Šogad beidzot biju apņēmies aizbraukt uz kādu no festivāliem, jo kopš 2007. gada tā arī nebija sanācis pabūt un izbaudīt nevienu festivālu pilnībā. Domāt nenācās ilgi, un izvēle krita uz festivālu Laba Daba, kurš šogad jau piekto reizi notika LU atpūtas kompleksā Ratnieki. Par festivālu iepriekš dzirdēju ļoti labas un pozitīvas atsauksmes, tāpēc mana vērtēšanas latiņa tika uzstādīta diezgan augstu. Bet nu par visu pēc kārtas.
Telšu pilsētiņa ābeļdārzā, manuprāt, ir viena no lieliskākajām domām, kādu vien var iedomāties. Saule necepina, vienmēr var atrast ēnu un no rītiem nav teltī jānomirst no karstuma, nemaz nerunājot par vizuāli estētisko baudījumu gan sirdij, gan acīm.
Pēc telšu uzsliešanas nelielas vakariņas, un tad jau jādodas iepazīties ar pārējo teritorijas daļu. Labā Dabā esmu pirmo reizi, tāpēc pārsteidz milzīgi plašā teritorija, kur cilvēki brīvi un bez stresa pārvietojas, neveidojot nekādas drūzmēšanās vai milzu rindas. Organizatori ir ļoti labi pārdomājuši arī tualešu izvietojumu – tās ir praktiski visur stratēģiski svarīgākajās vietās. Tāpat ir padomāts arī par dzērienu un ēdienu stendu izvietojumu visā teritorijas platībā, kas principā samazina rindas līdz minimumam.
Tā kā esam ieradušies salīdzinoši vēlu un vēl paspējām izpētīt festivāla teritoriju, tad pirmā grupa, ko dzirdu, ir 7 Pieauguši Vīrieši. Šis ir viņu pēdējais koncerts. Tieši tāds pats pēdējais, kā divi iepriekšējie – pēdējie. Pēdējo pēdējo (un arī pirmo) reizi viņus dzirdēju Nabaklab decembrī un gribējās dzirdēt viņus vēlreiz, jo šī tomēr ir koncertu grupa, kuru ierakstos īpaši nepaklausīsies. Jau ar pirmo dziesmu 7 Pieauguši Vīrieši paņem publiku. Klausītāju daudz, daudzi dzied līdzi. Ekstāzes augstākais punkts tiek sasniegts, kad uz skatuves kāpj Olga Rajecka un nodzied trīs dziesmas, ieskaitot viņas pašas superhitu „Kad man vairs nebūs 16”. Publika sajūsmā lauž krēslus.
Pozitīvi uzlādēti ejam uz Rīta Stieni. Puiši spēlē enerģiski, bet tovakar, uzstāšanās laikā likās, ka viņiem kaut kas pietrūkst. Jebkurā gadījumā var just, ka grupa nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta un kvalitātes viņiem netrūkst.
Oyaarss un Neļaudis. Neesmu speciālists elektronikas mūzikas stilos, taču šis bija tiešām interesants un baudāms. DJ tika papildināts ar dzīvajām bungām, taustiņiem un ģitāru, kas piedeva psihedēliskajam noskaņojumam daudz interesantāku skanējumu. Ja ir interese par muzikālajiem eksperimentiem, tad Oyaars un Neļaudis noteikti būs ieteikumu saraksta augšgalā. Arī šķūņa skatuve, manuprāt, bija visatbilstošākā vieta, kur šos māksliniekus baudīt.
Diemžēl PND sanāca dzirdēt vien dažas pēdējās dziesmas, bet man patika viņu degsme un spēja aizraut publiku. Par mūziku, domāju, ka komentāri ir lieki.
Otrā diena
Nākamā diena sākas salīdzinoši agri. Apēdam brokastis un ejam izlūkot, kas notiek festivāla teritorijā. Gaišā dienas laikā skats uz norises vietu pavisam cits – pārsteidz, cik ļoti viss sakopts un tīrs. Nemaz nevar pateikt, ka vēl nesen te bija pāris tūkstoši cilvēku ar visām no tā izrietošajām sekām. Ļoti pārsteidz fakts, ka daudzi ir atbraukuši ar bērniem – gan zīdaiņiem, gan jau tādiem, kuriem bārmenis pārjautā, vai tas alus, ko viņš pasūtīja, ir domāts tētim. Labi gan, ka bārmenis pārklausījās un 8-gadnieks gribēja tikai kolu. Bērnu tiešām ir daudz un tas īstenībā priecē, ka organizatori ir padomājuši par to, lai radītu apstākļus, kad uz festivālu var atbraukt visa ģimene un pilnā mierā izbaudīt to visi kopā.
Protams, nedrīkst aizmirst arī par tiem, kuri atbraukuši uz festivālu ar suņiem – arī par to ir padomāts un ir speciāla vieta, kur atstāt savus mīluļus īpašā uzraudzībā.
Teritorijā darbojas daudz mazi amatnieku, rotu, apģērbu veikaliņi, kuros var atrast arī diezgan interesantas lietas. Pieminēšanas vērta noteikti ir arī darbnīca „Pie Dabas Krūts”, kurā interesenti (pārsvarā meitenes) varēja iegūt savu krūšu tēla atlējumu ģipsī. Kāds vērotājs mums blakus sūkstījās, ka pierakstījies ar savu draudzeni, bet rinda ir uz 3-4 stundām, tā kā šī darbnīca bija diezgan pieprasīta. Visas aktivitātes izstaigāt neizdevās, bet ņemot vērā, ka to daudzums bija tiešām pārsteidzoši liels (mājaslapā minētas 29 aktivitātes), jebkurš varētu sev atrast ko piemērotu.
Vēl kas mani pārsteidza, bija tas, cik maz nekulturālu un smagi sagurušu cilvēku bija norises vietā. Parasti festivāli asociējas ar non-stop party 2 dienu garumā, tomēr šoreiz apmeklētāji ir ļoti atbilstoši festivāla filozofijai, kas tikai priecē. Kā vēl vienu pārsteigumu varu minēt apsargus, kuri arī bija pozitīvi uzlādēti un pat plēsa jokus un attiecās ļoti saprotoši un uzmanīgi pret apmeklētājiem. Ceru, ka šīs tradīcijas pārņems arī citi koncerti un festivāli.
Nākamās dienas muzikālais baudījums sākas ar Apziņas Parazīti. Mūzika ļoti interesanta, bet četros pēcpusdienā šīs nomierinošās ambient skaņas man liek vairāk domāt par pēcpusdienas miegu. Ja šķūnī būtu vairāk vietas, kur varētu piemesties (piesēst/pagulēt), tad labprāt šo opciju izmantotu.
Skatāmies programmā – o! Zaķis! Leģenda no Cēsīm. Skrienam klausīties. Diemžēl jāatzīst, ka biju nedaudz vīlies. Gaidīju nedaudz vairāk kvalitātes un nedaudz mazāk rupjību, bet tomēr klausītāju un fanu pūlis cītīgi klausās un pat reizēm dzied līdzi.
Pēc Zaķa uz Prieka mājas skatuves sāk kārtoties Čipsis un Dullais. Neesmu viņus dzirdējis, bet, kā man saka kāda klausītāja „Ivar, tu neko nezini par mīlestību, ja neesi dzirdējis Čipsi un Dullo”. Sākas pirmā dziesma un es saprotu, par ko viņa runāja. Ļoti patīkami pārsteidza muzikālā kvalitāte un pārdomātie teksti, kas vienlaicīgi ir gan asprātīgi un interesanti, bet nav salkani un piedauzīgi. Pie otrās trešās dziesmas blakusstāvētāja jautā „vai tas viss pūlis brauc viņiem līdzi uz katru koncertu?” un tad arī es pamanu, ka viņu dziesmām dzied līdzi lielākā daļa klausītāju. Arī bērni. Pēc skatītāju lūguma, apvienībai atkārtojot divas dziesmas, arī es sevi pieķeru dziedam līdzi.
Grupu Rebel Riot es pats nedzirdēju, bet ņemot vērā, ka draugi, kuri neko tik smagu neklausās, teica, ka šie jaunieši spēlē fantastiski, domāju, ka tas ir pieminēšanas vērts. To man viņi teica vēl vismaz pāris stundas.
Neliela pēcpusdienas snauda, vakariņas un esam gatavi vakara piedzīvojumiem. Dodamies uz Pienvedēja Piedzīvojumiem, bet kas tad nu – pienvedēji spēlē uz šķūņa skatuves, viss pārbāzts, pie ieejām milzu rindas ar grupas daiļrades cienītājiem. Šo grupu droši varēja likt uz citas skatuves, zinot, ka klausītiesgribētāji būs kuplā skaitā.
Pēc nenoklausītiem pienvedējiem dodamies tālāk uz Band Mango. Arī neesmu viņus nekad dzirdējis, bet izklausās, ka šovakar ska mani aizrauj daudz vairāk. Vai tas ir pašas grupas nopelns vai manu sajūtu dīvainības, bet man Band Mango ļoti iepatikās. Arī pārējie klausītāji laižas jestrās dejās un izbauda grupas meistarīgo un sabalansēto sniegumu.
Jumpravas dziesmas dzirdēju tikai pēdējās divas, bet likās, ka šī ir viena no gaidītākajām festivāla grupām, ko varēja spriest pēc sanākušo klausītāju skaita. Diemžēl tehnisku iemeslu dēļ, grupa uz „atkārtot, atkārtot” neiznāca, bet vismaz par to pateica no skatuves un atvainojās. Aptuveni pēc minūtes visā teritorijā pazuda elektrība uz sekundēm 20-30. Šādu elektrības pazušanu novēroju vēl pāris reizes – it kā baigi netraucēja, bet domāju, ka nākamgad šī problēma tiks atrisināta.
Grupa Barto bija kaut kas man reāli nesaprotams. Sākumā domāju, ka tas ir kaut kāds joks ar to kliegšanu, bet pēc divām dziesmām sapratu, ka tas nav mans. Klausītāju gan viņiem netrūka, tā kā gaumes jautājums.
Kā viena no gaidītākajām uzstāšanām, kuru gribēju dzirdēt festivālā bija Biruta Ozoliņa & DJ Monsta – DJ apvienojumā ar tautas dziesminieci jau pat tikai teorētiski izklausās interesanti. Realitātē skanējums bija burvīgs un kvalitatīvs. Uz skatuves kopā ar Birutu Ozoliņu un DJ Monsta bija arī kontrobass (Toms Poišs) un perkusijas (Mikus Čavarts). Dziesmas bija pārsteidzoši skanīgas un mūzika ļoti baudāma – var just, ka visi mūziķi ir profesionāli un spēlē no sirds. Nedaudz mulsināja Birutas skatuves tēls, jo likās, ka viņa jūtas neērti publikas priekšā, turot rokas sev priekšā. Taču pēc kliedziena no pūļa „Rokas augšā”, viņa nedaudz atbrīvojās. Tiesa gan, neņemšos apgalvot, ka uzsauciens bija domāts tieši viņai.
Sagurums pēc šīm dienām sakrājies, tāpēc pēc Birutas Ozoliņas & DJ Monsta vairs nav īsti spēka neko paklausīties. Dodamies gulēt.
Kopsavilkums
Laba Daba mani ļoti pozitīvi pārsteidza. Ar pārdomāto plānojumu, ar perfekto organizāciju, ar lielisko mūzikas izvēli un pats galvenais – ar sajūtu un enerģiju, kas tur bija jūtama. Tieši tādam ir jābūt arī festivālam – lai katrs, kurš tajā atrodas jūtas maksimāli labi. Vai nu tā ir Laba Daba vai jebkurš cits festivāls – galvenais, lai tur ir tā atmosfēra, kas tik ļoti pievelk cilvēkus un liek viņiem atgriezties vēl un vēl.
Foto: Roberts Vidzidskis, easyget.lv
