Ierodoties īsi pirms uz skatuves kāpj Decapitated, pirmās trīs rindas redzu jau blīvi piepakotas ar metālu alkstošiem mataiņiem. Arī kopējais apmeklējums šoreiz ārkārtīgi priecē – kluba telpas ir klausītāju pilnas, taču ne pārblīvētas, un ar ērtu piekļuvi jebkurai bāra un zāles malai problēmu nebija visa vakara garumā.
Ilgi nav jāgaida, līdz uz skatuves parādās arī brutālais četrinieks. Skaidrs, ka gumiju stiept poļi nav ieradušies, jo drīz pēc tam klausītāju virzienā gāžas kvalitatīvi izpildīta tehniskā detuha labākajās poļu tradīcijās. Skatu uz mūziķiem arī acumirklī aizsedz plīvojošu matu siena. Ar lielāku vai mazāku intensitāti, bet hedbengings nerimst visu poļu uzstāšanās laiku, un diezgan droši, ka dažiem šodien nelielam hangoveram komplektā līdzi nāk arī pamatīgs bangovers.
Diemžēl, kaut šaubu par dekapitēto augsto profesionālo līmeni nav, šoreiz uzstāšanās atstāja ne pārāk patīkamu pēcgaršu. Vairākas reizes pamainīju dislokācijas vietu labākas skaņas meklējumos, taču kā neatradu, tā neatradu. Subjektīvi, bet gičas skaņa likās nesavākta, ar drusku pārgrieztām apakšām. Ir diezgan skumīgi vērot grupas veterānu Vogg, kad tas ar visu savu metālista dvēseli centīgi plēš pamatīgi tehnisku soliņu, no kura normāli varēju dzirdēt labi ja pusi. Un es zinu, ka tā nav Vogg vaina, jo šis vīrs savu arodu prot un to ir pierādījis neskaitāmas reizes.
Taču, kamēr par skaņu vienmēr varēs pačīkstēt, galvenais elements tomēr ir uzstāšanās kopējā kvalitāte, kas ietver gan komunikāciju ar publiku, gan pašatdevi, seta kvalitāti, utt. utjp. Ar nožēlu jāsaka, ka Decapitated uzstāšanās atstāja visai vēsu un neiedvesmojošu iespaidu. Kāpēc ar nožēlu? Tāpēc, ka vispār man Decapitated ir diezgan tuva grupa – viena no pirmajām death metal grupām manā ēdienkartē. Spilgti atceros pamatskolas gadus, kad ar čomu tā arī nespējām izpīpēt, ko „Spheres of Madness” klipā ar Rubika kubu mēģina izdarīt Ainars Mielavs.
Ceļā no Cēsīm uzpildījies ar dažiem aliem un labu garastāvokli, pirms koncerta biju pilnībā nobriedis doties mošpita virpulī un kārtīgi izlādēties pie Decapitated, lai pēcāk varētu pilnībā kapitulēt zviedru mašinērijas priekšā, taču šoreiz poļi gluži vienkārši nespēja mani uz to pierunāt. Ja vien varētu pagriezt laiku atpakaļ un apmeklēt reiz nokavēto konci „Melnajā Piektdienā” 2007.gadā, vēl ar Viteku un Kovanu sastāvā, taču izlietu alu nesasmelt. Kaut grupa atdzimusi nu jau gadus četrus, šķiet, sākotnējo integritāti un spēku tā arī neizdosies sasniegt. Ar prieku joprojām reizi pa reizei paklausos „Winds of Creation”, „Nihility” un „The Negation”, un droši vien arī koncertu nesmādēšu, ja atkal gadīsies tāda iespēja.
Decapitated, kā ieskrējušies, tā arī nedomāja tempu mazināt, savu uzstāšanos beidzot ļoti kompakti, aptuveni 35-40 minūtēs. Seko pauze skatuves perestroikai, kuras laikā daļu klātesošo, mani tai skaitā, ārkārtīgi patīkami pārsteidza fonā skanošais Sleep episkais albums „Jerusalem”.
Kad pauze lietderīgi izmantota, lai izdzertā un izfiltrētā alus pēcproduktus atgrieztu Rīgas kanalizācijas sistēmā (galu galā no tālāk sekojošā koncerta pat minūti palaist garām būtu bijis grēks!) un brīvie laukumi skatuves tuvumā aizpildīti, nodziest gaismas, telpā izplēn skaņa. Uz pāris sekundēm iestājas Tukšums.
Pamazām, pamazām, pieņemoties spēkā un aizpilot katru zāles kaktu, katru un plaisu un šūnu, no pastiprinātājiem iznirst sīcoša skaņa. Neapturams mehānisku insektu spiets. Tas tuvojas. Un sekundes simtdaļā pirmatnējie instinkti zemapziņā pamanās iesēt bažas - varbūt skaņa nemaz nenāk no skatuves skaļruņiem? Varbūt asinskārais spiets sīc man aiz muguras un ir pēdējais laiks glābt savu ādu? Tikmēr uz skatuves vietas ieņēmušie zviedru pārcilvēki ir gatavi sniegt vienu no pēdējo gadu lieliskākajiem priekšnesumiem Latvijā. Atskanot „Swarm” pirmajām notīm, ar atompulksteņa precizitāti ir sākta laika atskaite līdz apokalipsei.
Daļa publikas eksplodē momentā, ienirstot vidēja tempa konvulsīva mošpita virpulī. Visai sirreāls skats, redzot moša vidū vienu pustransā stāvošu mataini, kurš, par spīti nejauši saņemtām dunkām un grūdieniem, pusnoliecies turpina savas asās un aritmiskās galvas kustības... tam apkārt groteskā dejā riņķo mošotāju loks - dancers to a discordant system.
Pie „Combustion” tiek uzņemts temps, arī maņas jau nedaudz apradušas ar kolosālo skaņas masu. Tālāk tikai uz priekšu, neapturamā virzībā tiek kāpināta spriedze, katra nots, katrs sitiens precīzi kā zobrats klikšķ monstrālajā milzu mehānismā. Šķietams iekšējais haoss starp katru no instrumentiem un tonāli monotono Jensa vokālu, kas toties mūzikai piešķir vēl vienu ritma dimensiju, ārēji sevi manifestē monolītā veselumā. Kad intensitāte kļūst gandrīz vai neizturama, vienā momentā esam nokļuvuši pašā viesuļvētras acī, kur valda trausls klusums – „Lethargica” vidū Meshuggah mums ļauj uz mirkli iegrimt meditatīvā mierā, vien lai pēc neilga brīža atkal atdotu visaptverošās stihijas varā. Tās radīšanā liels nopelns arī vizuālajiem efektiem – šīs bija, iespējams, efektīgākais gaismu šovs, ko man „Melnajā Piektdienā” nācies pieredzēt.
Visas uzstāšanās garumā klausītāji atkal un atkal tiek meistarīgi novesti līdz smalkajai lūzuma robežai, to nepārkāpjot. Par spīti poliritmiskajiem elementiem, vairums skaņdarbu pašā saknē bāzēti uz 4/4 vai 3/4 struktūras, tāpēc vairumam arī galvas šūpošana masīvo svārstību ritmā nesagādāja problēmas, ja nu vienīgi kāds neizdomāja sekot basbočkas sitieniem...
Koncerta gaitā izskanēja gandrīz viss, ko Meshuggah fani varētu vēlēties – „Rational Gaze”,
New Millennium Cyanide Christ”. Protams, visgaidītākais gabals neapšaubāmi bija nu jau ikoniskais „Bleed”, pēc kura dažs labs sauca jau uzreiz pēc „Swarm” izskanēšanas. Tā kā man vistuvākie ir pats pirmais albums „Contradictions Collapse” (no kura kaut ko sagaidīt koncertā cerības i’ nemaz neloloju) un pēdējie divi – „obZen” un „Koloss” -, ar setlisti esmu vairāk kā apmierināts. Var jau teikt, ka neizskanēja „Spiteful Snake” un „Break Those Bones Whose Sinews Gave It Motion”, bet tas būs bezjēdzīgi. Meshuggah uzstāšanās ir jāuztver kā viens veselums. Galu galā, vai tad nav vienalga, tieši ar kuru no kāpurķēdes posmiem tevi nospiež neapturamā apokalipses mašīna? Tie visi ir radīti ar vienu nodomu, tie visi ir kaut kā lielāka un varenāka sastāvdaļa.
Ja pasaules galam būs saundtreks, tas noteikti skanēs kā Meshuggah.
Dziesmu saraksts:
01. Swarm
02. Combustion
03. Rational Gaze
04. obZen
05. Lethargica
06. Do Not Look Down
07. Dancers to a Discordant System
08. The Hurt that Finds You First
09. I Am Colossus
10. Bleed
11. New Millennium Cyanide Christ
12. Demiurge
13. Minds Mirror’s
14. Catch 33 Medley
