām pūlēm un fiziskam spēkam, to noturot pie zemes ar savu svaru. August Burns Red uzstāšanās pagāja, vācot dabas katastrofas sekas un palīdzot kaimiņiem tikt galā ar iznīcību. Telts kaimiņienei no Krievijas sausa bija palikusi pudele Slivovices un kedas.
Pēc tam, kad sadzīves lietas tika sakārtotas, nejauši sanāca nokļūt Clawfinger koncertā. Un arī šeit jāpiezīmē - neesmu viņu fans, lai neteiktu vairāk. Puiši bliež rapmetālu kopš 1993. gada, bet līdz šim kaut kā nav pavilkuši. Toties koncerts, ak šis koncerts. Tas bija fantastiski labs! Zaks (vokāls) iznāca jestrā krāsainā uzvalkā, pirmajās sekundēs atrada kontaktu ar publiku un aizgāja - maksimāli daudz enerģijas visa koncerta garumā. Publika pavilkās līdzi un pat nezinot nevienu dziesmu, pieķēru sevi, dziedot līdzi vairākām. Kulminācija un absolūta nirvāna iestājās pēdējās dziesmas laikā "Do What I Say", kad grupa bija beigusi jau spēlēt, bet visa (un es ar to domāju tiešām visa) publika dziedāja "when I grow up there will be a day when everybody has to do what I say"...ilgi.
Sestdiena, savukārt, solīja birumu ar whislistes grupām, bet nu par visu pēc kārtas.
Oceans Ate Alaska - jaunieši ar pāgrieztām ģitārām un vokālu, kas mēģina pārkliegt to. Vai gadījumā es jau to kaut kur nepieminēju? Lai cik skaisti viņi izklausītos ierakstos, dzīvajā viņiem vajadzēja nospēlēt, praktiski, līdz beigām, lai kaut cik pietuvotos ieraksta skanējumam.
SiKTh - šie bija manā wishlistā jau pēdējos 15 gadus. Katru reizi, kad redzēju viņus kaut kur koncertējam, gribējās triekties uz pasaules malu, lai dzīvē izbaudītu šos psihos onkuļus. Pēc diviem atceltiem BA koncertiem, šogad SiKTh beidzot bija saņēmušies un atbraukuši, un jāteic, ka ne velti. Uzstāšanās bija bez pārspīlējumiem, pat varbūt pārāk mierīga, bet, ņemot vērā, cik kvalitatīvi viņi blieza, tad pats koncerts likās vienkārši fantastiski labs. Spēlēja gan ļoti seno, gan tikko izdoto. Beidzot biju remdējis nelielu daļu SiKTh-slāpju, bet palika stipra mazuma piegarša, tāpēc ceru viņus vēl redzēt drīzumā.
While She Sleeps - vai man vajadzēs atkārtoties par pārgrieztajām ģitārām? Labi, skaņotājs, vismaz, to saprata pirms koncerta beigām, bet tāpat kaut kas pietrūka viņu skanējumā. Diezgan žēl, jo viņi bija wishlistes augšgalā, bet nu šie vēl ir jaunuļi, un nešaubos, ka redzēšu viņus vēl ne vienu reizi vien. Cerams, ar stipri labāku skanējumu.
Iepriekšējā dienā biju ieklīdis Horror Cinema un noskatījies beigu daļu šausmu filmai "The Conjuring 2". Filmā tika atainota meitene, kurā iemiesojies ļaunais gars, kurš mēģina nogalināt savu apsēsto ķermeni. To visu mēģina izdzīt divi paranormālo parādību pētnieki, un beigās tas arī izdodas - ļaunais gars izdzīts, meitene palikusi dzīva, happy ending. Savukārt brīdī, kad uz skatuves kāpa Oathbreaker, es sapratu, ka ļaunais gars ir tepat blakus. Tā bija Caro Tanghe, Oathbreaker vokāliste, kura bija vienlaicīgi gan ļaunais gars, gan tas, kurš mēģina tik vaļā no tā. Gandrīz stundu garā, ārprātīgi emocionālā uzstāšanās laikā Caro dzina no sevis ārā ļaunumu un dēmonus, kuru klātbūtni varēja just, stāvot pie skatuves. Koncerta beigās manī bija iemitinājušies vismaz seši dažādi ļaunie spēki, savukārt Caro likās atbrīvota, priecīga un pārsteigta par tik emocionālu un siltu uzņemšanu no BA klausītāju rindām. Šis bija viens no fantastiskākajiem muzikāli-emocionālajiem piedzīvojumiem manā mūžā. Un, starpcitu, viens no retajiem koncertiem bez moshpita.
Pēc dēmoniskā Oathbreaker koncerta likās, ka nekas nespēs to pārsist, bet tad uz skatuves kāpa Architects. Un man izrādījās taisnība - viņi nespēja pat pietuvoties Oathbreaker. Ar visu savu lielisko skaņu, iespaidīgo gaismu šovu un lecīgo gailēnu vokāla lomā - nē un nē. Un tieši lecīgais gailēns bija tas, kurš mani kaitināja visvairāk - kā var atļauties dziedāt tikai daļu no dziesmas? Nē nu tiešām, ir dziesma ar vārdiem, ir vokāls, kura uzdevums ir to izpildīt, bet puisis nez kāpēc domā, ka katrs otrais pants ir jādzied publikai. Atmiņā atausa fantastiskais Clawfinger koncerts, kurā publika dziedāja līdzi bez kāda īpaša uzaicinājuma, bet Architects tik nekaunīgi bieži bāza mikrofonu publikas virzienā, ka vismaz pusē no reizēm pretī skanēja precīzi nekas. Uzstāšanās līdz ar to, likās saraustīta un nejēdzīga. Lai cik man Architects patiktu muzikāli, mūsu attiecības paliks tikai Spotify līmenī.
Un beidzot arī bija pienākusi kārta visgaidītākajam festivāla māksliniekam - Devin Townsend Project. Ja spēlētu pokeri, tad BA laikā uz šo uzstāšanos būtu gājis "all in" un, ja godīgi - nebūtu kļūdījies. Pirms trīs gadiem redzētajā Townsendā kaut kas pietrūka pilnai laimei, taču šoreiz viss bija citādāk. Izcila skaņa - pat stāvot pie skatuves varēja izbaudīt katru mazāko niansi. Atdevi un pozitīvo enerģijas plūsmu varēja just no katra mūziķa atsevišķi un no visas grupas kopā. Devins dedzināja tēvu un krāniņu jokus, neskatoties uz to, ka pirms 10 stundām bija atlidojis no Amerikas. Tas viss kopums apvienojumā ar izcilo mūziku radīja manī eiforijas sajūtu. Ja Oathbreaker manī iedzina dēmonus, tad Devins ar komandu bija tie, kas dzina tos no manis ārā, kad tas bija izdarīts, es sajutos tā, ja man būtu jāpavada viss atlikušais mūžs kādā no koncertiem, tad tas būtu tieši šis konkrētais Devin Townsend Project koncerts. Manī nāca apskaidrība, cik lieliskas bija šīs četras dienas festivālā un ka labākā izvēle, ko esmu izdarījis, izņemot atbraukšanu uz BA, ir bijusi gumijnieku paņemšana. Devina koncerts bija kā milzīga trekna izsaukuma zīme aiz teikuma "Brutal Assault šogad bija fantastiski labs!".
Tiekamies nākamajos Brutal Assault!
P.S.
Un ņemot vērā, ka aiz tik skaista nobeiguma nevarēja būt nekas cits, labāks, tad kā P.S. izcili iederas BA pēdējais redzētais koncerts - grinderi Gutalax. Ļoti jautra, pozitīva un priecīga uzstāšanās. Metalgate telts bija stāvgrūdām pilna, iekšā tikt praktiski nebija iespējams. Publikā sērfoja liels piepūšams krokodils un vēl lielāks piepūšams krāniņš. Gaisā nepārtraukti atradās vismaz 2-3 tualetes papīra ruļļi. Skatuves priekšā saskaitīju vismaz trīs podu birstes. Un, protams, vienmēr grindcore koncertos esošā, vienīgā un neatkārtojamā, dibenu sildošā, poda brille. Uz "bis" Gutalax iznāca un teica - hei, čaļi, mums ir tikai četras minūtes laika. Tas nozīmē, ka varam nospēlēt vēl 2 dziesmas! Stay Brootal!
