Pēc lieliskās pagājušā gada pieredzes Brutal Assault festivālā Čehijā, praktiski uzreiz iekšējā sajūta teica – būs jābrauc arī nākamgad. Un kā nu ne? Pasaules līmeņa metāla festivāls ar fantastisku atmosfēru, rokas stiepiena attālumā, praktiski uz Čehijas un Polijas robežas. Šogad alternative.lv komandas sastāvā, neskaitot mani, devās Reinis, Vitālijs, Jānis (tas, kurš Andersons) un viens no Latvijas labākajiem kāzu fotogrāfiem Jānis Romanovskis. Mūsu komandai pievienojās arī pagājušā gada nepārspējamais Brutal Assault fans Artis, kā arī Arturs un Ieva.
Tie, kuri atminas pagājušā gada ceļojuma aprakstu – brauciens turp un atpakaļ šogad bez pārsteigumiem, viss tas pats. Pietiekami liels buss, traktori, kuri valda pār Lietuvas un Polijas ceļiem (interesanti, kāpēc Latvijā tādus nemanīja) un ceļu remonti. Vienīgā atšķirība šogad bija nevaldāmais karstums, kā rezultātā tika izmēģinātas visas iespējamās konfigurācijas busa piepildīšanai ar puslīdz svaigu gaisu, kas bieži vien jaucās kopā ar tikko uzklāta asfalta aromātu. Maršruts jau gadiem nemainīgs: Rīga – Vroclava (paliekam pa nakti) – Jaromera – kāds tūrisma objekts – Varšava (paliekam pa nakti) – Rīga.
Ņemot vērā pagājušā gada pieredzi, visi norezervējām VIP Camp vietas, kas nodrošina ļoti patīkami norobežotu un apsargātu teritoriju teltīm. Tāpēc, lai varētu uzbūvēt 6 teltis kopā, no Vroclavas nākamās dienas rītā devāmies jau salīdzinoši agri, izlaižot pagājušā gada maldīšanos pa Poļu saimniecības preču veikaliem un meklējot teltis un plēves. Jaromerā ieradāmies ap pusdienlaiku, un mums par pārsteigumu bija aizpildīti tikai 2,5 sektori no 7. Vadoties pēc vietu ierādītājas stingrajiem norādījumiem ķērāmies klāt Latvijas novada izbūvei uz Čehu zemes. Un te arī sākās virsrakstā pieminētā elle.
Lai cik ļoti mēs priecājāmies par laika prognozi, kura vēstīja, ka Jaromerā veselu nedēļu spīdēs saule, neviens no mums neiedomājās, ka saule nevis patīkami sildīs, bet izdedzinās pēdējās dzīvības paliekas no ik katra. Brīdī, kad gandrīz atslēdzos būvējot telti, sapratu, ka ūdens patēriņš ir bijis pārāk minimāls. Tika ietecināts litrs šķidruma sistēmā un organisms saprata, ka var darboties tālāk un pabeigt telts būvniecību. Šķita gan, ka pēc pirmās dienas pieradīsim, tomēr realitāte bija skarba un tā nenotika. Likās, ka ir atvērušies elles vārti un būs tikai sliktāk. Visas četras dienas, temperatūra turējās ap 35-37 grādiem pēc Celsija. Zāle it visur bija pilnībā izdegusi un putekļi klāja agrāk zaļojošo pļavu. Bonusā visam, organizatori šogad bija aizlieguši tā saucamos “party tents” un mēs, kārtīgi cilvēki būdami, savu nepaņēmām. Šo lēmumu mēs nožēlojām ļoti. Ļoti ļoti. Pirmkārt – party tenti bija sabūvēti biezā slānī, otrkārt – mūsu pašbūvētais party tents no telšu pārpalikumiem bija necili maziņš un nestabils. Laiks bija tik ellīgi karsts, ka ūdenī, kurš atradies pusdienlaikā teltī, varēja mierīgi izvārīt roltonus. Nopietni.
Tomēr – neskatoties uz ellīgo karstumu jau pirmajā dienā varēja nojaust, ka šis 20 gadu jubilejas festivāls tiks atzīmēts ar apmeklētāju skaita rekordu. No organizatoriskām lietām viss pa vecam – praktiski ideāli noorganizēts festivāls. Gribētos, protams, piesieties, ka oficiālā merch vieta nepieņēma visā Eiropā atzītus šekeļus (eiro), taču to kompensēja organizētā rinda, kas pagājušajā gadā bija vienkārši milzu haoss. Gribētos arī piesieties, ka VIP vietas tika iztirgotas pāris nedēļas pirms festivāla, tomēr 2 sektori bija pilnībā tukši, taču to savukārt izskaidroja organizatori – lietus gadījumā lielākā daļa tomēr tiktu aizpildīta. Vēl gribētos piesieties arī pie ēdiena, kurš šogad pēc sajūtas likās, ka ir kļuvis nedaudz dārgāks un mazākā izvēlē, taču no ēdiena bija pazudušas tikai mūsu iecienītās nūdeles, ko pagājušajā gadā par vienu kuponu štopējām iekšā no rīta un vakarā. Un man personīgi gribētos arī piesieties pie grupu line-up, kurš bija jūtami vājāks par pagājušā gada māksliniekiem, tomēr katru dienu bija vismaz pāris grupas, kuras gribējās noklausīties. Finālā es ceturtās dienas beigās biju vēl enerģijas pilns, lai uzņemtu vēl un vēl metāla, salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad trešās dienas beigās biju pilnībā izsmēlis savus spēkus.
Toties lielais pluss ne tik intensīvam line-up un elles karstumam bija iespēja izstaigāt un iepazīties ar visām Brutal Assault aktivitātēm, ko pagājušajā gadā vienkārši fiziski nebija iespējams izdarīt. No manām mīļākajām aktivitātēm bija tikt aplaistītam no ugunsdzēsēju mašīnas (atveldzēšanās uz pusstundu/stundu) un horror cinema, kur tika noskatīta patīkami šizoīda japāņu filma “Tetsuo, The Iron Man”, ultrastilīga un smieklīga Kickstarter īsfilma Kung Fury, kā arī padomju savienības ražotā “šausmene” VIJ, kas iekļāvās kategorijā “never ever again”.
Savukārt par muzikālo baudījumu šogad esam izlēmuši rakstīt katrs atsevišķi, lai sniegtu daudz plašāku un krāsaināku iespaidu.
Ivars
Šis gads diemžēl izcēlās ar vairāku skaļu vārdu atcelšanu – sākot jau ar Mastodon, Sikth un beidzot ar Evergreen Terrace un Mushroomhead. Mana lielākā sāpe bija par jaunības grupu Sikth, kura bija visgaidītākā grupa šajā festivālā. Savukārt visvairāk pārsteidza Heaven Shall Burn, kuri, lai gan bija manā toplistē, tomēr nospēlēja daudz spēcīgāk nekā es gaidīju. Vācieši, kuri savas metāla gaitas uzsākuši tālajā 1996. gadā, pašlaik tiek identificēti ar metalcore un melodic death metal. Par pēdējo šaubas mazākas kā par pirmo – lai gan var saklausīt metalcore iezīmes, tomēr vokāls, ģitāru un bungu partijas velk jau uz nāvītes pusi. Skaņa kā jau Brutal Assault pieņemts – pēc augstākajiem kvalitātes standartiem. Arī grupas skaņotājs pacenties, lai viņi skanētu maksimāli biezi un jaudīgi. Enerģijas atdeve no skatuves caurstrāvoja visu publiku un lika kustēties mūzikas ritmos pat klausītājiem tālu aiz skaņotāja pults. Uz kopējās pacilātības fona tika realizēts iespaidīgs wall of death, kā arī lielākais circle pit, ko šogad esmu redzējis.
Savukārt otru pārsteigumu, pavisam negaidīti, sagādāja grindcore apvienība Rectal Smegma. Šī grupa bija mūsu visu joks vairākus mēnešus pirms festivāla, jo būsim godīgi – grindcore tomēr ir viens no jautrākajiem metāla žanriem. Braucot uz festivālu tika nolemts dibināt Rectal Smegma Latvijas fanu klubu (since 1995), drukāt krekliņus, apmeklēt koncertu 10:30 (jā, no rīta) un iet uz meet&greet, lai dabūtu autogrāfus un kopbildi. Joki jokiem, bet 10:30 mēs visi, kā arī vēl pāris tūkstoši cilvēku, stāvējām un klausījāmies pavisam ne tik slikto Rectal Smegma priekšnesumu. Publikā valdīja jestras noskaņas – krāsaini, nabadzīgi un dīvaini tērpušies jaunieši, podu birstes, nonstop lidojoši wc papīri un pat tualetē nolauzta poda brille. Ballīte bija uz goda neskatoties uz elles karstumu un agro rīta stundu. Nākamā grupa, kas uzstājās uz blakus skatuves varēja vien skumji nopūsties, jo uz viņu uzstāšanos palika tikai daži simti klausītāju. Pēc stundas, nostāvot garo rindu, kas sastāvēja no 4 cilvēkiem (neskaitot mūs), dabūjām arī autogrāfus un kopbildi. Tagad atliek tikai fanu klubs un t-krekli.
Kopumā šogad festivāls ir ļoti izdevies, neskatoties uz elles karstumu un ne tik iespaidīgo line-up. Ja pagājušajā gadā atbraucu mājās saguris, bet ļoti pacilāts, tad šogad sagurums bija izteikti mazāks, taču bija palikusi tāda nedaudz sērīga pieskaņa, ka festivāls tik ātri palidojis garām, jo gribējās vēl un vēl. Bet varbūt tā ir pat labāk, jo ņemot vērā izskanējušās baumas, tad nākamgad festivālā būs gan Mastodon, gan Sikth, gan vēl vairākas jaudīgas blices, tas liecina tikai par vienu – jābrauc atkal!
Jānis Andersons
Ar nepacietību šajā festivālā gaidīju trīs grupas: Touché Amoré, The Dillinger Escape Plan un Rosetta. Bez ilgas gaidīšanas, pirmās dienas pievakarē uz mazās skatuves kāpa Touché Amoré un par lielu pārsteigumu, publika bija diezgan atsaucīga un pieklājīgā skaitā, lai gan kā paši puiši to apgalvoja – viņi ir vismīkstākā grupa visā festivālā. Uzstāšanās bija ļoti pacilājoša un enerģiska. Nospēlējot klasisku setu, šī visnotaļ bija pietiekami laba Eiropas tūres atklāšana, ņemot vērā, ka uz grupas pēdējo dziesmu, kustējās gandrīz visi uz mazo skatuvi sanākušie.
Laika apstākļiem esot diezgan nežēlīgiem, trešajā festivāla dienā visu vēl karstāku padarīja The Dillinger Escape Plan. Priekšnesums atbilstoši Dillindžeru standartiem, vienīgi jau jūtams bija publikas un iespējams arī pašas grupas nogurums, kā rezultātā koncerts nebija ekspozīvākais visā festivālā, kā man pašam to būtu gribējies. Trīsdesmit seši grādi nav joka lieta, bet tas netraucēja visām ar mosh-pit saistītajām aktivitātēm. Kā pārplūstošā vannā ūdens, cilvēki viens pēc otra tika pārmesti pāri priekšējai barjerai, kamēr beidzot arī paši Dillindžeri metās pūlī. Šis koncerts uz manām balss saitēm atstāja ilgstošu iespaidu.
Nelielu vilšanos sagādāja Rosetta. Varbūt uz vispārējo noskaņojumu iespaidu atstāja šaj mūzikai nepiemēroti agrais dienas laiks un žilbinošā saules gaisma, bet likās, ka mūzikai pietrūkst “sitiena” un festivālā grupai atvēlētais laiks bija daudz par īsu, koncerts beidzās tā pa īstam arī nesākoties. Arī vokāla melodiskās daļas skanēja ļoti samocīti. Iespējams, ja grupa būtu spēlējusi naktī un uz mazās skatuves, no koncerta būtu aizgājis daudz saviļņotāks.
Vitālijs
Amenra uzstāšanās laikā es apzinājos, kas mani personīgi atgrūž klasiskajos metāla stilos. Tas ir klišejisks patētiskums un bezpersoniskums. Šie puikas man personīgi bija festivāla jaunatklājums un rezultātā arī favorīts. Viņus noteikti nevar nosaukt par klasiskiem metālistiem, drīzāk par drūmiem līriķiem, kuri līdz sīkumiem atstrādātās performances laikā uzbur unikālu atmosfēru un veido ļoti īpašu emocionāla saikni ar skatītāju, ievelkot to unikālajā mistikas dimensijā. Ja spējat iztēloties Tesa un Mayhem apvienojumu, tad tas būs kaut kas ļoti tuvs Amenra - čutčut no abiem. Noteikti ievērtējiet dzīvajā!
Arī par Suicide Silence pirms Brutal Assault neko daudz nezināju, tik noklausījos dažas dziesmas, un tā kā deathcore nav mans mīļākais žanrs, atzīmēju ar “varbūt” birku. Protams, ieraksts ir tikai viena škautne, bet dzīvā uzstāšanās ir kaut kas pavisam cits. Uzreiz pēc grupas uznākšanas publikai tika dots tik jaudīgs lādiņš, ka man māca šaubas, ka pietiks pulvera līdz pat beigām. Biju kļūdījies, līdz ar to arī patīkami pārsteigts. Prātam neaptverams vokālais sniegums un pārējo grupas dalībnieku neizsīkstošā enerģija liks man šo blici paturēt prātā.
Kā trešo vēlētos atzīmēt kādu sevi jau sen pierādījušu zviedru melodiskā death metāla apvienību – At the Gates, kurus droši var saukt par žanra klasiķiem. Efektīgs sākums ar “At War with Reality” ievadceliņu “El Altar del Dios Desconocido” un nākamās 70 minūtes ar ļoti kvalitatīvu melodiskā death metāla sniegumu sildīja manu metālisko sirdi. Kaut arī viņi nebija minēti kā festivāla hedlaineri, viņiem (un “Sepultura”) bija atvēlēts garākais uzstāšanās laiks. Jaunajām grupām noteikti ir ko pamācīties no At the Gates snieguma.
Reinis
Savā pirmajā un noteikti ne pēdējā Brutal Assault redzēju krietni mazāk nekā sākumā biju iecerējis. Lai justos mazliet labāk, vainošu nepanesamo karstumu, no kura bieži vien slēpos cietokšņa mūros un izlienot saulē tikai uz patiešām interesējošām grupām, intervijas, kas ne reizi vien pārklājās ar kādu grupu, ko tājā laikā gribēju redzēt (tieši tā palaidu garām Heaven Shall Burn), vai aizgulēšanos, jo nenostrādājā modinātājs, rezultāts - nokavēta grupa Sunn 0))), bet, nu, es jau nesūdzos. (Un kurš vispār festivāla iet gulēt pirms beigusies mūzika???)
Neskatoties uz to, Brutal Assault uzskatu par izdevušos. Katrā no četrām festivāla dienām (pirmo reizi biju tik garā festivālā) bija kāda grupa, kas palika atmiņā ar spilgtu priekšnesumu. Noteikti jāpiemin trešdienas Touche Amore, kas, iespējams, nebija šī festivāla žanriski "tradicionālā" grupa, tomēr iespaidu atstāja arī uz metālistiem. Protams, patiešām izbaudīju arī The Dillinger Escape Plan (lēciens no tumbām bija!), Suicide Silence, Amenra (festivāla jaunatklājums), Monuments un pancīgie trešeri Toxic Holocaust. Pārsteigumu sagādāja veterāni Sepultura, kas šajā festivālā atstāja patīkamāku pēcgaršu nekā Soulfly.
Kopumā sakot, līdz perfektam festivālam vēl mazliet pietrūka, tomēr ir stimuls gaidīt nākamā gada grupu sarakstu, kurā, cerams, būs arī šogad atceltie Mastodon un SikTh.
Tiekamies nākamā gada Brutal Assault!
