Sāksim ar to, ka es pati ar saviem spēkiem tik viegli nebūtu atradusi Ģertrūdes ielas teātri, tas ir paslēpts nepārāk simpātiskā iekšpagalmā, bet ieejot pašās teātra telpās paveras daudz jaukāks skats. Divas lielas zāles, kuras iedalītas viena virs otras. Otrā stāva telpa - sarunām, alus pirkšanai un virsdrēbju nolikšanai, bet trešā stāva telpā notika koncerts. Patīkami bija tas, ka koncerts sākās laicīgi un, pateicoties līdzi paņemtajam skaņotājam, bija iespējams dzirdēts visus instrumentus to burvībā.
Zinot to, cik labu mūziku spēlē Mono, var uzreiz sagaidīt, ka iesildošā māksliniece Helen Money, īstajā vārdā Alison Chelsey, arī būs kaut kas tāds, ko īsti nebūsim ikdienā dzirdējuši. 54 gadus vecā doom-čelliste visus pārsteidza ar savu neparastumu. Šajā sievietē ir kaut kas vienreizējs, lietojot ne tikai savas klasiskās mūzikas spējas viņa pievieno pietiekamu daudzumu doom un pedāļus, veidojot šo interesanto skanējumu, ko es personīgi dzirdēju pirmo reizi.
Ar post-roku var viegli “nošaut greizi”, bet tajā pat laikā bieži top arī tādas grupas, kuras patiesi var aizkustināt. Mono koncentrējas uz ģitāras melodijām, pievienojot interesantu klavieru pavadījumu, un veido izsmalcinātu mūziku. Klausoties ierakstus ir tā apziņa, ka jā, protams, tos kāds ir radījis, bet tieši redzot viņus uz skatuves saproti, ka tie ir reāli, dzīvi cilvēki, kuri ir veidojuši kaut ko tādu. Koncerta laikā veroties apkārt sapratu, ka neesmu vienīgā, kura ir tādā sajūsmā - ne tikai man bija redzams muļķīgs smaids un priekpilna seja, bet arī visiem, kas man bija apkārt.
Viņu mūziku, kā arī viņus pašus ir ļoti maz ietekmējusi popkultūra, kas ne tikai ir dzirdams ierakstos, bet ļoti labi arī redzams uzvedībā. Mono nekāpa uz skatuves, lai mestu “flipus” un lēkātu turpu šurpu, bet spēlētu to, kas pašiem un klausītājiem tik ļoti patīk. Nekādi neiedomājamie gaismas šovi, dūmu burbuļi, zaļi un sarkani lāzerīši nebija, pat neko nepasakot - uzkāpa uz skatuves, nospēlēja, paklanījās, bez mikrofoniem pateicās par uzmanību un nokāpa no skatuves.
