Laikam pie tā jāpierod, kad vasaras laikā klubi ar dzīvo mūziku būs slikti apmeklēti. Cilvēki labāk izvēlas sēdēt Andrejostas molā, Daugavas pakājē un dzert. Vai nedzert. Pēc brīvas izvēles. Mani šo Ulve agency rīkoto koncertu apmeklēt pamudināja krievu The Grand Astoria klātbūtne. Interesanti šķita arī pašmāju Oghre, kuri sevi pozicionē kā experimental/alternative tradīciju kopējus.
Ierados ar nelielu nokavēšanos, bet dzirdēju pietiekami, lai spriestu par Oghre daiļradi. Stilam nav nozīmes. Visu izšķir rifi. Domāju, ka Oghre puišus īpaši nesatrauc kādā burciņā ar uzrakstu experimental, psyhodelic vai stoner viņus ieliek klausītājs. Tā kā visas sēdvietas bija aizņemtas, atspiedos pret sienu un katrā dziesmā atradu vietu, kurā ieliekties uz vienas kājas, tādā veidā izbaudot dziļo akmens rifu. Stoner metālu tikai tā var izjust. Iegremdējoties tajā kā iedomu želejā vai purvainā zemē. Jo tieši tādam ir jābūt šim metāla subžanram. Kā klajam, līgojošam purvam zem smagiem svina zābakiem. Rifiem ir jābūt tādiem, lai ķermenis pats kā uzkarsēta plastmasas pudele sāktu locīties. Sevišķus aplausus pelnījis grupas solo ģitārists Raivis Balodis, kurŠ likās saprotam stoner metāla vajadzības. Tomēr kopējais grupas tēls sazīmējās vājš. Trūka saskaņotības. Lai gan vokālists aktīvi locījās, tiecās pretim neredzamajam un dažbrīd pat lēkāja, tādā veidā izrādot savu degsmi, vokālais materiāls neiederējās – ar dažām izņēmuma vietām, kur netika pielietota rīkles skaida. Šķiet, pirmspēdējais gabals mani aizkustināja visvairāk, kur viss skanēja ausij pa prātam, jo atgādināja iemīļotos Kyuss, par ko liels prieks. Pozitīvais moments šajā stāstā par Oghre ir tas, ka viņi iet savu ceļu vienlaikus pārstāvot mūsu platuma grādiem tik nepopulārus rifus. Cerams, ka tā nekļūs par stila lietu pārējiem.
Pēc pauzes uz skatuves kāpa Toria. Es varētu nosaukt virkni grupu, kuras atjautīgi izvēlējušās savu ansambli nodēvēt sieviešu dzimtes vārdā. Viss šis balagāns Latvijā popularitāti guva ap 2005. gadu, bet, kā izrādās, joprojām atrodas cilvēki, kas pašaizliedzīgi tic šai tendencei.
Es šos puišus nodēvēju par intraverto dilejroku. Lai izpildītu instrumentālo mūziku, ar prasmi spēlēt instrumentu ir par maz. Jāprot arī izteikties bez vārdiem. Es nemaz sīkāk neapskatīšu grupas Toria klusēšanu un priekšā nestādīšanos, un paldies neteikšanu. Manuprāt, šādi domājošām grupām būtu jāpaliek savās mēģinājumu telpās, spēlējot sev, jo kuru citu gan iepriecina viņu pedāļu kalni un saspringtie sejas muskuļi. Turklāt būtu laiks šo experimental/instrumental/post rock tendenci atlaist kā miruša cilvēka garu, kurš uz šīs zemes aizkavējies, jo savā laicīgajā dzīvē nav paspējis apdarīt visus darbus. Šis žanrs sevi ir izsmēlis. Domāju, ka ir jāļauj tam iet un atgriezties tad, kad mūziķi būs sasnieguši pietiekamu briedumu. Labs piemērs tam ir austrāliešu grupa Dirty Three.
Tomēr atceros vietu, kurā iesmaidījos un līdzi pakustināju kāju. Tā bija umpapā daļa otrajā vai trešajā skaņdarbā. Tā jāatzīst kā interesanta uzdrošināšanās, kas diemžēl ieilga.
Lai gan nākamos uz skatuves gaidīju itāļu Lucky Bastardz (kurus nesagaidīju), uz liliputu podesta kāpa The Grand Astoria, vakara gaidītākā apvienība. Jāsaka, ka TGA mani pamatīgi samulsināja. Kad parādījās ziņa par viņu viesošanos Latvijā, metos virtuālajās dzīlēs un savācu pieejamo audio materiālu, lai iepazītos. Nobraucot velomaršrutu VEF tilts līdz Eizenšteina ielai un atpakaļ noklausījos grupas pirmo Self titled ierakstu no 2009. gada, kurš satur psihodēliskā roka, stoner metāla un blūzroka elementus. Lai arī vairums grupas ierakstu ir ļoti interesanti, mani līdz galam neuzrunā. Pie vainas atkal ir vokāls, kas savu iederību pierāda šā gada albumā Punkaleia Supreme, kurš attālu atgādināja leģendāros Queens of the stoner age ierakstus no agrīnā perioda.
Nospēlējot pus duci kompozīciju The Grand Astoria pateicās un beidza savu uzstāšanos. Jūs neesat neko zaudējuši, neapmeklējot koncertu. Klausieties ierakstus, tie ir kvalitatīvāki par vakardienas Nabaklab tuneli. Tomēr daži pareizie rifi jums gājuši secen, jo tie atbilda terminam – spēlē tā, lai kukaiņi raud!
